Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2013. gada 3. numurā.
Mēs tiekamies sestdienas pēcpusdienā pāris nedēļu pirms Makdonas melnās komēdijas «Vienrocis no Spokānas» pirmizrādes. Dārta – šortos un zābakos, skarba – būs lugas vienīgā sieviete.
Tiekamies bārā, vienpadsmitajā stāvā, kur skatienam paveras Rīgas klusā centra jumti. Dārta nāk šmauga kā stirna, ar milzonīgu somu rokā. Koši zaļo slāvisko lakatu viņa saņurca turpat uz galda, noguldīdama tajā baltu telefonu ar ekrānu uz leju. Seja – bez nevienas grima svītriņas. Gaiša, melnu matu ieskauta āda, izceļas ideālas lūpas, tumšbrūnas acis un gleznainas uzacis. Man prātā ieskrien kritiķes Radzobes recenzijā par Daneviču lasītais – teicami ārējie dotumi. Un kustību organiska atbrīvotība.
– Apzinies, uz ko esi «parakstījusies», atnākdama uz šo sarunu?
– Neapzinos. (Smaida.)
– Es, sieviete ar pieredzi, gribu skatīties tavā dvēselē. Ko tu šodien labu darīji?
– Bija brīnumaina diena. Vēl vakar man bija trīsdesmit astoņu grādu temperatūra un jutos briesmīgi. Gripa? Diez vai, tad es jau šodien nejustos tik labi. Neizskatos pēc mirējas, vai ne? (Skaļi iesmejas.) Lielu paldies saku saviem darba devējiem. Par spīti tam, ka tuvojas «Vienroča» pirmizrāde un šodien paredzēts mēģinājums, man piezvanīja izrāžu vadītāja un piedāvāja brīvu dienu. Jā, un es vienkārši atpūtos mājās.
– Pēc akadēmijas tevi īsti nevajadzēja nevienam teātrim, tu mētājies projektos starp «Daili» un Nacionālo un pat esot domājusi, vai neatgriezties pie jurisprudences. Bet tad nāca Vandas loma TV seriālā «Ugunsgrēks». Tavs tēls bija tik košs, ka piedzīvoji pat nervoza skatītāja uzbrukumu ar lietussargu.
– Blaumaņa ielā, citu cilvēku acu priekšā… Neatceros, ko viņš man kliedza, bet biju šokā.
– Krāšņā izskata un nešpetno izdarību dēļ tu acumirklī saistīji jauniešu uzmanību. Tavai lomai ar pāraugšanu no gotu meitenes par labo, strādīgo izrādījās ne vien fascinējošs, bet arī audzinošs efekts.
– Viss bija skaisti līdz brīdim, kad paziņas sāka teikt, ka viņu meitas vecumā no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem mana tēla iespaidā sākušas krāsot melnas lūpas, velk mammas zābakus, kopē uzvedību, kas nepavisam nav laba. Sapratām, ka efekts ir pārāk milzīgs, lai tam nepievērstu uzmanību.
Mainīties uz labo Vandu bija mana iniciatīva, es gribēju, lai viņa gūtu mācību un labotos, to arī teicu režisorei.
Esmu priecīga, ka to ņēma vērā, – mana Vanda pārstāja ģērbties izaicinoši, sāka strādāt… Cerams, arī labais piemērs ietekmēs.
– Seriālā tevi pamanīja talantu uzodējs Džilindžers, piezvanīja tev un piedāvāja sevi apliecināt Dailes teātrī – ar kādu pašas izdomātu ideju.
– Nezinu, kāpēc viņš uzrunāja tieši mani. Mēs par to nekad neesam runājuši. Pēc laika varēšu viņam to pajautāt. Es viņu agrāk nepazinu. No vairākām manām idejām pēc dažu nedēļu domāšanas Džilis izvēlējās tieši Zeldu, Skota Ficdžeralda mīļoto. Tad arī sāku vākt materiālus – pasūtīju biogrāfijas un apkopotās vēstules no Amerikas, lasīju Skota romānus, arī Zeldas grāmatu «Save Me the Waltz», kas, atklāti sakot, man patīk daudz labāk par, piemēram, Skota «Lielo Getsbiju». Manas gleznas arī šķita pašsaprotams elements, izdevīga detaļa, ko izmantot izrādē, jo Zelda gleznoja, turklāt ne jau profesionāli. Gleznu saturs saskaņots ar Zeldas interesēm dažādos dzīves posmos. Piedalījos izrādes tapšanā, vienlaikus sevi pierādot, – tas bija tik svarīgi. Jūtos, ka teātrī neesmu paņemta tāpat vien.
– Un teātra Kamerzālē tapa trauksmaina izrāde «Neprātīgā Zelda», bet tu nopelnīji «Spēlmaņu nakts» nomināciju «Gada labākā debija». Kritiķi tevi dēvēja par lielo pozitīvo pārsteigumu, kur «ne vēsts no paštēla». Tu spēji atstāt neizsmeltu iespaidu par vētrainu sievieti, kam trīsdesmit gadu vecumā diagnosticē šizofrēniju, un rādīji neticami labu baleta prasmi. Nu jau tu esi pilntiesīga Dailes teātra aktrise. Kā jūties teātrī, kas slavens ar intrigām?
– Sākumā man bija ļoti, ļoti savādi un grūti. Nebija neviena savējā. Jā, pazinu, Ģirtu Ķesteri, Gintu Andžānu no «Ugunsgrēka», bet nebija neviena no mana Nacionālā teātra kursa draudzīgā bara. Te biju pilnīgi viena, un te viss notiek pilnīgi citādi.
Jutu, ka uz mani vērtējoši skatās, ka sava vieta būs sūri jānopelna, jāparāda, ka neesmu paņemta vienkārši par skaistām acīm.
Jā, bija Zelda, bet ar to savas prasmes rādīju režisoriem un direktoram, aktieru bari to skatīties nenāca. Bet nesen, kad pēc dienas darba izrādē «Leo. Pēdējā bohēma» Nacionālajā teātrī, kur līdz šim jutos kā mājās, atnācu atpakaļ uz «Daili» gatavoties vakara izrādei, sajutu, ka tagad mājas man tiešām ir šeit. Teātrī neesmu no čalotājām, kas, pusdienas ēdot, sēž bariņos un pļāpā. Bet labs kontakts man izveidojies ar Aiju Dzērvi. Man viņa ļoti patīk – pozitīva, atvērta un sirsnīga. Drīkst taču tā teikt – patīk?
– Protams, ja patīk, tad patīk.
– Visu vērtēju pēc sajūtām. Aijas klātbūtnē ļoti labi jūtos, vienmēr gribas aprunāties, gribas smaidīt, viņu ieraugot. Un vēl man ļoti patīk Lidija Pupure. Ļoti. Fantastiska, vienkārši brīnums. Viņa ir mana pirmā partnere Dailes teātrī, un tā tas paliks, to vairs nevar izsvītrot. Siltums, kas pārkāpis vienkāršu koleģialitāti. Viņai noteikti ir septiņdesmit gadu, februārī dzimšanas diena, kad paliek vēl vairāk… Bet viņa tik labi izskatās – lēkā, skrien, dejo, gatavojas izrādēm. Izrādē «Finita la comedia» abas uznākam pa vienām durvīm, un es redzu, ko viņa dara pirms iznāciena. Katram jau ir kāds īpašs koncentrēšanās brītiņš. Es no viņas mirklīša kaut ko paņemu sev, un man tas palīdz. Tagad jau dažas mācības no viņas pārņemu citās izrādēs, jo man palīdz. Tradīcijas, kas man turpmāk kā aktrisei paliks uz visu dzīvi, būs tieši no Lidijas.
– Zinu, tev nav draugu klasiskā izpratnē. Bet, kad tevi piemeklē lielā dvēseles sāpe, tu taču vismaz uzmeklē brāli (talantīgais saksofonists Jānis Danevičs – aut.)?
– Nē. Noteikti ne. Mēs neesam draugi. Riņķojam katrs savā orbītā. Tiekamies viens otram svarīgos notikumos, taču mums ir ļoti atšķirīgi raksturi. Turklāt viņš ir piecus gadus vecāks, un tā nav pateicīgākā gadu starpība. Man ir tā, ka dažādos dzīves brīžos īstie cilvēki uzpeld paši. Mani ir mēģināts speciāli sāpināt, sakot, tev taču nav draugu, ārprāts, kas tu esi par cilvēku… Bet man tas absolūti nesāp.
Neticu, ka draugu nav tāpēc, ka esmu ļauna vai nejauka. Tāda ir manis pašas izvēle.
Un es draudzējos pa savam, nevis čupojoties. Tuva cilvēka dēļ es daudz esmu gatava darīt, un viņi to zina. Esmu braukusi naktī, lai ārstētu, esmu aizdevusi savu mašīnu, palīdzējusi pārcelties, esmu arī skrējusi mazgāt veļu, ja draugam salūzusi veļasmašīna… Kopš piedalīšanās TV šovā «Gandrīz ideālas vakariņas» esmu sadraudzējusies ar sievieti, kuru augstu vērtēju, man ļoti patīk viņas klātbūtne, kopā pavadītais laiks. Tā ir Inga (Spriņģe – aut.). Bieži netiekamies, bet, kad tas notiek, es to baudu. Kaut ko paņemam viena no otras, pēc tam aizpeldam atkal katra savā virzienā.
– Tavi vecāki gadiem taujāja, kad beidzot turpināsi iesāktās jurisprudences studijas. Viņi tavu nākotni labāk redzēja advokatūrā. Kā ir tagad?
– Vairs nejautā. Nomierinājušies. Kad atbrauc uz savām ārstu sēdēm Rīgā, tad jau saskrienamies uz kafiju, protams, viņi nāk arī uz izrādēm. Un grib zināt, kā man iet pa teātri, bet tad man parasti par darbu nemaz runāt negribas. Un sanāk maza rīvēšanās. Ja man labs noskaņojums, es padodos un kaut ko pastāstu. Šonedēļ ģērbtuvītē ģērbos savai pēdējai ainai, un man vienmēr ieslēgta translācija no zāles. Klausos, Ģirts Ķesteris saka: «Vai cilvēks, kurš tevi nemīl, tev var dot labu padomu, un vai cilvēks, kurš tevi mīl, var tev dot sliktu padomu – tas ir jautājums…» Šos vārdus izrādē jau biju dzirdējusi mēnešiem ilgi, un nu tie man pēkšņi iedūrās. Sapratu: jā, cilvēks, kurš tevi mīl, var dot sliktu padomu. Tāpēc, ka vēl tev labu no sava skatpunkta. Sapratu, ka arī mani vecāki man vēl labu pa savam. «Juristi» bija tas, kā viņi redzēja manu dzīvi, – kā vajag, kā būtu labi. Es nesalūzu zem viņu novēlējuma, paliku uz sava ceļa, šķiet, pierādīju, ka arī tā var būt labi. Viņi to pieņēmuši.
– Tu būtu bijusi laba juriste. Birojā, kur jau piestrādāji, tev esot gājis no rokas. Bet tagad visu mūžu plosīsi nervus uz skatuves.
– Nevar zināt, kam nervi tērējas vairāk. Juristi, kāpjot pa karjeras kāpnēm, sevi ļoti plosa. Aktiermākslai ir liela saistība ar jurisprudenci, man šķiet. Manuprāt, fantastiska ir advokāta spēle tiesas zālē.
– Bet kur nāca impulss par stāšanos aktieros?
– Sapilinājās pa pilienam. Neko par to nezināju, nebiju gājusi dramatiskos pulciņos, iespējams, mani tas saistīja kā nezināmais. Skolā padevās viss, nebija izteikti vājā posma. Man ļoti patika fizika, gribētu pastudēt arī Tehniskajā universitātē… Patīk matemātika, valodas. Bet atceros, kā tētis bija teicis, ka gribējis kļūt par aktieri. Tētis ir artistisks. Un arī mamma.
Mani vecāki mani pārspļauj vienā spļāvienā. Viņi ienāktu telpā, un es uzreiz pazustu.
Stājoties aktieros, biju redzējusi raidījumus, filmas par Latvijas ziedu laiku aktieriem. Man bija iespaids, ka aktierim jābūt cēlam, staltam, gudram, ar viedokli. Jo jāizdzīvo tēli, kam ir sava pagātne un profesija, pieredze. Man šķita, jo vairāk aktierim zināšanu dažādās jomās, jo labāk. Šī bāze var būt noderīga visnegaidītākajā brīdī. Šis priekšstats studējot salūza. Biju šokēta, ka mūsdienās no aktieriem to neprasa. Ir lielas atlaides teorētiskajos priekšmetos – nu, tie jau aktieri, viņiem jau grūti… Daudzi nenāca uz lekcijām, viņiem nešķita svarīgi daudz lasīt. Varbūt Holivudas iespaidā? Tāda viegluma ilūzija par šo profesiju. Biju viena no dažiem, kas sēdēja teorētiskajās lekcijās, pierakstīja, izlasīja milzīgo obligātās literatūras blāķi. Protams, esmu arī špikojusi. Tu prasi, kā tad pārējie pabeidza augstskolu? Ha! Dārta klusē un smaida.
– Tu it kā neesot īpaši dziedoša aktrise, bet, redz, iedziedāji «Es tevi gribu», vienu no skaistākajām dziesmām diskā «Ziedonis. Lācis. Sievietes.»
– Parasti tēmās, kur nejūtos droša, necenšos ielīst pati. Bet man atkal piezvanīja. Pats Kārlis Lācis piedāvāja iedziedāt savu dziesmu. Esot dzirdējis, kā dziedu Zeldā, un viņam paticis. Viņš meklējot tieši to, kas ir man. Biju ļoti pārsteigta. Teicu: es mēģināšu, bet, ja tev nepatiks, uzreiz saki un meklē citu. Tā nu iedziedāju šo dziesmu pa savam un nepretendēju uz skaisto dziedātājas birku. Sapratu, ka man nemaz nav jādzied kā dziedātājai, nav jākautrējas darīt tā, kā to daru es. Par spīti tam, ka mana aktrises pieredze maza, es drīkstu piedāvāt savu versiju par visu. Galarezultāts man patīk, esmu Kārlim pateicīga, ka to izdarījām. Tas bija absolūti ārpus manas komforta zonas, un ieguvumu es pat nevaru nosaukt vārdā, tā nav pat lielāka pašapziņa, tas ir kaut kas cits. Tā ir atbrīvojoša ticība pašai sev dziedot. Visi mani allaž brīdinājuši, ka nemūžam nedziedāšu. Bet Kārlis teica, ka man esot skaista balss. Man tas likās kā pasakā, kā izjokošanā. Šķita, ka tūlīt ieskries cilvēki ar kameru un teiks – ha, ha, ha, naivā, noticēji…
– Lasu senākas sarunas ar tevi un redzu – esi bijusi par sevi ļoti nepārliecināta būtne.
– Esmu vēl aizvien. Bet tā pozitīvi – ar dzinulīti. Ar katru jaunu darbu uzreiz baidos. Neliela trīce, kas liek censties, tiekties. Motoriņš, kas izslēgtos, ja būtu par daudz komforta. Parunājos ar vecākajiem kolēģiem – Lidiju, Ģirtu – un saprotu, ka viņiem ir tāpat, šī ir izjūta, kas nepazudīs nekad. Jo tālāk iešu, jo spēcīgāka tā būs. Un nav ko konkretizēt mērķus, jo tā tikai sevi ierobežoju. Jo bieži vien paši nezinām, uz ko esam spējīgi. Mana vienīgā ambīcija pašlaik ir iemācīties labi darīt savu darbu. Izplūdis mērķis, jā, un es to tā arī atstāju – izplūdušu.
– Zinu, tu pat no mēģinājumiem slepus lavījies uz savu Purvciema dzīvokli, lai pabarotu un izvestu pastaigā mīļo labradoru. Savu plaši izdaudzināto sapni par suņu bērnudārza radīšanu gan laikam esi atstājusi rimtākiem gadiem.
– Tiklīdz jutīšu, ka ir īstais laiks, noteikti būšu ar suņiem. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez suņiem. Mans Borhess tagad dzīvo laukos, tur viņam vairāk plašuma, un priecājos, redzot, ka tur viņš ir laimīgs.
– Beidzamajā laikā tu kļūsti aizvien sievišķīgāka. Karē matu griezums piešķir tavai sejai inteliģenti maigu, ēterisku izteiksmi. Kā tu pati sevi tagad izjūti kā sievieti?
– Labprāt matus nogrieztu pavisam īsus.
Īsos matos ir spēks. Nav jau zobi – ataugs.
Bet jāpagaida, tagad tas būtu nekrietni – man ir Zeldas loma Kamerzālē, kur nedrīkst likt parūku. Nekad neesmu savus matus krāsojusi, bet drīz varētu nokrāsot sirmajā tonī. Redzi, man jau pirmā kursa beigās parādījās sirmi mati.
– Izrādās, tu esi sēdējusi gluži līdzās maniem draugiem Valmieras teātra skatītāju zālē izrādē «Zojkina kvarķira». Tavi skaļie smiekli uzmācīgi aizēnojuši notikumus uz skatuves. Kāds pat raucis degunu… Jā, bet tad es izlasīju, ka vīrietis, ar kuru kopā tu beidzamajā laikā pozicionējies presē, – «SANTAS» iekārojamāko vīriešu 2005. gada topa līderis Ervīns Elksnis – atklājis, ka viņu pirmām kārtām savaldzinājuši tavi «bezgala skaļie un dzidrie smiekli». Un sapratu, ka tāda tu vienkārši esi.
– Šausmas! Atvainojos cilvēkiem, kurus smiekli traucēja. Tā ir viena no īpašībām, kas mani raksturo. Toties vismaz nepļāpāju un nečaukstinājos. Bet atceros arī, kāpēc tik traki smējos… Izrādē spēlē Rihards Jakovels, viens no maniem mīļākajiem kursabiedriem, vēl šodien ar viņu runājāmies pa telefonu… Fantastisks puisis, noteikti kļūs par vienu no visu laiku labākajiem latviešu aktieriem. Ļoti sportisks, basketbolists. Akadēmijā viņu vienmēr vilkām uz zoba par baleta nodarbībām, un viņš lūdza, lai par tām nestāstām viņa draugiem. Loģiski, man bija ļoti smieklīgi, kad, sēžot «Zoikinā kvarķirā», ieraudzīju, ka Rihards ietērpts sievietes drēbēs un spēlē vecu tantīti. Skaidrs, ka tas bija trakoti smieklīgi. Starpbrīdī viņš man piezvanīja: «Dārta, vari neteikt, ka tu esi Valmierā, ES ZINU, ka tu esi Valmierā…» (Smejas.)
– Lāča dziesmā no pirmās līdz pat pēdējai notij tu dziedi tik sievišķīgi jutekliski: «Kā laiku un telpu, un bezgalību/Es tevi gribu…» Vai dzīvē pašlaik jūties mīlēta sieviete?
– Es zināju, ka tu man to noteikti jautāsi. Par Ervīnu… Tā nebija mīlestība no pirmā skatiena, noteikti ne, tā nāca palēnām. Iepazināmies, kad pastaigājos ar Bo. Tas bija mūsu daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Viņš gaidīja kolēģi, un suns viņam uzlēca virsū. Tobrīd biju brīva meitene, man nebija attiecību. Un šis vīrietis iepatikās, kaut kas viņā ļoti piesaistīja, nevaru definēt, kas tieši. Mēs esam kopā neregulāri, bet man ir labi. Jā, viņš rūpējas, taču ir arī diezgan liels egoists.
– Šķiet, tevi fascinē vīrieši ar dzīves briedumu.
– Jā. Bet, atceroties visas simpātijas un attiecības, tie bijuši ļoti atšķirīgi vīrieši. Protams, man patīk, ja vīrietis ir gudrāks par mani. Ja jūtu, ka vīrietim nav zināmas inteliģences bāzes, pamatiņš, ko pat nevajag formulēt vārdos (es to dēvēju par iedzimto inteliģenci) – man uzreiz zūd interese.
Bet… Man tagad par attiecībām ar vīrieti nav īsti, ko teikt. Ļoti daudz strādāju, viss pārējais pakārtots teātrim, ar lielu azartu turp dodos – mēģinājumi, izrādes, koncerts tuvojas.
Es neizeju uz kompromisiem, esmu nesaudzīga pret pārējo.
Viss, kas jāsavieno ar darbu, «uzlikts uz pauzes». Mūsu attiecības pat nevaru definēt. Brīvās? Nezinu. Nav nekādas skaidrības. Mēs nedzīvojam kopā. Bet, nē, viss ir kārtībā, viņš no tā šajā ziņā necieš, manuprāt. Galu galā, tā ir arī viņa izvēle. Šis vīrietis dzīvo man kaimiņos, skaidrs, ka es viņu bieži satieku, bet vai mēs esam kopā? Man nav brīvdienu. Ārpus teātra neko citu nedaru – izmazgāju grīdu, paēdu, lasu… un viss. Nedzīvoju pilnvērtīgu, sabalansētu dzīvi. Man vairs nav laika attiecībām, tās esmu palikusi malā.
– Vai vīrietis rītos un vakaros tev pajautā, kā jūties?
– Protams. Bet, kurp mūsu attiecības plūdīs, nevaru pateikt. Par to varētu runāt, ja cilvēki kaut būtu vienojušies, ka dzīvi gribētu pavadīt kopā, kaut kad apprecēties… Mums šāda vienošanās nav bijusi, man tas nav piedāvāts. Nekad. Bet mans uzskats ir klasisks – tai jābūt vīrieša iniciatīvai. Nu ko vēl pateikt?
– Bet mīlestība?
– Vai ir joprojām? Varbūt. Tikai viss atstāts pašplūsmā. Tiklīdz man būs īstā sajūta, es tikšu ar to galā, šādas lietas mākslīgi neforsēju. Lietas sakārtosies pašas, man tikai jāatrod savas formulas – no kā atsakos, kam ļaujos, kas man ir galvenais…
– Tev nav sajūtas, ka vīrieša rūpes un interese ir gana trausla matērija, kas, ja ir šāda attieksme, var nogurt, izgarot?
– Nē. Tāpēc, ka… ja kaut ko ļoti gribi, tu noteikti to izdarīsi. Ja saki – gribēju, bet neizdarīju, tas nozīmē, ka patiesībā negribēji.
– Viņš nāk uz tavām izrādēm?
– Bija uz «Zeldu», uz «Finitu», uz «Vau!!!» nav bijis. Acīmredzot nav jutis interesi. Mūsu attiecības ir tik nestabilas, ka…
Lai cik skaisti būtu vārdi, ja tiem neseko darbi, nav vērts pat skumt. Es neuzņemos iniciatīvu. Taču, jāatzīst, esmu pārliecinājusies, lai cik šarmants, vīrišķīgs, gudrs, patīkams būtu vīrietis, viss vienmēr ir atkarīgs no sajūtas «ir vai nav». Un to nekad nevar paredzēt vai izrēķināt. Tāpēc labāk darīt un kļūdīties, nevis nedarīt un filozofēt. Sevišķi jau manā profesijā, kur viss, kas notiek dzīvē, baro arī profesionāli. Es neizvairos no emocijām.
Zaudējumi patiesībā ir ilgtermiņa ieguvumi, jo norūda, bet panākumi – vilinošas lamatas, no kurām nevajag apreibt.
– Kāds bijis skaistākais jūtu apliecinājums, ko esi piedzīvojusi no vīrieša?
– Esmu saņēmusi ziedu klēpjus, kurus pat nevaru noturēt rokās. Ziedi ir mana vājība, man ļoti patīk tos saņemt. Taču daudz aizkustinošāki par ziediem bija gadījumi, kad ilgi biju aizņemta teātrī, bet vīrietis piedāvāja aizbraukt uz manām mājām un izvest pastaigāties manu suni. Tas liecina, ka cilvēks saprot, kas man ir būtiski, nevis vienkārši izdomā skaistu parādīšanos.
– Esi piedzīvojusi arī mīlestības atraidījumu?
– Nē, toties ir bijušas atraidītas aizraušanās. Mīlestības dēļ esmu gana daudz raudājusi. Pirmoreiz iemīlējos astoņpadsmit gadu vecumā, studējot juristos. Kad no juristiem pārgāju studēt aktieros, ļoti mainījos, un mēs attālinājāmies. Ir jau mazliet negodīgi pret otru cilvēku – iepazīstas ar vienu, bet pēkšņi saņem pretī citu. Mēs aizgājām dažādos virzienos. Nekādu pārmetumu nav. Viss beidzās, kad puisis devās studēt sociālo antropoloģiju uz Londonu. Tur viņš satika meiteni no Polijas, apprecējās, ir bērns, un viņi dzīvo Polijā.
Pirmie kursi aktieros bija pārmaiņu laiks visiem maniem kursabiedriem. Visi, kam bija attiecības, izšķīrās. Visiem viss pārtrūka, kādai meitenei – pat septiņu gadu attiecības. Aktieru studijas ir milzīga nometne, noslēgta kopiena, un viss laiks paiet «Zirgu pastā». Mēs pazudām visiem – savām ģimenēm, paziņām.
– Tas nav savienojams ar attiecībām, ja vien mīļotais nav kursabiedrs, vai ne? Tev izveidojās skaists stāsts ar Emīlu Kivlenieku (horeogrāfa Alberta Kivlenieka dēls – aut.).
– (Iesmejas.) Fantastisks cilvēks. Es nezinu, kāpēc vispār sagājām kopā, jo pirms tam nebūt nebijām draudzīgās attiecībās. Un arī pēc tam. Emīlam Dieviņš iedevis skaistu balsi, un ceru, ka pasaule par viņu vēl dzirdēs – viņš pašlaik studē dziedāšanu. Mēs vairs nesazināmies, neuzturam kontaktus, nesveicam viens otru svētkos, nekā tamlīdzīga. Bet nesen bija viens mirklis… Pēc «Vau!!!» izrādes ienācu grimētavā, paņēmu telefonu, skatos – atnākusi īsziņa no Emīla. Gadu viņš nebija devis par sevi ziņu, bet nu uzrakstījis: «Paldies par džemperi, šajās aukstajās dienās ļoti noder.» Studiju laikā viņam biju uzadījusi milzīgu siltu džemperi ar pīnēm pēc «Dolce&Gabbana» modes skates bildes. Īsziņa nozīmē, ka viņš par mani iedomājās, ka viņš to džemperi nav izmetis. Ļoti priecājos, jo džemperis nav vainīgs, ka neesam kopā. Mūsu izšķiršanās bija viegla, jo brieda ilgi, un mēs abi uzelpojām. Bet tik un tā… Cilvēki reizēm atbrīvojas no lietām, kas saistās ar bijušām attiecībām. Tāda īsziņa no pagātnes cilvēka man nozīmē daudz, daudz vairāk nekā stundām ilga pļāpāšana ar pseidodraugiem. Tik silta un mīļa sajūta, jutos aizkustināta, apraudājos.
– Redz, tādas lietas vienkārši paliek un liecina par kaut ko ļoti skaistu, kas piedzīvots. Tu katram savam vīrietim esi kaut ko uzadījusi?
– Nē. Pēc šā džempera neko lielāku vairs neesmu adījusi. Studiju laikā saadīju pāris cepures, tas ir ātri, atnesu un prasīju, vai kādam nevajag, un atdevu. Lai galva nesalst.
– Šķiet, tu viegli šķiries no attiecībām, viegli aizej.
– Nē. Absolūti ne. Man ir tā, ka velkas astes – attiecības ilgi beidzas. Vairs sen jau nav pilnvērtīgas, bet ilgi izdziest. Tad pamazām kļūst vieglāk, ja aizej.
– Tu negaidīti atzinies, ka nav neviena, kas tevi aizstāvētu.
– Jā… Man ir tāda sajūta. Racionāli to nevaru izskaidrot, tas ir izjūtu līmenī. Tas ir tas, ko es meklēju vīrietī, bet pašlaik nesajūtu.
Man svarīgi just, ka mani aizstāv jebkurā situācijā, pat visabsurdākajā.
Tajā ir kaut kas bērnišķīgs, jā. Ilgas pēc aizmugures, pēc sajūtas, ka necīnos viena. Ka vienmēr tuvumā ir kāds, kurš teiks – jā, es pastāvu par tevi, pat ja tev nav taisnība. Tas ir kaut kas, ko reiz esmu izjutusi no vecākiem. Tagad, kad vēlētos šo sajūtu pārnest jaunā kvalitātē, manā dzīvē šī niša ir tukša.
