Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2016. gada 17. numurā.
Aizkadra balss
Aktieris Dainis Porgants piekrīt sarunai pēc vairāku gadu klusēšanas. Kādu laiku pagājis malā no skatuves, dublējis filmas televīzijā, ierunājis reklāmas, tagad ir atgriezies pie skatītājiem.
«Kad veidojām humoršovu Imanta–Babīte, popularitāte traucēja – cilvēki rādīja ar pirkstiem, skolēni sita uz pleca. Sāku satikties ar savu sievu Inetu. Aizejam kaut kur pasēdēt, bet kāds pienāk klāt un vēlas uzsaukt šampanieti vai iedzēris vienkārši grib parunāties. Tagad, kad esmu pagājis no skatuves malā, jūtos labāk. Taču, ja tu neesi televīzijas šovos, UgunsGrēkā, tevi neaicina vadīt balles un korporatīvos pasākumus. Jarāns arī vairs nav Mildiņa, viņu tagad uz ielas pazīst kā Induli no UgunsGrēka. Mēs bijām uztaisījuši izrādi Tās dullās Paulīnes dēļ. Mēs ar Ješku spēlējām vecenes, fotogrāfs bija Placēns, iedevām lomu arī Regīnai Devītei, Zentiņai no UgunsGrēka. Pēc izrādes – lai kāds būtu mums ar Jarānu, galveno lomu atveidotājiem, pienācis klāt, autogrāfu palūdzis, puķīti atnesis! Pie Zentiņas stāvēja piecdesmit cilvēku rinda ar kladēm. Tad mēs sapratām – mūsu vilciens ir aizgājis…»
Daiņa Porganta balss televīzijā skan katru dienu. Viņš dublē filmas un seriālus. «Lasu filmas no deviņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Šajā darbā nepieciešama koncentrēšanās, tas prasa milzīgu piepūli. Man priekšā ir divi monitori. Vienā rāda bildi, bet otrā ir teksts latviešu valodā. Man ir jāiejūtas lomā, pie mikrofona jālasa teksts, un vienlaikus ausīs aktieri runā oriģinālvalodā un skan mūzika. Dažreiz skaņu režisors aizmirst ieslēgt monitorā bildi, un es, neredzot attēlu, pēc skaņas turpinu lasīt tekstu. Vienreiz ierunāju franču dokumentālo filmu par audzējiem, kurā rādīja cilvēkus, kam jāiet prom no šīs pasaules. Tas bija briesmīgi. Izslēdzu bildi, lai nav jāredz tie cilvēki. Šādas filmas uzsit emocijas.
Ir bijis tā, ka jāpārtrauc ieraksts, jo jāiet saņemties…
Dublējot romantiskās vācu filmas, miegs nāk. Ar Zani Burnicku ierunājam meksikāņu seriālu Mīlas jūra, kam ir 160 sērijas. To, ko viņi tur dabū gatavu… Skaties un jūc prātā no attiecību peripetijām – tā taču nevar būt! Tad jau UgunsGrēks ir labs. Zane piedalās vienā vasaras projektā, un kāda dziedātāja pirms mēģinājuma viņu uzrunā: «Labrīt, Estrelja!» Tas nozīmē, ka viņa skatās, jo tikai pēc kādas piecdesmitās sērijas sāc saprast, kas ir kas. Seriāls ir smuki nofilmēts, izvēlēti skaisti aktieri, un cilvēki skatās. Vislabāk man patīk skandināvu detektīvi, kuros visu sezonu tiek saglabāta intriga. Beigās es neizturu un noskatos internetā visas sērijas. Tad zinu, kurš ir vainīgais. Man patīk angļu filmas, kurās ir smalks humors.»
Anturāžas smarža
«Esmu Pārdaugavas puika. Līdz 25 gadiem dzīvoju Akmeņu ielā, netālu no jaunās bibliotēkas. Mājā bija tikai aukstais ūdens, tualete – trepēs, un tā ziemā bieži aizsala. Kad man bija divi gadi, tēvs no ģimenes aizgāja. Viņa trūkumu neesmu izjutis, lai gan nebija, kas parāda, kā pirmo naglu iesist, zivi noķert.
Mātei jaunībā bija liela mīlestība, bet to cilvēku izsūtīja uz Sibīriju. Abi sarakstījās, bet, kā tas dzīvē notiek, viņš izsūtījumā iepazinās ar citu sievieti. Kad viņš atgriezās, satikās ar mammu, izrunājās un saprata, ka nevar palikt kopā. Viņam bija cita ģimene. Spītējot tam vīrietim, mamma caur mūsu radiem iepazinās ar manu tēvu un apprecējās. Viņš bija jūrnieks, tāds Ostaps Benders sliktā nozīmē. Vēlāk pāris reižu viņu satiku, mēģināju tuvoties, bet viņa attieksme pret mani bija rezervēta. Tēvs apprecējās otrreiz, viņam ir divi bērni no otrās laulības. Viena pusmāsa dzīvo Latvijā. Arī ar patēvu kontakts neizveidojās. Viņš izlaidās – sāka dzert, negāja uz darbu, mantas nesa no mājas laukā –, bet mamma nevarēja saņemties tikt no viņa vaļā. Viņai ar vīriešiem neveicās. Bija klusa, gaidīja, kad kaut kas notiks. Kaimiņi dabūja dzīvokļus jaunās mājās, bet mamma neprasīja, lai gan Radiotehnikā, kur strādāja, viņai visi bija pazīstami. Tā mēs tur Akmeņu ielā mitinājāmies. Jarāns pārmet, ka es gaidu, kad mani kāds uzaicinās, bet viņš pats dibina kontaktus, bīda savas lietas. Tas man laikam no mammas.
Katru vasaru mamma mani sūtīja pie savas māsīcas uz laukiem Ventspils pusē. Brālēni mežā bija atraduši čaulītes, šauteņu tīrāmos. Noslēpumainie atradumi uzdzina asinis – bija jāiet pačas meklēt. Mammas māsīcas vīram Emīlonkulim bija veca klēts, kas jānojauc. Viņš puikām sastāstīja, ka klētī ir noslēpta pistole un patronas. Ieradās ap piecpadsmit puišeļu ar instrumentiem, un pusdienas laikā klēts tika nojaukta. Meklēto, protams, neatrada…
Bērnībā mani interesēja tehnika, gribēju kļūt par motobraucēju. Iestājos motoklubā, kur no lūžņiem taisījām mopēdus. Jāpiedalās mačos, bet mopēdam tikai rāmis, sēdeklis, bāka un riteņi! Kur tu tajā laikā motoru dabūsi? No paziņām dabūju motoru, pieskrūvēju un stūmu mopēdu uz mototrasi, jo braukt pa ielu nedrīkstēja. Iepriekšējā dienā, činīdams mopēdu, saēdos zaļus ābolus. Sāku braukt sacensībās un vienā brīdī jūtu… Bet nav, kur sprukt, trase pilna ar cilvēkiem. Nometu mopēdu, gonkas vairs nebija prātā. Pie Mārupītes dzīvoja kāds tēlnieks, domāju – prasīšu, lai mani ielaiž tualetē, bet kādā sakarā lai viņi mani laistu pieķēzīt savu tualeti?! Paņēmu savu mopēdu un platām kājām stūmu uz mājām. Tā beidzās mana motobraucēja karjera.
Krustmāte Velta strādāja Rīgas Kinostudijas dublāžas nodaļā, kur krievu filmas ierunāja latviešu valodā. Filma bija sagriezta rullīšos jeb gredzenos, fragmentus rādīja uz ekrāna, un teksts bija jātrāpa atbilstoši aktiera lūpu kustībām. Krustmāte mani, mazu puiku, šad tad pasauca ierunāt kādu teikumu. Filmas dublēja Lilita Ozoliņa, Edgars Girgensons, Ingrīda Andriņa. Uz viņiem skatījos ieplestām acīm. Man patika tā anturāža, es gribēju atrasties tajā smaržā, kas no viņiem nāca. Teātra, grima smarža mani savaldzināja, un gribēju darīt tikai to.
Mācījos Rīgas 3. astoņgadīgajā skolā, un kopā ar draugu Jāni Angi Jaungadā veidojām teatrālus priekšnesumus. Atveidojām tatārus, sitām bungas un dziedājām – šai-lai-la-la-la. Visiem patika. Mūzikas skolā neesmu gājis. Balss man ir dota no dabas. Pēc astotās klases gribēju stāties Kultūras darbinieku tehnikumā fotogrāfos, bet mamma noraidīja manu izvēli. Bijušais klasesbiedrs ieteica doties uz Rūjienas profesionāli tehnisko skolu, kurā gatavo automehāniķus. Tā bija vienīgā skola, kur varēja iegūt autovadītāja tiesības. Mūs kā rīdziniekus uzreiz pieņēma, solīja nodrošināt ar darbu autoservisā Jūrmalā. Vakarā, ejot gar meiteņu kopmītnēm, atskanēja koķeti saucieni – puiši, puiši! Pa to līniju likās normāli – katru nakti būs, ko darīt. Pirmo nakti pārlaidām kopmītnēs, kur nebija ne segas, ne palaga.
Uz gultām bija piečurāti matrači – uz viena guli, ar otru apsedzies.
Bija arī jāiziet medicīniskā komisija, jālabo zobi, bet man zobos bija daudz caurumu. Veselais saprāts ņēma virsroku, un es komisijai teicu, ka esmu pārdomājis. Iestājos 64. vidusskolā, kur bija nodibināta klase ar teātra novirzienu. Vera Gribača mums pasniedza skatuves runu, Artūrs Bērziņš – skatuves kustību, bet Rita Melnace vadīja teātra vēstures stundas. Ar draugu iestājāmies arī Kinoaktieru studijā, taču mūs atskaitīja, jo skolotājs pasūdzējās, ka ignorējam teātra nodarbības skolā.
Bohēmu izbaudīju jau vidusskolā. Draugs laukos man iemācīja spēlēt ģitāru, mati bija līdz pleciem, un, kad vēl iedzērām, džeki baigie. Pirmā mīlestība man bija skolas laikā, es viņai pat dziesmu sacerēju. Tā gan bija iedomāta mīlestība, abiem likās, ka ir jūtas, pabučojāmies, bet drīz vien tās izplēnēja.»
Teātris salauza mūs
«Kad beidzu vidusskolu, Teātra fakultātē neuzņēma, un, lai nebūtu jāiet armijā, iestājos profesionāli tehniskajā vidusskolā. Es gan labprātāk slaucīju grīdu, taisīju sagataves, nesu radiatorus, nekā mācījos par virpotāju. Uzzināju, ka armijā neņem, ja trīs reizes bijis smadzeņu satricinājums. Viens man jau bija bijis, bet divus nosimulēju.
Teātra fakultātē bijām stiprs kurss, teicamnieki. Pēc augstskolas kopā ar mani Drāmas teātrī ienāca Ivars Sietiņš, Juris Lisners, Jānis Reinis, Ināra Slucka, Vizma Ozoliņa, Ilze Rudolfa, Dace Bonāte, Dzintars Belogrudovs, Inese Ķirsone. Domājām – salauzīsim satrūdējušo Drāmas teātra sistēmu, bet teātris psiholoģiski salauza mūs. Tika vērptas intrigas – vienam iedeva galveno lomu, bet pārējie piedalījās masu skatos. Vienu gadu ej masās, otru, tad atkal kādam kā kaulu atmet lomu. Kad desmit gadus esi nostāvējis ar to pīķi rokās, sāc domāt – cik ilgi? Izrādē Jūlijs Cēzars bija nodarbināts viss vīriešu ansamblis, vienīgo sieviešu lomu spēlēja Antra Liedskalniņa. Vīrieši, tērpti īsos svārkos, sēž platām kājām. Mēģinājumā laikā viens aktieris saka: «Šito visu baru vajadzētu iedzīt rudzu laukā, lai vāc maizi. Valstij kāds labums būtu!
Es spēlēju ģitāru, man bija savs repertuārs, un Juris Lejaskalns, Svetlana Bless un citi mani ņēma līdzi uz kolhozu ballēm. Viņi runāja humoreskas, bet es dziedāju. Laucinieki mirdzošām acīm uz mums skatījās, naudiņa arī nāca – simts rubļus vienā vakarā varēja nopelnīt. Reiz mani uzaicināja spēlēt Līgo vakarā. Pļavā uzklāti galdi, un, tā kā nebija apskaņošanas tehnikas, kolhoza direktors saka: «Tā, Porgant, kāpiet uz galda un dziediet!» Man bija vienalga, kur dziedu. Simts rubļu naudaszīme ar Ļeņina profilu man jau rādījās acu priekšā.
Sākās pārmaiņas, kooperatīvu un firmu dibināšana, un teātra kostīmu māksliniecei Aijai Karlānei, ar kuru čupojāmies kafejnīcā, paziņas piedāvāja atvērt šūšanas ateljē. Viņa aicināja mani par reklāmas direktoru, piesolīja tam laikam labu algu. Uz salonu pārvilinājām arī teātra galveno grāmatvedi, bet kā tehnisko direktoru piesaistījām Dzintaru Belogrudovu. Taisījām kastingus modelēm. Pusgadu gāja labi, bet tad džekiem, kas bija dabūjuši G-24 kredītu, laikam naudas pietrūka, un viss beidzās. No teātra biju aizgājis, atpakaļ mani neviens neaicināja. Palikuši bez darba, ar Dzintaru un vēl vienu kompanjonu nodibinājām reklāmas firmu, taisījām filmas. Veidojām filmu par zvejnieku kolhozu Kaija. Filmējām, kā zvejnieki dzīvo, atpūšas, svin Zvejnieku svētkus. Mums samaksāja labu naudu, bet kolhoza priekšsēdētājs nomira, kolhozu likvidēja, un filma joprojām stāv pie Dzintara.»
Nīgrie veči
«Ākstīties man patika jau skolas laikā, iespējams, no tā guvu adrenalīnu. Kad izsauca klases priekšā, es šķobījos, runāju muļķības, lai smīdinātu klasesbiedrus. Teātrī neļāva ķēmoties, arī komiska loma bija jāspēlē pēc noteiktiem kanoniem. Imantā–Babītē tiem uzšķaudījām – darījām, ko gribējām. Vai jokošanās ir profesijā? Mēs ar Ješku esam runājuši, ka Hamletu ir vieglāk nospēlēt nekā pajoliņu. Ja tev ir sūdīgs garastāvoklis, Hamletu nospēlēsi, bet komisku lomu – diez vai. Komiķim galvenais ir atrast asprātību.
Ikdienā mēs ar Jarānu drīzāk esam nīgrie veči.
Kad uzej uz skatuves, esi kā cirka zirgs. Sajūti zāģu skaidu smaku, atveras visas čakras un – vari dot vaļā! Ikdienā domā, iedziļinies, risini citas problēmas, un dažreiz uznāk apātija – priekš kam tu to dari; kas tu esi; uz kurieni ej? Citi tādos brīžos ārstējas ar zālēm. Es alkoholu nelietoju, lai gan ampulu neesmu iešuvis, kodējies arī ne, tāpēc kādreiz varu kādu graķīti iešaut. Jaunībā savu normu esmu izdzēris.
Pirmo reizi nometu 1982. gadā, jo sapratu, ka dzeršana traucē darbam teātrī. Režisors Alfrēds Jaunušans mums stāstīja, kādi aktieri ir nodzērušies, kā viņiem nedod lomas. Bet dzīvē pierādījās pretējais – dzērājiem deva lomas, viņi spēlēja uz skatuves, bet tādiem kā es, kas atmetuši dzeršanu, lomas nedeva. Piecpadsmit gadus nebiju pielicis pie lūpām alkoholu. Ar Uldi Marhileviču rīkojām Imantas–Babītes koncerttūres, un pamēģināju divus grādus stipru alu. Baigi labs, domāju, bet labi bija tad, kad kādas piecas pudeles izdzer. Sapratu, ka esmu kaut ko palaidis garām dzeršanas rituālā. Bija parādījusies tekila, martini, džins ar toniku, skrūves. Kad vēl dzēru, bija smagie vīni Agdam, Volgas strūdzinieks, šņabis, konjaku dzērām tikai lielos svētkos. Pēc aliem nolēmu pamēģināt kaut ko stingrāku. Bija pagājis tik daudz gadu, domāju, ka vairs nebūšu tādā mērkaķī, jo esmu gudrāks, spēju sevi kontrolēt. Ar Marhileviču krogā dzērām tekilu. Viņš uzlika uz kreisās rokas sāli, tajā turēja citrona šķēlīti, bet otrā rokā paņēma glāzi. Vispirms viņš nolaizīja sāli no rokas, tad izdzēra tekilu un uzkoda citronu. Man tas likās tik forši. Biju jau drusku uzkāpis uz alkohola takas, mājās neviena nebija, un es nopirku pudeli tekilas, citronu, paņēmu sāli, un – dzīres var sākties! Vienā brīdī man sajuka, kas pēc kārtas jālieto, ielēju glāzē tekilu un uzdzēru virsū kokakolu. Otrā rītā pamodos – mamma mia! Biju beigts, lupatās. Tikvien spēju, kā aiziet uz tualeti un skaļi atraugāties. Sapratu, ka nekas šo gadu laikā nav mainījies – tu atkal esi tajā pašā grāvī iekšā! Tad sev teicu – piedod, tev nav dots –, un kā ar nazi nogriezu…»
Paula znots
Runājot par pirmo laulību ar Aneti Paulu un par vecāko meitu Annemariju, Daiņa balsī manāma sērīga nots. «Kādreiz eju pa Veidenbauma ielu garām ēkai, kur septiņus gadus ar sievu dzīvojām vienistabas dzīvoklī, bet šķiet, ka šī vieta man ir sveša, atmiņu faili izdzēsušies. Palicis tikai pārmetums – kāpēc es to darīju?
Bija mīlestība, bet šajā ģimenē jutos kā iemaldījies erceņģelis.
Tagad droši varu teikt: kā atraitnes dēls pēkšņi biju nokļuvis citā pasaulē. Bija daudz konkurentu, kas arī gribēja iekarot viņas sirdi, nonākt šajā ģimenē, un droši viena arī tas nostrādāja. Ar Aneti iepazināmies televīzijā, viņa strādāja mūzikas raidījumu redakcijā un uzaicināja pie sevis uz mājām paskatīties filmas. Viņai bija videomagnetofons, bet es tajā laikā tam vēl tikai krāju. (Ironiski.) Aizbraucu ciemos, un man viss patika. Pēc tam mēs sazvanījāmies. Es biju sācis sadarboties ar Paulu, iedziedājis viņa dziesmu Vernisaž latviešu valodā – Uz galda stāv viens jasmīnzars… (Dainis nodungo.) Kad viņš redzēja, ka situ kanti viņa meitai, iedeva man vēl dažas dziesmas. Ar Aneti apprecējāmies 13. martā. Kāzas bija klusas, ģimenes lokā. Sarakstījāmies zagsā, pēc tam laulājāmies Vecajā Ģertrūdes baznīcā. Apzīmogojām to pasākumu no visām pusēm, bet sapratu, ka tam nav nozīmes. Oficiāli esam šķīrušies, lai gan baznīcas zīmogs nav dzēsts, annālēs mēs vēl joprojām esam laulāts pāris.
Piedzima Annemarija, nokristījām viņu baznīcā. Viss sākās ar to, ka biju parasts teātra aktieris. Tajā laikā parādījās visādi SIA, ŠMIA, visi kaut ko dibināja, pa kaktiem naudu pelnīja, bet es turpināju strādāt teātrī. Paralēli bija haltūras kopā ar Paulu, Rozenštrauhu. Sievasmāte Lana varbūt uzskatīja, ka es nenesu mājās pietiekami daudz naudas, nešiverēju. Reiz iepirkāmies Matīsa tirgū, un teicu: «Ārprāts, cik viņi prasa par vienu kivi!» Lana atbildēja: «Nu tad vajag strādāt un pelnīt, lai varētu kivi nopirkt!» Varbūt nebiju kaut ko līdz galam sapratis, nepiedalījos kādos maksājumos. Mēs ar Aneti ar pilnu elpu dzīvojām tik nost! Mīla bija, arī no Anetes puses. Bērniņš bija. Kopā ar Paulu braucām uz Kaņiera ezeru makšķerēt. Viņam bija daudz štrumentu, un viņš ierādīja, kā ar tiem rīkoties. Ar spiningu vilkām laukā līdakas.
Vienu vakaru mūs uzaicināja uz pieņemšanu Kultūras ministrijā. Pauls bija kultūras ministrs. Anetei teicu: «Ej, papriecājies, es ar sīko pasēdēšu mājās.» Tur viņa iepazinās ar savu tagadējo vīru, SAS pārstāvi Lietuvā, un sākās šuri muri.
Sievietei ir jābūt idiotei, lai neizmantotu šādu iespēju! Viņam aiz muguras bija visa pasaule – nauda, stāvoklis.
Katrs domā, kā dzīvos, izdzīvos, un viņa saprata: paliekot kopā ar nabaga Porgantu, mēs tā arī visu mūžu sakumpuši vazāsimies pa Veidenbauma ielu. 1992. gadā mums ar Paulu bija paredzēta koncerttūre Amerikā. Anetei ar Pedersenu bija romāns, viņi stundām sēdēja mašīnā zem mājas loga, kamēr es vācu bērnu. Piedraudēju, ka uz Ameriku nebraukšu, un, lai izglābtu braucienu, sievasmāte noskaņoja meitu, lai līdz braucienam patēlo, ka viss ir kārtībā. Zvanīju no Ņujorkas uz mājām un laipni jautāju – kas tad atgadījies? Sieva teica: «Nekas, brauc mājās, tad jau redzēsi.» Sapratu, ka kaut kas labi nav. Kad ielidojām Rīgā, Lana uz mani skatījās kā uz svešinieku. Mājās notika izskaidrošanās. Anetei jautāju: «Vai jums ir attiecības? Vai arī fiziski esat bijuši tuvi?» Viņa atbildēja apstiprinoši. «Tad viss ir izlemts,» teicu. Ar to arī viss beidzās. Manas grabažas tika saliktas maisos, un es ar taksi aizbraucu pie mammas. Cerēju saglabāt čomiskas attiecības. Pirms pārcelšanās uz Lietuvu pie tagadējā vīra Anete man iedeva Annemariju atvadīties. Kopš tās dienas meitu vairs neesmu redzējis. Viņai tad bija trīs gadiņi. Zvanīju Lanai, lai viņa man iedod kontaktus, bet sievasmāte atbildēja, ka viņai neesot tiesību man dot svešu cilvēku telefonu numurus. Toreiz nebija pieņemts tiesāties par iespēju tikties ar bērnu. Pēc kāda laika Anete man zvanīja, lai dodu piekrišanu meitai nomainīt uzvārdu. Anete pēc mūsu kāzām palika savā uzvārdā, bet meita bija Porgante. Mēs satikāmies, es parakstīju advokāta sagatavotus papīrus, kas ļāva Annemarijai pāriet uzvārdā Pedersena. Cerēju, ka paaugusies viņa mani meklēs, bet, dīvaini, nekad nav par mani interesējusies. Iespējams, pie tā ir piestrādāts, kāda leģenda izstāstīta…
Pēc šķiršanās pāris reižu mums ir bijusi sadarbība ar Paulu. Vienreiz pats viņam piezvanīju un uzaicināju uz savu Līgo programmu. Vadīju arī kādu projektu, kur spēlēja viņa dziesmas. Pauls man toreiz teica: «Tev taču ir daudz manējo dziesmu.» Es teicu: «Jā, ja ir interese, zvaniet.» – «Khe, es nu tev zvanīšu…» (Aktieris atdarina Maestro balsi.)
Bērna dēļ bija iekšējas sēras, ilgi netiku no tām vaļā.
Pēc neveiksmīgajām laulībām savā karjerā biju zaudējis arī Paulu. Latvijā jau tā ir tik maz iespēju, bet es to pašu sačakarēju. Vajadzēja papriecāties un teikt – čau, kakao! Pēc tam bija daži izlēcieni ar sievietēm, ar domu ieriebt – es taču varu, esmu vīrietis! Un es pamazām tiku tam pāri.»
Var jau būt…
Aktieris divdesmit gadus ir kopā ar Inetu Kundrāti. Precējušies viņi nav, bet Dainis Inetu sauc par sievu. «Dzīvojam Inetas vecāku mājā Vecāķos, un reizēm mums iet kā pa Jāņiem. Man vienmēr ir patikusi liela ģimene, kur svētkos šmorē kāpostus, cep karbonādes, visi sēž pie liela galda, līksmojas. Es biju iekārtojis ligzdiņu Rīgas centrā, Tomsona ielā, uztaisījis remontu, tur piedzima meitiņa Laura Elizabete. Mājai uzradās saimnieks, un Inetas mamma mūs aicināja pie sevis, bija arī vieta, kur sunim paskraidīt. Ir pagājuši piecpadsmit gadi un sākas rīvēšanās – vienam pieder viss, šķiet, ka viņš ir radījis paradīzi, bet otrs vēlas kaut ko pielabot. Mums ar sievasmāti ir tikai sešu gadu starpība, bet uzskati atšķirīgi, un ir sajūta, ka mūs šķir gadu desmiti. Vienmēr kaut kas neiet tā, kā vajag.
Mēs ar Inetu tā arī neesam apprecējušies. Divreiz viņu bildināju – vienreiz ar gredzenu, otrreiz – bez. Viņai iepatikās gredzens, piepirka tam klāt auskarus, lai ir komplekts. Bērni ir dzimuši ārlaulībā, es esmu vecpuisis un tagad varu darīt, ko gribu.
Meitai ir sešpadsmit gadi, puikam Rihardam Bruno – astoņi. Abi mācās Doma kora skolā, spēlē klavieres. Elizabete vēlas kļūt par operdziedātāju, dzied ļoti labi. Esmu skeptiķis, bet, kad viņa rauj balsi vaļā… Dzied baznīcā solo, uzstājas arī ar kvintetu. Abi ar brāli piedalījušies konkursos un izcīnījuši godalgotas vietas. Puika jau negrib spēlēt klavieres, bet mamma sēž blakus un ar disciplīnu panākusi labus rezultātus. Kāds esmu tēvs? Sieva saka – slikts. Viņa uzņēmusies ģimenē virsvadību, uzskata, ka es nemāku ne meloni, ne arbūzu nopirkt, iegādājos olas, kam divas dienas atlicis līdz termiņa beigām. Laukos bērnam nopērku jaciņu, bet viņa saka – kur tādu liksim? Ja tā, tad lai pati to kuģi stūrē! Bet – no otras puses – sievai nepatīk, ka visu esmu uzgāzis viņai. Viņa ar mūžīgo noraidīšanu panākusi to, ka esmu sabijies un labāk nedaru neko.
Es nevaru dzīvot viens, man vajag to bardaku mājās.
Kad māsa dzenā brāli pa māju un otrādi, jūtos labi. Attiecībās man ir svarīga cieņa, mīlestība, man patīk, ja man galvu pabužina, paraud uz pleca vai es varu paraudāt. Vairāk mīļuma gribas. Ineta ir darbaholiķe, un viņai neatliek tam laika. Bet ir jau vēl suns, kas ģīmi nolaiza un ko var pabužināt. Man ir arī vaļasprieks, par ko nemaz nevar stāstīt. Sapazinos ar puikām, kas staigā pa mežu ar metāla detektoriem un meklē dzelžus. Viņi nav melnie arheologi, kas rokas pilskalnos un citās neatļautās vietās. Neko dižu gan neesmu atradis, tikai tukšas patronu čaulītes, monētas. Gribētu jau izrakt vācu ķiveri, to restaurēt, bet man svarīgs ir pats process – tu visu dienu staigā pa mežu, putni čivina, detektors iepīkstas un roc.
Vai kaut ko dzīvē esmu palaidis garām, nožēloju? Kad mācījos Teātra fakultātē, vokālā pedagoģe Anita Garanča teica: «Daini, tev ir jādzied, jāmācās!» Sāku apmeklēt sagatavošanas kursus, lai stātos Konservatorijas vokālajā nodaļā. Uz kursiem nāca arī Nauris Puntulis, kas dziedāja Pērkonā. Viņam bija gari mati, gājām uz ateju pīpēt, par meitenēm runājām. Tagad tāds džeks, nāk pretī ar lielu kuņģi, deputāts. Bet sākās laulības epopeja, es domāju – aizbraukšu uz laukiem ar ģitāru, padziedāšu un kaut kādu naudiņu sagrabināšu. Tā tas viss izplēnēja. Tajā laikā Ingus Pētersons mācījās Konservatorijā, caurām dienām klavieres mocīja, vingrinājās etīdes. Es domāju – tur visi baigi talantīgie, es šitā nevarēšu. Tā bija līnija, ko vajadzēja turpināt. Var jau būt, ka dzīve izniekota. Velns, viņu zina…»
