Haralda Vasiļjeva nāve ir sāpīgs zaudējums visai Latvijas hokeja saimei. Bijušā Latvijas hokeja izlases trenera dēls Herberts sarunā ar žurnālu «Privātā Dzīve» atklāj, ka tēvam jau ilgāku laiku bija veselības problēmas. «Tētis ar mammu Velgu dzīvoja pie manis Vācijā. Vecāki bija spiesti pārcelties, jo šeit ir labāka medicīniskā aprūpe. Situācija nebija viegla.Tētim bija vēzis, un pirms laika viņš pārcieta arī insultu. Tika veiktas vairākas operācijas…
Slimība bija tik ļoti pieņēmusies spēkā, ka viņš nu jau kādu laiku vairs nespēja parunāt.
72 gadi nav laiks, kad doties mūžībā, bet diemžēl tā ir noticis,» skumji nosaka trenera vecākais dēls.
«Mamma visus šos pēdējos gadus kopa tēti,» saka Herberts. Šovasar Haraldam un Velgai bija zelta kāzas. Abi izaudzinājuši divus dēlus – Herbertu un Robertu.
Sirsnīgu atvadu ceremoniju par godu Haralda Vasiļjeva piemiņai ģimene sarīkoja 26. oktobrī Krēfeldē, Vācijā. Tieši šajā pilsētā Haralds ilgus gadus bija strādājis par treneri, tur viņu daudzi pazina un cienīja. «Gribējām arī šeit dzīvojošajiem dot iespēju atvadīties no mana tēva,» bilst Herberts. Ģimene novembra sākumā plāno sarīkot atvadu ceremoniju arī Latvijā.
«Mums Vācijā jānokārto birokrātiskie jautājumi, lai varam tēti pārvest uz Latviju,
un ceru, ka 10 dienu laikā varētu noorganizēt atvadu pasākumu,» teic Vasiļjeva dēls.
Haralda Vasiļjeva mūžs ir pagājis hokeja zīmē. 1968. gadā jaunā hokeja zvaigzne sāka spēlēt Latvijas ievērojamā hokeja klubā Rīgas Dinamo, kur aizvadīja 17 sezonas, ievedot klubu arī PSRS hokeja līgas augstākajā divīzijā. Pēcāk pievērsās trenera darbam, sākot trenēt tā laika Latvijas otro spēcīgāko klubu RASMS, bet, Latvijai atgūstot neatkarību, 1991. gadā Haralds pārcēlās uz Vāciju, kur vadījis Dortmundes un Krēfeldes klubus. Trenera karjeras noslēgumā viņs uz pāris gadiem atgriezās Latvijā trenēt hokeja klubu Zemgale/LLU, bet tolaik viņu jau sāka vajāt veselības likstas. Klubs pat aicināja sabiedrību ziedot Vasiļjeva rehabilitācijai.
Vasiļjeva zvaigžņu stunda bija Latvijas hokeja izlases trenēšana laikā no 1999. līdz 2001. gadam. Viņš pilnībā mainīja izlases vadīšanas stilu, nosakot, ka komandā viss beidzot notika latviski, nevis krievu valodā.
Tolaik izlasē spēlēja arī Haralda dēls Herberts. Viņš teic, ka skarbā rakstura un izteiktā patriotisma dēļ tēvs ne visiem patika.
«Viņš izjuta lielu pretestību. Bija cilvēki, kas mēģināja darīt visu, lai nomestu treneri.
(..) Viņš turpināja cīnīties, līdz savu panāca. Neatlaidība ir īpašība, kuru es viņā ļoti novērtēju,» saka Herberts. «Lielā mērā tas, ka hokejs Latvijā ir izaudzis par kaut ko tik lielu, ir tēta nopelns,» pārliecināts ir leģendārā trenera dēls.
Herberts atklāj, ka vecāki sapņojuši, ka varēs kopā pavadīt vecumdienas Latvijā: «Tētis ļoti vēlējās turpināt strādāt par treneri. (..) Diemžēl slimības dēļ šiem sapņiem nebija lemts piepildīties.»
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve.