Rīga +7°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kādreiz Māris Ķirsons pats grima atkarību purvā, un daudziem Latvijā, kuru dzīvi posta alkohols, kļuva savējais – bez sprediķu grāmatas, bez nosodījuma un ar cigāru zobos. Iespējams, tāpēc cilvēki viņu cienīja un padomos ieklausījās. «Mācītājam nav jābūt nedz garlaicīgam, nedz atrautam no reālās dzīves. Es pīpēju cigāru, klausos mūziku, sākot ar Raimondu Paulu un Džuzepi Verdi un beidzot ar Elvisu Presliju un Villiju Nelsonu. Bez vajadzības nevalkāju kolārkreklu. Kam tas? Man nepatīk baigi uzsvērt, ka esmu mācītājs,» pirms diviem gadiem intervijā žurnālam Privātā Dzīve teica Māris.
Vairāk nekā 10 gadus paralēli kalpošanai Mērsraga luterāņu baznīcā Māris klīnikā strādāja ar alkohola atkarīgajiem un šo darbu uzskatīja par savas dzīves vērtīgāko veikumu. «Nozīmīgākais, ko esmu izdarījis, – atvedis un iedarbinājis Minesotas programmu, kas ir efektīvākā alkoholisma terapijā. Visu šo laiku esmu diendienā strādājis ar šiem cilvēkiem. Vislielākais gandarījums ir, kad pēc gadiem to cilvēku nejauši satiec Doma laukumā un pirmais, ko viņš man grib pateikt, – joprojām nedzer un dara to, ko mācīju. Tas priecē,» atzina Ķirsons.
Viņš, nodzēris 18 gadus, kuru laikā bija gan atskurbtuvē, gan trako mājā, gan cietumā, tieši ar Minesotas programmas palīdzību spēja atteikties no glāzītes cilāšanas.
Pēc dzeršanas atmešanas par Māra lielāko kaislību kļuva slēpošana. Vēl dzīvojot Amerikā, šai nodarbei viņš nodevās, kā pats teica, pēc pilnas programmas. «Maksimums, ko vienā sezonā esmu slēpojis, ir 110 dienas. Tas bija Kanādā,» lepojās mācītājs. Vecumu Ķirsons neuzskatīja par šķērsli, lai trauktos no kalna. Vēl 80 gadu vecumā viņš bija Riekstu kalnā. «Johaidī, tur divi pagriezieni, un tu jau esi lejā! Man patīk kārtīgi kalni, kur nobraucienu var izbaudīt,» atzina viņš.
Līdz pat mūža pēdējai minūtei Ķirsons skaitīja katru dienu, ko ir pavadījis skaidrā, – dienu pa dienai, mēnesi pa mēnesim, gadu pa gadam… Lai arī mūža nogalē Ķirsonu vajāja dažādas veselības likstas, pārvietoties kļuva arvien grūtāk, un pirms vairākiem gadiem tika atklāts arī vēzis, mācītājs centās uz to visu raudzīties iespējami pozitīvāk. «Jādzīvo ir šodien. Dievs taču arī teicis: priecāsimies un līksmosim šai dienā. Nevis kaut kad,» tāds arī bija Māra dzīves daudzu pēdējo gadu moto.
Citus rakstus lasiet jaunākajā žurnāla Privātā Dzīve numurā!
- Dārta Daneviča vairs neslēpj mīļoto. Visa patiesība, kāpēc aizgāja no Dailes teātra štata
- Kā klājas Rūdolfam Plēpim
- Bulis no skatuves sūta gaisa skūpstu. Karīna mulst!
- Šlesers 55. jubileju nosvin ar rasolu un sviestmaizēm
- Muzikālās bankas aizkulises: Stafecka atgriežas radio. Busulis Ugandā notievējis. Linda Leen pārsteidz ar slapjo kleitu
