Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2021. gada 25. numurā.
Gudras, brūnas acis smalkā sejā, sīks augums un dižens gars – tā īsumā varētu raksturot pasaulē plaši pazīstamo (viņas darbu kopējais metiens pasaulē pārsniedzis 75 miljonus eksemplāru) rakstnieci. Isabellai Aljendei bija jau četrdesmit, kad 1982. gadā iznāca viņas pirmais romāns Garu nams. Līdz šim viņa sarakstījusi divdesmit romānus un piecas eseju grāmatas, un, ja viss notiks, kā iecerēts, 2022. gada sākumā gaidāms jaunākais romāns Violeta. Arī latviešu valodā pieejamas Isabellas Aljendes grāmatas – romāni Garu nams, Sēpijas portrets, Fortūnas meita, Zorro, darbi jauniešiem no Bezgalīgās sērijas – Briesmoņu pilsēta, Zelta pūķa karaļvalsts un Pigmeju mežs. Šoruden Edvīna Raupa tulkojumā iznācis jauns Isabellas Aljendes romāns Japāņu mīļākais. Viņas darbos realitāti reizēm maigi papildina grūti izskaidrojami noslēpumi un mistika. Varoņi ir spilgtas personības, īpaši sievietes, kam nākas piedzīvot ne mazums grūtu dienu, stāstus papildina senas teiksmas un ticējumi, piepildās pareģojumi, un mīlētāji sastop viens otru. Aljendes grāmatas ir balstītas leģendās un folklorā, un tos lasīt ir kā apceļot svešas zemes.
Izcilu tulkotāju lolota un lasītāju mīlēta, rakstniece patiesi priecājas par katru savas grāmatas tulkojumu. Viņa saņēmusi neskaitāmas balvas, godalgas un atzinību visā pasaulē. Kaimiņzemes Lietuvas grāmatu svētkos Isabella Aljende viesojusies vairākkārt, jo lietuviešu valodā tulkotas gandrīz visas viņas grāmatas, vairākkārt apmeklējusi arī citas Eiropas valstis. Īpaši mīļa Aljendei ir Vācija, jo tieši tur viņas romāns Garu nams guva pirmos starptautiskos panākumus.
Politika, pinočets un ģimene
Isabella pasaulē nāca Limā, kur viņas tēvs strādāja Čīles vēstniecībā. Feministe, pirms apzinājās šī vārda nozīmi, – arī tā var sacīt par Isabellu Aljendi. Kad meitenei bija trīs gadi, viņas tēvs pameta māti ar trim maziem bērniem. Meitene pieredzēja, ka māte pēc šķiršanās kļūst par gluži vai beztiesisku būtni: Franciska pārcēlās atpakaļ uz vecāku mājām, un viņas valdonīgais tēvs kontrolēja katru meitas un mazbērnu soli.
«Lai gan dzīvojām greznībā milzīgā mājā ar kalpotājiem, mammai nebija pat tik daudz naudas, lai parkā mums nopirktu saldējumu,» atceras Isabella.
Kad meitenei bija vienpadsmit gadi, māte izgāja pie vīra otrreiz, apprecoties ar diplomātu Ramonu Uidovro, un ģimene sekoja viņam – vispirms uz Bolīviju, tad uz Beirūtu. Isabella mācījās labās skolās un jau agri kļuva par dumpinieci.
«Mamma bija pārliecināta, ka nav iespējams mainīt to, ko Dievs tev dzīvē nolicis, un nekad nepastāvēja uz savām tiesībām. Redzot manu dumpīgo dabu un vēlmi pastāvēt par sevi, viņa baidījās, ka tikšu izraidīta no sabiedrības. Ka nemūžam neiziešu pie vīra – jo manā jaunībā Čīlē uzskatīja, ka 23 gadus veca neprecējusies sieviete jau ir neglābjama vecmeita.»
Tomēr jaunajai dāmai nebija jāsūdzas par vīriešu uzmanības trūkumu un jau divdesmit gadu vecumā viņa apprecējās ar Migelu Friasu. Ģimene dzīvoja Čīlē, un laulībā piedzima divi bērni – meita Paula (1963) un dēls Nikolass (1967). Līdztekus rūpēm par ģimeni Isabella arī strādāja, tai skaitā tulkoja grāmatas no angļu uz spāņu valodu. Taču ierasto dzīves kārtību izjauca politika.
Isabella Aljende nāk no ievērojamas Čīles ģimenes. Viņas tēvs Tomass Aljende bija Salvadora Aljendes brālēns un arī pats darbojās politikā. Te vietā atgādināt, ka Salvadors Aljende bija čīliešu ārsts un politiķis, kurš aizrāvās ar sociālisma idejām. Vispirms viņš kļuva par veselības ministru, bet 1970. gadā – par valsts prezidentu. Viņa vadībā Čīle dibināja labas attiecības ar sociālistisko Kubu un PSRS. Dažādu politisko intrigu rezultātā Aljende tika gāzts un gāja bojā Augusto Pinočeta rīkotajā militārajā apvērsumā 1973. gadā. Gāztā prezidenta radinieki, tai skaitā Isabellas ģimene, devās projām no valsts.
Ceļš, kas ejams vienatnē
Pirmos trīspadsmit trimdas gadus ģimene pavadīja Venecuēlā, kur Isabella arī uzrakstīja savu pirmo romānu Garu nams. Sākumā viņa šo divu dzimtu stāstu rakstīja kā vēstuli mirstošajam vectēvam dzimtenē, kuru apciemot nebija iespējams. «Ja es būtu palikusi dzīvot Čīlē, es nebūtu sākusi rakstīt grāmatas,» atzinusi rakstniece. No Venecuēlas viņa devās uz ASV, uz Kaliforniju, kur dzīvo joprojām.
Par viņas pirmo laulību daudz ziņu nav, bet pēc kopā nodzīvotiem 25 gadiem pāris izšķīrās. Pēc tam Isabella sastapa juristu un rakstnieku Viljamu Gordonu. Atskatoties uz otro laulību, Isabella teikusi: «Kad 1992. gadā 29 gadu vecumā no porfīrijas (cilvēki, kas sirgst ar šo slimību, ir spiesti izvairīties no saules gaismas – aut.) nomira mana meita Paula, mana māte sacīja: «Bērna nāve ir visbriesmīgākās ciešanas, palīdzēt tajās nevar neviens un nekas. Tas ir garš, tumšs ceļš, un tev tas jāiet vienai pašai dienu pēc dienas, asaru pēc asaras. Kādreiz tam pienāks beigas vai vismaz tas kļūs gaišāks, un itin nekas, kas ar tevi vēl notiks nākotnē, nav salīdzināms ar šīm ciešanām. Tagad, kad tu esi piedzīvojusi ļaunāko, tu esi gana stipra, lai pārciestu jebko, ko nākamība nesīs.» Viņai zināmā mērā bija taisnība, tagad es skaidri saprotu, ka pilnīgi nekas, kas notika vēlāk, nav pat salīdzināms ar sāpēm, Paulu zaudējot. Taču Villijs piedzīvoja vēl lielāku zaudējumu: īsi pēc Paulas nāves nomira viņa meita, šīs divas nāves mēs kā pāris pārdzīvojām, bet tad, kad dažus gadus vēlāk no pārdozēšanas mira Villija dēls, Villijs salūza. Viņš bija tik iztukšots, ka zaudēja jebkādu interesi par dzīvi, ieskaitot mūsu laulību. Jā, es mēģināju glābt gan viņu, gan mūsu laulību. Terapija, antidepresanti – nekas nepalīdzēja. Viņš noslēdzās pret visu pasauli, mani ieskaitot. Viņš padevās. Un kādā brīdī padevos arī es. Mēs izšķīrāmies pēc 27 gadu kopdzīves. Ceru, ka viņš guva sirdsmieru, kad vēl pēc četriem gadiem devās mūžībā…
Izšķiroties nākas sastapties ar vientulību, un tas ir biedējoši. Protams, ar laiku jau pie tās pierod un samierinās. Ir grūti samierināties ar domu, ka mīlestība ir izsīkusi. Manuprāt, vairāk drosmes vajag, lai paliktu un dzīvotu mirušā laulībā. Tomēr es zinu pārus, kuri ir nodzīvojuši kopā visu mūžu, viņiem ir brīnišķīga saikne. Kaut gan senāk bija vieglāk nodzīvot kopā visu mūžu. Mūsdienās cilvēki dzīvo ilgāk, mums ir desmitiem gadu, lai kļūdītos un kļūdas labotu – vismaz pārdesmit gadu vairāk, nekā bija mūsu vecvecākiem.» Rakstniecei bija 73 gadi, kad tika šķirta otrā laulība, un tolaik viņa neslēpa, ka pieļauj domu par jaunām attiecībām kaut kad nākotnē. «Diez vai tā būs vēl viena laulība, drīzāk mēs dzīvosim kā mīļākie,» Isabella smējās.
Mūža nogales vientulības sajūtu viņa iestrādājusi arī romānā Japāņu mīļākais.
«Pati sev jautāju, kā es dzīvošu vecumdienās, ja palikšu viena. Jo es nekad agrāk viena nebiju dzīvojusi.»
Tā radās Almas tēls – satriecoši spēcīga sieviete, kura pati izvēlas, kā dzīvot mūža nogalē. Romāns, kuru Aljende iesāka rakstīt sērās, noslēdzas pozitīvi, turklāt arī šajā darbā sievietēm atvēlēta liela loma, un viņu likteņi skaidri rāda rakstnieces pārliecību: liktenis ir spēcīgs, tomēr arī cilvēks pats spēj veidot savu mūžu. Un sievietēm, viņa uzsver, uzdrīkstēšanās veidot savu dzīvi ir daudz svarīgāka nekā vīriešiem: viņiem jau no sākuma ir ļauts pašiem izvēlēties savu ceļu.
Pārāk spilgta iztēle
Par Isabellas Aljendes dzīves pirmajiem 50 gadiem uzņemts miniseriāls Isabel, un tajā atspoguļoti visi svarīgākie rakstnieces dzīves fakti. Viņa pati par seriālu izsakās atzinīgi, jo arī pati nedaudz piedalījusies tā veidošanā. «Kad skatījos, man bija gan interesanti, gan smagi. Atzīšos, sērijas, kurās stāstīts par manas meitas Paulas slimību un nāvi, es nespēju skatīties, tas man sāp joprojām. Toties par žurnālistes darbu, par sadzīvi, par panākumiem – jā, tā esmu es!»
Pirms kļūt par rakstnieci, Isabella Aljende ilgus gadus ļoti veiksmīgi darbojās žurnālistikā. 1967. gadā Aljende nodibināja feministiskas ievirzes žurnālu Paula, kurā, kā pati izteicās, «dusmas par dzimumu nevienlīdzību varēju pārvērst aktīvā darbībā». Žurnālā viņa turpinājumos rakstīja satīrisku sleju par patriarhātu, un šīs esejas izdeva arī grāmatā. Cīņa par sieviešu tiesībām aizņēmusi lielu daļu Isabellas Aljendes dzīves – gan kā žurnālistei, gan rakstniecei. Ikvienā no viņas romāniem sievietes tiek mudinātas gūt izglītību, būt neatkarīgām, nebaidīties iet savu ceļu dzīvē. Isabella pati ir spilgts piemērs tam, kā laika gaitā sieviešu tiesības un iespējas ir mainījušās.
Ir nostāsts, ka reiz, kad viņa intervējusi ievērojamo čīliešu dzejnieku un politiķi Pablo Nerudu, viņš esot aizrādījis, ka jaunajai sievietei esot pārāk bagāta iztēle žurnālistes darbam. Lai labāk kļūstot par rakstnieci!
Papildus rakstnieces un žurnālistes darbam pēc meitas nāves viņa nodibināja fondu Isabel Allende Foundation, kas atbalsta programmas, kuras gādā par sieviešu un bērnu tiesību ievērošanu. Veselība, izglītība, ekonomiska neatkarība un aizsardzība no vardarbības ir galvenās jomas, ko fonds finansē. Fonds saņēma visus ienākumus, ko rakstniece guva par savu memuāru grāmatu Paula, un ik gadus saņem arī daļu no ienākumiem par pārējām grāmatām.
Lai gan mūsdienās sievietes ir panākušas daudz, šobrīd situācija atkal ir saasinājusies. «Pandēmijas laikā pirmās darbu zaudēja sievietes,» saka Isabella Aljende. «Kad slēdz skolas, primāri sievietes ir tās, kuras spiestas atrasties mājās ar bērniem, viņus nodarbināt un izglītot. Šī bezizeja provocēja situācijas, kad viņas bija spiestas pat ilgstoši samierināties ar vardarbību mājās, jo vārda tiešajā nozīmē nebija, kurp iet. Viņas pirmās cieta no pandēmijas blaknēm un būs beidzamās, kuras no tām atveseļosies. Sievietēm visu laiku jābūt modrām, jācenšas laikus pamanīt pārmaiņas savā un arī citu dzīvē – jo mēs varam zaudēt ļoti daudz. Visu.»
Svešiniece klejotāja
Pēc dažādās valstīs pavadītās bērnības un jaunības Isabella Aljende atgriezās Čīlē, taču pēc apvērsuma bija spiesta doties trimdā un ar laiku kļuva par ASV pilsoni. Viņa uzskata Kaliforniju par savām mājām, un 2014. gadā viņa no toreizējā ASV prezidenta Baraka Obamas rokām saņēma Brīvības medaļu (Presidential Medal of Freedom). «Tomēr es nejūtos kā amerikāniete,» viņa atzīst, jo sirdī joprojām ir čīliete. «Klejošanas, piespiedu pārvietošanās tēma man ir ļoti tuva. Tā parādās arī visās manās grāmatās, jo es visu mūžu esmu bijusi svešzemniece, un īsti piederīga nejūtos nekur. Es esmu imigrante.»
Lai gan lielāko daļu mūža pavadījusi ārpus Čīles, Isabella Aljende raksta tikai spāniski, jo «man tas ir ļoti organisks process, kuru es varu veikt tikai dzimtajā valodā».
Kad sarunas kļūst pārlieku nopietnas, Isabellas acis uzdzirkstī šķelmībā un viņa izmet, ka visu mūžu ir vēlējusies uzrakstīt romantisku romānu par mīlestību. Tomēr tas neesot izdevies, jo viņa nespēj noticēt romantiskajos romānos pieņemtajam vīrieša mīlētāja tipam. «Es sāku rakstīt, un tad man sanāk smiekli, un nav taču iespējams rakstīt un kost vaigā no smiekliem! Lai tā rakstītu, pašai jāspēj noticēt, ka jaunava ar zaļām acīm un lielām krūtīm spēj nopietni savaldzināt dzīvē un mīlestībā vīlušos miljonāru. Es neko tādu dzīvē neesmu redzējusi, un tāpēc šim stāstam neticu. Ja es rakstītu šādu romānu, man ap kādu simt divpadsmito lappusi nāktos to vīrieti nogalināt, jo es nespētu viņu izturēt! Un kā lai es romāna varonei piedāvāju attiecības, kuras pašai nešķiet saistošas un interesantas?
Ik dienu vismaz sešas stundas – tik daudz laika Isabella Aljende velta rakstīšanai.
«Ja nerakstu, es ātri vien kļūstu neciešama. Rakstīšana ir mans prieks, mans darbs un mana izklaide.»
Pirmais romāns tapis, veltot tam no darba brīvo laiku, bet nu jau gadiem ilgi rakstniece ceļas agri no rīta. Telefonā izlasa svarīgākās ziņas. Tad vingrošana, brokastis, kafija un – darbs pie rakstāmgalda. «Man ir plāns, bet tāds brīvs,» viņa atzīst. «Ja 8. janvārī esmu dzīva, es sāku rakstīt jaunu grāmatu. Tas gan nenozīmē, ka es ik gadu sāku rakstīt jaunu grāmatu, jo reizēm vēl neesmu pabeigusi iepriekšējo.» Vai arī šogad top jauna grāmata? «Protams! Kad sāku jaunu grāmatu, es ne vienmēr zinu, par ko tā būs. Galvenais ir apsēsties pie galda ar atvērtu sirdi un prātu, un tad arī radīsies ideja. Jābūt pacietīgai. Es spēju rakstīt gandrīz vai par visu, izņemot politiku un futbolu, tāpēc zinu: ja vien es došu sev vaļu, grāmata atnāks pati.»
Novecošana un sievišķība
Kādā uzstāšanās reizē Isabella mudina: «Parunāsim par novecošanu! Kādā no saviem dzejoļiem Mērija Olivera vaicā: «Saki man, kā tu grasies pavadīt savu vienīgo, īsto un dārgo dzīvi?» Atbildu – es to grasos dzīvot kaismīgi. Mēs visi jūtamies jaunāki par saviem gadiem, jo gars jau nenoveco. Novecošana ir attieksme pret dzīvošanu un dzīvi. Kas ir tas, ko esmu zaudējusi ar vecumu? Cilvēki, protams. Mīļi cilvēki. Vietas. Un viens no būtiskākajiem zaudējumiem, ko sagādā novecošana, ir neatkarības zaudēšana. Tu kļūsti atkarīgs no tiem, kuri palīdz tikt galā ar ikdienas rūpēm.
Taču novecošanai ir arī savas labās puses. Brīvība! Man vairs nevienam nekas nav jāpierāda. Nav jādomā par to, kas es esmu, kas būšu, ko cilvēki varētu no manis sagaidīt. Man vairs nav jāiepriecina vīrieši (smiekli auditorijā), tikai dzīvnieciņi. Mans ķermenis pamazām sabrūk, bet manas smadzenes joprojām darbojas lieliski. Pagaidām. Jūtos vieglāka. Es neglabāju sevī nožēlu, ambīcijas, liekulību un citus nāves grēkus, esmu no tiem atbrīvojusies. Jūtos maigāka, jo vairs nebīstos kļūt ievainojama. Vēl nesen nāve mājoja kaut kur attālāk, nu tā mājo man blakus vai pat manā namā. Tāpēc es cenšos dzīvot apzināti, izbaudot klātesamību. Jā, Dalailama ir brīnišķīgs novecošanas piemērs, bet kurš gan vēlas būt veģetārietis un ievērot celibātu?
Mūsu kultūrā ir grūti novecot – es iekšēji vēl joprojām jūtos skaista, seksīga un iekārojama, taču vīrieši mani vairs neredz.»
Ak, to sakot, viņa kļūdījās! Jo pienāca diena, kad Isabella Aljende dalījās ar ziņu, ka savos 77 gados atkal ir iemīlējusies un apprecējusies trešo reizi! Šoreiz – ar poļu izcelsmes juristu Rodžeru Cukrasu.
Gan iepazīšanās, gan laulības iniciators bija Rodžers. Viņš esot dzirdējis kādu no Isabellas kaismīgajām uzstāšanās reizēm radio, un rakstnieces sacītais pamodinājis interesi. Kā jau jurists, kurš prot izmantot visus ceļus, lai panāktu kāroto, Rodžers ātri vien sadabūjis Isabellas e-pasta adresi un telefona numuru. Uzrakstījis vēstuli, tad vēl vienu un vēl. Aizsākusies sarakste, tad abi sazvanījušies, satikušies… un kopā bijis tik interesanti, ka Rodžers Isabellu bildinājis. «Viņam statusa oficiālā noformēšana šķita daudz svarīgāka nekā man. Tomēr, kad bijām apprecējušies, es sajutu, ka šis ir bijis pareizs solis. Laulība apliecina, ka abi lūkojamies uz šīm attiecībām nopietni un ar cieņu. Un kopā mums ir jautri, viegli un labi.»
Kā tas ir, iemīlēties tādā vecumā? «Sajūtas ir tieši tādas pašas kā divdesmit gados, ar vienu atšķirību: vairs nav laika, ko izšķiest. Tāpēc zināmā mērā šo iemīlēšanos pavada tāda kā steidzamības sajūta, bet vienlaikus jūtos pateicīga un priecīga. Mēs nešķiežam kopīgo laiku sīkām ķildām, greizsirdībai, aizrādījumiem par nesakoptu istabu vai tamlīdzīgi. Mēs izbaudām to, kas mums dots.»
Nākamgad rakstniece svinēs 80. jubileju, un pati smejas, ka pandēmijas laiks ļāvis viņai un Rodžeram pavadīt neparasti ilgu medusmēnesi pusotra gada garumā.
Isabella Aljende sevi sauc par optimisti. Tā kā viņa sava mūža laikā piedzīvojusi un redzējusi milzīgās pārmaiņas sieviešu tiesību jomā, rakstniece ir pārliecināta: pienāks laiks, kad vīrieši un sievietes tiešām būs vienlīdzīgi. «Patriarhālās sistēmas beigas izraisīs evolūcijas lēcienu. Tā būs pilnīgi cita civilizācija, bet to es vairs nepieredzēšu. Kā jau visas revolūcijas, mēs cīņu par sieviešu tiesībām sākām ar dusmām un netaisnības sajūtu, vēloties panākt vienlīdzību. Mēs cīnījāmies kā trakas, brīžiem pat īsti neapzinādamās, par ko tieši. Bet, turpinot šo ceļu, mērķis tiks sasniegts. Tā tas būs, esmu pārliecināta.»
