Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Juku laiku bērns
«Es nāku no Neretas – maza lauku ciema Aizkraukles rajonā. Ģimenē bijām četri bērni – trīs brāļi un māsa. Mana vecākā brāļa tēvs nositās, un mamma viņu audzināja viena. Tad piedzimu es. Savu tēvu neesmu redzējis un neko par viņu nezinu.
Manā dzimšanas apliecībā tika ierakstīts vecākā brāļa tēva vārds. Tā nu mēs abi esam Gunāra dēli, lai gan brālis ir blonds, bet es – melns. Pēc tam piedzima māsa, un mēs visi dzīvojām vienistabas dzīvoklītī. Mamma centās, daudz strādāja, lai mūs pabarotu un apģērbtu. Viņa iemācīja, ka drēbēm vienmēr jābūt kārtībā, ka ir jāstrādā, lai tev kaut kas būtu. Par to viņai paldies. Atceros, kā par savu pirmo Lotosā nopelnīto naudu nopirku sev poļu botas, kas ātri vien izjuka, un konfekšu kasti Laima mammai, kuru arī sauc Laima.
Kad mamma iepazinās ar jaunākā brāļa tēti, kurš mums kļuva par audžutēvu, pārvācāmies uz nelielu pašvaldības mājiņu. Mācījos pamatskolā, kad valstī iestājās juku laiki.
Mamma palika bez darba, audžutēvam arī negāja viegli. Pamazām mājās sākās iedzeršanas.
Par vecāko brāli vairāk rūpējās viņa tēva mamma Koknesē, bet es mājās, kur alkohols gāja pa gaisu, varēju nākt un iet, kad vēlos. Nevienu tas sevišķi neuztrauca. Gadījās, ka dzērumā mājās sākās kautiņi, es muku prom un nakšņoju siena šķūnī. Bija brīži, kad man bija bail iet atpakaļ.
Līdz sestajai klasei biju teju teicamnieks, taču 9. klasi pabeidzu ar Dievu uz pusēm. Lai gan nebiju nesekmīgs un klases audzinātāju atceros tikai ar labu, man diezgan tieši norādīja – vidusskolā neesmu vēlams. Turklāt manā raksturojumā bija pieminētas divas alkohola lietošanas epizodes.
Toreiz un patiesībā arī tagad mācību iestādes grib tēlot paraugskolas, un visvieglāk to izdarīt, atbrīvojoties no tiem, kas it kā neiederas. Es tāds nebiju vienīgais. Šie spriedumi par bērniem ir ačgārni. Vai kāds pajautā, kāpēc ir tā, kā ir? Nē, jo vienkāršāk ir salikt visus vienā rāmītī un izšķirot – šie ir pareizie, bet šie – atkritēji. Tas nekas, ka pēc tam tie pareizie pie manis rindiņā kārtojušies, lai prasītos darbā.
Tieši tāpēc, ka matemātikas skolotāja man visu laiku teica, ka es matemātikā neko nespēju, aizbraucu uz Rīgu, nokārtoju iestājeksāmenu matemātikā, tiku Rīgas Tehniskajā koledžā.»
Naudas dēļ nepazemošos…
«Piektdienās studenti priecājās, ka brauc mājās. Man tā nebija, jo nekad nezināju, kas mani tur sagaida.
Parasti svētdienā es no midzeņa braucu uz skolu, un man nebija nekā. Labi, ja pietika naudas ceļam.
Esmu ļoti pateicīgs audžutēva mammai, kurai nebiju nekas, bet viņa mani sagaidīja pieturā ar ēdiena paciņu un dažiem latiem, kas man tobrīd bija ļoti vajadzīgi. Arī audžutēva brālim, kurš man uz kojām Rīgā atveda kartupeļu maisu.
Mums, pirmkursniekiem, bija 15 gadu, bet 5. kursā bija 20 gadu veci čaļi. Mūs brīdināja – durvis pa nakti ciet neslēdziet, tāpat izlauzīs! Lielie nāca atņemt naudu, tā bija normāla ģedovščina. Atceros, man bija tikai divi lati, un es stingri pateicu, ka neatdošu.
Nākamajā reizē viņi mūs visus izdzina gaitenī un lika piepumpēties, bet man teica: «Tu vari stāvēt!» Tā es biju izkarojis savu vietu, jo nepadevos. Man bija skaidrs – tikai tā varu izdzīvot, ar spēku pret spēku, jo nekā cita jau man nav.
Reiz kādā studentu ballītē čalis izvilka no kabatas 50 latus un teica – dos tam, kurš padejos uz galda. Man tā bija milzīga nauda, bet es paliku sēžam, jo zināju – naudas dēļ nepazemošos.
Pēc pusgada mehāniķos tomēr sapratu, ka tālāk vairs nemācīšos. Atceros, kā mamma man teica: «Skolotāji saka, ka tu labi mācies. Varbūt vajag turpināt.» Sēdēju un domāju – tu tiešām nesaproti, kāpēc es tā daru?»
16 gadu vecumā palicis uz ielas
«Man bija knapi 16 gadu, kad atgriezos Neretā un sāku strādāt gaterī kopā ar večiem. Ātri vien sapratu, ka tāda dzīve – pīpēt cigaretes bez filtra un dzert Royal spirtu – mani nevilina. Atgriezos Rīgā un sāku mācīties par pavāru.
Domāju, varbūt tāpēc, ka agrā bērnībā vasarā dzīvoju pie vecmammas un atcerējos rītus, kad atvērās durvis, istabā ieskrēja suns Baikāls un laizīja man seju, bet vecmamma mani sauca ēst pankūkas. Man tās ļoti garšoja, vēlāk es pats tās sāku cept, bet vecmamma teica: «Tev ļoti labi sanāk, būsi labs pavārs!» Tas bija iesēdies zemapziņā un šķita – šādi es atdodu parādu par tām dienām.
Ap to laiku mammai atņēma aprūpes tiesības, un mani aizbildniecībā paņēma mammas māsa.
Paldies arī manām māsīcām, kuras manis dēļ tolaik droši vien dabūja ciest. Ar mani nebija vienkārši.
Šie cilvēki centās par mani gādāt, bet iekšēji visu laiku jutu, ka esmu lieks, traucēju, ka man te nav jābūt.
Pavāru skolā ar mani auklējās līdz trešajam kursam, jo biju labs sportists, taču tad pateica – viss. Biju šausmīgā situācijā. Pie tantes braukt nevarēju, jo nespēju pateikt, ka esmu visu sačakarējis. Kādu laiku draugi pa kluso vēl laida mani pārnakšņot kojās, tur arī pabaroja. Pēc tam pa dienu vazājos pa pilsētu kopā ar dažādām kompānijām, bet naktīs rāpos gulēt daudzstāvu namu bēniņos. Kad bija nedaudz naudas, gāju uz naktsklubu Kabata, kur ieejas maksa bija lats. Tur vienmēr satiku kādu paziņu, ar ko papļāpāt, varēju pārlaist nakti siltumā. Taču mūžīgi tas nevarēja vilkties.
Atgriezos laukos. Mana vecmāmiņa jau bija mirusi, bet vectēvs mani pieņēma. Rakstīju vēstuli pašvaldībai un lūdzu, lai palīdz man kaut kā atsperties. Man atteica, jo biju redzēts diskotēkā ar aizdomīgiem cilvēkiem lietojam alkoholu. Naudu tādam dot nevar, nodzers. Arī vectēvs drīz vien deva mājienu, ka ilgāk mani ciest negrib.
Saliku savas mantas vienā somā un absolūti bez plāna gāju prom.
Atceros – sēdēju pludmalē, un atnāca mans bērnības draugs, kura mamma bija mācījusies vienā klasē ar manu. Viņš sacīja: «Mamma teica, lai tu nāc pie mums!» Tā es sāku dzīvot svešā ģimenē un atkal meklēju darbu.»
Dzīve iemāca neklusēt
«Atradu darbu kokzāģētavā Daudzevā, kur kopā ar vēl diviem puišiem sāku īrēt dzīvokli. Pēc tam nonācām privātā gaterī – četri stabi un jumts. Ziemā bija diezgan skarbi, un es nolēmu, ka pienācis laiks pēdējam mēģinājumam nokārtot savu dzīvi. Man bija bāreņa apliecība, un es varēju braukt par brīvu. Tāpēc devos uz Rīgu, un mani uzņēma trešajā kursā Rīgas būvamatniecības vidusskolā, kur arī mācīja pavārus. Dienesta viesnīcas tur nebija.
Uzzināju, ka Rīgā ir bāreņu biedrība, un devos turp, lai noskaidrotu – varbūt viņi var man kaut kā palīdzēt ar dzīvošanu.
Taču vienīgā palīdzība, ko man piedāvāja, – trešdienās es varot dabūt baltmaizes kukuli un piena paku…
Tomēr tur es iepazinos ar čali, kurš strādāja Operā par ugunsdrošības inspektoru un ieteica darbā arī mani. Tā bija reāla palīdzība, un to radīja cilvēciskais faktors, nevis sistēma, kas man nepalīdzēja nekādi. Atceros, tolaik studenta stipendiju maksāja kasē, man kā bārenim pienācās paaugstināta – pāri 30 latiem. Kādu dienu man izsniedza 8,50 latus un pateica, ka likumi mainījušies. Es devos uz Labklājības ministriju, kur satiku brīnišķīgu kundzi, kas paskaidroja, ka uz manu gadījumu izmaiņas neattiecas.
Drīz vien man tika izmaksāta pārējā summa. Kāda skolotāja pēc tam man teica – malacis! Izrādās, skolā tolaik bija vairāk nekā 30 bāreņu, un es biju vienīgais, kurš aizgāja pacīnīties. Tas ir stāsts par to, ka dzīve šādus bērnus sit un lauž, bet ne visiem pietiek uzņēmības par sevi pastāvēt. Bet man tolaik jau bija sava reliģija – ja mani sit, es nepagriežu otru vaigu. Es situ pretī. Citādi nekad nebūtu ticis līdz tai vietai, kur esmu tagad.
Par laimi, skola nāca pretī un atļāva man apvienot darbu ar mācībām.
Tā es 18 gadu vecumā sāku pelnīt minimālo algu vietā, kur iepazinos ar Nauri Puntuli un Evitu Zālīti-Grosu, ar kuriem tagad tiekos politikā.
Paralēli darbam Operā nokārtoju apsardzes sertifikātu, lai varu vēl kaut ko nopelnīt. Pēc tam pazīstams cilvēks mani iekārtoja būvniecības uzņēmumā. Sāku kā preču pavadzīmju ievadītājs, pamazām iemācījos tāmēt. Vēlāk jau izveidoju savu biznesu, bet pirms četriem gadiem sākās mans ceļš politikā. Dzīves rūdījums palīdz. Es jūtu cilvēkus, zinu, ko no viņiem var sagaidīt. Draugi man mēdz jautāt – kāpēc čalis, kuram ir nulle iemeslu būt patriotam, tāds tomēr ir? Es nezinu.»
Deputāts bez augstskolas diploma
«Pēc skolas gribēju iestāties juristos, bet nezināju, kas man pienākas, kas ne. Man teica, ka vietu nav, ir tikai par maksu. Nolēmu lūgt studējošo kredītu, bet man vajadzēja divus galvotājus, un te mans studiju stāsts beidzās.
Jā, man nav augstākās izglītības, ko daudziem tagad tik ļoti patīk man pārmest.
Kad man saka – jūs to tā uztverat, es atbildu – nē, veči, ar manu uztveri viss ir kārtībā, bet jūs nevarat sagremot, ka čalis ar vidējo izglītību sēž blakus jums, kam ir divas augstākās! Es nekad nenosodu cilvēku, nezinot, kāds bijis viņa dzīvesstāsts.
Ja problēma ir tikai augstskolas diplomā, tad man jau sen bija iespēja tādu nopirkt. Smejos – būtu zinājis, ka iešu politikā, būtu nopircis, bet tagad speciāli nemācīšos, kamēr būšu Saeimā! No vienas puses, mēs gribam, lai politikā būtu cilvēki no tautas, bet, kad viņus ievēlam, pieprasām, lai viņiem būtu doktora grāds.
Vai tad visa tauta mums ir ar doktora grādu?
Taču es, protams, saprotu, ka mācīties vajag. Biju pērn iestājies Sporta akadēmijā, lai studētu par motokrosa treneri. Diemžēl neklātienes studijas, kur pilna otrdiena vai trešdiena jāpavada augstskolā, nav savienojamas ar maniem pienākumiem. Pagaidām šo domu atliku.»
Man vajadzēja, lai mani saprot
«Ir kāds bērnunams, kuru daudzus gadus esmu atbalstījis. Reiz tur kāda meitene man pastāstīja, ka viņai ļoti patīk dejot, bet laikam šo nodarbi pametīs. Prasīju – kāpēc? Viņa teica: «Jo man ir kauns par sevi.» Šie vārdi tik ļoti sasaucās ar manu pieredzi – tas tak bārenis, topošais bandīts un cietumnieks. Arī mani jaunībā piemeklēja šī kauna izjūta.
Šai meitenei vieglāk visu pamest, izkāpt pa logu un uzpīpēt ar čaļiem, jo viņai šķiet, ka tie čaļi viņu saprot un pieņem. Arī man vajadzēja, lai mani kāds saprot, un es šo sapratni atradu uz ielas – zagļu, narkomānu un slepkavu kompānijā.
Visu laiku biju soļa attālumā no tā, lai nonāktu kolonijā vai cietumā. Šī robeža ir trausla. Bruknas skandāls man to vēlreiz atgādināja.
Neņemos spriest, kas ir un nav noticis Mediņa vadītajā kopienā, jo nezinu. Bet es zinu, kā ir būt jaunietim, kurš nezina, kurp doties. Šiem jauniešiem ir vajadzīga vieta, kur rast atbalstu. Es neesmu nedz psihologs, nedz pedagogs, bet valstī ir cilvēki, kuri to var un kuriem to vajag risināt.
Vai kādreiz domāju, ka reiz būšu uzņēmējs un deputāts? Nē. Tomēr sev to, ka varu visu, jau esmu pierādījis. Tiem, kas reiz teica – no tā puikas nekā nebūs –, arī. Es gan daudziem vēl neesmu pateicis paldies par to, ka viņi man ir centušies palīdzēt. Nepateicu arī mammas māsai, par to man ļoti žēl. Viņa nomira ar vēzi, nepiedzīvoja laiku, kad varētu ar mani lepoties. Un pat neesmu aizbraucis pie viņas uz kapiem… Es noteikti aizbraukšu!
Pagāja ilgs laiks, kamēr iemācījos piedot savai mammai. Tagad esmu piedevis.
Mēs ar brāļiem esam viņai palīdzējuši un atbalstījuši, lai gan nezinu, vai viņa arī šodien to spēj novērtēt.
Iespējams, mana bērnība ir iemesls tam, kāpēc man vēl nav savas ģimenes. Es gribu vienreiz un pa īstam. Ar pārliecību, ka maniem bērniem būs tēvs visu laiku. »
