Iepriekšējā apaļajā dzimšanas dienā Vilis Krištopans dalījās ar savām svarīgākajām atklāsmēm žurnālā Klubs. Politiķa 70. jubilejā piedāvājam lasīt gaviļnieka atziņas par dzīvi, laulību, politiku, sportu – visu, kas viņam svarīgs.
Mēs esam maza valsts, un tas vienmēr jāatceras. Kad vēl bijām tikai kandidātvalsts Eiropas Savienībā un piedalījāmies pārrunās, sēdēju galda vienā pusē, skatījos uz Blēru (Lielbritānijas premjerministru Toniju Blēru) vai Šrēderu (Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu) un ar tādu pozitīvu ironiju uztvēru to, ka mēs nevaram būt un nekad arī nebūsim līdzīgi. Jo viņi pārstāv lielas, bet es – divu miljonu mazu valsti. Līdz ar to tā spēle vairs nav tik interesanta kā tad, ja es būtu, teiksim, Spānijas vai kādas citas lielas valsts premjerministrs. Lai gan,
kad mani draugi amerikāņi izdzird, ka esmu bijis premjers, viņi pārvaicā – tāds kā Obama?
Jā, jā, Obama divu miljonu valstī (smejas). Bet joprojām nebeidzu atkārtot, ka mums jātaisa milzīga revolūcija uztūkušajā valsts pārvaldē. Neticami, ka mūsu mazajā valstiņā ir 109 pašvaldības, prezidents un Saeima ar miljoniem lielu budžetu, 14 ministrijas un Ministru prezidenta kanceleja! Kas šo visu aparātu uztur? Maza saujiņa Latvijas uzņēmēju, kas maksā nodokļus.
Politikā ir pilnīgi citi noteikumi nekā biznesā. Kad tā saucamie sorosīti saka – Krištopana neveiksmīgā politiskā karjera –, es gribu iebilst. Lai katram būtu tāda karjera, kad viņš tiek ievēlēts četros parlamentos un strādā piecās valdībās. Savā laikā pārdevu daļu biznesa un gāju politikā, lai šī valsts kļūtu labāka. Es izdarīju savu darbu un sapratu, ka pietiek. Jo politikā tomēr ir savi spēles noteikumi, un man tie atšķirībā no biznesa noteikumiem nepatīk.
Var teikt, ka savu patriotismu sadedzināju četru parlamentu un piecu valdību laikā. Bet ne tāpēc, ka nebūtu savas valsts patriots, bet tāpēc, ka manī ienāca rūgtums pret cilvēkiem, kas tikai kritizē, bet paši šīs valsts labā nedara neko. Un joprojām turpinu atgādināt veco, bet labo Kenedija teicienu – neprasiet, ko jums var dot valsts, paprasiet sev, ko jūs varat dot valstij.
Līdz piecdesmit gadiem jāstrādā kā zirgam, bet pēc tam jānobremzē un vienkārši jādzīvo. Jau 16 gadu vecumā aizgāju no mājām, lai dzīvotu basketbola internātā. Kopš tā laika dzīvoju patstāvīgu dzīvi. Kā amerikāņi teiktu, esmu self made man.
Citi mani ienīst, citi apskauž, citi nesaprot, bet tas mani neuztrauc.
Šobrīd nevis baudu, bet dzīvoju dzīvi. Pateicoties Amerikā iegūtai pieredzei, daudz agrāk nekā citi atskārtu, ka vajag īstā laikā apstāties un vienkārši dzīvot. Kāpēc man sevi būtu jāsadedzina biznesā līdz mūža beigām? Turklāt manas prasības pret dzīvi nav augstas. Visas tās ārišķības, kas pie mums joprojām vērojamas biezā slānī, piemēram, Amerikā jau sen aizmirstas. Pietiekami turīgi cilvēki cenšas dzīvot pēc iespējas vienkāršāk.
Padomju laikos uzcēlu māju Berģos, lai būtu, kur ģimenei dzīvot. Tagad mūsu bērni jau paši savā dzīvē, un mēs ar Aiju esam palikuši divi savā saimniecībā gan Berģu, gan lauku mājās. Tā mēs staigājam no viena mājas stūra uz otru un sazvanāmies pa telefonu. Kam tas vajadzīgs? Agri vai vēlu, bet Berģu māja būs jāpārdod.
Tāpat esmu atbraucies ar labajām mašīnām, izbaudījis jaunu mašīnu smaržu, un man pietiek. Šajā ziņā man vairs nav nekādu emociju.
2000. gadā nopirku pilnīgi jaunu S klases mersedesu, ar kuru braucu vēl joprojām un, visticamāk, braukšu līdz mūža beigām.
Golfs šobrīd ir mana dzīve. Mums abiem ar kundzi (Aiju Krištopani – aut.) ir nekustamo īpašumu holdings, kas izveidojies manas biznesa darbības un viņas mantoto īpašumu rezultātā. Tagad mēs abi to pārvaldām, precīzāk – Aija pārvalda, bet es viņai palīdzu. Tā ir mūsu racionālā dzīves daļa. Bet neracionālā ir mani hobiji – golfs un medības. Tos trīs mēnešus gadā, kurus pavadu Amerikā, dzīvoju pašā golfa mekā – Floridā. Pats golfam pievērsos pavisam nejauši, bet nu jau kopš 2000. gada tas ienācis manā dzīvē.
Un tagad man arī Latvijā gribas kliedēt mītus par golfu kā ļoti dārgu un garlaicīgu sporta veidu.
Gribas tos pāris tūkstošus cilvēku paņemt aiz rokas, aizvest uz golfa laukumu un parādīt šīs spēles burvību. Pateicoties golfam, esmu iepazinis tik daudz interesantu un aizrautīgu cilvēku. Ja man vajadzētu raksturot savu ideālo dienu, tad tajā noteikti vajadzētu uzspēlēt golfu un nobraukt vismaz divdesmit kilometrus ar riteni. Viss mans ofiss (rāda uz planšetdatoru) katru dienu ir man līdzi. Vairāk jau neko nevajag.
Vēlme radīt ko paliekošu ar gadiem nemainās. Domāju, ka man jau no senčiem ielikts dzīves vadmotīvs – visu laiku kaut ko radīt. Kaut kā nekad neesmu varējis vienkārši sēdēt un noskatīties, kā dzīve iet garām. Es vai nu esmu būvējis māju, vai dibinājis banku, vai radījis Valsts autoceļu fondu vai veidojis savu biznesu, vai kā tagad – Golfa federāciju. Un gribas radīt ko paliekošu. Lai tas pēc tam dotu gandarījumu.
Basketbols mani izveidoja par cilvēku.
Kad pliks un nabags aizgāju mācīties basketbola internātā, sapņoju par to, ka kādreiz dzīvē man pašam būs sava māja. Šis sapnis īstenojās. Bet, lai tas notiktu, vienmēr ir bijis jāstrādā. Pat ja kaut kas neizdodas, jāturpina darīt. Tādā ziņā man ļoti daudz dzīvē palīdzējis sports. Varētu pat teikt, ka basketbols mani izveidoja par to, kas tagad esmu. Profesionāļi vienmēr ir smagi strādājuši, lai sasniegtu rezultātu.
Vienīgais, ko varam iedot bērniem, ir izglītība. Kaut kā intuitīvi esmu sapratis, ka bērniem pati svarīgākā ir laba izglītība, nevis pēc iespējas vairāk liekas naudas.
Dzīvojot vieglā pusbadā, saproti, ka par visu jācīnās.
Tieši tad rodas motivācija kaut ko darīt un arī sasniegt. Izglītība ir ļoti dārgs produkts un privilēģija, par kuru ir jācīnās un ar kuru ir jālepojas.
Amerika visu saliek pa plauktiņiem. Mans padoms – sūtiet bērnus mācīties uz Ameriku! Jo tieši tur iemāca dzīvot pēc saviem līdzekļiem un paļauties tikai uz sevi. Amerikā katrs cilvēks savu dzīvi spēj aprakstīt ar naudas plūsmu un bilanci, Eiropa šajā ziņā vēl sirgst ar sociālismu, un nav tik ļoti orientēta uz racionālu aprēķinu.
Laulību graut emociju dēļ nav vērts.
Mēs ar Aiju esam kopā jau 35 gadus, un uzskatu, ka man ir ļoti paveicies ar sievu. Mums kopā ir viegli. Laulības dzīve pirmām kārtām ir saimniecisks līgums, kas ietver atbildību gan pret bērniem, gan vecākiem. Un mēs abi esam ļoti atbildīgi cilvēki, kas vienmēr padomās, kādu katra rīcība atstās iespaidu uz pārējiem. Nevar tikai emocijām upurēt šo saimniecisko līgumu. Tas nav loģiski!
Piekrītu tam, ka laulības dzīvē ar gadiem partneri kļūst aizvien līdzīgāki viens otram.
Vismaz mums ar Aiju tā ir. Jau smejos – ja sāp, tad abiem! Es reiz salauzu pirkstu, un Aija man atzinās, ka tajā naktī arī viņai sāpējis tieši tas pats pirksts. Bet pats galvenais – vai nu tev ir saderība ar otru cilvēku, vai arī nav. Jo to nu mākslīgi radīt nevar.
Man ir tāds joks – ja jau vienreiz dzīvē esi bijis duraks un apprecējies, tad, lai šķirtos un vēlreiz precētos, jābūt izcilam idiotam.
Noteikti tagad jūtos labāk nekā četrdesmit. Kāpēc? Tāpēc, ka esmu sācis dzīvot lēnāk un mierīgāk. Nekur vairs nav jāskrien un nekas nav jāsasniedz. Kādreiz man kāds skolnieks teica tā: «Paklau, kāds tev ir apskaužams CV – basketbola līgas prezidents, bankas dibinātājs, ministrs, premjers un tā joprojām…» Es viņam teicu tā: «Paklau, pienāk dzīvē brīdis, kad tavam CV vairs nav nekādas nozīmes, jo tas nekur vairs nav jāiesniedz.» Tā ka tas viss ir ļoti nosacīti.