Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu – nekas dzīvē nav garantēts! Tieši nekas! Ne jaunība, ne slaidums, ne bankas konts negarantē neko! Un to saku arī no manis pašas pieredzes – pirms trim gadiem nomira mans brālis,
viņam bija četrdesmit seši gadi, tik, cik man tagad,»
intervijā žurnālam Ieva saka Dagmāra Legante-Celmiņa. «Vari dzīvot ļoti dažādi, bet, kad ar tuviem cilvēkiem kas tāds notiek, sāc vairāk domāt, kā būs ar tevi,» atzīst TV raidījumu vadītāja.
Citi lasa
Bērnībā Dagmārai ar vecāko brāli bija ciešas attiecības. Pieaugušā vecumā dzīve ritēja katram savā pasaules malā, jo brālis pārvācās uz ārzemēm. Dzīves izskaņā viņš atkal bija Latvijā. Viņa aiziešana ģimenei bija pēkšņs trieciens. «Tam nevarēja sagatavoties.
Slimība atnāca ātri un paņēma visu,» atceras Dagmāra.
«Kādu gadu manas acis nesmaidīja,» saka viņa. Tuva cilvēka zaudējums viņai licis citādi paskatīties arī uz savu dzīvi, uz pasauli, uz visu.
«Daudzas lietas, sevišķi kaut kādi sociālie tīkli, kļuva pilnīgi maznozīmīgas.
Izgāju cauri visai klasiskajai sērošanas ķēdītei: noliegums, dusmas, skumjas, pieņemšana. Sākumā par to negribas runāt, tad atkal saprotu, ka vieglāk tomēr ir par to runāt, sevišķi ar kādu, kas pieredzējis to pašu un kurā ir tādas pašas skumjas. Man ļoti gribētos cerēt, ka tad, kad mana dzīve te, uz zemes, beigsies, es dzīvošu tālāk kādā citādā formā. Sagaidīt vecumu – tā ir svētība, ko ne visi var piedzīvot, un mums katram vajadzētu apzināties, ka esam mirstīgi. Man liekas, mēs būtu daudz labāki cilvēki, ja apzinātos, ka jebkura diena var būt pēdējā,» atzīst viņa.
Sarunu ar Dagmāru lasi žurnālā Ieva un digitālajā žurnālā Santa+.
