Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jūs atceraties liktenīgo 24. februāri?
– Es tobrīd nebiju Krievijā. Biju atvaļinājumā, diezgan vēlu pamodos. Atvēru internetu un… Sākumā cerēju, ka varbūt tas ir blefs, kāds stulbi pajokojis. Pēc tam aptvēru, ka tā ir patiesība. Rūgta, baismīga patiesība.
– Jūs arī neticējāt, ka tā varētu notikt?
– Galīgi nē. Vēl pat iepriekšējā dienā ar kādu strīdējos, ka tas nav iespējams, jo tas taču nozīmētu Krievijas bojāeju. Ka Putins tikai cenšas iebaidīt, stratēģiski demonstrē muskuļus…
Es uz to visu skatījos no loģikas viedokļa. Izrādās – veltīgi.
Bet nu bija skaidrs viens – ka tagad meli ir pilnībā legalizēti. Ka no šā brīža vairs nevar ticēt pilnīgi nevienam Krievijas varas vārdam.
– Man grūti iedomāties, kādai jābūt sajūtai, kad ko tādu darītu mana valsts, mana dzimtene.
– Nē, Putins man nav nekāda dzimtene. Mana dzimtene ir kultūra un cilvēki. Fantastiski cilvēki – ārsti, skolotāji, zinātnieki, rakstnieki, pat vienkāršie cilvēki, kuri šobrīd televīzijā tiek rādīti tikai kā prātā jukuši Putina atbalstītāji. Arī viņu vidū ir ļaudis ar dziļu izpratni par labu un ļaunu, par žēlsirdību un līdzjūtību. Es sev jautāju – vai notiekošajā ir arī mana personīgā atbildība? Esmu tomēr Krievijas pilsone, lai gan pēc tautības tatāriete. Jā, acīmredzot ir.
– Es gribu pajautāt par biogrāfijas epizodi, ko jums pārmet visvairāk. Par 2012. gada Putina priekšvēlēšanu kampaņas video, kurā jūs aicinājāt balsot par viņu kā prezidentu. Jūs gan daudzreiz esat skaidrojusi, tomēr nāksies izstāstīt vēlreiz. Kāpēc jūs kam tādam piekritāt?
– Šim videorullītim ir pagara priekšvēsture. Kad 1988. gadā Armēnijā notika zemestrīce, tajā cietušos bērnus veda ārstēties arī uz Krievijas Bērnu klīnisko slimnīcu. Gorbačova sieva Raisa šos bērnus apciemoja, un tur onkoloģijas nodaļā atklājās ļoti skumja aina. Viņa sāka meklēt palīdzību citās valstīs, atsaucās vācieši – iedeva naudu, sarīkoja ārstiem Vācijā apmācības. Šie ārsti izveidoja onkoloģijas-hematoloģijas institūtu, viss attīstījās, taču tad vāciešu nauda beidzās. Ārsti sāka meklēt līdzekļus paši, rīkoja labdarības pasākumus. Patiesībā es tieši tā ar viņiem iepazinos – mani reiz uzaicināja vadīt pasākumu. Radās mūsu fonds, iepirkām zāles un medicīnas iekārtas, taču izmisīgi vajadzēja arī jaunu ēku ar īpašu ventilācijas sistēmu un citām specifiskām lietām. Ārstējot vēzi, bērniem ļoti pavājinās imunitāte un var būt bīstams gandrīz vai puteklis. Pie šīs ēkas tikām gandrīz neticamā veidā. Kāds slims zēns no tālienes neparko negribēja braukt uz klīniku Maskavā un ļāvās pierunāties tikai ar solījumu, ka viņš te varēs satikt prezidentu. Mums izdevās caur prezidenta administrāciju nodot zēna vēstuli, un Putins tiešām atbrauca uz slimnīcu. Ārsti pasūdzējās, cik ļoti vajag jaunu ēku. Prezidents to pārsteidzošā kārtā akceptēja. Valsts uzcēla klīniku, mūsu fonds to apgādāja ar jaunāko aparatūru.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla Ieva jaunākajā numurā.
