Dita Lūriņa: Sievietei sliktākais ir nemīlēt sevi, pieņemt sevi par vēlu

Krievu režisors Konstantīns Bogomolovs samīlējies atraktīvajā Ksenijā Sobčakā, viņu attiecības sacēlušas kaislību vilni, kuru rezultātā Bogomolovs atteicies no režisora pienākumiem Liepājas teātrī apstiprinātajai izrādei Ķiršu dārzs. Un Liepājas teātra direktors Laukšteins zvana aktrisei bez režisora diploma, bet ļoti motivētajai Ditai Lūriņai. Viss notiek. Šobrīd jau vērtēšanai nodota Ķiršu dārza pirmizrāde. Režisore – Dita Lūriņa. 

– Mēs abas kā liepājnieces pirmajai sarunai esam satikušās dzimtajā pilsētā. Lai arī daudziem tagad Liepāja ir romantisks ceļa mērķis, man, iebraucot pilsētā, vienmēr pārņem dalītas jūtas. Prieks un reizē ne pārāk siltas atmiņas par sevi kā padsmitgadnieci. Kas notiek tavā sirdī, šķērsojot Liepājas robežu ar visiem zināmo enkuru?

   – Mani pie šī enkura gaida visi mani bērnības kompleksi, tie arvien ir dzīvi. Kā es šķērsoju robežu, tā tie atkal klūp man pie kakla. Domāju, ka visiem liepājniekiem ir sarežģītas attiecības ar pilsētu, jo Liepāja nav vienkārša. Vienmēr to esmu izjutusi kā skarbu pilsētu, patiesībā ar Liepājas garu ir baigi jācīnās. Domāju, ka tik daudz kas rodas tieši par spīti tam. Lai gan tagad man šeit ir ļoti, ļoti interesants laiks. Vienreiz, no šejienes aizbraucot, kļuvu par aktrisi, tagad atkal esmu jaunā ceļā.

Nekad mūžā neesmu braukusi četras dienas pēc kārtas maršrutā Rīga–Liepāja, Liepāja–Rīga, un pirmo reizi garais ceļš man liekas īss. Ja neskatās uz benzīna rēķiniem, viss cits ir spička. Bet par pilsētu šodien gan neko nezinu, man ir mēģinājumi rītā un vakarā, turpat teātrī paēdu, iedzeru kafiju, un neesmu bijusi ārpus maršruta – mammas māja, teātris, lielveikals un Rīgas šoseja.

– Otrā sajūta, atgriežoties Liepājā, – esmu pārsteigta par savu dzīvi. Arī tu pirmajās aktieru studiju bildēs esi tāds apaļīgs pupsiks, bet tagad – viena no vadošajām teātra aktrisēm. Tieva, skaista un lielām lomām apveltīta. Vai tu pati neesi  pārsteigta par sevi?

– Zini… No vienas puses, brīžam joprojām jūtos tas pats pupsiks. Dzīvas vēl visas sajūtas. Tajā pašā laikā – mani intervēja televīzijas raidījumā Daudz laimes, jubilār!, kurā rāda vecās intervijas, un Volmārs, nabags, dabūja – rāvos no krēsla augšā un teicu, ka tā ir spīdzināšana. Nevis tāpēc, ka negribētu kaut ko atcerēties, bet skatos uz visu kā jau izdzīvotu, kā uz citu cilvēku… Esmu formulētāja, un, ja vienreiz sev esmu noformulējusi, tad viss ir pilns, piepildīts. Izdomāts un izrunāts. Mani interesē nākamais posms. Negribu atgriezties pagātnē. Gan jau arī man tas pienāks, bet pagaidām pa zemi nerušinos un vecas fotogrāfijas neskatos.

– Bet daudzas meitenes aizbrauc apaļīgas uz Rīgu, bet ne visas kaut ko sasniedz. Kāpēc tu esi kaut ko sasniegusi?

– Tā ir Dieva labvēlība. Varētu jau dažādas kvalitātes uzskaitīt, ieskaitot raksturu, taču tas viss tāpat varētu nenest augļus. Ir daudzas čaklas meitenes. Bet ir situācija, kad Dievs saka – labi. Mana mīļākā vieta Igo Nožēlojamos ir, kur viņš 200 lappusēs stāsta par Napoleona pēdējo kauju. Viņš detaļās stāsta, ka Napoleons zaudēja nevis tāpēc, ka zēnus aizveda pa nepareizu ceļu, bet tāpēc, ka Dievs teica – pietiek, te tu apstāsies! Un es arī tā dzīvi izjūtu. Ļoti, ļoti cenšos strādāt ar sevi, lai paturētu atvērtību un spēju pamanīt brīžus, kad Dievs paver mākoņus un pamāj.

– Bet kā tu savā trakajā skrējienā vari Dievu pamanīt?

– Ja viņu meklē, viņš jau neslēpjas. Un es meklēju. Es jau neesmu nekāda disciplinētā, bet savā mākslinieciskajā nekārtībā tomēr mēģinu visu laiku sevi paturēt vaļā, jo, kad mēs esam ciet, ir drausmīgi smagi pie tevis aizklauvēties un tu pats nevari izklauvēties ārā no sevis. Bet, kad saikne ir vaļā, tad arī grūtākie brīži kļūst vieglāki. Man ir bijis, ka bērns ir slims un es nakts vidū caur paziņu paziņām, tiešām nakts vidū, būdama viena mājās, atradu vislabāko ārstu. Mirklī, kad atvēru durvis, sapratu, ka viss būs labi.

– Tā jau nebija Dieva žēlastība, ārsts jau pats neienāca. Tu apzināti darīji visu, lai dabūtu savam bērnam labāko ārstu.

– Bet tā jau ir vecā anekdote, ka viens visu mūžu lūdzas, kaut viņš vinnētu loterijā, un Dievs neiztur, pastumj mākoņus un saka – nopērc loterijas biļeti, lūdzu! Ja gribi vinnēt loterijā, tev vismaz ir jānopērk biļete. Tas nav vienvirziena, bet divvirzienu ceļš.

Tev nāks pretī, ja būsi gatavs to saņemt. Tāpēc jau dzīvē daudz kas nenotiek, jo sēžam uz sava dibena, to nekustinām un brīnāmies, kāpēc kaut kā trūkst.

Kustībā ir dzīvība. Visvairāk dzīvē mani baida stāvoklis un man sāp sirds, kad redzu, ka kāds ir iekapsulējies un viņa dvēsele līdzinās betonam.

– Tagad jau daudzi ir gudri ar garīgām lietām, bet saprotu, ka tev Dieva klātbūtne ir sena?

– Laikam, kopš sevi atceros. Vecmamma man iemācīja gan tēvreizi, gan vakara lūgšanu, kuru tagad māk arī mani abi bērni. Bērnībā  Liepājā, koka mājiņā netālu no Raiņa parka, mums blakus dzīvoja dārznieka tante, kas ar rakstāmmašīnu slepeni pārrakstīja baznīcas grāmatas. Vienmēr cauri sienai dzirdēju klik-klik-klik. Bieži gāju viņai talkā kārtot caur koppapīru drukātās kopijas, lai nestu tās iesiet. Tāda atmosfēra visu laiku apkārt ir bijusi. Kad sākās brīvība, gāju arī svētdienas skolā, turklāt labprātīgi.

Mana vecmamma nav nekāda stingrā kristiete, mēs savā dzimtā esam diezgan lielas brīvdomātājas, tajā pašā laikā atceros, ka viņai bija vairākas operācijas un prasīju: vai tev nav bail, vecmāmiņ? Viņa atbildēja: es tik Dieviņam palūdzu, lai viņš man stāv klāt, un ir labi. Arī es tagad palūdzu Dieviņam, un vienmēr lietas kaut kā atrisinās. Lai arī brīžam viņš noteikti smejas par mani, kad skaitu: Dieviņ, sūti tramvaju, sūti tramvaju, es tūlīt nokavēšu.

– Intervijās esi teikusi, ka esi drastiska pret sevi.

– Esmu. Nedodu sev atlaides un arī nesaprotu, kāpēc citi to dara.

– Kāpēc?

– Baigi daudz no sevis gribu.

– Tu vienkārši gribi vai zini, ko gribi?

– Kad iestājos aktieros, tā jau nebija, ka visi aplaudēja un četrus gadus kā līgot nolīgoju, otrajā kursā man vispār šķita, ka par netalantīgumu atskaitīs. Bet es skaidri zināju, ka gribu būt labākā. Tas jau tagad skaidrs, ka šī vēlme nāk no bērnības kompleksiem. No sajūtas, ka gribas būt saulītē, vidiņā, lai visi tevi mīl, lai domā, cik tu esi laba, cik skaista. Bet kaut kad jau saproti, ka vienīgais cilvēks, no kura tu nesaņem mīlestību un pēc kura mīlestības dzenies, esi tu pats. Jau esmu stāstījusi par kādu filmu, bet tā vēl joprojām attiecas uz mani.

Galvenā varone ir princese, kam jāiztur pārbaudījumi, un viņai saka, ka ezerā būs jācīnās ar visniknāko pretinieku. Bet no ezera iznirst viņas spoguļattēls, ar kuru viņa kaujas pilnīgā ārprātā, līdz asinīm. Nav sajūtas, ka cīņa kādreiz beigsies. Bet tad princese vienkārši iet sev pretī – apskauj un samīļo. Un cīņa beidzas. Ļoti vienkārši.

– Un šobrīd tu cīnies ar sevi vai jau sāc samīļot?

– Pirmo reizi esmu sevi samīļojusi. Mazliet atļauju sev būt, nevis visu laiku sevi rāju. Atļauju būt ne tik perfektai. Man bija posms ap trīsdesmit gadiem, kad uzkāros, cenšoties būt izcila meita, māsa, sieva un māte. Tad kāds gudrs cilvēks man teica: lūdzu, saproti, ka tā nav loma, kurai tev jāatbilst, – esi tāda, kāda esi. Kad to sāku pieņemt, kļuva vieglāk. Citādi likās, ka vienkārši nosmakšu. Apkārtējiem to ļoti grūti saprast, jo nekas īpašs nav noticis,  bet tas ir tāds iekšējais ceļš. Kādā brīdī tu apstājies un skaidri saproti, ka kardināli jāmaina domāšanas veids, kaut arī biju svēti pārliecināta, ka tas ir pareizais.

Laikam atklāju, ka dzīves procesus pats var ietekmēt daudz vairāk, nekā man likās. Vēroju sev tuvus cilvēkus, ka viņi pagriežas un iet pret straumi un ar viņiem nenotiek nekas slikts. Izrādās, arī es to varu, nevis ļauties inerces dzīvošanai. Varu censties nevis būt laba visiem, bet būt pati. Izrādās, ka nav ķēdes, kas tevi tur, tu sevi pats pie tās turi.

– Es tevi tiešām iedomājos ar tādu degošu zobenu.

– Es sevi arī.

– Tu esi apmierināta ar savu karjeru?

– Jā un nē. Jo vienmēr gribas vairāk. Man, piemēram, nav lielu kinolomu. Nekas no manis vēsturē nepaliks. Labi, es arī neesmu ļoti fotogēniska un to saprotu. Man liekas, vēl ir daudz skaistu lomu, kuras gribētu nospēlēt, bet pašlaik neizskatās, ka tās man kāds dos. Teātra simtgades jubilejā mani lūdza ierunāt sveicienu vai pateikt, kura ir mīļākā vieta teātrī.

Pēc tam domāju: droši vien tauta nodomāja – iedomīgā Lūriņa –, bet tas ir fakts, ka mana mīļākā vieta ir skats uz skatītāju zāli, kad stāvu uz skatuves. Tā ir mana stihija.

Esmu to zinājusi, un man tas vienmēr ir paticis. Tā ir tikai ilūzija, ka drosmīgākie, pašpārliecinātākie un skaļākie iet uz aktieriem. Tieši otrādi. Kad šis dēmons ir paēdis un nomierinājies, var sākt apskatīties apkārt. Manējais tagad snauž. Tāpēc varu sākt skatīties apkārt.

– Piekrist būt par režisori bez izglītības, tur jau arī vajadzīgs vismaz LED zobens. Kāpēc to izdarīji?

– Pirmkārt, tāpēc, ka to gribēju. Kad iestājos aktieru kursā, pedagogi teica: ņemsim to meitenīti, viņa tāpat būs režisore. Mēs ar Kristīni Klētnieci visus skolas gadus režisējām klasesbiedrus, bērnību esmu pavadījusi tēta teātra mēģinājumos. Mums ir vieni gēni un viena asinsgrupa. Lielāks būtu pārsteigums, ja, piemēram, izvēlētos nodarboties ar interjera dizainu.

Ziemā domāju iestāties Kultūras akadēmijas maģistrantūrā režisoros, tomēr pieņēmu lēmumu vēl to nedarīt, jo man izmisīgi vajag uzpildīties garīgi. Vajag atkāpties un ieraudzīt vēlreiz, kāpēc teātris vispār ir svarīgs. Sāku braukāt uz Vāciju un Maskavu skatīties citu režisoru izrādes. Režisors Rižakovs pateica vienkārši: vari pamest profesiju un bērnus, divus vai četrus gadus mācīties un par režisori nekļūt. Vari daudz lasīt, skatīties, sākt darīt un kļūt. Bet šī iespēja kļūt vai nekļūt ir abos gadījumos.

– Tagad tu pašmācības ceļā kļūsi par režisori?

– Empīriskā kārtā. Hamburgā pirms Talijas teātra izrādes biju uz Antona Korbina izstādi, kurš arī pašmācības ceļā kļuva par fotogrāfu. Pēdējā fotogrāfija, ko ieraudzīju izstādē un kārtējo reizi sajutu, ka tā ar mani runā, ir viņa darbs, ar kuru viņš sev teica, ka dažreiz ir labi lietas vienkārši darīt, nevis uzreiz darīt labi, ar to dodams sev atļauju kļūt par fotogrāfu. Es tev gribu parādīt… (Dita izvelk no somiņas melnbaltu fotogrāfiju, kuru rūpīgi glabā blakus dokumentiem – S. A.) Man tā ir ģeniāla.

Ja tik atzītam māksliniekiem bija jāatrod šāds formulējums, tas man gluži kā iesita pa pieri. Pēc izstādes skrējām uz teātri, lai paspētu uz Šekspīra Vētras iestudējumu, un tas bija satriecoši skaisti. Viņiem kā kolektīvam ir viedoklis par pasauli, par šo laiku, par cilvēku. Tā man ļoti pietrūkst. Nevis uzstādījums, kā šoreiz interpretēšu vai uztaisīšu tā, kā nav bijis. Tad sāku auklēt kategorisku radikālismu.

Lai cik tas ir komerciāli grūti un sarežģīti, bet 21. gadsimtā teātrim ar izklaidi nav jānodarbojas.

Teātris ir vienīgā vieta, kur skatītājs labprātīgi piespiež sevi divas trīs stundas atslēgties no visa digitālā, elpot vienu gaisu ar aktieriem, klusēt kopā ar vēl simtiem cilvēku un pieslēgties kaut kam dzīvam. Mēs nedrīkstam šo svēto laiku izmantot muļķībām.

– Vēlmes jau ir dažādas.

– Jā, Maskavas braucienā sapratu, kur rodas formulējums, ka cilvēkiem gribas kaut ko vieglu, jo arī pati aizvilkos uz vakara izrādēm tikpat pārgurusi kā tie, kas nāk no saviem birojiem. Un nevaru pieslēgties izrādei, ja man sāk daudznozīmīgi, pārgudri vai, vienkārši runājot, garlaicīgi tēlot, ka runā par nopietnām tēmām. Neviens, kurš ir noguris, to nevar. Patiesībā formula ir vienkārša – teātris nedrīkst būt garlaicīgs.

– Un tad tev atskan zvans no Liepājas teātra direktora Herberta Laukšteina?

– Jā, mēs nejauši satikāmies festivālā Zelta maska Maskavā, mums bija forša saruna. Teicu, ka gribētu mēģināt režiju, viņš saka – skaidrs, ka nākamajā sezonā nē, iespējams, aiznākamajā. Un pēkšņi man ir zvans no Herberta – klausies, ko tu par Čehovu domā?

– Viņam droši vien nebija variantu.

– Arī tas man der. Viņš jautā: vai tu būtu ar mieru uzņemties Ķiršu dārzu? Stāvēju Maskavā uz galvenās ielas, tikko iznākusi no lielā grāmatveikala Moskva, un sekundes laikā teicu jā. Tikai pēc tam sāku domāt.

– Bet ja tev neizdosies?

– Tad mēs veidosim nākamo interviju un varēšu analizēt, kāpēc man un aktieriem bija vajadzīga šāda pieredze. Ko es varu pateikt? Tikai atbildēt, kāpēc sekundes laikā piekritu, – tāpēc, ka esmu Maskavā un mēģinu pagriezt savu kuģi citā virzienā. Ja pēkšņi atskan šāds zvans, ko man teikt – nē, padomāšu?

Ja gribi, tad riskē, ne par velti tas tiek dots, tātad ir jāņem.

Uzreiz sapratu, ka man vajag komandu, un biju priecīga uzzināt, ka mākslinieki, ar kuriem jau esmu strādājusi, ir tikpat dulli kā es – kostīmu māksliniece Liene Rolšteina un scenogrāfs Aigars Ozoliņš. Ir lieliska sajūta, ka tev ir cilvēki, kas ir gatavi ar tevi mesties nezināmajā.

– Kādā intervijā teici, ka režisoram jābūt gudrākam par aktieriem. Tu esi gudrāka?

– Tas tev jāprasa viņiem. Bet šajā brīdī esmu gatava viņiem atdot visas gudrībiņas, kuras kā vācēja esmu savākusies no režisoriem, ar ko pati esmu strādājusi. Ceru, ka viņiem mūsu kopīgi pavadītais laiks nebūs pilnīgā tukšgaitā. Nesen atradu bildīti ar teicienu – nemēģini būt oriģināls, esi godīgs, tehniski perfekts, un, ja tevī kas ir, tas iznāks uz āru. Skarbi, bet ar mani ir tāpat, šobrīd varu būt godīga un tik tehniski precīza, cik spēju. Vai manī ir kaut kas vēl, to mēs redzēsim.

– Minēji, ka radošajam ansamblim jābūt viedoklim. Kāds ir tavs viedoklis par Čehova Ķiršu dārzu, kurā saskaras divu laikmetu vērtības? Starp citu, ļoti aktuāli.

– Jā, Ķiršu dārzs ir stāsts par aizejošo un nākamo laiku. Bet man arī pirms Ķiršu dārza ir bijusi sajūta, ka es it kā stāvu un redzu, ka viss ir pārejošs. Protams, katram laikmetam ir savs ķiršu dārzs, kas jāsaglabā, un mani uztrauc, vai ar saviem bērniem varēšu runāt savā valodā, mēs varēsim sazināties šajās zīmēs vai būs jāpaskaidro, kas ir Anna Kareņina, un vai viņus tas vispār interesēs. Bet man ir pārliecība, ka nekas neapstāsies. Šo ķiršu dārzu nocirtīs, bet kaut kas cits nāks vietā.

Tik daudz impēriju ir kritušas un zudušas. Iedvesmojos no savas bērnības filmas Bezgalīgais stāsts, kur fantāzijas zeme izgaist, jo bērni vairs nesapņo. Ķiršu dārzs ir Čehova pasaule, kura izgaist, to neviens neizcērt, tā vienkārši balē, tās ir vāras atmiņas. No skaistuma nereti paliek tikai smilšu grauds… Mirst ģēnijs Čehovs, un līdz ar viņu nomirst vesels laikmets. Bet pat nevajag būt ģēnijam Čehovam, ar vienu kārtīgu latviešu cilvēku, kad viņš aiziet mūžībā, arī beidzas vesels laikmets. Par to ir stāsts.

– Tev ir 40 gadu, ne velti tu esi nonākusi līdz režisores lomai, tātad kaut ko esi pārdomājusi par sevi un savu vietu dzīvē. Varbūt tevi arī baida, ka teātrī būs jāspēlē tikai mātes?

– To vienkārši nevarēšu. Arī Mārtiņam (Ditas vīrs – aktieris Mārtiņš Egliens – S. A.) saku: «Tu vari iedomāties, ka es spēlēšu mātes vien?» Un viņš godīgi atbild: «Nē.» Nevis tāpēc, ka mātes būtu sliktas, bet tāpēc, ka par maz. Vienkārši par maz. Ceru, ka tā ir brieduma pazīme – nevis izlikties, ka tā nav, bet godīgi atzīt. Teātris ir jaunības māksla, lai gan uzskatu, ka skaistākais ir dažādas paaudzes, bet ir jābūt režisoriem, kas šo ideju auklē. Aktieriem, kad lomu kļūst mazāk, ir jāatrod piepildījums gara attīstībai, jo teātrī novecot nav iespējams, bet teātrī var saskābt un sarūgt. Ar rūgtuma uzslāņojumu tu nevari arī vienu skaistu lomu sezonā labi nospēlēt.

– Bieži sievietes izvēles mirkļos domā: kas notiks ar bērniem, ar manu ģimeni?

– Bet manī ir paļaušanās, ka tas nokārtojas, un paldies manai ģimenei, vīram un visiem, kas palīdz, lai tas būtu iespējams. Manī ir tā bērnišķīgā paļaušanās, ka par visiem noturēsim.

– Tu esi izvēlējusies sev izdevīgu vīru.

– Neviens man tā nebija teicis. Tas jāmāk – ko lai saku.

– Man bija jautājums, kāpēc tieši viņu esi izvēlējusies.

– Tas bija sen.

– Astoņpadsmit gados tu varbūt nedomāji, bet 40 gados gan sievietes visbiežāk domā: kāpēc tieši ar šo vīrieti esmu kopā?

– Lietas, ko pirmās iedomājos, tomēr ir pārāk intīmas… Citējot savas jubilejas lugu par tango – visforšākā ir dejošana divatā. Starp citu, tango vislabāk iemāca šo pieredzi – tu nevari dejot, uzlicis visu savu svaru partnerim, un nevari padejot, ja neesi sajūtams. Svarīgi ir stāvēt uz savām kājām un reizē dejot.

– Saprotu no stāstītā, ka vīrietim tev līdzās ir jāstiprina komforts pašai ar sevi. Ja minūtes laikā pieņem tik lielu lēmumu, tad esi pārliecināta, ka kāds noturēs tavu pārējo dzīvi.  

– Un arī pārliecība, ka sapratīs.

– Tās ir divas būtiskas lietas.

– Ļoti lielas lietas.

– Vai tas, ka esi precējusies, ar diviem bērniem, palīdz tev kā cilvēkam un aktrisei?

– Ja man nebūtu ģimenes, es būtu aizgājusi ciet. Es nevarētu tā dzīvot. Būtu iekapsulējusies, un man būtu aizvilkušies ciet kādi būtiski kanāli. Dzīvot bez ģimenes – tas vienkārši nav man. Tēvs manai mammai ir uzdāvinājis ledusskapja magnētu, uz kura rakstīts: citi to sauc par haosu, mēs – par ģimeni.

– Tas jau attiecas uz tavu vecāku ģimenēm, ar vairākām laulībām un daudziem bērniem. Tev vēl nav haosa.

– Nē, man nav. Vienlaikus tas mūsu paplašinātās ģimenes haoss ir mans, es tajā tīri labi jūtos. Tas arī ir mūsu spēks.

– Ja pareizi sadzirdu, tava tagadējā ģimene dod tev stabilitāti.

– Aizvēja sajūtu, piederības sajūtu. Bērnībā man bija caurvēja sajūta. Lai arī biju mīlēts un auklēts bērns. Tagad man ir aizvējš.

– Tev ir dēls un meita. Saki, no kā tu viņus gribētu pasargāt?

– No tādas ilgstošas sevis nepieņemšanas. Sievietei sliktākais ir nemīlēt sevi, pieņemt sevi par vēlu. Bet man liekas, ka Grētai tas varētu arī nedraudēt. Viņa man ir tāda krampīga. Ernests gan ir sarežģītais zvirbulēns un ļoti jūtīga dvēsele, bet arī viņam būtu svarīgi sajust vērtību tieši savās acīs, jo tad viņš varēs būt tāds, kādam vīrietim ir jābūt.

Vīrietim jābūt pašapzinīgam, dāsnam, viņš nedrīkst būt skops. Skopi vīrieši, ak Dievs, kāda tā ir nabadzības apliecība, un tam nav nekāda sakara ar finansiālo nodrošinājumu.

Dvēselē dāsns vīrietis ar perifēro redzi pamana, ka, lūk, tur durvis ir vaļā un ka, iespējams, tai sievietei ir vēsi, un viņš bez aizmugures domas parūpēsies. Vienmēr, protams, ir tie, kas to izmanto sevis demonstrēšanai, bet patiesu prieku dod tie, kam tas ir ieaudzināts un nāk dabiski. Blakus šādiem vīriešiem kļūst gaiši.

– Tu vispār patīc sev kā sieviete?

– Kā kuru brīdi. Bet ir bijuši saldi brīži sajust tīro sievišķības esenci. Tas ir tāds tīrs nektārs un eliksīrs. Sieviete – tas ir kaut kas maģisks.

– Tu arī esi sajutusies maģiska?

– Jā, ir bijuši brīži, kad esmu sajutusies maģiska.

– Bet to jau gribas vēl un vēl, it īpaši pēc četrdesmit.

– Zini, kad tas ir sajusts, tad rodas paļaušanās, ka tas tepat ir. Nevaram paredzēt brīdi, kad  sajūta atgriezīsies, taču to vairs nevar pazaudēt vai atņemt. Tas man arī ir dzīves izaicinājums – kā ļoti vīrišķīgu profesiju apvienot ar sievišķību. Mans ideāls ir Odrija Hepbērna, viņa man liekas neprātīgi sievišķīga. Unisekss nekad nav bijis mans… Manā bērnībā Liepājas teātrī bija izrāde Pelnrušķīte ar brīnišķīgu zilu princešu kleitu.

– Tu jau tagad man arī pretī sēdi tilla svārkos, tā ka arvien gribi kļūt par princesi.

– Jā. Gribu būt princese.

– Kā tev pašai liekas, par ko tevi var mīlēt?

– Ļoti grūts jautājums. Tu zini, par ko tevi var mīlēt?

– Domāju, ka mirkļos, kad esmu apmierināta ar sevi, varu dāvināt citiem prieku.

– Atsperoties no tava formulējuma, man gribētos domāt, ka cilvēki manā tuvumā varētu justies mīlēti. Mēģinu caur mīlestības un labvēlības pozīciju saprast lietas, kas ir grūtāk pieņemamas. Ja kāds tev mēģina trāpīt sāpīgā punktā un tu aizvainojies, tad šis process sevī jānocērt pašā saknē. Uzreiz jāanalizē, kāpēc bija tik asa reakcija, lai otrreiz tevi nevarētu ievainot. Citādi aizvainojumi aug cits uz cita kā sniega lavīna. Un tas baigi iznīcina.

– Tu pazīsti kaislību?

– Mazliet pazīstu. Man gan nepatīk, ka sieviešu žurnāli medī kaislības, it kā bez tā nekā cita dzīvē nebūtu. Redzu sievietes, kas ir pašapzinīgas, ar šarmantu vieglprātību un kas bauda vīriešu uzmanību, un ir sievietes, kas nav tik pašpietiekamas. Laikam esmu šim iedalījumam pa vidu, nekad neesmu bijusi liktenīgā sieviete.

Kaislība man ir ļoti intīms sievietes iekšējs process, tā interesantākā daļa ir vientulībā. Domāju, ka kaislība ir attaisnojums doties tur, kurp doties bail. Mums vajag to trakumu, kas mūs it kā parauj savā spēkā. Bet patiesībā tas ir mūsu pašu spēks un drosme.

– Mēs pieskārāmies, ka tu esi drastiska pret sevi ēšanā un ikdienā, bet man ir jautājums: kura ir tā bauda, ko tu sev neliedz?

– Laikam mana lielākā greznība un bauda ir doties tajā virzienā, kurā esmu izdomājusi. Tā ir ļoti liela greznība, jo būtu daudz iemeslu rēķināties ar citiem un to nedarīt.

– Pagājušogad tieši šajā laikā biju ceļojumā uz Baikāla ezeru kopā ar Lauri Dzelzīti. Viņš manas dzimšanas dienas vakarā skatījās uz mani un teica: «Zini, neesmu redzējis tik patiesas emocijas. Mums, aktieriem, visu laiku jātur mugurkauls – uz skatuves tev jābūt aktierim, bet dzīvē tev jābūt Dzelzītim.» Saki, kur tu pati jūties visīstākā?

– Uz skatuves.

– Skarbi.

– Bet tā laikam ir, tāpēc ka uz skatuves dvēsele ir kaila. Un reizē man ir vairogs –  skatuve un tēls mani sargā.

– Tev kā režisorei būtu jābūt stiprai fināla ainās. Kāds būtu tavs fināla akords intervijai ar Ditu Lūriņu?

– Uz izrādi jāiet.