Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jums ir traģisks stāsts par mammu, kura gāja bojā ēkas sprādzienā Maskavā. Kā pēc tam atklājās, tie bija apzināti sarīkoti sprādzieni, ko pierakstīja teroristiem, bet kas patiesībā tika veikti, lai attīrītu ceļu pie varas Putinam.
– Man tobrīd bija 15 gadu, un tas, ka manis šajā ēkā naktī nebija, bija absolūti liktenīga sagadīšanās. Mēs tajā mājā īrējām dzīvokli, bet vasaras pavadīju pie vecvecākiem Gruzijā. Tovasar es paliku Tbilisi ilgāk. Jau bija septembris, sākusies skola, taču izlūdzos vecamtēvam atļauju palikt mazliet ilgāk. Mamma gan protestēja, tomēr vecaistēvs samainīja lidmašīnas biļeti no 3. septembra uz 10. septembra reisu. Un naktī uz 9. septembri uzspridzināja mūsu māju…
Ja par to uzņemtu filmu, teiktu, ka tā dzīvē nenotiek, ka tā ir banāla klišeja. Bet man notika.
Labi atceros to rītu – iznācu no savas istabas, darbojās televizors, un pie mums jau bija atnākuši ģimenes draugi. Vecmāmiņas asaras, vecātēva izmisums… No Maskavas piezvanīja mātes brālis, kurš visu nakti bija pavadījis sprādziena vietā, – joprojām šokā, jo savām acīm bija redzējis gabalos saraustītos cilvēku ķermeņus.
Citi lasa
– Jūsu mammu gan tā arī neatrada.
– Neatrada. Tas kādu laiku ļāva cerēt, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka viņa vienkārši atradās ļoti tuvu sprādziena epicentram. No mūsu dzīvokļa nepalika nekā…
Patiesībā ir vēl viena kino vērta epizode. Blakus mūsu mājai atradās kinoteātris, kur izveidoja palīdzības centru cietušajiem, tur varēja dabūt kādas siltākas drēbes. Tur es atradu mammas sarkano vējjaku, kura acīmredzot bija izmesta ārā ar sprādziena vilni. Kabatā bija mammas darba grāmatiņa un kaut kāda nedārga kaklarota… Tajā jakā ilgu laiku staigāju.
– Es laikam nejautāšu, kā jūs jutāties.
– Bet varu atbildēt – tas pilnībā mainīja manu dzīvi.
Līdz tam biju mammas meitiņa, mamma bija mans labākais draugs, mums bija ļoti tuvas attiecības. Un nu nācās izšķirties, kā dzīvot tālāk.
Mammas brālis pāris nedēļu pēc notikušā teica – vai nu celies un ej uz skolu, vai arī sēdi mājās un turpini dienu no dienas raudāt. Citiem vārdiem, tev ir izvēle: saņemties vai salūzt. Un man bija skaidrs – jā, es iešu uz skolu. Es būšu stiprāka par šo. Turklāt redzēju vecmāmiņu, kura tā arī nespēja tikt pāri šai traģēdijai. Man jābūt stiprai arī viņas dēļ, arī vectētiņa. Nu jau es esmu par gadu vecāka nekā mamma, kad gāja bojā. Viņai bija 37 gadi.
Tas tiešām mainīja manu dzīvi – ja ne šī traģēdija, es, visticamāk, būtu cits cilvēks, strādātu citā profesijā un atrastos citā vietā. Ja viņa būtu dzīva, es droši vien nebūtu iestājusies Maskavas universitātē žurnālistos. Jo mamma bija noskaidrojusi – lai tur iestātos, vajag kukuli, 25 tūkstošus dolāru, bet mums ne tuvu nebija tādas naudas, tāpēc viņa bija man piemeklējusi citu augstskolu un specialitāti. Taču pēc visa notikušā man kaut kā likās – kas būs, tas būs, mēģināšu. Un es iestājos! Jo iestājeksāmenā izvilku Tolstoja Karu un mieru, ko bija izlasījusi četras reizes. Es citēju veselām rindkopām…
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla Ieva jaunākajā numurā!
