Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāds ir jūsu iepazīšanās stāsts?
Kaspars: Ieraudzīju Alisu Instagram un mani viņā kaut kas ieinteresēja. Uzrakstīju viņai.
Alisa: Atbildēju, ka slikti runāju latviski. Biju tikko atbraukusi no Sanktpēterburgas un kopā ar vecākiem dzīvoju Jūrmalā. Kaspars atklāja, ka bijis Sanktpēterburgā ar viesizrādēm. Tā uzzināju, ka viņš ir aktieris. Es gan viņu nepazinu.
Kaspars: Vārds pa vārdam, un es uzaicināju viņu kopā iedzert kafiju. Teicu, ka braukšu pie sava tēva, kas dzīvo Kauguros, tādēļ pie reizes varu piebraukt arī pie viņas. Satikāmies, šķiet, uzreiz nākamajā dienā pēc sarakstes internetā. Malkojām kafiju 36. līnijā un pēc tam četras stundas nostaigājām gar jūru.
Alisa: Tas bija ļoti skaists laiks. Mēs turpinājām satikties, slīgstot garās un interesantās sarunās. Kaspars mani aicināja gan uz kino, gan uz teātra izrādēm.
Kaspars: Ilgu laiku mēs vienkārši runājāmies. Bez skūpstīšanās (Smaida). Tad kādu brīdi darbu dēļ nesatikāmies, lai pēc tam atkal turpinātu mūsu pastaigas. Kaut kāda intimitāte mūsu attiecībās sākās tikai pēc pusotra mēneša ilgas iepazīšanās.
Kurā mirklī Alisa saprata, ka neesi parasts puisis, bet gan aktieris, kuru Latvijā daudzi pazīst?
Alisa: Reiz bijām aizbraukuši uz Mērsragu, kur pastaigājāmies pa absolūti tukšu pludmali. Tajā bija ļoti daudz putnu un neviena paša cilvēka. Tas bija skaisti. Pēkšņi pamanījām kādu vecmāmiņu, kas pludmalē kaut ko meklēja. Piegājām viņai klāt un jautājām: «Vai kaut kas ir pazudis?». Viņa, galvu nepacēlusi, teica, ka meklējot dzintaru. Brīdī, kad vecmāmiņa ieraudzīja Kasparu, viņa iesaucās: «Oi, dēliņ, tas esi tu! Man tik ļoti patīk, kā tu spēlē – ar visu sirdi!»
Viņa Kasparu apskāva un uzdāvināja dzintara gabaliņu.
Tajā brīdī es sapratu, ka Kaspars ir Latvijā atpazīstams cilvēks.
Kā tu sadzīvo ar Kaspara popularitāti?
Alisa: Jūtos ļoti komfortabli, jo visas situācijas, kurās Kasparu kāds atpazīst, ir ļoti mierīgas. Tā kā pati dažkārt strādāju arī kā modele, apkārtējo cilvēku uzmanību uztveru ļoti dabiski. Mani tajā nekas nemulsina. Sākumā gan mazliet uztraucos par to, kāds viņš būs kā cilvēks. Krievijā, kur aktieri ir izlutināti ar apkārtējo uzmanību, reālajā dzīvē bieži izrādās gana lieli Narcisi. Prieks, ka Kasparā nav ne grama no tā. Nekad neesmu jutusi, ka viņš tīksminātos par uzmanību, ko saņem no apkārtējiem.
Ar ko tu nodarbojies?
Alisa: Esmu arhitekte. Esmu pabeigusi Sanktpēterburgas Valsts akadēmisko glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtu. Šobrīd darbojos divās jomās paralēli – viena ir arhitektūra, kas saistīta ar dzīvojamo telpu un arī komerctelpu iekārtošanu. Otra mana lielā mīlestība ir scenogrāfija. Piemēram, šobrīd kā producente piedalos milzīgas performances sagatavošanā, kas decembra beigās būs skatāma Kiprā.
Mani vienmēr ir saistījusi arī mode.
Kopā ar draudzeni esmu radījusi savu zīmolu Ready AF. Uzskatu, ka apģērbs ir kā cilvēka ķermeņa arhitektūra. Ar apģērba un aksesuāru palīdzību mēs varam mainīt savas ķermeņa formas. Šobrīd mēs nodarbojamies ar aksesuāru dizainu. Mans vaļasprieks ir gleznošana. Brīvajā laikā man patīk doties pie jūras un iemūžināt to savos darbos. Starp citu, arī Kaspars ir uzgleznojis divas gleznas.
Kas jūs vienu otrā savaldzināja?
Kaspars: Vienā no mūsu pirmajām pastaigām uz brīdi apsēdāmies, lai iedzertu kafiju. Tajā brīdī uz Alisas apģērba nolaidās mazs kukainītis. Tā vietā, lai sabītos vai notrauktu to no sevis, viņa maigi pietuvināja pie viņa pirkstu, pagaidīja, kamēr kukainis uz tā uzrāpjas virsū un nolika to uz zemes. Mani tas aizkustināja. Tās ir nianses, kas ļoti daudz ko pasaka par cilvēku.
Alisa: Man patīk Kaspara pozitīvā enerģija. Viņam ir ļoti laba sirds. Viņā mīt milzīgi liela takta izjūta un jūtība. Tā ir tāda ļoti smalka robeža, kas mani viņā piesaistīja. Tas siltums un pieņemšana, ko viņš sev apkārt izstaro. Es to sajutu jau kopš mūsu pirmās satikšanās reizes. Man tā ir ļoti svarīga vīrieša rakstura iezīme.
Kaspars: Esam kopā jau divarpus gadus un man brīžiem liekas, ka labsirdīgāku cilvēku savā dzīvē neesmu saticis. Bieži Alisai saku, ka viņa ir labākais cilvēks uz šīs pasaules. Tā gan nav tuvredzīga vai naiva labestība. Viņas labsirdībā redzu gudrību. Man jau vispār liekas, ka mīlestība ir gudrība. Ne reizi neesmu dzirdējis, ka Alisa kādu cilvēku aiz muguras aprunātu. Ka ņirgātos vai smietos par kādu. Mūsdienās tas ir baigais retums.
Cik ilgs laiks pagāja no pastaigām gar jūru līdz dzīvošanai kopā?
Kaspars: Mēs sākām dzīvot kopā četrus mēnešus pēc iepazīšanās. Alisai godīgi atzinos, ka ilgu laiku ne ar vienu neesmu dzīvojis kopā.
Iepriekš biju padzīvojis kopā ar meiteni, bet ne skaidrā prātā, kā tas ir tagad.
Tās ir divas absolūti dažādas pieredzes. Lai nesačakarētu to, kas mums ir tagad, uzsākot dzīvot kopā, jau pašā sākumā norunājām, ka tad, ja kāds vēlas pabūt viens, viņš var to darīt. Alisas ģimenei ir dzīvoklis Jūrmalā, un viņa zināja – ja grib paelpot mazliet brīvāk, mierīgi uz pāris dienām var doties uz Jūrmalu.
Alisa: Ventilācija attiecībās ir ļoti, ļoti svarīga. Mums tas sanāca dabīgi, jo darba grafiki abiem bija tādi, ka ik pa laikam kāds uz vairākām nedēļām devās ārpus Latvijas.
Cilvēki, kas dzīvo kopā, ar laiku paliekot līdzīgi viens otram. Piekrītat tam?
Alisa: Mana mamma saka, ka mēs ar Kasparu esot ļoti līdzīgi. Ka mēs esam uz viena viļņa.
Kaspars: Jau iepazīstoties ar Alisu, es sajutu kaut ko radniecīgu. Jā, varbūt viņa ir daudz mierīgāka, nekā es. Taču kopīga mūsos ir daudz vairāk, nekā atšķirīga. Esot kopā ar Alisu, manī no jauna ir parādījies entuziasms. Sākumā likās, ka varbūt tās ir iemīlēšanās rozā brilles, taču nē – tas manī ir joprojām.
Kā tiekat galā ar sadzīvi – kurš mazgā traukus, gatavo ēst un tīra māju?
Alisa: Mana zona mājās ir virtuve. Man patīk gatavot ēst. Tas gan nekad nav bijis mans obligāts pienākums. No Kaspara ne reizi neesmu dzirdējusi jautājumu: «Kur ir manas pusdienas?» Savukārt Kaspars nodarbojas ar drēbju mazgāšanu.
Kaspars: Jā, un esmu ļoti pedantisks pret drēbju izkarināšanu, jo tikai es zinu, kā to var izdarīt vislabāk. (Smejas.) Māju mums tīra robotiņš Mo.
Vai ir bijis kāds jautājums, kurā jūsu uzskati ir kardināli atšķīrušies?
Kaspars: Par globālām lietām mēs nestrīdamies.
Kopā ar Alisu man gan vajadzēja iemācīties svinēt svētkus.
Pirms tam es neko nesvinēju. Man vajadzēja iebraukt, ka tas patiesībā ir forši.
Alisa: Mūsu pirmie Ziemassvētki un viņa pirmā dzimšanas diena, ko pavadījām kopā, bija ļoti dīvaini. Man gribējās viņam jautāt: «Klau, tu vispār esi šeit? Vai tu vispār zini, kas šodien ir par dienu?» Redzot, ka neesmu īsti savā ādā, mums bija saruna par to. Visi turpmākie svētki, ko esam kopā sagaidījuši, bijuši ļoti labi. (Smaida.)
Vai neesi greizsirdīga uz Kaspara pielūdzējām?
Alisa: Nē! Manuprāt, tas ir lieliski, ka viņš sievietēm patīk.
Kaspars: Ja gribu būt greizsirdīgs, varu sevi uz to uzkruķīt. Es gan cenšos to nedarīt. Kā jau modelei, Alisai ir visādas fotogrāfijas – arī tādas, kurās viņa atkailina savu ķermeni. Nezinu, vai tā bija greizsirdība, bet, skatoties uz tām, manī kaut kas bišķiņ notrīcēja.
Tu ļautu viņai kailai pozēt žurnālā Klubs?
Kaspars: Viņa var darīt visu, ko grib. Diemžēl. Mums ir ļoti būtiski neierobežot vienam otru, norādot – tu vari darīt to un nevari darīt to. Uzskatu, ka attiecībās ir daudz vairāk jāstrādā pašam ar sevi, nevis nepārtraukti otram kaut kas jāaizliedz.
Cik noslogots tev šis gads ir bijis kā aktierim?
Kaspars: Šis ir labs gads. Dailes teātra jaunajā sezonā būšu redzams trīs jaunās izrādēs. Esmu nofilmējies arī seriālā Slepkavības lieta un filmā Uļa. Tūlīt būs pirmizrāde filmai Gaiss, kurā es atveidoju Mareku, kurš vēlas izzināt – kāpēc esmu šeit? Tas man ar Mareku ir kopīgs. Lai dziļāk izprastu cilvēka uzdevumus, no tā, kas intervijās atbild uz jautājumiem, šogad esmu kļuvis par to, kas tos uzdod. Savā ziņā esmu kļuvis arī par žurnālistu, jo kopā ar draugu Raimondu vadu sarunu raidījumu Svilpiens.
Kas tevi pamudināja sākt izjautāt cilvēkus, turklāt kameras priekšā?
Kaspars: Tas sakrita ar posmu manā dzīvē, kad darīju visu, no kā mazliet baidījos. Līdz šim man bija bail no videointervijām, jo tajās neko nav iespējams noslēpt. Sapratu – lai šīs bailes pārvarētu, man pašam ir jāķeras vērsim pie ragiem. Ar Svilpiena palīdzību esmu atklājis sev jaunus apvāršņus. Kļuvis atvērtāks sarunās ar cilvēkiem. Šajā raidījumā mēs runājam par neērtām lietām – par skolēnu atkarību no nikotīna, par cilvēkiem, kas bijuši ieslodzījumā. Manuprāt, ir ļoti svarīgi runāt par nepareizībām.
Citus rakstus lasiet žurnāla Privātā Dzīve jaunākajā numurā!
