Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Negaidīja tik lielu negāciju gūzmu
«Trakāka darba kā šis man nav bijis! No visiem viedokļiem. Bet viss, ko esmu līdz šim darījis, mani tam diezgan labi sagatavojis. Nav sajūtas, ka es nesaprastu, ko darīt, vai nemācētu menedžēt savu stresu. Es to varu. Un mēs izdarīsim visu, lai izeja no pandēmijas tuvotos ātrāk un varētu atgriezties pie normālas dzīves,» sarunā žurnālam IEVA saka Daniels Pavļuts, kurš pēc Ilzes Viņķeles demisijas šogad kļuva par veselības ministru.
Viņš tūdaļ izveidoja Vakcinācijas projekta biroju, radot iespaidu, ka šī struktūra atradīs risinājumu ātrai un raitai cīņai ar kovidu Latvijā. Piesolot lielas algas, ātri vien tika atrasti darbinieki šim svarīgajam uzdevumam, taču misēklis ar vakcīnu iegādi šo uzdevumu padarīja neiespējamu, un Vakcinācijas projekta birojs jau izpelnījies daudz kritikas no sabiedrības.
«Mēs necerējām, ka viss būs gludi. Bet tā negāciju gūzma, kas vēlusies pār biroju un arī mani, bija negaidīta. Tik daudz komentāru visos kanālos, arī negantu! Grūti saprast to neiecietību, kas tiek man un biroja cilvēkiem. Bet es saprotu, ka sabiedrībā ir milzīgs satraukums.
Un sociālie tīkli to tikai pastiprina – ir daudz kļūdainu ziņu, un tās aiziet kā prēriju ugunsgrēks,» uzskata Pavļuts.
Vērojot veselības ministru televīzijas ekrānos, skatītāji pamanījuši – viņš šajos mēnešos esot novājējis, arī skatiens ir noguris. Smagā situācija veselības jomā atstājusi savu nospiedumu. Pavļuts intervijā žurnālam IEVA saka: «Redziet, man jau ir pusmūžs, 44 gadi, lai arī iekšēji es jūtos daudz jaunāks.
Un kaut ko iemāca arī dzīves pavērsieni un sitieni. Tāpēc aizvien vairāk novērtēju apstāšanos, kad varu uz vienu dienu nolikt malā telefonu – bet tikai uz brīdi, jo esmu nemiera gars! Pēdējās sešās nedēļās gan tāda privilēģija nav bijusi iespējama.» Atgūt enerģiju viņam palīdzot iešana melnajā pirtī savā lauku īpašumā.
Laulības izjukšana – smagākais periods mūžā
«Sakritis tā, ka manā dzīvē beidzamajos gados bijis nopietns lūzums saistībā ar šķiršanos,» runājot par savu privāto dzīvi, atklāts ir ministrs. 2018. gada rudenī tieši vēlēšanu laikā pēc 12 gadu kopdzīves izjuka viņa laulība ar Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades biroja vadītāju Lindu Pavļutu.
«Pirmās ģimenes sabrukšanas laiks man droši vien bija smagākais periods mūžā, tas lika daudz ko pārvērtēt. Man dzīvē primārais atskaites punkts ir darbs, tomēr ģimene man ir ļoti būtiska. Droši vien arī tāpēc, ka pats nāku no šķirtas ģimenes un nesu līdzi kaut ko tādu, ko man gribējies kompensēt.
Paradoksālā kārtā tā vēlme kompensēt reizēm kļūst par vienu no iemesliem, kāpēc atkārtojas tāds apburtais loks. Bet tas ir aiz muguras un daudz ko ietekmējis arī uz labu, padarījis mani mazāk stūrainu, iecietīgāku pret citiem. Mainījis manu izpratni par attiecībām ģimenē. Esmu pie tā nopietni strādājis,» stāsta Daniels.
Bērni dzīvo Briselē
«Esmu audzis šķirtā ģimenē, bet attiecības ar tēvu man bija ļoti svarīgas. Es pats tās mērķtiecīgi veidoju, jo man bija svarīgi just abus vecākus. Nedēļas nogalēs un vasarās braucu pie tēva uz Jūrmalu, braukāju tur ar mopēdu, dzīvojos pa darbnīcu. Tētis aizgāja mūžībā 2007. gadā, kamēr es biju Amerikā,» saka Pavļuts un neslēpj – tas, ka arī paša bērni – 9 un 12 gadus veci dēli – vairs nedzīvo ar viņu, liek īpaši novērtēt mirkļus, kas tiek pavadīti kopā.
«Bērni dzīvo Briselē pie savas mammas ar viņas jauno ģimeni. Tā mēs izlēmām. Bet pēdējos gados esam pavadījuši kopā diezgan daudz laika. Sākotnēji puikas pie manis dzīvoja pusi laika, tostarp iekrita tā, ka pandēmijas sākumposmā mēs trīs mēnešus nodzīvojām visu laiku kopā. Nekur nevarēja braukt, un mamma bija ārzemēs. Līdz ar to es labi saprotu vecākus, kuriem ir grūti šajā pandēmijas laikā, jo bērni ir mājās, viņiem ir mājmācība, bet vecākiem jāstrādā no mājām.
Es biju viens, biju mamma un tētis, un pavārs, un aukle, un mājskolotājs, viss vienā personā. Es zinu, kā tas ir!
Bet mēs to izdarījām,» pauž viņš.
Lai nezaudētu saikni ar savām atvasēm, Pavļuts regulāri sazvanās ar bērniem un spēlē kopā ar puikām spēles internetā. «Bet es nevaru vien sagaidīt to brīdi, kad varēšu pie viņiem aizbraukt, apskatīties, kā viņi dzīvo, kur iet uz skolu, kāda ir manu dēlu ikdiena, varbūt satikt kādu viņu draugu,» atzīstas ministrs.
Pavļuts neslēpj – viņam šajā sarežģītajā laikā pietrūkst arī satikšanos ar savu mammu. «Es ļoti gribētu viņu satikt – pagājuši jau daudzi mēneši, kopš ierobežojumu dēļ neesmu varējis apciemot savu mammu,» teic viņš.
Draudzenes iespaidā kļuvis par veģetārieti
Nepilnu gadu pēc ģimenes izjukšanas Pavļuts pirmo reizi izgāja sabiedrībā ar savu jauno draudzeni Elīnu. «Esam saskanīgs pāris būtiskajās dzīves jomās – mums ļoti sakrīt uzskati par bērnu audzināšanu, par attiecībām ar naudu un lietām, mums abiem ir atbildīga attieksme pret vidi, interese par kultūru, par dabu. Mums kopā ir ļoti viegli,» par savu dzīvesbiedri saka viņš.
Pavļuts ātri atradis kopēju valodu arī ar Elīnas bērniem, kas aug abu ģimenē. Ministrs neslēpj – Elīnas ienākšana viņa dzīvē mainījusi arī viņa vērtības un paradumus. «Pēdējos gados ļoti mainījusies mana pasaules uztvere – cenšos šķirot atkritumus, gudrāk izvēlēties pārtiku, braucu ar automašīnu, kurai zems izmešu līmenis,» stāsta viņš un piebilst, ka patlaban brauc ar «diezgan jaunu puselektromašīnu» un zinot, ka nākamais viņa spēkrats būs elektroautomašīna. «Kopš zināma laika esmu arī kļuvis par veģetārieti.
Dzīvojam diezgan veselīgi. Dzīves pārmaiņu rezultātā es arī vairs neesmu rīdzinieks, bet dzīvoju Pierīgā. Normāls pusmūža komplekts!» smej viņš.
