Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Pieturzīmes
- 34 gadi, audzis Jūrmalā, tagad dzīvo Rīgā.
- Pabeidzis Eindhovenas Dizaina akadēmiju Nīderlandē.
- Dizaina risinājumu uzņēmuma Don’t Panic īpašnieks, produktu dizainers.
- Nodarbojas ar scenogrāfijas, instalāciju un dizaina projektiem, pasākumu rīkošanu.
- Īpaši specializējies citādu gastronomisko pasākumu dizainā.
- Nestandarta ideju ģenerators un reālais īstenotājs.
- Neprecējies.
- Kaislīgs sērfotājs.
Interesanti, ka Mārcis tā uzreiz nevar atcerēties, cik tieši viņam ir gadu. Viņš samulst, domā, līdz atceras – esot trīsdesmit četri. Arī noformulēt savu nodarbošanos tā īsi un uzreiz viņam nav viegli – tik daudz dažādu lietu vienuviet: instalācijas, scenogrāfija, dažādu veidu dizains, tehnoloģijas. Mārcis ir nebeidzamu radošu ideju ģenerators, un viena no pateicīgākajām vietām, kur viņam izpausties, ir gastronomiskās performances. Tie ir pasākumi cilvēkiem, kas meklē neparastu, citādu pieredzi – būtībā piedzīvojumu, kas kutina prātu, sajūtas un arī garšas kārpiņas.
Mārcis piedalījies daudzu šādu pasākumu tapšanā – dažkārt ir bijis tā, ka viesi līdz pēdējam brīdim nezina pat norises vietu un kur nu vēl pasākuma gaitu. Tās ir bijušas gastronomiskas performances ārā dažādos gadalaikos, piemēram, piesnigušā mežā, pārsteidzošas tehnoloģiskās Ziemassvētku vakariņas, pēkšņi uzburts ūdensdārzs Botāniskajā dārzā, erotiska gastronomiskā performance…
Pēc tam gardēžu un piedzīvojumu meklētāju aprindās vēl ilgi klīst stāsti par neparastajām maltītēm – ēdienu, kas pasniegts pilnīgi negaidītās formās un veidos, ēdamiem ziediem, kvēlspuldzēm, kleitām, par mūziku, kas atskanējusi no gliemežvākiem, par liesmojošu klavieru spēli jūras krastā, par ēšanai gatavām zivīm, ko viesi vilkuši no āliņģa, par kalniem, kas pēkšņi pacēlušies uz vakariņu galda.
Bieži šo ideju reālajā īstenošanā Mārcim ir galvenā loma. Nu jau neparasto maltīšu rīkotāju slava šķērsojusi Latvijas robežas, ārzemēs viņus dēvē par crazy Latvians – trakajiem latviešiem. Un plauktā rindojas arvien vairāk starptautisku atzinības rakstu un konkursu balvu.
– Tavam dizaina risinājumu uzņēmumam dots nosaukums Don’t Panic. Kam nevajag krist panikā – tev pašam, citiem, visai pasaulei?
– Kāds izcils sērferis teicis: bailes ir veselīgas, bet panika – nāvējoša. Cenšos dzīvē turēties pie šīs frāzes.
– Kādas bija tavas izjūtas, kad saprati – esat uzvarējuši pasaulē prestižākajā pasākumu rīkotāju konkursā BEA World Festival un Citādās Ziemassvētku vakariņas atzītas par satriecoši labu pasākumu? Tas esot līdzvērtīgi Oskaram filmu industrijā!
– Tas tiešām ir pasākumu rīkotāju industrijas lielākais notikums pasaulē. Šoreiz BEA World Festival balvu pasniegšana norisinājās Milānā, un mēs dabūjām zeltu kategorijā Privātais pasākums. Tas bija ļoti liels, neviltots prieks! Tāds, ka… Tajā brīdī tu saproti: to, ko mēs šeit darām – ar savām idejām un ierobežotiem līdzekļiem –, novērtē pasaules mēroga žūrija! Aiz mums palika spēcīgi konkurenti ar saviem projektiem un milzu budžetiem. Tātad – ir jāturpina, ir pareizais vilnis! Tagad tās jau ir arī pilnīgi cita līmeņa sarunas ar žūrijas cilvēkiem, ar citiem iesaistītajiem, jo viņi saprot, ka mēs varam, un tas ir forši.
– Pastāsti vairāk par Citādajām Ziemassvētku vakariņām!
– Tas bija piedāvājums alternatīvām Ziemassvētku sajūtām, koncepta autore bija Gundega Skudriņa. Ziemassvētki mums asociējas ar kamīnu, eglīti, vilnas zeķēm – māju sajūtu. Paturējām šo siltumu, mīļumu, bet pievienojām tehnoloģijas: bija lāzeru telpa, garš galds, kas transformējas, uz tā – projekcijas. No šā galda nāca īstas smaržas, dūmi, uz tā reljefā pacēlās kalni. Cilvēki jau ierodas ar lielām gaidām. Mēs pieejam radoši – it kā zināmas lietas pavēršam citādi. Sniedzam cilvēkiem jaunu, nebijušu pieredzi. Milānā redzējām dažādus pasākumu konceptus, bet tur, manuprāt, pietrūka radošuma un oriģinalitātes.
– Tu studēji ārpus Latvijas un tad atgriezies Latvijā. Kā pievērsies neparasto maltīšu pasākumu rīkošanai?
– Starts bija, šķiet, 2013. gadā, kad no studijām Holandē biju uz vasaru atgriezies Latvijā. Mans draugs jau sadarbojās ar Gundegu Skudriņu un uzaicināja mani pievienoties veidot tādu kā vakariņu teātri. Teicu: jā, gribu, izklausās forši! Tā Cēsu Mākslas festivāla laikā tapa pirmās vakariņas, nākamajā vasarā – otrās, sapratu, ka mums veidojas laba sadarbība. Man iepatikās, jo varēju strādāt gan ar dizainu, telpu, scenogrāfiju, gan teātra aspektu – tādos pasākumos saplūst ļoti daudzas nozares.
Un tur ir arī ēdiens, kas saistīts ar vēl vienu maņu. Cilvēki nevēlas vienkārši aiziet uz vakariņām restorānā – ir vajadzīgs piedzīvojums, un man ir ļoti interesanti. Taču šī ir tikai viena no manām darbības jomām, joprojām esmu neatkarīgs, man ir savs uzņēmums, kur veidoju dažādu veidu dizainu un instalācijas. Jāuzsver, ka gastronomisko pasākumu segmentā es strādāju tikai ar Gundegas Skudriņas uzņēmumu, jo tas ir tāds ētikas kodekss.
– Kā notiek visu šo crazy Latvians ideju ģenerēšana?
– Idejas rodas komandā.
Apsēžamies un sākam domāt – kas tas vispār būs? Nepieradinātās vakariņas vai dizaina maltīte? Erotisks pasākums ar deju un gastronomiju, varbūt – dzeja un vīns?
Kad ideja ir skaidra, tālāk liekam kopā kā puzles gabaliņus. Citreiz no vienas mazas idejas var attīstīt veselu konceptu, tas ir ļoti spontāns radošs process, kas nav īsti definējams. Pasākumu galvenā iniciatore, protams, ir Gundega, viņa tur ieliek sirdi un dvēseli, un tas savā ziņā ir viņas kosmoss.
Es iesaistos ar dažādiem tehniskiem risinājumiem. Lai ideja galvā pārvērstos par ideju dzīvē, ir daudz jāstrādā un jāeksperimentē – gan ar materiāliem, gan formām. Ideju paturam līdz brīdim, kad saprotam – tā ir realizējama vai ne. Daļa ideju tiek atmestas, tomēr pārsvarā es saku: viss ir izdarāms, nekas nav neiespējams! Tālāk, protams, ir jautājumi: cik tas maksās, cik daudz laika vajadzēs, lai ideju īstenotu, un vai tas vispār ir reāli termiņos izdarāms?
– Atceros, pēc kāda pasākuma jūsu komanda sociālajos tīklos pauda gandarījumu, ka viss ir izdevies – kam vajadzēja atvērties, atvērās, kam nolaisties – nolaidās, kam iedegties – iedegās. Tātad varēja būt arī tā, ka neatvērās, nenolaidās, neiedegās?
– Mums bija vakariņu sērija Gadalaiki, kad gadalaiks ir galvenajā lomā. Rudens vakariņas notika ārā parkā, ar uzsvaru uz krāsām. Varēja šļakstināties ar krāsām, bija daudz pārsteigumu saistībā ar ēdienu – ēdamas rudens lapas un citas interesantas lietas. Beigās parka vidū no gaisa veiksmīgi nolaidās lustra, uz kuras bija deserti – iespējams, sociālajos tīklos paudām gandarījumu tieši par šīs epizodes izdošanos.
– Kā no gaisa var nolaisties deserts?
– Tehniski? Ar pacēlāju starp kokiem apmēram piecpadsmit metru augstumā tiek novilkta trose. Tad lustru iekar trosē starp koka zariem, tai pieliek elektrisko vinču, un tā lampu var pacelt un nolaist. Tā, lūk, tumsā viesu priekšā no gaisa nolaidās deserts.
– Bet var taču gadīties, ka kovārnis un vārna kokā draudzīgi tos desertus apēd?
– Katram desertam ir stikla kupols. Par visu ir padomāts – par katru sīkāko detaļu – kā cilvēki ies, ko viņi darīs. Katrs solis tādos pasākumos ir dizainēts, nekas nav nejauši.
– Tomēr dzīve ir dzīve – ne jau vienmēr viss notiek pēc scenārija, lai cik rūpīgi tas būtu izstrādāts.
– Protams, visādi ir gājis. Piemēram, vasaras performancē pie jūras kulminācijas brīdī tiek aizdedzinātas klavieres, kuras spēlē mīma apģērbā tērpts pianists – viņš spēlē, bet mēs pēkšņi saprotam, ka laikam ir pieliets bišku par daudz degšķidruma, jo klavieres sāk riktīgi liesmot. Pianists pamet krēslu, nāk pie mums un saka, ka kļūstot par karstu. Mēs atbildam, ka nekas vēl nav beidzies un jāiet vien atpakaļ spēlēt. Viņš paspēlē vēl kādas desmit sekundes un vairāk tiešām nevar. Tad dodam mājienu, ka jāmēģina to uguni ar smiltīm nodzēst, pianists ar izteiksmīgu vēzienu met smiltis virsū, bet klavieres turpina liesmot.
Tad nu gan nekas cits vairs neatlika, gāju laukumā un – tā teikt, don’t panic – mierīgi paņēmu smiltis un aizbēru degošo daļu ciet. Citā pasākumā, kas notika ziemā uz aizsaluša ezera, bija paredzēti tādi lieli baloni. Visu salikām, iekārtojām, bet divas dienas pirms pasākuma ledus nokūst – viss, nav vairs! Un baloni peld pa visu ezeru. Nācās ātri domāt, ko darīt – jāizķeksē baloni, jāmaina scenārijs, jādomā jauni risinājumi.
– Panikas tātad nav nekad, un tomēr – kā tiekat galā ar stresu?
– Cenšamies būt maksimāli profesionāli. Ja jūtam, ka netiksim galā, ņemam papildspēkus. Ir gadījies divas, trīs naktis negulēt. Matus tā baigi neviens neplēš – to jau visi saprot, ka stresot nav jēgas, bet ātri jāmaina kaut kas scenārijā, dizainā, tehniskajos risinājumos. Kaut kas jāpieliek, kaut kas jānoņem. Viss lielākoties notiek racionāli, kaut reizēm ir bijuši arī augstie toņi.
– Uzvarējāt arī konkursā par pasākuma rīkošanu prestižajam modes zīmolam Hugo Boss.
– Jā, rīkojām pasākumu Hugo Boss lojālajiem klientiem – tie bija piecdesmit cilvēki no visas pasaules. Par šo pasākumu daudz nevaru runāt, tas saistīts ar līguma konfidencialitātes noteikumiem. Bet par to, ka izdevās labi, liecina kaut vai šāds fakts – esot daži klienti, kuri vienmēr vismaz par stundu kavējot pasākumus, un arī mūsu pasākumā viņi nokavēja sākumu.
Taču beigās šie cilvēki teica – šoreiz tiešām nožēlojot, ka ieradušies vēlāk.
Manuprāt, tas mums ir tiešām labs kompliments. Piebildīšu, ka ar saviem pasākumiem esam jau pabijuši daudzās pilsētās, un – jo vairāk piedalāmies dažādos konkursos, jo vairāk mūs novērtē.
– Kas tev pašam sagādā vislielāko gandarījumu?
– Tas, ka nekad nav garlaicīgi un darbs mani izglīto. Visu laiku ir jādomā, jāattīsta savas prasmes, prāts nemitīgi ir noslogots, nav rutīnas. Patīk mirklis, kad redzi cilvēkus pēc pasākuma ar prieka asarām acīs, viņi ir pārlaimīgi. Bet arī radošās krīzītes ir neizbēgamas.
Cilvēki dažreiz jautā: nu, kur tad tālāk?
Mēs paši sev arī šo jautājumu uzdodam, bet nav tādas sajūtas, ka viss jau būtu bijis.
Bet mēdz būt, ka pietrūkst spēka vai kaut kas procesa laikā ir sačakarējies – saproti, ka vēl vienu nakti tev nebūs gulēt, tevi atmet atpakaļ… Bet tad kaut kā padomāju, nomierinos un eju tālāk. Man arī patīk, ka katrs pasākums ir unikāls un unikāli ir arī risinājumi. Daudzi dizaineri strādā ar kaut ko vienu – piemēram, izveido krēslu un tad tos ražo. Tajā, ko daru es, vienmēr ir kaut kas jauns. Tiesa, pasākumu industrijā nekas nav uz mūžīgu palikšanu, kā mēs komandā sakām – tas ir kā uzbūvēt mandalu un tad to drīz vien nojaukt.
– Tu pats esot stundām ilgi taisījis ēdamas spuldzītes.
– Jā, tas bija tad, kad ar savu pasākumu Design X Meal piedalījāmies Holandes Dizaina nedēļā Eindhovenā. Cilvēkiem pie galda virs galvas visu vakaru dega it kā parastas skrūvējamās spuldzītes.
Taču beigās pienāk viesmīļi, ar cimdiem izskrūvē spuldzītes un – tinkšķ – ar karoti šķīvī sadauza. Izrādās – tā ir daļa no deserta!
Spuldzītes dabūju taisīt pats.
Izveidoju silikona formu spuldzītes veidolā, tad karsēju cukuru un darbojos – katrai spuldzītei vajadzēja četrdesmit minūtes, vienā vakariņu seansā aizgāja ap divdesmit piecām spuldzītēm, un seansi bija vairāki.
Tad var parēķināt, cik laika tas man paņēma. Bet cilvēkiem tas bija pārsteigums, jo viņi neko tādu nebija gaidījuši. Tādā spuldzītē ir ideja, dizains, ēdiens – viss apvienots!
– Bet kāpēc to nevarēja darīt pavāri?
– Viņi vienkārši pateica, ka to nedarīs! (Smejas.) Esmu dizainers, esmu ļoti daudz iemācījies izdarīt ar rokām, izmantojot dažādus materiālus, un – jo vairāk daru, jo precīzāk varu ideju tuvināt realitātei.
– Kā tu aizsargā savas idejas?
– Nekā. Lasīju kāda cita dizainera reiz teikto – labākais veids, kā aizsargāt savas idejas, ir vienkārši izdomāt jaunas. Kompānijām pasaulē ir juristu komandas, kas cīnās pret ideju zagšanu, bet mums tādu līdzekļu nav. Ir cilvēki un aģentūras Latvijā, kas mēģinājuši mūsu idejas nozagt, bet tas nebeidzās pārāk labi, jo Latvija tomēr ir maza.
Idejas arī rotē – mēs visi dzīvojam sociālo tīklu laikmetā, braukājam pa izstādēm pasaulē – skatāmies, iedvesmojamies. Man nav bail, ka kāds nozags manus risinājumus, vienīgais, kas mani varbūt uztrauc, lai man ir laba veselība, lai esmu rīcībspējīgs un domātspējīgs.
– Vai tevī vienmēr ir bijusi šī brīvības sajūta, ka radošumam robežu nav, ka viss ir iespējams?
– Būtībā jau tā ir uzdrīkstēšanās būt pašam. Reiz pirms daudziem gadiem gribēju strādāt kādā reklāmas aģentūrā, un man bija jāizveido plakāts un tas jāprezentē radošajam direktoram, kurš bija no Brazīlijas.
Viņš tajā pašā brīdī mani pieņēma darbā, jo laikam redzēja manī nedaudz cita veida domāšanu.
Līdzīgi bija, kad Eindhovenā stājos Dizaina akadēmijā – prezentēju sevi tādu, kāds esmu, nemēģināju sevi padarīt labāku.
– Arī tad, kad augi, tev ģimene deva pilnīgu rīcības brīvību?
– Man nekad neviens mājās neteica: nedari, tev nesanāks. Mamma man kaut kādā ziņā bija labākais draugs, ar viņu varēju runāt par jebko. Viņa man teica: principā vari darīt, ko tu gribi, tikai pasaki man. Tēvs pameta ģimeni, kad man bija deviņi gadi, un mamma balstīja ģimeni.
Mūs abus ar māsu viņa audzināja tā, lai mēs sevi neierobežotu, lai dzīvē izdarītu paši savas izvēles.
Mammu ļoti interesē kultūra, māksla, agrāk viņa dziedāja ansamblī Nianse – mūsdienās kaut kas līdzīgs ir Latvian Voices. Bērnībā daudz gājām uz teātri, operu, koncertiem. Savukārt patikšana uz sportu un dažādām aktivitātēm man ir no māsas.
– Ar kādu sportu tu nodarbojies?
– Ilgus gadus tas bija skeitbords, tagad esmu pārgājis uz sērfošanu – tas man ir gan hobijs, gan dzīvesstils. Pirms piecpadsmit gadiem biju Portugālē un pirmo reizi mūžā ieraudzīju okeānu. Tas bija Nazarē – vietā, kur ir vieni pasaulē lielākajiem viļņiem. Ieraudzīju tos lielos viļņus un nodomāju: wow, jāpamēģina tas sērfs!
Man tas ir kā citiem iet uz baznīcu. Tā ir cita dimensija, tur ir dabas varenība, tur sajūti savu lomu, saproti savas stiprās un vājās puses, to, kas sevī vēl jāattīsta. Un pāri visam – dabas likumsakarības, jo viļņi veidojas no paisuma, bēguma, no tā, ka okeāns kustās, pūš vēji, to ietekmē mēness fāzes… Un tu tam visam pa vidu – uz viļņa…
Pēc tam iznākot no okeāna, ir liels smaids sejā – tu esi biji tajā visā iekšā, tu esi bijis savā ziņā tuvāk Dievam.
