Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Rasas grodais vēstījums Puika, kurš redzēja tumsā Valtera Sīļa režijā saņēma Spēlmaņu nakts 2020 galveno balvu. Turklāt Rasa pati arī rakstījusi šīs Spēlmaņu nakts ceremonijas scenāriju – kā svētkus, jo «gads teātra pasaulei bijis traumatisks»…
Tāla leišmales pagasta bibliotēkā paņemu Rasas grāmatu. Kad satiekamies Liepājā un apmetamies viņas mikrokabinetā teātrī, secinu, ka grāmata ir atbraukusi līdzi. Tad nu uz savu galvu palūdzu autores ierakstu – veltījumu nezināmajam lasītājam. Rasa veikli ieskricelēja: «Paldies, ka lasi! Un pieaugšana nebeidzas nekad.» Tas ir arī par viņu pašu.
Citi lasa
– Kā tev klājas šajā dīvainajā laikā?
– Labi. Bet es nevaru abstrahēties no tā, kas pasaulē notiek, stulbākais, ka īsti jau nezini, kā uz visu reaģēt. Ierobežojumi mani netraucē itin nemaz – esmu pietiekami introverta, man patīk mājās. Varam izskriet sētā un pašiverēt ar bērniem svaigā gaisā, dzīvojam netālu no Jūrmalas parka. Bet mani uztrauc informācija par saslimstību, par sekām, uztrauc arī Lietuvas vājprātīgie skaitļi – tur mums ir radi, sazvanāmies un prasām, vai viss ir kārtībā. Pagaidām ir.
– Teici, ka šovasar izdzēsies no feisbuka.
– Tobrīd biju Rakverē, kur festivālā Balto Scandal notika Valtera Sīļa pirmizrāde pēc manas lugas Man bija brālēns. Tas bija darbs par ļoti personīgiem pārdzīvojumiem – pirmizrādes dienas ir ārkārtīgi emocionālas, jocīgas, mokošas. Tā ir vienīgā pirmizrāde, kuru nespēju skatīties, tāpēc sēdēju aiz skatītāju tribīnēm un izrādi vienkārši klausījos.
Emocionāli tiešām biju sagājusi grīstē, tāpēc naktī pirms pirmizrādes pamodos četros un sapratu, ka man no kaut kā ir jātiek vaļā, ka manī ir sakrājies pārāk daudz visa kā sveša, visa kā, kas uz mani nekādi neattiecas, bet rada tikai iekšēju bardaku. Rezultātā izdzēsos no feisbuka… Man pietiek pašai savu emociju, lai vismaz uz laiku izbeigtu sekot līdzi svešajam – viedokļiem, pārliecībām, uzbraucieniem, kas paņem tik daudz enerģijas un laika. Nu jau kāds laiciņš pagājis, un secinu – par svarīgāko uzzinu tik un tā, toties secen iet visādi brīnumi un vilšanās.
– Kā pareizi jāizrunā tavs lietuviešu uzvārds?
– Lietuvieši uzsvaru liek uz otro u, bet es – uz a. Tomēr īpaši necimperlējos. Uzvārds ir mantojums no vecvecākiem pa mammas līniju, kuru dēļ arī lielā mērā esmu nonākusi līdz Liepājai. Bet ar viņiem ir tā piņķerīgi – vectēvs ir tīrasiņu lietuvietis, arī poļi ir klāt, kaut kas no vāciešiem, bet babiņai ir latviešu piešprice. Esmu uzaugusi Salaspilī, mamma ir mūzikas skolas direktore, bet vasaras pavadīju Liepājā pie babiņas un seneļuka – mūzikas skolotājas un jūrnieka… Tāda raiba kompānija. Bet rezultātā man no dzimšanas ir gan latviešu, gan lietuviešu valoda. Ar skaidru apjēgu par to, ka meitai padodas valodas, mamma mani aizveda uz Rīgas Franču liceju – nomācījos tur visus divpadsmit gadus, ar vilcienu braukājot no Salaspils. Nav pārāk tālu – pusstunda. Vienīgi tā agrā celšanās.
Licejā biju Eiropas klasē, kur valodu apgūst pat pastiprināti… Beidzot vidusskolu, labāk runāju franciski nekā angliski. Diemžēl tagad franču valodu vairs nelietoju, un man par to ir škrobe – valoda ir pilnīgi atrofējusies. Man Francijā ir pāris draugu; kad satiekamies, mēģinu trīs četrus teikumus pārspļaut pār lūpu. Paldies Dievam, vēl franciski saprotu.
– Jūties lietuviete?
– Jā, man patīk tā justies. Arī manā pasē ir rakstīts, ka esmu lietuviete. To uzsveru, man tas patīk un, manuprāt, nereti arī palīdz. Mans vectēvs ļoti lepojās, ka ir žemaitis, un bija mans absolūtais supervaronis, vīrieša paraugs.
– Un tēvs?
– Ar tēvu man ir savdabīgas attiecības – esam tikušies pāris reižu. Mans tēvs ir kordiriģents Jānis Zirnis, un tagad pirmo reizi varu pateikt to skaļi – diezgan laba sajūta vispār. Šobrīd mums ir normālas attiecības, viņš ir bijis ciemos pie mums, es – pie viņa.
Viss, kas bija sakrājies, pēdējos gados ir noskaidrojies, aizvainojumu nav, bet manā dzīvē viņš ir bijis ļoti pastarpināti.
– Tad kāpēc tu esi rakstniece un dramaturģe, nevis mūziķe?
– Gribēju darīt kaut ko, kur neviens no ģimenes mani nevarētu pamācīt. Protams, spēlēju arī klavieres, turklāt itin labi, bet… Kopš sevi atceros, grāmatu pasaule man likusies vilinoša – mamma katru vakaru lasīja. Un jau toreiz man bija sapnis kļūt par rakstnieci, tad mamma izlasīs manis rakstīto tekstu, un tas būs kaut kas wow…
– Apburošs mērķis – iekļūt mammas lasīto grāmatu listē.
– Jā! Un man ir ļoti veicies ar skolotājiem – mācējuši mani pārāk neiebiedēt. Vidusskolā rakstīju īsus stāstiņus. Tēma? Toreiz aktuāla bija mīlestība.
– Pašai bija tā mīlestība?
– Ļoti fatāla pirmā mīlestība – sākumā platoniska, klusa, bet finālā draudzējāmies ilgi un tā pusaudziski mokoši. Biju baisi ieķērusies. Viņš bija no Salaspils, dīdžejs, bišķiņ sliktais puisis, bet patiesībā jau – riktīgi labais. Taisījām disenes, visādi izpaudāmies, tam pa vidu arī bija ārprātīgas greizsirdības un skandāli, bet tā – pa īstam, kad tu tā riktīgi raudi, tev sāp…
Likās, jūtas ir tik lielas un tik nepārvaramas. Bet tad… pieaugām. Kad jau ilgāku laiku bijām pašķīrušies, izdomājām, ka vajag pamēģināt vēlreiz būt kopā, bet es drīz vien jau sapratu, ka esam kļuvuši par daudz atšķirīgi. Ļoti racionāli sapratu, ka būs grūti un ka gribas mieru. Patiesībā esmu ļoti miermīlīgs cilvēks.
– Arī visai racionāls cilvēks…
– Jā, un par to brīnās pat mana labākā draudzene, jo skolas laikā biju pilnīgs bardaks. Un joprojām esmu bardaks, bet lēmumus pieņemu ar prātu. Tomēr neeju pretrunā ar to, ko jūtu. Apsēžos un analizēju sajūtas. Bet tā jau ir tīra dramaturģija.
– Vai tomēr audzināšana?
– Arī, jo mamma ir vēl nesalīdzināmi racionālāka par mani. Bet dramaturģijas skola daudzās dzīves situācijās ir nākusi kā mans lielākais balsts. Ja man nebūtu spēju izanalizēt dažādus notikumus, es tos uztvertu destruktīvi – plosītos, raudātu… Bet dramaturģija man iemācījusi vienlaikus būt gan situācijā, gan vērot to no malas. Tas man ir jāmāk, ar to es nodarbojos. Un man patīk no malas pozīcija.
– Apbrīnojami, ka pati radīji sev darbavietu teātrī, aizgāji pie Liepājas teātra direktora un teici: jums vajag štata dramaturgu, ir jārada tāds postenis.
– Pasaulē štata dramaturgs teātrī nav nekas pārdabisks. Jā, mums ir literārie padomnieki, taču viņi vairāk nodarbojas ar autortiesību sakārtošanu, tulku piesaisti un tā tālāk, tas vairāk ir kūrēšanas process. Savukārt dramaturgs pats raksta lugas un vajadzības gadījumā ir tāds kā režisora asistents. Viņš arī strādā ar svešu tekstu, kas nonāk uz skatuves, kaut kādā mērā var aizstāvēt lugas intereses, kad režisors grasās izsvītrot būtisku tekstu.
Esmu dramaturģe, kas daudz sēž mēģinājumos, jo daudz teksta top procesā ar aktieriem.
Viņi pilda režisora uzdoto uzdevumu, spēlē etīdes, tad kopīgi filtrējam, ko atstājam, ko ne, ko pielabojam… Tāds ne pārāk izskaidrojams process.
– Kādēļ pēc dramaturgiem tev vēl vajadzēja arī kultūras menedžmenta studijas? Lai prastu sevi labāk pārdot?
– Skan skarbi, bet nav ko izlikties – jā. Man vajadzēja saprast, kā viss notiek, lai varētu sev palīdzēt. Rakstot maģistra darbu par oriģināldramaturģijas nozīmi teātra procesu attīstībā, izbūros cauri Kultūras ministrijas papīriem un sapratu, cik vāji tas saskan ar realitāti.
– Kā tev pašai palīdz tas, ka esi arī dramaturģijas pamatu pasniedzēja Liepājas Universitātē?
– Tas ir labākais domāšanas treniņš ever. Un man ir svarīgi, lai oriģināldramaturģija Latvijā dzīvotu. Tad teātris ir aktuāls, tad no tā ir jēga. Tādēļ ik pa brīdim palīdzu šim procesam notikt.
– Un kā tu nonāci līdz slavenajam filmas Svingeri scenārijam?
– Ha, savu dusmu dēļ! Noskatījos seriālu Māja pie ezera un biju ārkārtīgi sašutusi, kā var rādīt kaut ko tik ļoti arhaisku, lēnu, neaktuālu. Man nepatika, ka tā ir poļu adaptācija, tās situācijas mūsu vidē nestrādāja. Lielākā kļūda bija neuzticēšanās latviešu autoriem, to vienmēr uztveru sāpīgi.
Feisbukā ierakstīju kļauzu, un nākamajā dienā man zvanīja no televīzijas Zanda Ramāne un jautāja: «Tev liekas, ka vari uzrakstīt labāk?» Šķita stulbi atbildēt – nē. Un viņa turpināja: «Tad atbrauc parunāt ar Andreju.» Atbildēju: «Nav problēmu!» Aizbraucu uz Rīgu. Eju iekšā un caur stikla sienu ieraugu, ka mistiskais Andrejs ir neviens cits kā Andrejs Ēķis. Bija šoks. Bet saruna mums izvērtās forša – aizgāja pat līdz filmai, viņš ļoti iedegās un konkrēti teica, ka grib taisīt komerckino, kāda Latvijā tobrīd nebija. Sarunu gaitā nonācām pie šāda pikanta storija. Nē, man pašai nav bijusi svingeru pieredze, bet man patīk sevi iedomāties dažādās situācijās, pētīt iekšēji savu reakciju uz lietām, vērot, kas no tā strādā, kas ne. Tā jebkurā savā darbā gribot negribot ieplūstu arī pati.
– Filmai bija itin pozitīvas atsauksmes.
– Nu… Bija arī skarba kritika: kas tas vispār ir, sievietes loma atkal nodota. Tagad esmu sapratusi, ka allaž būs cilvēki, kam tevis radītais nepatiks un kas spļaudīsies. Normāli.
– Perfektās epizodes ar biezpiena sieriņiem – tiešām absolūts sociāls fakts, latvieša pazīšanās zīme.
– To ieliku tāpēc, ka šķita – katrs var identificēties. Kad filma jau parādījās ēterā, veikalā regulāri dzirdēju, ka runā par Svingeriem un smejas, pieminot tieši Kāruma sieriņus. Man pie sevis arī – ha-ha-ha – prieciņš… Starp citu, šobrīd Ēķis Svingerus filmē Krievijā. Filmēs arī Holandē.
– Šāgada kultūras notikums ir tavs garstāsts Puika, kurš redzēja tumsā – gan grāmatā, gan uz skatuves. Vasarā saņēmi Baltvilka balvu kā literāte, rudenī – Spēlmaņu nakts Grand Prix tika Nacionālā teātra izrādei, kas Valtera Sīļa režijā tapusi pēc tava darba.
– Spēlmaņu naktī, protams, man bija mazliet škrobe, gribēju arī pati dabūt balvu – par dramaturģiju. Bet es ārkārtīgi priecājos par Valteru, Kārli, Lienīti un vispār izrādi kā tādu, kā kopumu. Man par prieku, nākamajā dienā atnāca pateicības raksts no Tiesībsarga biroja – par to, ka pievērsta uzmanība cilvēkiem ar invaliditāti un apkārtējie mudināti būt redzīgākiem. Jutos pagodināta un priecīga. Cilvēks jau ir tāda būtne, kam ikdienas skrējienā uzmanības loks ir ļoti šaurs – kas jānopērk, kas jāizdara, kas jāpasaka… Tad nu grāmatas, teātris, kultūra ir milzīga vērtība, jo ļauj paskatīties uz tēmām, par ko ikdienā nedomājam.
– Tavs stāsts ir par pieaugšanu vidē, kas liek pieaugt agrāk, – galvenā varoņa vecāki ir neredzīgi.
– Saņēmu atsauksmes gan no bērniem, gan pieaugušajiem. Interesanti, ka abas puses ieraudzījušas pretējo: saprast, ko bērna pieaugšana nozīmē mammai un ko – bērnam pašam… Var jau izdomāt visu ko, bet cilvēks paliek cilvēks: viņš grib, lai ir pieņemts un mīlēts. Es katru dienu uz to tiecos.
– Lai arī stāsts nav dokumentāls, tā prototips savā ziņā ir tavs vīrs, Liepājas teātra aktieris Sandis Pēcis. Tā ir viņa dzīvei identiska situācija – viņš piedzima neredzīgiem vecākiem… Kopš esi kopā ar Sandi, arī pati noteikti esi kļuvusi redzīgāka.
– Jā, ir mirkļi, kas atver acis. Dzīvojam netālu no Liepājas psihoneiroloģiskās slimnīcas. Reiz vakarā ejot ar Sandi pa ielu, pretī nāca dīvaina sieviete.
Sandis teica – viņa neredz un ir apmaldījusies, ejam palīgā. Es būtu nospriedusi, ka viņa ir alkohola reibumā vai neriktīga. Bet Sandim nebija jautājumu.
Pavadījām viņu uz slimnīcu.
– Sandis ir atzinies, ka baidās izrādi skatīties. Kā tavu stāstu vērtēja viņa vecāki?
– Pretrunīgi. Viņi joprojām dzīvo Cēsīs un ir apbrīnojami it visā, ko dara. Taču viņiem, šķiet, grūti saprast, ka stāsts nav dokumentāls. Varbūt mana kļūda bija, ka neuzsvēru to precīzāk. Bet grāmatā ir ļoti daudz no manis, no manas mammas, no babiņas, no manām bailēm par saviem bērniem… Stāstīju to Sanda vecākiem, bet… Neko nevaru ne ietekmēt, ne pārmest, ne arī līdz galam saprast.
Man uzrakstīja kāda sieviete, kurai ir neredzīga meita, – ka viņai grūtākais ir katru dienu no jauna apzināties, ka savu meitu viņa tā līdz galam nekad tomēr nesapratīs. Arī man ir šis gadījums – teorētiski gāju zonā, par kuru neko nezinu. Par to, kas notiek neredzīgo cilvēku dzīvē, spriežu kā vērotājs no malas. Jā, man ir Sandis, kurš tajā visā uzaudzis, – viņš ir mans medijs. Bet tik un tā paliek daudz mīklu.
Kolīdz tu paver tos vārtiņus un ieskaties, tev ir šausmīgi bail, jo tu zini, ka tas viss ir ārkārtīgi trausli, turklāt patiesība nekad nav viena vienīga. Bet, par spīti tam, viss šis gads man ir mācījis, ka literatūrā ir jārunā vienīgi par to, kas ir īsts, kas tiešām sāp un urda. Izdomāt var jebko, bet jēga ir vienīgi patiesajam. Turklāt falšais strauji tiek atmaskots.
– Kā Sanda iedzimtā empātijas maģija atstarojas jūsu attiecībās?
– Tas bija ārkārtīgs pārsteigums kopš mūsu attiecību sākuma – ka cilvēks var būt tik atbildīgs par otru. Reāli jūtami. Atbildīgs ne tikai pret mani, bet pret jebko, kas viņam ir uzticēts. Savdabīgi un ļoti, ļoti vērtīgi.
– Kur tu viņu satiki?
– Šeit, teātrī. Bet patika viņš man jau sen. Kopš biju atbraukusi līdzi Nacionālā teātra komandai uz izrādi Pūt, vējiņi! Sanda kurss kā jauniņie dejoja kaut kur fonā, bet viņu pamanīju. Un Aneti Berķi – viņi tolaik draudzējās. Un nodomāju: cik viņi abi ir forši, viņos ir kāda jauda. Tad atceros Sandi no Spēlmaņu nakts, kur viņš dabūja balvu kā jaunais skatuves mākslinieks, – sēdēja rindu pirms manis. Nākamajā Spēlmaņu naktī viņš dabūja balvu par Stavangeru būšanu. Savukārt es biju Raudupietes komandā. Kaut kā visu laiku tas cilvēks figurēja man riņķī apkārt. Taču pazīstami nebijām. Un nekādu mednieces nodomu man nebija.
Tad biju uzaicināta Liepājā taisīt Bezgalīgo stāstu stāstu. Sandis bija galvenajā lomā – šausmīgi klišejiski. Kultūras akadēmijas laikos sludināju, ka nekad mūžā man nebūs attiecību ar aktieri. Ka tas taču ir gatavais cirks – nekad nezini, kad viņš tev saka patiesību, kad pūš pīles, jo dara to profesionāli. Bet ar Sandi tuvinājāmies caur bezgalīgām sarunām. Ar Aneti viņš tad jau bija izšķīries. Mēģinājumu procesā sākām runāt un turpinājām arī pēc tam – par absolūti visu.
Sarunas nebeidzās un nebeidzās. Joprojām nav beigušās arī tagad, kad kopā esam sešus gadus.
– Zinu, ka sareģistrējāties slepeni, radiem nezinot, un pēc tam vedāt viņiem gabalu no savas kāzu tortes. Un kā tad ir – dzīvot ar aktieri?
– Ārkārtīgi forši – viņš saprot, ar ko es vispār nodarbojos, kas tā dramaturģija tāda ir, saprot arī stresa situācijas pirms darbu nodošanas termiņiem, kad man veras ciet šīberis, rokas trīc, neko nevaru, viss ir slikti… Sandis to salīdzina ar pirmizrādes drudzi. Aktieris ir tik ļoti iedziļinājies lomā, ka ikdienā kļūst mēreni jocīgs – pārņem sava tēla domāšanas konstrukcijas, kādu rīcību. Tas notiek apmēram divas nedēļas pirms pirmizrādes. Bet es to vienkārši pieņemu kā faktu. Un saku: «Vīrs, es saprotu, ka tas ir no lugas materiāla, lūdzu, pievērs uzmanību, ka tā nav īstenība, ko tu saki.» Un Sandis man saka paldies.
– Citus vīriešus tu redzi?
– Man patīk cilvēki, tiešām patīk un šķiet, ka cilvēks ir debešķīgs radījums ar dumjību, ar gudrību… Citi vīrieši un sievietes man ir jāredz, jo viņi visi ir mana darba pamatizejviela. Bet man ir brīnišķīgs vīrs, un man ar viņu ir absolūti labi. Gaidu mūsu kopīgo novecošanu, gaidu, kā skatīsimies uz mūsu bērniem, kad viņi kļūs tīņi, kad pārspriedīsim savas atmiņas par pašu piedzīvoto, salīdzinājumā ar viņiem… Ar Sandi esam izrunājuši dažādas draudzeņu un draugu lietas. Zinu, ka viņš ir pratis ar meitenēm visādi viltīgi apieties.
– Dvīņi arī tev ir Dieva dāvana. Rūdolfs un Sofija nu jau ir četrgadīgi. Instagram paskatījos viņu bildītes – gleznaini, kā no pastkartes.
– Kad draugiem pateicu, ka man būs dvīņi, viņi smējās, ka neko citu no manis arī nebūtu gaidījuši. Pirmajā sonogrāfijā Sandis stāvēja kājgalī un skatījās ekrānā, kuru neredzēju, tikai vēroju viņa seju. Viņš pēkšņi nobālēja, gan pieliecās ekrānam tuvāk, gan atkāpās. Līdz māsiņa teica: re, kur ir viens un, re, kur pārsteigums! Mūsu pirmā reakcija bija histēriska smieklu lēkme. Dvīņi! Kā?!
– Esi gājusi cauri arī smagām bailēm un neziņai. Jo mazie pie tevis atnāca krietni par agru, vai ne?
– Ļoti par agru – 30. nedēļā. Paldies Dievam, ka abi tobrīd bija ar galvām uz leju un dzemdības bija vieglas. Bet Liepājas slimnīcas jaundzimušo nodaļai būšu pateicīga līdz mūža galam, jo, ja nebūtu tādu medicīnisko iespēju, mēs nebūtu kopā.
Viss notika tik ļoti ātri, ka dvīņiem nepaspēja iedot potes, kas palīdz atvērt plaušas, jo, dzimstot tik maziņiem bērniņiem, plaušiņa ir salipusi.
Intensīvās terapijas nodaļā abi ar Sandi dzīvojām uz maiņām mēnesi. Mazie bija ļoti, ļoti sīciņi un trausliņi, bet tajā brīdī tu vienkārši dari, ko tev liek, dari, un viss. Tagad tā laika fotogrāfijās redzu – iespējami mazākais bodijs tam sīkajam cilvēkam kā maiss karājas visās malās… Pirmās zeķītes sēju ar lentītēm viņiem pie kājām.
Kad bērni vēl bija intensīvajā palātā, pie viņiem varējām iet tikai konkrētos laikos, un tu guli savā palātā un visu laiku klausies gan aparatūras pīkstienus, gan skrienošās māsiņas un visu to ārprātu, un vienkārši lūdz Dievu…
No rīta ej uz virtuvi ēst putru kopā ar tādām pašām neziņas un noguruma izmocītām neiznēsātu bērniņu mammām un tētiem, to nevar īsti izskaidrot. Dzīvībai tur ir cita vērtība… Kad tiec no turienes ārā un ir pagājis laiks, tikai tad apjēdz, kam esi gājis cauri. Jaundzimušo nodaļa ir dīvaina dzīves starptelpa, tādēļ pie pirmās izdevības, kad Sandis manā vietā palika slimnīcā, aizskrēju uz zagsu un mazos piereģistrēju – lūk, ir šie bērni, dabūju dzimšanas apliecības.
– Kā ir tagad? Kā tu savieno neskaitāmos rakstu darbus ar bērniem?
– Tas nav tā, ka meklēju laiku saviem bērniem, nē, es meklēju laiku visam pārējam. Sākumā bija baigais uzrāviens, visu varēju darīt paralēli. Tagad tas ir mainījies, grūti iejūgties dzelžainos ritmos. Esmu dedlainu dedlains… Tā ir sāpīga tēma, jo diemžēl ir jāatzīst – es kavēju visu. Katru gadu apņemos iemācīties labāk organizēt savu laiku, bet tas joprojām nav izdevies. Kavēju termiņus, mokos sirdsapziņas pārmetumos, tomēr beigu beigās visu vienmēr izdaru, tikai visiem patirpinu nervu galus.
Kad dvīņiem nav jāiet uz bērnudārzu, tad jau pieslēdzas mana astoņdesmitgadīgā vecmamma. Viņa mums ir lielākais atspaids dvīņu jautājumā, un mazie viņai ir labākās zāles pret visām kaitēm – pašiem sava komanda, noteikumi, dienas režīms. Tagad jau dzīve ir mainījusies – agrāk bērnus vaktēja viņu vecmāmiņas, tagad tās ir bērnu mammu vecmāmiņas, jo mammu mammas, pēc mūsdienu rēķiniem, vēl ir jaunas.
– Tad jau tev pietiek laika sev pašai?
– Jā. Rakstoša cilvēka darbs nozīmē darīt arī jebko citu, bet domāt par tekstu. Varu iet uz sporta zāli un domāt par to, kas man jāraksta. Varu staigāt pa bodēm (man patīk skaistas kleitas) un arī domāt par to, kas jāraksta. Tas ir tas laiks sev. Arī grāmatu lasīšana, seriāli, filmas. Bet nedomāt par to, kas jāraksta, es nemāku.
– Šoruden pēdējo reizi teātris nospēlēja tavu apburošo eseju Liepāja – Latvijas galvaspilsēta. Ko tev pašai nozīmē dzīvot Liepājā?
– Mājas. Te vienmēr dzīvojuši mani vecvecāki, vasaras allaž pavadīju šeit. Man te vienmēr ir paticis, vienmēr esmu jutusies kā mājās. Man ļoti patīk pilsētas vecais bruģis, patīk ar mašīnu pa to braukt un teikt ā-ā-ā-ā tā, lai balss trīc. Man patīk Jūrmalas parks, vecās mājas. Patīk Ezerkrasta rajons ar privātmājām, patīk iet pa tām ieliņām un redzēt, cik kurš ķieģeļu cehā labs strādnieks bijis. Jūra patīk. Ezers – taka un putnu tornis, un laipa ūdenī. Uz Karostu aizlaist, vienkārši pasēdēt mašīnā un skatīties uz jūru.
Liepājnieki tā bieži brauc uz jūru – nevis klīst pludmalē, bet vienatnē sēž auto un skatās jūrā.
Man ļoti patīk Bernāti – Dzintariņš un Pūsēnu kāpa. Šad un tad aizbraucam arī uz Nīcu, Aizputi – vienkārši pastaigāt. Man patīk aizbraukt un vienkārši klīst. Arī Klaipēda tepat tuvumā, tur mums ļoti patīk. Un Klaipēdā ir tik brīnišķīgs teātris! Jā, mūsdienās jau telpa un laiks kļuvuši ļoti relatīvi.
Bet man ārkārtīgi patīk arī Cēsis, Valmiera, Kuldīga. Talsos bijām gluži mēmi, cik tur ir brīnišķīgi. Tur ir milzīgas kamenes un liepziediem pumpuri tādi lieli, ka skaties un brīnies. Tur es arī varētu dzīvot.
