Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Presē pēdējā gada laikā ne reizi vien bijušas lasāmas ziņas par tava vīra Mārtiņa slimību, kas šobrīd liedz strādāt teātrī. Vai šī situācija ir grūtākais, ko tev nācies piedzīvot?
– Domāju, ka Mārtiņam ir grūtāk. Nesalīdzināmi grūtāk. Jā, praktiski, finansiāli atbildība ir uz maniem pleciem, bet ne jau tas ir smagākais.
– Mēdz teikt – Dievs uzliek tik pārbaudījumu, cik cilvēks var izturēt. Tev nav gribējies piezvanīt Dievam un teikt: klau, nupat vairs nevaru, tu mani pārvērtē?
– Man ir absolūta pārliecība, ka Viņš man neuzliek vairāk, kā es varu. Nevienu brīdi nav uzlicis vairāk.
Svarīgi, ka tik es pati neuzlieku sev to, ko nemaz nevajag.
Pati, labprātīgi. Lūk, tur man ir jautājumi. To esmu pamanījusi grūtos posmos jau agrāk, un tas nav mans nopelns, bet Dieva dāvana. Ļoti smagos krīzes brīžos man ir kā klapes uz acīm – es redzu vien tik šauri, cik no manis ir atkarīgs, un patiešām neredzu plašāk. Tas ir pašsaglabāšanās instinkts, kuru neesmu trenējusi un attīstījusi, tas man vienkārši ir. Domāju, pašlaik šis instinkts ir ieslēdzies uz absolūtu maksimumu. Man ir tā, ka grūtos dzīves faktus es pēc laika aizmirstu. Bet tajā brīdī daru, cik varu, un pārējais pats izslēdzas.
– Tu zināji, ka esi tik stipra?
– Tas nav mans nopelns.
Visu interviju lasi Santa+ vai žurnāla IEVA jaunākajā numurā!
