Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2018. gada 13. numurā.
«Daudzi domā, ka mamma ir brīnums gan kā mūziķe, gan kā personība,» atzīst Inguna. Ausmas vienīgais bērns, divu slavenu diriģentu meita Inguna Cepīte ir rakstniece un izdevniecības Pētergailis īpašniece, pati garus gadus dziedājusi mammas vadītajos koros un kopā ar mammu piedzīvojusi daudzus triumfa mirkļus. Arī 1986. gada koncertu Oslo filharmonijā kopā ar Marisu Jansonu, kur pirmo reizi pār balkona malu tika drosmīgi pārkārts milzīgs Latvijas karogs. Arī uz skatuves izveidojās otrs Latvijas karogs, jo pavisam nejauši koristēm mugurā bija baltas kleitas, bet norvēģu kora dziedātājām, kas stāvēja gar malām, – sarkana samta kleitas Latvijas karoga krāsā.
Tas vēl bija laiks, kad koris braukāja bez kādas valūtas, un Mariss Jansons pats pirms koncerta korim filharmonijas kafejnīcā nopirka karstmaizītes. Inguna atceras arī to, kā pēc koncerta kādā Vācijas baznīcā klausītājs aizkustinājumā un sajūsmā solistei Inesei Galantei par dziedāto Ave Maria uzdāvinājis briljanta gredzenu.
Citi lasa
KORI UN LEĢENDAS
Ausma 20 gadus vadīja Valsts Akadēmisko kori Latvija un 40 gadus – sieviešu kori Dzintars. Viņas koru panākumi jau kļuvuši leģendāri. Dzintars ir pats pirmais Latvijas koris, kurš 1968. gadā startēja starptautiskā koru konkursā, ļoti prestižajā Bēlas Bartoka koru konkursā, un uzreiz ieguva zeltu un Grand Prix. 1989. gadā Dzintars ierakstīja divus albumus Amerikā, Holivudā, Džordža Lūkasa studijā. Kur nu vēl fantastiski nodiriģētie dažādie ļoti grūtie un sarežģītie skaņdarbi! Bahs, Brāmss…
Ausma diriģējusi arī simfonisko orķestri, strādājusi ar pasaulslaveniem mūziķiem, un meistarklasēs, kur piedalās pasaules klases diriģenti, viņa novērtēta kā viena no izcilākajām.
Pētera Vaska mūziku pasaulē izveda Ausmas kori. Tieši Dzintaram komponisti sāka rakstīt īstu sieviešu kora repertuāru – nevis divbalsīgas vai trīsbalsīgas dziesmas, bet komplicētus astoņbalsīgus skaņdarbus. Pēc Ausmas lūguma Marģeris Zariņš Dzintara meitenēm radīja brīnumainus skaņdarbus ar Erika Ādamsona tekstiem.
Kas tieši Ausmu kā diriģenti padarīja tik īpašu? Ingunai pēc viņas biogrāfiskā romāna Ulsiks iznākšanas televīzijā jautāja, kas ir galvenais, ko viņa pārņēmusi no mammas. «Tā ir tāda milzīga taisnīguma izjūta. Viņa bija bezkompromisu cilvēks un mīlēja teikt acīs to, ko domā. Bezkompromisu cilvēks arī mūzikā, un arī tas gan palīdzēja, gan traucēja,» atzīst Inguna. «Tomēr es domāju, ka galvenais ir viņas Dieva dotais mūziķes talants un pasaules uztvere. Tajos laikos viņa Latvijā bija gandrīz vienīgā diriģente, kas runāja vairākās svešvalodās. Ārkārtīgi interesējās par tēlotājmākslu, par literatūru, īpaši dzeju. Daudziem ārzemju komponistiem, kā Veljo Tormisam, viņa ir sūtījusi pašas izvēlētu dzeju ar parindeņiem. Ļoti liela interese par puķēm un skaisto, jūsma par dabu, mēs pavasaros vienmēr braucām vizbulītēs un gaiļpiešos. Un, kaut arī mamma bija mācījusies klavieres un ērģeles, viņa priecājās, ka nav kļuvusi par pianisti, jo tad viņa nevarētu strādāt dārzā – pianistam rokas ir jāsaudzē. Mūsu mazais dārziņš, kurš patiesībā tika ierīkots purvā, mammai sagādāja ārkārtīgu prieku.»
TĒTIS AIZ OKEĀNA
Tēvu Ausmai atņēma karš un varas maiņas. Rūdolfs Derkēvics bija Latvijas armijas virsnieks. Saglabājusies fotogrāfija, kur Ingunas vectēvam apbalvojumu pasniedz toreizējais Valsts prezidents. Taču pie padomju varas virsniekam draudēja nošaušana, tāpēc kara beigās Ausmas tēvs emigrēja. Ausmai tad bija 15 gadi.
«Mamma ir dzimusi Daugavgrīvas cietoksnī, jo tēvs tur dienēja,» stāsta Inguna. «Kā es rakstu savā biogrāfiskajā grāmatā – tikai princesēm bruņinieku pasakās ir lemts piedzimt cietoksnī. Un manai mammai tā gadījās. Mamma vienmēr uzsvērusi, ka rakstura un mentalitātes ziņā ir tuvāka tēvam. Tēvs ir bijis introverts, kluss un sevī vērsts, un mamma arī nekad nav bijusi lielu ballīšu un kompāniju cilvēks, viņa ļoti labi dzīvoja ar grāmatām, mūziku un savu iekšējo pasauli. Bet 1944. gadā vectēvs emigrēja, nonāca Amerikā un lielu daļu mūža nodzīvoja Čikāgā. Viņš tā arī palika viens un jaunu personisko dzīvi nesāka. Latvijā viņam palika sieva un meita, un vectēvam likās sarežģīti sākt dzīvi no jauna. To mēs uzzinājām viņa rakstītajās vēstulēs vecmāmiņai. Sākumā viņš strādāja gadījuma darbus, bet pēdējos gados bija kļuvis par dārznieku. Vectēvs aizgāja mūžībā veco ļaužu mītnē. Par viņa nāvi sākumā neuzzināja ne omīte, ne mamma. Nesen atradu omītes rakstītu kartīti vectēvam. Viņa bija saņēmusi darbavietā ceļazīmi uz Krimu un rakstīja vectēvam no turienes. Kartīte beidzas ar vārdiem «Mīlu, mīlu, skūpstu, skūpstu. Tava Natālija». Bet vectēvs tajā brīdī jau sen bija viņā saulē, tikai omītei to neviens nebija paziņojis.
Nesen atradu vēstuli, ko vectēvs rakstījis mammai, uzzinot, ka viņa gaida bērniņu – mani.
Vectēvs mammai dod visādus padomus audzināšanā. Arī tās pāris skaistās kleitiņas, kas man bērnībā bija, atsūtīja vectēvs no Amerikas. Tāpat kā divas manas skaistās lelles Lēdiju un Rozīti.»
Ausmas mamma, Ingunas vecmāmiņa Natālija, pēc dabas bijusi pilnīgi citāda, īsts enerģētiskais spridzeklis, gan mājās, gan sabiedrībā.
«Vecmāmiņa bija ļoti komunikabla un sabiedriska, un īsta sabiedrības dāma – kāda mana mamma nebija. Vecmāmiņa bija mācījusies komercskolā, strādājusi pie Benjamiņa kundzes par grāmatvedi un vienlaikus ļoti mākslinieciska un radoša. Manā bērnībā viņa bija jau pensijas vecumā un strādāja divās slimnīcās, kur nodarbojās ar medicīnas materiālu sterilizāciju. Vecmāmiņai patika iet uz koncertiem un teātra izrādēm. To, cik viņai daudz draugu, es sapratu, kad man bija 18 gadi un vecmāmiņa aizgāja no dzīves, – viņas bērēs ieradās tik ārkārtīgi daudz cilvēku!»
BRĀLĪTIS SNIEGĀ
Viens no neparastajiem stāstiem ir par Ausmas audžubrāli Intu. Ints Derkēvics visu mūžu nostrādāja Kinostudijā, un nu jau arī viņa vairs nav. Intu Ausmas mamma Natālija vienkārši atrada nomestu sniegā. Viss norisinājās pēc tam, kad Ausmas mamma, sparīgā Natālija, bija izsviesta no ģimenes skaistā dzīvokļa Sporta ielā. Rūdolfs bija prom Amerikā, bet kādam krievu oficierim iepatikās viņu dzīvoklis. Ausmai un Natālijai lika stundas laikā izvākties. Tad temperamentīgā Natālija iznesa pagalmā ģimenes skaistās mēbeles un pagalma vidū sadedzināja, lai vismaz tās netiek iebrucējam.
«Šis žests raksturo vecmāmiņu. Bet arī mammai varēja būt dažādas ekspansīvas rīcības. Kora mēģinājumos ne viens vien pierakstīja viņas piparotos, trāpīgos un diezgan nesaudzīgos izteicienus,» smejas Inguna.
Pēc tam Natālija kādu laiku dzīvoja laukos, un… sniegā atrada dēliņu.
Kāda jauna sieviete, kas bija apcietināta par palīdzēšanu mežabrāļiem, dzīta garām uz cietumu. Un savu mazo bērnu nolikusi sniegā cerībā, ka labs cilvēks apžēlosies un vismaz bērniņš izdzīvos. Sākumā Intu gribēja nest uz patversmi, stāstīja Ausma. Taču… kā nes, tā bērnam saceļas temperatūra. Atnes mājās – viss labi. Kā nes uz patversmi, tā temperatūra. Pa to laiku bērniņš jau bija iemīlēts.
«Vecmāmiņa viņu pieņēma un uzaudzināja kā dēliņu. Ints bija 11 gadus jaunāks par manu mammu. Viņš ilgi nezināja, ka vecmāmiņa nav viņa īstā mamma, un domāja, ka tālumā mītošais tētis ir arī viņa tētis. Un reiz bija šausmīgs gadījums, kad ciemos bija atnākusi radiniece, Ints kaut ko prasījis, un radiniece bija teikusi: «Kā tu iedrošinies? Priecājies, ka viņa vispār tevi audzina, viņa taču nemaz nav tava īstā mamma!» Ints meties ārā un raudādams aizskrējis, bet vecmāmiņa ar šo radinieci pēc tam vairs visu dzīvi nesarunājās,» atstāsta Inguna.
Intam tika dots Ausmas tēva uzvārds, taču vēlāk viņi uzzināja arī īsto uzvārdu – Pētersons. Viņa īstā māte bija izdzīvojusi, un abas mātes parakstīja līgumu, ka Ints paliek pie Derkēviciem.
Ints izauga un visu dzīvi nostrādāja Kinostudijā par gaismotāju. Viņš gribēja braukt mācīties un sapņoja kļūt par kinorežisoru, taču agri apprecējās, bija jāpelna ģimenei nauda, kādas vairs mācības. «Viņš strādāja par gaismošanas ceha brigadieri. Un bija pārāk labs šai pasaulei. Arī mana mamma bija pārāk taisnprātīga un godīga šai pasaulei,» piebilst Inguna.
MŪZIKA VAI MEDICĪNA?
Kā tas tā notika, ka grāmatvedes un karavīra meita kļuva par izcilu mūziķi? Tomēr Derkēvici nebūt nebija vienkārša karavīra un grāmatvedes ģimene – galu galā Rūdolfs bija virsnieks, bet Natālija strādāja pie Benjamiņa kundzes! Viņu vienīgā meita Ausma nonāca Franču licejā. Tur viņa sadraudzējās ar vēlāko tenora Kārļa Zariņa sievu, skaisto Regīnu, kura tolaik mūžīgi bažījās – kur viņa tāda gara atradīs vīru? Tur Ausma iepazinās arī ar savu nākamo vīru Jāni Ērenpreisu, kurš, lai slēptu radniecību ar slaveno velosipēdu rūpnieku, tolaik mācījās kā Jānis Vītols. Skolas vadība viņa īsto uzvārdu uzzināja tikai tad, kad bija jāizsniedz beigšanas apliecība. Vēlāk Jānis kļuva par akadēmiķi un pazīstamu vēža pētnieku.
«Mammai sākumā arī bija doma studēt medicīnu, tikai viņa ļoti baidījās no miroņiem. Taču viņa meta kapeiku: medicīna vai mūzika? Tolaik mamma bija privāti mācījusies spēlēt klavieres. Uzkrita medicīna. Bet uz Medicīnas institūtu iesniegt dokumentus mamma aizgāja tieši vienu dienu par vēlu. Tad viņa sāka studēt mūziku, un sāka nevis ar Konservatoriju, bet tā pamatīgi – pēc liceja beigšanas vēl pabeidza Mediņa mūzikas vidusskolu un tikai pēc tam Konservatoriju. Un, stājoties Konservatorijā, uzreiz gāja pie izcilā diriģenta Teodora Kalniņa un lūdza, vai viņš varētu viņu ņemt par studenti. Taču Teodors Kalniņš ņēma meistarklasēs tikai pēdējo kursu audzēkņus! Tad viņš palūdza mammai izspēlēt partitūru un pēc tam teica – es jūs ņemu tūlīt!
Teodora Kalniņa ģīmetne joprojām karājas manas mammas istabā virs gultas. Kalniņa ģimene bija pirmā, kas uzdāvināja pūriņu maniem vecākiem, kad piedzimu es. Mamma Kalniņā saskatīja kaut ko no sava tēva atturīgā un inteliģentā rakstura.»
Ausma tūlīt pēc liceja beigšanas, pavisam jauniņa, apprecējās ar savu klasesbiedru, Gustava Ērenpreisa dēlu. Viņa mamma gan no Ērenpreisa bija šķīrusies, un Jānis bija uzaudzis bez tēva.
Kāzas bija askētiskas, bez baltās kleitas un plīvura.
Izkārtotas starp divām Jāņa lekcijām. Apprecējās – un darbos!
«Pēc laulībām viņi dzīvoja kopā ar Jāņa ģimeni slavenajā Barona ielas desmit istabu dzīvoklī, kur notika arī dažādas saiešanas,» stāsta Inguna. «Tajā pie savas vecmāmiņas uzaudzis arī dzejnieks Uldis Bērziņš, un viņu lielu tiesu audzinājis Jānis Ērenpreiss, kurš bija Ulda tēvocis. Mamma vienmēr jūsminājusies par Ulda ārkārtīgo erudīciju, piemēram, spēju jau trīs gadu vecumā latīniski nosaukt visus skeleta kaulus.
Jāņa mamma bija skaistumkopšanas lietpratēja Klāra Stakena, un tieši tajā gadā, kad mamma ar Jāni apprecējās, viņa aizgāja ar vēzi. Tad Jānis pie mātes kapa zvērēja, ka visu mūžu atdos šīs slimības pētniecībai. Viņš guva pasaules mēroga sasniegumus histoloģijā vēža pētniecības jomā.
Ar manu mammu viņi diezgan ātri izšķīrās. Ausmai bija diezgan slikti ar veselību, bet ģimenes budžeta nauda lielākoties aizgāja mājas laboratorijas uzturēšanai – žurciņām, pelītēm.»
Ausma saslima ar plaušu karsoni, pēc tam, kā pati stāstīja, dabūja diloni, mamma Natālija paņēma viņu pie sevis paārstēt – un pēc tam laulība izjuka.
«Jānis pilnīgi fanātiski pievērsās zinātnei, un mamma tikpat fanātiski – mūzikai. Un abi izlēma – katrs ir tik dziļi savā laukā, ka varbūt nav vērts to kopdzīvi turpināt. Bet, kā nojaušu, attiecības viņiem abiem bija ļoti jaukas un cieņpilnas visa mūža garumā. To daudzi ir teikuši. Hilda Vīka stāstīja, ka nav sapratusi, kāpēc viņi šķiras. Kad abi gāja šķirt laulību, viņiem teica – jūs izskatāties, it kā nāktu laulību reģistrēt. Iespējams, viņi abi pēc tam ir pārdomājuši mūža garumā – vai tas bija pareizākais lēmums? Abi vēlreiz apprecējās tikai pēc ilga laika.» Ausma, kļuvusi par kormeistari kursabiedra Imanta Cepīša diriģētajā korī, pēc gadiem sešiem apprecējās ar diriģentu, bet Jānis vēl pēc tam salaulājās ar savu laboranti.
20 GADUS MIRSTU…
Intervēju Ausmu Derkēvicu pirms vairākiem gadiem, viņai bija gandrīz 79. Medmāsa nāca injicēt pret sāpēm. Viņai sāpēja mugura, sāpēja pirms gada lauztā kāja. Todien viņa pateica frāzi, kas mani šokēja: «Es mirstu jau divdesmit gadus.» Un pēc tam turpināja: «Jūtos šausmīgi slikti, bet vienmēr esmu saņēmusies, kad vajag. Neesmu čīkstējusi.»
Tagad Inguna atceras: «Mamma visu mūžu cīnījusies ar dažādām veselības likstām, un varbūt tas arī viņu norūdījis. Faktiski mammas un visas mūsu dzimtas dzīve ir diezgan traģiska, bet varbūt tieši tāpēc gribas uz to palūkoties gaiši.
Jaunībā mammai bija slēptā tuberkuloze.
Kara laiks, nepietiekams uzturs, mitrums, mētāšanās no vienas dzīvesvietas uz otru.
Kad no Sporta ielas dzīvokļa, padomju armijai ienākot, viņus izmeta, vecmāmiņa iekārtojās ārpus Rīgas un sūtīja mammai no laukiem produktus. Bet mamma mācījās Franču licejā un dzīvoja pie klasesbiedrenes meitas istabiņā un par to palīdzēja klasesbiedrenei mācībās. Tuberkuloze atklājās liceja laikā. Spoži ar plaušām mammai nekad nav bijis, bet arī citas veselības ķibeles bija – astoņdesmitajos gados Vācijā pareģoja, ka ir zarnu vēzis un dzīvot atlicis gads vai divi. Viena niere bija izoperēta, otra gandrīz nefunkcionēja, tomēr tā viņa dzīvoja gadu desmitus. Trīs dienas pēc smagas plecu operācijas viņa, ieģērbta zīdainā pončo, nodiriģēja kori Dzintara jubilejas koncertā.
Mammai bija ļoti smags mūžs. Ar manām veselības problēmām, ar tēva. Viņas dzīve ir apbrīnojama. Viņai vajadzētu uzcelt pieminekli ne tikai kā diriģentei, bet kā sievietei un mātei,» atzīst Inguna.
KOPĪGS BĒRNS UN KOPĪGI KORI
Ar Imantu Cepīti, vīrieti, ar kuru Ausma dalīja gan dzīvi, gan korus, viņa iepazinās studiju laikā. Sākumā viņš studiju biedreni pieaicināja par koncertmeistari un pēc tam arī par otro diriģenti vienā no saviem koriem. Un šis mūzikas tandēms turpinājās gandrīz 30 gadus.
«Mamma ir atzinusi, ka būtu ļoti grūti, ja ne mana tēva ar viņa organizatora talantu un milzīgo erudīciju visās jomās. Viņš bija kā staigājoša enciklopēdija visos kora braucienos. Bet viņš bija pilnīgi citāda rakstura cilvēks. Viņi bija ļoti labs tandēms – mammai savukārt bija smalkās mūzikas un mākslas lietas. Abi dzīvoja mūzikai un skaņdarbiem un šo dzīvi turpināja mājās. Lai arī viņi bija atšķirīgi – tēvam patika citāda literatūra, tēvs nekad nav interesējies par dzeju un tēlotājmākslu, toties ļoti interesējās par ģeogrāfiju, vēsturi, grieķu mitoloģiju. 12 gadu vecumā viņš bija izlasījis visas Gulbenes bibliotēkas grāmatas.
Korī abi vienojās, ko diriģēs mamma, un viņai tika komplicētākā un sarežģītākā mūzika.
To, ko varēja izdarīt mamma, nevarēja izdarīt neviens diriģents Latvijā un, iespējams, ne tikai Latvijā.
Tas bija īpašs talants, kuram pilnā apjomā parādīties un tapt novērtētam traucēja laikmets. Taču tēvs arī bija izcils diriģents. Šobrīd ir nepelnīti piemirsts viņa ieguldījums.»
Vairāk bērnu Ausmai nebija, tikai Inguna. Inguna dzima grūti, pasaulē nāca trīs dienas. Bērnībā mamma viņai daudz lasīja priekšā ļoti skaistu dzeju – Frici Bārdu, Eriku Ādamsonu… «Mamma nebija raudule, bet kaut kas ļoti skaists viņu ļoti spēja saviļņot. Viņai veļas kastes malā bija daudz plauktiņu ar maziem dzeju krājumiņiem. Vecāki mani daudz veda dabā – ievas Siguldā, bezdelīgactiņas Murjāņos, rudens sarkanās lapas un kastaņi… Sēdēja man blakus un turēja roku pie katras saslimšanas, stāsta Inguna. Inguna, kuru mazotnē sauca par Ulu, bija dzīvīgs bērns, ar kuru nepārtraukti kaut kas notiek. Viena no lielākajām drāmām notika, kad, sekmīgi nokārtojusi eksāmenu, lai stātos Dārziņskolā un kļūtu par pianisti, Inguna… norāva pirksta galiņu, iecērtot maizes veikala durvīs.
DRAUDZĪBA AR GAGARINU
Stāstot par Ausmu, nedrīkst neizstāstīt sirreālo tikšanos ar Juriju Gagarinu un citiem kosmonautiem. Dzintars pēc koncertiem atpūtās pie Melnās jūras, un meitenēm atļāva padzīvot kādā atpūtas bāzē. Piepeši tur atpūsties ieradās… kosmonauti. Pārējiem šī teritorija tika slēgta, un Dzintars palika kopā ar kosmonautiem. Sarīkoja banketu ar kondensēto pienu un sausiņiem, Ausmu ievēlēja par vakara tamadu, bet Gagarinu – par viņas vietnieku. Trīs dienas meitenes atpūtās un peldējās kopā ar kosmonautiem, Ausma devās izbraukumā vienā laivā ar Gagarinu, laiva apgāzās, Gagarins glāba dāmas. Viņi ļoti sadraudzējās, un kosmonauti apsolīja ierasties uz Dzintara koncertu. Bet… rudenī kosmosā devās un bojā gāja Komarovs, bet drīz pēc viņa avarēja un sadega Gagarins.
PĀRĀK LEPNA, LAI LŪGTU
Mājās praktiski nebija ne viens, ne otrs – ne Ausma, ne Imants. «Mamma izcili gatavoja ēst, bet tas viņai nesagādāja īpašu gandarījumu. Boršču gatavoja ļoti smalki – četras, piecas stundas. Taču viņai bija sajūta, ka laiks ir izšķērdēts.
Mammai nav bijis ne lielas mājas, ne lielas vasarnīcas. Bija daudz slimību un citu problēmu, kur nauda aizplūda.
Tāda līmeņa cilvēki parasti bija ļoti nodrošināti. Mani vecāki bija vienīgie, kuriem nepiederēja faktiski nekas, atskaitot mazo vienistabas būdiņu purvā. Viņi arī nebija tādi, kuriem tas svarīgi, tomēr viņi 30 gadus vadīja divus vadošos korus Latvijā!
Jaunajos laikos mamma 20 gadus sēdēja uz koferiem, gaidot, kad būs jāaiziet no dzīvokļa. Daudzi teica: «Vai tad nevar aiziet uz Rīgas domi? Ar tādiem panākumiem un smagu veselības stāvokli!» Bet mamma bija pārāk lepna. Viņa vispār nespēja neko lūgt.
Taču patiesībā par mājas dzīvi, par to, lai būtu, kur dzīvot, un būtu uzlīmētas kaut vai elementārākās tapetes, domāja mamma, nevis tēvs,» atceras Inguna. Pēc šķiršanās ar Imantu Ausmas dzīvē neviens vīrietis vairs neienāca.
TRAĢĒDIJA
Ausma ar Imantu, 30 gadus nodzīvojuši kopā, pašķīrās pirms paša atmodas sākuma. Imanta dzīvē bija parādījusies cita – kāda jauna koriste. Taču lēmumu šķirties pieņēma Ausma. Kori tika sadalīti, Ausma palika pie Dzintara, Imants – Valsts Akadēmiskajā korī. «Tas bija gandrīz, kā dalīt bērnus, jo viņu dzīvē koriem bija bērnu nozīme,» atzīst diriģentu meita.
Pēc dažiem gadiem notika traģēdija – Imantam sejā ielēja skābi un viņš mira.
Notiesāja divus jaunus vīriešus, un par uzbrukuma iemeslu atzina atriebību par to, ka kāda koriste nav paņemta līdzi koncertceļojumā uz ārzemēm. Tautā runāja, ka vainīga greizsirdība, arī Ausma un Inguna pēc tam pastāvēja uz to, ka īstie vainīgie ir citi. «Ļoti neticama versija. Taču nevienu ar šīm versijām nepiecelsi, bet būtu žēl, ka tiktu notiesāti nevainīgi cilvēki. Tā bija smaga situācija. Manam dēlam Austrītim tūlīt bija jānāk pasaulē, es biju gaidību pēdējos mēnešos, un tad man piezvanīja bijušais kolēģis. Viss bija noticis tik strauji, ka man vairs nebija pat kur skriet pie tēva uz slimnīcu. Viss jau bija galā.
Iznāca tā, ka bēru laikā mamma Kanādā vadīja meistarklases, mans vīrs Ansis kā solists bija koncertturnejā ar kori un orķestri Francijā, un tas bija sarežģīts laiks, kad aviobiļetes nevarēja tā uzreiz nopirkt.» Arī Inguna bērēs nebija – ārsti lika izvēlēties starp pagātni un nākotni, un viņa izvēlējās nākotni.
Ausmai šo pārdzīvojumu laiku gaišāku darīja mazdēls Austris. Ingunai daudzi vaicājuši, vai dēls savu vārdu ieguva par godu vecaimātei Ausmai – nē, tas viņiem pat prātā nenāca. Trīs dienas gribēja saukt par Krišjāni, bet dēls ar savām zilajām zvaigžņu acīm tik ļoti izskatījās pēc Austra.
Mazdēls Ausmai bija ārkārtīgi svarīgs. Ansim bija opera, Ingunai – izdevniecība, un mamma par to satraucās. «Mamma stāstīja, kā, vizinot Austrīti ratiņos, pie Brīvības pieminekļa satikusi Māru Zālīti, un Māra teikusi – jūs, māksliniec, ar bērnu ratiņiem?! Mamma bija pārsteigta, ka cilvēkiem šķiet – viņai bērnu ratiņi nepiedien. Austris viņai bija ļoti svarīgs. Austris tagad pabeidzis bakalaura arhitektūras studijas, jau dažus gadus strādājis arhitektu birojā Latvijā un domā turpināt arhitektūras studijas.»
AIZIEŠANU LAIKS
Kā notika Ausmas aiziešana no kora? «Ja nerunā par mammas aizvadīšanu mūžībā, tad man tā bija emocionāli vissmagākā diena. Pēdējais koncerts, ko viņa diriģēja kā Dzintara diriģente, notika 1999. gada 31. decembrī. Tas bija Vecgada vakars Jēkaba katedrālē. Liels pilnas programmas koncerts. Atceros to no pirmās līdz pēdējai dziesmai,» stāsta Inguna, kura pati dziedāja un stāvēja starp koristēm. «Man asaras bira no pirmās līdz pēdējai dziesmai. Blakusstāvētāja mierinoši saņēma manu roku, bet asaras bira vēl vairāk. Laikam pats smagākais koncerts manā mūžā – ja nerunā par atvadīšanos no mammas Doma baznīcā, kas arī pārvērtās par koncertu, kurā spēlēja vijolniece Rasma Lielmane, dziedāja Dzintars, dziedāja Akadēmiskais koris Latvija.»
To, kas notika pēc šī koncerta, Inguna jau vairs neatceras. Nekādas jaunā gada sagaidīšanas svinības, visticamāk, neiznāca. «Mamma vispār nebija svinētāja un ballētāja. Vakars bija ļoti kluss un ļoti smags.»
Pēdējie desmit dzīves gadi Ausmai bija grūti.
«Mammai bija bijuši tik daudzi mikroinsulti, bet viņa vēl pēdējā nedēļā spēja skaidri domāt. Patiesībā viņa turējās tikai uz sava rakstura. Mamma no dzīves aizgāja smagi, ārste teica, ka ļoti lielas personības bieži smagi šķiras no šīs dzīves. Tas notika Otrajos Ziemassvētkos. Uz slimnīcu ataicināja mācītāju Eliju Godiņu, viņš aizdedza svecīti, un mamma vēl pasmaidīja.
Es esmu pārāk emocionāls cilvēks, tāpat kā mana mamma. Šī pragmatiskā praktiskā un patērētāju sabiedrības ienākšana mammu tā īsteni garīgi nokāva. Ideālisms biežāk redzams romānos – tomēr tas sastopams arī dzīvē,» par savu principiālo ideālisti mammu teic Inguna.
