Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šķiet, ka viņai vajadzētu būt vecākai. Bet nē – 2020. gada trešajā decembrī Katarīna svinēja tikai piecdesmit piekto dzimšanas dienu.
Karmenu divkauja
Savu pirmo olimpisko zelta medaļu Katarīna izcīnīja 1984. gada 18. februārī Sarajevā. Otru – pēc četriem gadiem Kalgari. Šķiet, visā sportistes biogrāfijā tā bijusi visdramatiskākā uzvara. Vajadzēja sagadīties tā, ka abas ar galveno konkurenti un pretendenti uz olimpisko zeltu tumšādaino amerikānieti Debiju Tomasu izvēles programmai bija izvēlējušās vienu un to pašu mūziku – Žorža Bizē Karmenu. Tā nu par olimpisko zeltu cīnījās divas Karmenas.
Pirmā uzstājās Vita – koši sarkanā tērpā. Tomasa – melnā. Pēc īsās programmas viņa bija pirmā, taču, acīmredzot milzīgā satraukuma un spriedzes dēļ, vairākas reizes kļūdījās. Jau noejot no laukuma, lielos vilcienos bija skaidrs, ka Debija nevar uzvarēt.
Gaidot rezultātus, skatītāju tribīnēs saķēra galvu Debijas mamma, treneris mierinoši pliķēja savas audzēknes roku, bet viņa pati valdīja asaras. Amerikāņu Karmena zeltu bija zaudējusi. Taču izrādījās vēl sliktāk – viņa nav ieguvusi arī sudraba medaļu, ļaujot triumfēt kanādietei Elizabetei Menlijai. Bet Vita atkal uzvarēja.
Sports tomēr ir dīvaina padarīšana. It kā nepietiktu ar to, ka kāds – cilvēks vai komanda – izdarījis ko skaistu… Ir svarīgi, kurš kuru uzvarējis. Valsts valsti. Kontinents kontinentu. Kapitālisms sociālismu. Mūsējie jūsējos. Šajā konkrētajā gadījumā uzvarēja Vācijas Demokrātiskā Republika, Eiropa un sociālisms. Nu, un Katarīna visos šajos punktos bija mūsējā. Varbūt arī tāpēc mēs, astoņdesmito gadu meitenes, viņu tik ļoti mīlējām. Un kāds amerikāņu žurnālists pirms Kalgari olimpiādes pat rakstīja: «Ja Ketija Vita ir sociālisma patiesā seja, tad arī Amerika labprāt kļūtu sociālistiska.» Nu, nu…
Abpus mūrim
Tomēr Kalgari olimpiskajās spēlēs Katarīna Vita savā 22 gadu vecumā jau jutās gandrīz kā vecmāmiņa. Saprata, ka šī olimpiāde, visticamāk, ir pēdējā viņas karjerā. Iespēju turpināt slidot dzimtenē īsti nebija. Katarīna vienmēr bija sapņojusi dejot profesionālā augsta līmeņa ledus baletā, bet Vācijas Demokrātiskajā Republikā tāda nebija.
Rudenī pēc olimpiskajām spēlēm viņa pārcēlās uz Ameriku un noslēdza līgumu ar amerikāņu ledus baleta trupu Holiday on Ice. No amatieriem (šis vārds gan būtu jāliek pēdiņās) pārgājusi uz profesionālo sportu, tā pārkāpjot vienu no svarīgākajiem sociālistiskā sporta tabu. Sociālisms gan krakšķēja pa visām šuvēm un drīz vien sabruka pilnīgi, cerams, arī galīgi.
Dzimtenes nodevībā, kā tas būtu varējis notikt vēl pirms dažiem gadiem, daiļslidotāju nevainoja, tomēr viņas reputācija gan nopietni cieta. Taču drīz vien arī tam vairs nebija nozīmes. 1989. gada 9. novembrī, kad krita Berlīnes mūris, viss pavērsās uz pretējo pusi.
Prese, kas vēl nesen Katarīnu dēvēja par sociālisma visskaistāko seju, tagad viņu saukāja par komunistu partijas kazu.
Kļuva zināms, ka sportiste baudījusi sociālistiskās valsts sniegtās privilēģijas. Valsts viņai uzdāvinājusi, piemēram, automašīnu un trauku mazgājamo mašīnu. Dāvanu vērtība šķiet gana smieklīga, zinot, ka savu pirmo miljonu sportiste nopelnīja jau astoņpadsmit gadu vecumā, bet, kā tolaik bija pieņemts, lielāko daļu no tā – astoņdesmit procentu – pievāca valsts. Protams, jāņem vērā, ka ļaudīm, kas pārvietojās ar tramvaju un metro un rindā pēc automašīnām gaidīja gadiem, bet trauku mazgājamo mašīnu pat nebija redzējuši, tā varēja šķist nepiedodami liela buržuāziska greznība.
Savā ziņā tas bija nežēlīgs paradokss. Ārzemēs Katarīna nekad nebija teikusi, ka ir vienkārši vāciete, bet vienmēr uzsvērusi, ka pārstāv Vācijas Demokrātisko Republiku. Labāku sadzīves apstākļu dēļ ģimene bija pārcēlusies no Berlīnes uz Karlmarkštati (kādreizējo un tagadējo Kemnicu). Mamma strādāja par psihoterapeiti slimnīcā, turpat līdzās bija arī slimnīcas bērnudārzs, ko apmeklēja Katarīna. Audzinātājas, vedot bērnus pastaigā, mēdza iegriezties arī netālajā ledus hallē. Ledus mazo meitenīti burtiski apbūra un savaldzināja, un viņa nelikās mierā, līdz beidzot vecāki arī viņu aizveda trenēties.
Tētis agri no rīta mēdza uzcept steiku, lai sātīgās brokastis dotu meitai spēku izturēt garo dienu.
Treniņš sākās septiņos no rīta, pēc tam skola, tad atkal treniņš. Piecas stundas uz ledus, un pēc tam vēl spēka vingrinājumi vingrošanas zālē.
Divpadsmit gadu vecumā, dodoties uz savām pirmajām sacensībām ārzemēs – Vīnē –, meitene no treniņu biedrenes aizņēmās baltu jaciņu. Lai ne tikai uz laukuma izskatītos grezni, koši un skaisti, bet arī uz ielas visi redzētu, ka Austrumvācijā ir jaukas lietas. Un Vīne patiešām to novērtēja. «Tu izskaties tik jauka kā sniegpārsliņa,» lai gan komplimentu kāda dāma tramvajā pateica Vīnes dialektā, kas atšķiras no Berlīnes vācu valodas, mazā Katarīna to lieliski saprata.
Stundām ilgi staigāja pa veikaliem, kas Vīnē, protams, bija daudz bagātīgāki nekā Austrumvācijā, lai izlemtu, kā izdevīgāk iztērēt nelielo kabatas naudu, līdz beidzot kādas bikses atzina par ieguldījuma cienīgām. Viņa brīnījās par bezpajumtniekiem Honkongā, kas guļ uz ielas, un lepojās, ka dzimtenē vienmēr būs darbs un jumts virs galvas. Bet tagad dzimtene viņai atmaksāja tā – sitot no visām pusēm.
Pat draugi brīnījās, kā Katarīna spēj to izturēt: «Laikam nervu vietā tev ir dzelzs stiegras…»
1992. gadā presē parādījās ziņas, ka daiļslidotāja bijusi štāzī (valsts drošības policija, padomju VDK analogs) aģente. Vita pat vairākas reizes vērsās tiesā – vispirms, lai atspēkotu šīs baumas, vēlāk – lai novērstu sava slepenā dosjē publiskošanu. Dosjē tiešām ir iespaidīgs – Katarīnai Vitai veltīti 27 sējumi ar vairāk nekā trim tūkstošiem lappušu, un daļa no tiem tomēr ir publiskoti.
Ar savu lietu iepazinās arī viņa pati. «Kad pirmoreiz apsēdos vienā no štāzī biroja telpām un tajā nesa un nesa kastes ar papīriem, es domāju: «Tā nevar būt īstenība!» Taču lasot man bija arī jāsmejas,» viņa stāstījusi intervijā vācu nedēļas izdevumam Stern.
Piemēram, izlasot, ka «starp abām personām pulksten 20.00 sākās dzimumakts, kas beidzās pulksten 20.07». Vai tiešām aģenti turēja sveci vienā un hronometru otrā rokā?
Un kā gan šis notikums vai tā ilgums varētu apdraudēt sociālistiskās vācu valsts drošību? Pat viegli dzeltenā Stern žurnālistiem, kas no pikantērijām nevairās, tas šķiet briesmīgi. Turpretī pati Katarīna ar atzīstamu pašironiju komentē: «Briesmīgs galvenokārt ir ilgums – tikai septiņas minūtes!» Un jau nopietni turpina: «Jā, patiesībā tas ir gan briesmīgi. Mani pastāvīgi novēroja jau kopš astoņu gadu vecuma, un šie dokumenti ir kā manas dzīves dienasgrāmata.»
«Par dažām lietām es būtu gribējusi nekad neuzzināt. Tomēr es nebiju ziņu pienesēja. Gluži tāpat kā nebiju pretošanās kustības dalībniece,» atzīst bijusī sportiste.
Sports VDR (un vai gan tikai tur?) nekad nav bijis šķirts no politikas. Arī Katarīnai Vitai nācās gan fotografēties ar Vācu sociālistiskās vienības partijas (padomju Komunistiskās partijas analogs) politbiroja locekļiem, gan piedalīties kongresos un dažnedažādās oficiālās ceremonijās. Melsa pat, ka viņa bijusi partijas šefa Ēriha Honekera mīļākā. Te nu gan raksta autore kā bijusī pioniere gribētu teikt: «Fui!» Austrumvācijas vadītājs bija piecdesmit divus (!) gadus vecāks nekā skaistā Katarīna. Nu jābūt tomēr kaut kādām robežām – gan iekārei, gan tenkām.
Taču, no otras puses, pēc Kalgari olimpiskajām spēlēm Katarīna bija kļuvusi gan par austrumvāciešu, gan arī par rietumvāciešu elku, un viņa reāli palīdzēja sagraut Berlīnes mūri cilvēku apziņā. To pašu mūri, pie kura vēl nesen tika izsvilpta. Rietumu pusē vajadzēja notikt Maikla Džeksona koncertam, un, lai jaunieši necenstos nokļūt uz to pāri mūrim, varas iestādes izgudroja alternatīvu – austrumu pusē tai pašā dienā un stundā sarīkot Braiena Adamsa koncertu.
Adamss gan nav gluži Džeksons, taču diezin vai arī viņš būtu devies uz Austrumberlīni, ja netiktu ielūgts Katarīnas Vitas vārdā.
Abi bija iepazinušies Kalgari spēļu laikā, un, protams, mūziķim iepatikās šarmantā daiļslidotāja. Vita arī piekrita vadīt koncertu. Oficiāli to rīkoja komjaunatnei analogā Brīvās vācu jaunatnes savienība. Katarīna uz skatuves kāpa, tērpusies organizācijas formas kreklā, un… jaunieši viņu izsvilpa.
Tomēr uz olimpisko spēļu ledus viņa kāpa vēlreiz – 1994. gadā Lillehammerē –, jo bija mainījušies noteikumi, un piedalīties drīkstēja arī profesionāli sportisti. Vita gan ieguva tikai septīto vietu, taču savus pielūdzējus sajūsmināja tik un tā.
Varbūt viņa būtu tikusi augstāk. Taču gatavoties traucēja un daudz laika prasīja grāmatas rakstīšana. Lai atspēkotu apvainojumus un pastāstītu patiesību par savu dzīvi, Katarīna nolīga rēgu rakstnieku, kas palīdzēja viņai uzrakstīt autobiogrāfiju ar zīmīgu nosaukumu Mani gadi – starp pienākumu un izvēles programmu.
Tagad viņa uzskata, ka pie grāmatas rakstīšanas ķērusies par agru, kad nav bijusi tai gatava. Tomēr Vitai vienmēr bijis svarīgi, ko par viņu domā dzimtenē. Par savām īstajām mājām viņa arvien ir uzskatījusi Berlīni. Pirms dažiem gadiem pie meitas apmetās arī vecāki, un Katarīna par to ir tikai priecīga: «Atšķirībā no manis, tētis ir brīnišķīgs pavārs, un mājās mani vienmēr gaida labs ēdiens.»
Kā Merilina Monro
1991. un 1992. gadā amerikāņu žurnāls People vācu daiļslidotāju iekļāvis pasaules skaistāko sieviešu topā. 1998. gada decembrī viņa 
puskaila bija redzama uz Playboy vāka. Un piedzīvoja kārtējo no savām uzvarām – šis numurs kļuva par vienu no veiksmīgākajiem visā žurnāla vēsturē, jo tika pilnīgi izpārdots. Līdz šim tā bija noticis tikai vienreiz – 1953. gada decembrī, kad uz vāka bija Merilina Monro.
Kad Katarīna pati pamanīja, ka ir kļuvusi par seksa simbolu? «Agri. Taču tas bija neapzināti. Jau Sarajevas spēļu laikā, kad man bija astoņpadsmit gadu, kāds amerikāņu žurnālists rakstīja: «Viņa izskatās kā Brūka Šīldsa.» Aktrise spēlēja galveno lomu toreiz slavenā erotiskā filmā Zilā lagūna.
Fotografējoties žurnālam Playboy, man bija savi noteikumi, ko negrasījos pārkāpt. Es teicu, ka neesmu ar mieru būt par seksīgo raganu, kas karāsies pie vientuļu vīriešu guļamistabas sienas.»
Katarīnai arī jautāts, ar ko viņa nopelnījusi vairāk – ar savām kājām vai krūtīm? Un vai būtu ar mieru izģērbties vēlreiz – tagad, piecdesmit gadu vecumā –, ja Playboy to piedāvātu? «Tas nu gan būtu pilnīgi naivi un muļķīgi. Toreiz es savu kailumu pārdevu amerikāņu žurnālam tik dārgi, cik vien iespējams. Ar to vajadzētu pietikt. Būtu muļķīgi censties pārspēt pašai savu rekordu. Bet ienesīgākas, protams, ir bijušas manas slidotājas kājas. Ar tām es pēc pārcelšanās uz Ameriku nopelnīju patiešām daudz naudas.»
Par Katarīnas Vitas, līdzīgi kā Merilinas Monro, privāto dzīvi vienmēr klīdis daudz baumu. Kā vairāk vai mazāk oficiāli skaistules mīļotie minēti pāris vācu mūziķu un pāris amerikāņu aktieru, kuru vārdi mums diemžēl neko neizsaka.
Ar sev raksturīgo ironisko trāpīgumu viņa novērojusi: «Dzeltenajai presei interesantāk par maniem trīsapgriezienu lēcieniem vienmēr licies publicēt foto kopā ar princi Albertu vai Borisu Bekeru.» Taču: «Nav iespējams dabūt visu. Es gadiem ilgi esmu cīnījusies par savu sapni. Man bija ledus. Dzīvojot Amerikā, man bijušas gadiem ilgas attiecības, par kurām neviens neko nezināja…
Taču manos plānos nekad nav ietilpuši tādi virsraksti dzeltenajā presē kā Ketijas Vitas sapņu kāzas.
Es nekad neesmu sapņojusi, piemēram, nomest astoņus kilogramus, lai šajā dienā varētu ietilpt savā sapņu kleitā. Prožektoru gaismā vienmēr esmu gribējusi stāvēt uz ledus. Ja to nebija iespējams savienot ar attiecībām, neko darīt. Ja ne, tad ne. Tad nāca cits vīrietis,» viņa pasmejas.
Ēnas uz ledus
Kad televīzijas kanāla WDR programmā Sport Inside (Sports no iekšpuses) Katarīnas laikabiedrenes sportistes stāsta par piespiedu dopingu Vācijas Demokrātiskās Republikas sportā, tai skaitā daiļslidošanā, viņa runāt atsakās. Runā citas – par to, ka jau bērnībā nācās lietot mazas, zilas ripiņas, ko nedēļas beigās pēc treniņa izsniedza līdzi uz mājām, iesaiņotas brūnā papīra turzā.
Tagad mēs zinām, ka tas bija orālais turinabols.
1961. gadā šo vielu patentēja VDR farmaceitiskais uzņēmums Jenapharm. Tas ir anaboliskais steroīds, preparāts, kas satur vīriešu dzimumhormoniem radniecīgas vielas. To ietekmē straujāk aug muskuļi, labāk saaug lauzti kauli. Sportistiem to iebaroja, lai viņi būtu spēcīgāki, izturīgāki un sasniegtu labākus rezultātus. Tolaik tika uzskatīts, ka, uzņemot orāli, t. i., apēdot, steroīda anaboliskais (muskuļu audzēšanas) efekts ir nošķirts no androgēnā. Savukārt androgēnais pastiprina vīrišķās dzimumpazīmes – vīriešiem raksturīga apmatojuma parādīšanos sievietēm, rupjāku balsi un galu galā arī neauglību.
Austrumvācijā turinabolu plaši izmantoja sportā kā dopingu, protams, turot to slepenībā. Mūsdienās šī preparāta izmantošana sportā ir aizliegta. Turklāt šīs jau nebija vienīgās ripiņas. Izmantoja arī psihotropos medikamentus, lai mazinātu bailes un satraukumu pirms uzstāšanās.
Meitenēm, protams, neviens nestāstīja, ko viņas lieto. Spēcīgos medikamentus dēvēja par vienkāršiem vitamīniem, kas palīdzēs pārvarēt nogurumu.
Jo, jātrenējas, protams, bija daudz. Pāru slidojumos bija arī svarīgi, lai meitene neizaugtu pārāk liela un būtu partnerim viegli paceļama. Attiecīgi – atkal citi vitamīni.
Daudzos medikamentus, ko piespiedu kārtā nācās lietot bērnībā un agrā jaunībā, bijušās daiļslidotājas vaino tajā, kas ar viņām noticis vēlāk. Kāda pārcietusi vēzi, citas cieš no muskuļu sāpēm, bezmiega, depresijas, psihozēm. Daudzām ir ginekoloģiskas problēmas un nevar būt bērnu.
Slavenākā no VDR daiļslidotājām Katarīna Vita vienmēr apgalvojusi, ka nekad nav lietojusi dopingu. Turklāt viņa arī uzskata, ka daiļslidošanā dopings ir bezjēdzīgs. Apēdot tableti, varbūt var paskriet ātrāk vai uzlēkt augstāk. Bet ko gan tā spētu dot daiļslidošanā – robežzonā starp sportu un mākslu, kur tikpat daudz kā no spēka, veiklības un izturības atkarīgs no ķermeņa plastikas, personības šarma un citām smalkām lietām, ko tik rupja ķīmija nekādi nespēj ietekmēt?
Ar raidījumu Sport Inside viņa par dopingu atteicās runāt. Nekontaktējas arī ar bijušo kolēģi, daiļslidotāju Mariju Katrīnu Kanicu, kas apkopojusi ziņas par aptuveni septiņiem simtiem bijušo VDR sportistu, dopinga upuru, tostarp arī daudziem daiļslidotājiem. Vai Vita būtu vienīgā, ko šī traģēdija nav skārusi? Vai arī iemesls ir cits?
Patiesi izcili bijuši ne tikai viņas panākumi sportā, bet ļoti veiksmīga arī turpmākā karjera. Viņa ir filmējusies televīzijas un kino filmās, spēlējot vai nu sevi pašu, vai arī sportistes ar līdzīgu likteni (slavenākās no tām ir Karmena uz ledus un Ledus princese), vadījusi populāras televīzijas programmas.
Arī piecdesmit gadu vecumā, stāvot uz divpadsmit centimetru augstiem papēžiem, televīzijas kameras priekšā itin mierīgi nodemonstrē, kā griežams aksels.
Vita pat izveidojusi savā vārdā nosauktu juvelierizstrādājumu līniju. Viņa aktīvi lobēja Minhenes kandidatūru 2018. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanai. Diemžēl paši minhenieši tās diez ko negribēja, un spēles norisinājās Dienvidkorejā.
Jā, Katarīnai nekad nav bijis vīra un nav arī bērnu. Un ej nu sazini, vai viņa tādu likteni izvēlējusies, vai tikai ar to samierinājusies. Bet katrā ziņā nekad nevienu un neko nav par to vainojusi – ne Vācijas Demokrātisko Republiku, ne dopingu, un vismazāk jau nu daiļslidošanu. Toties viņa ir nodibinājusi labdarības fondu, kas palīdz bērniem dabas katastrofu skartos reģionos, atbalsta bērnus invalīdus un dara daudz citu labu darbu. Katarīnas dzīve ir piepildīta un skaista.
