Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kādas ir tavas šābrīža emocijas – vairāk prieks par sasniegto piekto vietu vai skumjas par neiegūto medaļu?
– Piecdesmit pret piecdesmit! Nevarētu teikt, ka mēs, sportisti, būtu svinējuši piekto vietu, jo tādos turnīros svin tikai medaļas. Piemēram, NBA vispār svin tikai čempioni. Mēs izdarījām vairāk, nekā no mums gaidīja, taču, kamēr nebūs zelta medaļas, tikmēr līdz galam nebūsim apmierināti. Mums vēl ir četras vietas, lai kāptu uz augšu!
Taču, redzot, cik daudz cilvēku bija atnākuši pie Brīvības pieminekļa… Mēs ieradāmies, lai pateiktu paldies. Citā situācijā jebkurš no mums kopā ar savu ģimeni būtu iekāpis mašīnā un braucis mājās, jo pēc trīsarpus nedēļu prombūtnes visas emocijas un enerģija bija izsmeltas.
Pie Brīvības pieminekļa mēs atdevām pēdējos spēkus – manas baterijas bija tā izlādējušās, ka pēc tam mašīnā līdz pat mājām vairs nepateicu nevienu vārdu.
– Skatoties komandas sagaidīšanu pie Brīvības pieminekļa, nevarēja nepamanīt asaras tavās un brāļa acīs… Vai Latvijas basketbolā šādas emocijas pieredzēji pirmo reizi?
– Noteikti jā! Savulaik, kad ar U-18 basketbola izlasi ieguvām bronzas medaļu Eiropas čempionātā, arī piedzīvoju emocionālu brīdi, taču jaunībā tas vairāk izpaudās kā liels prieks par iegūto medaļu. Šoreiz bija tā, ka pat grūti noticēt tam, ko redzi… (Dāvim aizlūst balss.) Pat tagad atceroties acīs ir asaras.
– Par to lielo atbalstu?
– Un par to, ka mēs, maza valsts, to sasniedzām. Mēs ar brāli esam no Rūjienas – pilsētas, kurā ir trīs tūkstoši iedzīvotāju… Kā tas var būt, ka man vēl joprojām ir tik lielas emocijas?
Visu interviju lasiet žurnāla Ieva jaunajā numurā vai Santa+.
