Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Oskars Arājs – bijušais Latvijas Iekšlietu ministrijas Kriminālistisko ekspertīžu daļas Kriminālistiskas nodaļas priekšnieks un Policijas akadēmijas lektors – bija specializējies nozieguma vietā atstāto pirkstu un pēdu nospiedumu identificēšanā. Viņš izstrādājis apavu, kailu un zeķēs ieautu kāju pēdu trasoloģisko ekspertīžu metodiku. Kriminālists veicis arī rokrakstu analīzes un šiem pētījumiem veltījis daudzus gadus – tie apkopoti grāmatā Daktiloskopija.
Oskars nācis no zemnieku ģimenes, kurā auga astoņi bērni. Vecāki bērnus mudināja mācīties un allaž uzsvēra: naudu jums nevaram iedot, bet izglītību gan – tā palīdzēs pašiem nostāties uz kājām. Savu ceļu kriminālistikā Oskars Arājs gan sācis nejaušības pēc. Kā pats smej, agrā jaunībā viņu interesēja vienīgi armija, tāpēc stājās virsnieku skolā, taču vienreiz netika uzņemts sāpošas auss dēļ, otrreiz viņa sūtītais atestāts līdz skolai tā arī nav nonācis. Izrādījās, ka dokumentu… nozadzis vietējais pastnieks, kurš atestātā ierakstījis savus datus, lai pašam skola nav jābeidz!
Tai brīdī ar padomu talkā nācis Oskara radinieks Madonas milicijas priekšnieks Pēteris Jurciņš: vajagot mācīties par kriminālekspertu, tad varēšot ar lupu un mikroskopu pētīt noziegumu vietās atstātās pēdas, nevis ielās ķerstīt bandītus. Radinieks Oskaru iekārtoja Ogres nodaļā par milici, kur viņa pirmais priekšnieks bija Aloizs Blonskis (vēlāk – valsts Kriminālpolicijas priekšnieks – aut.). Taču, kad pienāca rudens, puisis aizbrauca mācīties uz Maskavu, uz speciālo milicijas skolu.
Citi lasa
Ar Oskara radurakstiem saistās vēl kāds stāsts: mammas brālis Pauls Jākabsons kara laikā brīvprātīgi iestājās vācu armijā, bet pēc kara pārcēlās uz dzīvi Norvēģijā. Pēc izglītības agronoms, strādāja par pasniedzēju Oslo Karaliskajā akadēmijā, ieguva profesora grādu.
Viņš bija tas, kurš izstrādāja metodiku, kā norvēģiem pašiem sevi apgādāt ar pārtiku, nevis to importēt.
Oskara mamma ar brāli sarakstījās, un šie raduraksti, dzīvojot padomju Latvijā, ne reizi vien radīja uztraukumu pilnus brīžus Oskaram. Bet par to vēlāk!
Liktenīgie liecinieki
Pēc skolas un augstskolas beigšanas, novērtējot ārkārtīgi skrupulozo darbu Kriminālistisko ekspertīžu daļā, Oskaru Arāju iekļāva komandā, kuru sūtīja uz smagāko noziegumu vietām. Šādas komandas Latvijā savulaik bija septiņas, un katrā no tām atlasīja labākos savā jomā: eksperts kriminālists, tiesu medicīnas eksperts, operatīvais darbinieks, izmeklētājs, prokurors. Turklāt sastāvu nemainīja, un tas ļāva komandai ikdienas darbā saprasties no pusvārda.
«Man dažkārt pārmeta, ka manām ekspertīzēm ir gari termiņi, bet es nelikos mierā, kamēr nedabūju gatavus pirkstu vai pēdu nospiedumus, lai ar tiem varētu strādāt,» atceras Oskars Arājs. Izrādās, cilvēku var identificēt vien pēc dažām līnijām – nav nepieciešams, piemēram, pilnas pēdas nospiedums. Ja pa telpu cilvēks pastaigājas zeķēs, var redzēt, kādi ir viņa pirkstu atstatumi, kāda ir pēdas līnija pie pirkstu pamatnes – nav divu vienādu! Tāpat nereti vainīgo palīdz identificēt apavu zoles raksts vai kāda īpatnība.
Konkrēts gadījums. Liepājā savulaik dzīvojis pulkvedis, kurš uzskatījis, ka viņa dēls, nežēlīgi spīdzinot un nogalinot dzīvniekus, audzē savu vīrišķību. Taču, izaudzis liels, šis jaunais vīrietis reiz zvērīgi nogalināja savu draugu, bet pēc tam, asinīm notašķījies un dunci rokās, ar vilcienu brauca uz Rīgu. Diemžēl apkārtējie pasažieri to izlikās neredzam. No Rīgas slepkava sadzēries aizbrauca uz Jelgavas pusi un meža malā aizmiga. Tur viņu iztraucēja piecus un astoņus gadus veci bērni, kas ar mammu – grūtnieci – bija iznākuši pastaigā.
Sadusmojies par miega traucējumu, viņš ar to pašu nazi… mātei pārgrieza rīkli un nodūra arī jaunāko bērnu.
Troksni bija dzirdējuši divi puiši, kas sacēla traci, un tad miliči ar karavīriem aplenca meža masīvu. Oskaram Arājam identificēt slepkavu palīdzēja slepkavas zolē iesprūdis neliels akmentiņš – tas apliecināja, ka viņš ir bijis gan Liepājā pie drauga, gan mežmalā…
Smaku nenoslēpt!
Varētu domāt: ja esi plānojis izdarīt noziegumu – galvenais būt īpaši uzmanīgam un neatstāt aiz sevis pēdas. Piemēram, ieejot telpā, uzvilkt cimdus vai pēc sevis visas pēdas uzslaucīt. Taču tas nav tik vienkārši! Oskars Arājs smej, ka no savas smakas nevienam atbrīvoties vēl nav izdevies. Vari laistīties ar smaržām, cik gribi, savējo individuālo nenoslēpsi.
Odoroloģiskā jeb smaku identifikācija sastāv no diviem posmiem. Pirmajā noņem smaku paraugu – vietā, kur noziedznieks apsēdies, piemēram, uz palodzes, ja iekāpis pa logu, tiek uzklāta speciāla drāniņa un tai virsū folija. Kamēr tiek veikta pārējā telpas apskate, smaka drāniņā ir jau sasūkusies, un to ieliek slēgtā sterilā burciņā. Šādi smaku var saglabāt pat vairākus mēnešus.
Otrais posms saistīts ar suņu iesaistīšanu. Šim darbam – kā smaku, tā spridzekļu atklāšanā – vispiemērotākie ir labradori, jo viņu raksturā jau no dabas ielikts meklētāja gēns, turklāt viņi ir ļoti talantīgi spējā identificēt un diferencēt smakas. Šie suņi nekad nesajauks divu cilvēku aromātu. Taču kā notiek aizdomās turamā pārbaude? No nozieguma vietas izņemtās smakas paraugu salīdzina ar aizdomās turamā un vēl citu cilvēku smaku paraugiem – tos dod paostīt diviem suņiem. Ja abi apsēžas iepretim vienam no paraugiem, tas liecina, ka konkrētais cilvēks ir bijis nozieguma izdarīšanas vietā.
Oskars Arājs atceras gadījumu, kad tika aizturēti bandas dalībnieki, kas slepkavoja taksistus. Tikai tāpēc, ka ekspertīzes bija paņemtas no visiem taksometra sēdekļiem un izmeklētājs varēja pateikt, kurā vietā automašīnā katrs noziedznieks sēdējis, bandas dalībnieki sāka runāt. Jo viņi bija pārliecināti, ka izmeklētāji zina daudz ko vairāk, nevis tikai to, kur katrs sēdējis nozieguma izdarīšanas brīdī…
«Odoroloģiskās ekspertīzes metodiku savulaik izstrādāja Vācijas kriminālisti, mēs to tikai pārņēmām un pirmie Padomju Savienībā lietojām jau 70. gados. Pie mums mācīties šo metodiku praksē brauca no visām brālīgajām republikām,» atceras kriminālists.
Atkāpei – Oskars Arājs bija tas, kurš nozieguma vietās paņēma smaku paraugus, bet viņa sieva Naina Arāja strādāja tieši ar apmācītajiem labradoriem. Viņas specializācija gan nav odoroloģija, bet gan spridzekļu meklēšana, tajā iesaistot suņus.
Pirms nu jau gandrīz divdesmit gadiem Naina bija tā, kas ziņoja, ka pie prezidenta pils novietots 200 gramu smags trotila spridzeklis.
Kad Latviju apciemoja VIP personas, Naina Arāja ar apmācītajiem labradoriem pārbaudīja vietas, kur paredzēts apstāties. «Suņi ir labākie detektori, viņi nepalaiž garām neko: vienalga, kā spridzeklis tiks nomaskēts, suns to saodīs. Tas tādēļ, ka spridzekļos galvenā sprāgstviela ir minerālmēsli, kas ir ļoti smirdīgi,» skaidro Oskars Arājs. Pašlaik gan arī Naina Arāja jau ir pensijā.
Trīskārša slepkavas notveršana
Oskars Arājs savulaik piedalījies arī trīskārša slepkavas Jurija Kriņicina notveršanā. Uz pēdām viņam nonāca, pateicoties Raimondam Paulam. Tolaik, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, Kriņicins zvanījis komponistam, lai izspiestu naudu – 20 tūkstošus rubļu. Un draudējis, ka pretējā gadījumā ar Paulu notikšot tas pats, kas ar kombināta Māksla direktoru Jāzepu Pasternaku – viņš nesen bija nodurts savas mājas kāpņu telpā. To gan nebija izdarījis Kriņicins, tomēr šī vēsts bija pāršalkusi visu Latviju un noziedznieks zināja, ar ko draudēt. Taču arī Kriņicins iepriekš jau bija izdarījis trīs slepkavības.
Par Kriņicinu zināms tas, ka piecu gadu vecumā viņš Rīgā piedzīvoja traumatisku notikumu: kopā ar vecākiem atradās uz pamatīgi pārslogotā kuģīša Majakovskij, kas apgāzās Daugavā netālu no krasta. Tēvs paspēja dēlu izsviest krastā, bet abi ar māti zēna acu priekšā noslīka. Kopš šī notikuma Kriņicins periodiski piedzīvoja tumšos periodus, to dēļ viņš ārstējās psihiatriskajā slimnīcā. Tajā pašā laikā viņš bija ieguvis divas augstākās tehniskās izglītības, strādāja labā darbā un dzīvoja ārēji normālu dzīvi – apkārtējie nenojauta, kas ar viņu notiek. Slepkavot viņš sāka pēdējā gada laikā, kad draudēja arī Raimondam Paulam.
Pirmais Kriņicina upuris bija kāds šoferis, kas netālu no Baltezera autobusa pieturas iegāja mežā nokārtoties. Lai nebūtu jāgaida autobuss, Kriņicins vīrietim iešāva pakausī un ar viņa auto atbrauca līdz Rīgai. Pēc pusgada viņš nošāva KGB (Valsts drošības komiteja – no krievu valodas) majoru. Kāda likteņa ironija – majors bija konkrētās lietas izmeklētājs! Arī šī nāve nebija iepriekš izplānota. Kriņicins gribējis uzsmēķēt, bet netālais kiosks bijis slēgts. Ieraudzījis, ka garām pīpēdams paiet jau pieminētais majors, no dusmām iešāva viņam pakausī…
Arī trešo cilvēku Kriņicins nogalināja, gaidot transportu autobusa pieturā. Noskatījis auto, kas netālu piestājis ceļa malā, viņš iešāva tās vadītājam galvā, pārbīdīja uz blakus sēdekli un brauca uz Rīgu. Un atkal jau likteņa ironija – auto noslāpa netālu no milicijas daļas, kas atradās pie Centrāltirgus.
Miliči pēc laika konstatēja: viņiem pie durvīm atvests līķis…
Atgriežoties pie Paula lietas: lai noziedznieku notvertu, tika izstrādātas pirotehniskās lamatas. Tās kopā ar sapresētām avīzēm ielika diplomātā, kas komponistam bija jāatstāj uz kāda soliņa pie Mežaparka estrādes. Netālu dežurēja operatīvie darbinieki. Kriņicins drīz parādījās, paķēra diplomātu un gabaliņu tālāk to vēra vaļā, lai pārbaudītu saturu, – atskanēja blīkšķis un izsprāga sarkanais krāsvielas pulveris. To ievietoja katram gadījumam: ja noziedznieks tomēr aizmuktu, saskarē ar sviedriem, speciālais pulveris ādu iekrāso koši sarkanā tonī, ko nekādi nevar nomazgāt pat veselu mēnesi. Šādi likuma pārkāpējus varēja viegli identificēt. Kriņicins gan tika notverts nozieguma vietā, viņam piesprieda mūža ieslodzījumu psihiatriskajā slimnīcā.
Ir vēl kāds gadījums, kas šķiet teju neticams. Jā, arī Latvijā ir tiesāti cilvēki par kanibālismu. Tā reiz notverts vīrietis, kurš slepkavojis bērnus, kas mežā sēņojuši: izsūca bērniem asinis, bet miesu nesa mājās un mammai stāstīja, ka nomedījis stirnas… Izmeklēšanā viņš atzinies, ka cilvēkus sācis ēst pēc tam, kad dzēris kopā ar savu bērnības draugu. Tas kādā brīdī iemidzis un viņam tik traki sagribējies ēst, ka viņš draugu apēdis…
Nodeva laikmetam
Kā jau padomju gados, arī milicijas darbiniekiem savu reizi bija jāmaksā nodeva valdošajai varai. Oskars Arājs atceras: «No Maskavas uz 1. un 9. maija svētkiem nereti brauca augstie viesi, lai redzētu, kā pie mums atzīmē svētkus. Un tā reiz uz 1. maija svētkiem Latvijā ieradās Leonīda Brežņeva (kādreizējais PSKP CK ģenerālsekretārs – aut.) meita ar znotu. Bija tradīcija, viņiem prom braucot, dāvināt albumu ar Latvijā uzņemtajām fotogrāfijām. Taču šīs bildes pašiem bija jāuztaisa – uz ateljē nenesa, lai cilvēki neredz, kā Maskavas kungi šeit dzīro…
Togad 1. maijā savu maiņu jau biju nodežurējis, tāpēc piemājas dārziņā gatavojos stādīt upenes. Dzirdēju, ka zvana telefons, bet necēlu klausuli – esmu jau gana strādājis! Bet telefons tarkšķēja bez apstājas! Un tad piebrauca Iekšlietu ministrijas dežurants: tevi Pirmais sauc! Tas Pirmais toreiz bija Augusts Voss (LKP CK pirmais sekretārs – aut.). Tā mani aizveda uz darbu, lai es tās bildes taisu. Jo, kā par spīti, foto laboratorijas vadītājs svētkos bija aizlaidies uz sava tēva mājām pie Zilupes – viņu nevarēja dabūt rokā. Bet mani rokā dabūja, jo zināja, ka šīs lietas protu – Maskavas skolā arī to mums iemācīja.
Tā kā vajadzēja uztaisīt krāsainās bildes, man pagāja visa diena, viss vakars, nakts! Pašam bija jāmeistaro dažādi šķidrumi. Tik daudzas stundas pagāja, ap to darbojoties, bet ģenerālis ik pa stundai zvana: kā iet? Un piebilst: skaties tikai ar vienu aci, otru miedz ciet, tu nedrīksti zināt, ko viņi tur dara! Ap četriem no rīta bildes bija gatavas, tad tās vajadzēja aizzīmogot ar trim sarkaniem zīmogiem, lai tikai neviens tās neredzētu.
Varu teikt, ka ne pie viena nozieguma neesmu aicināts tik sirdīgi strādāt, kā pie šīm fotogrāfijām.
Jo lielajiem priekšniekiem tobrīd par smagajiem noziegumiem bija vienalga, ka tikai Brežņevs un viņa dzimta būtu apmierināta – šo es mirdams atcerēšos!»
Padomju iekārtas dēļ Oskaram Arājam gan varēja arī bēdīgi klāties. «Reiz mani aicināja darbā KGB. Atceros, aizgāju aprunāties un man uzreiz prasīja – kā ar radiem ārzemēs? Es pie sevis toreiz prātoju: ja tagad šo faktu noklusēšu, viņi agri vai vēlu to uzodīs un tad man būs vakars – neņems vairs atpakaļ arī milicijā. Tāpēc tiešā tekstā noskaldīju: «Oslo dzīvo mans mātes brālis, kurš brīvprātīgi iestājās vācu armijā un tagad ir profesors Oslo Karaliskajā universitātē».
Abi kegebešņiki bija mēmi: žokļi viņiem atkārās, abi lūrēja uz mani kā žņaudzējčūskas uz trusīti. Es tai laikā pulkvežleitnants vēl nebiju, bet leitnanta uzplečus jau nēsāju. Viņu acīs varēju izlasīt jautājumu: kā šitas frukts tik tālu ticis?! Iekšlietu ministrs drīz vien saņēma vēstuli, ka mani nekavējoties jāatlaiž. Jau sāka formēt dokumentus uz atlaišanu, kad par to padzirdēja partijas komitejas sekretāre, kura mani ļoti cienīja, un mans priekšnieks.
Abi devās pie Iekšlietu ministra un iestājās par mani: «Vai mums te vēl ir Staļina laiki? Arājs vēl nebija piedzimis, kad viņa onkulis devās līdzi vācu armijai, vai viņam tagad par to jāmaksā?!» Mani no atlaišanas izglāba arī apstāklis, ka gandrīz gadu milicijā biju nostrādājis par ierindnieku, biju darbu sācis no pašas apakšas.»
Joprojām cīņa par taisnību
Lai gan kriminālists jau daudzus gadus ir pensijā, bez darba viņš nav – Oskars Arājs iesaistījies presē izskanējušajā skandālā par Latvijas Gāzes un uzņēmuma klientu strīdu par gāzes skaitītāju bojātājām plombām.
Tātad – pārbaudē tiek secināts, ka plombā ir bojājums, klients tiek vainots gāzes zagšanā, un par to viņam izrakstīts rēķins pat vairāku desmitu tūkstošu apmērā. Izrādījās, ka ekspertīzes, kuru rezultātā secināts – gāzes skaitītāja plomba tikusi bojāta un gāze zagta, veica Oskara Arāja bijušais students, kurš vienlaikus ieņēma augstu posteni policijā.
«Šī speciālista aprakstītā izpētāmā daļa sastāv no diviem teikumiem, bet slēdziens – no viena. Un ko viņš raksta! Ka uz plombas, kas izņemta no konkrētā gāzes skaitītāja, ir pēdas, kas liecina par mērķtiecīgām darbībām iejaukties plombas mehānismā. Bet nekur netiek aprakstīta paša mehānisma konstrukcija!» uzsver Oskars Arājs. Pateicoties Satversmes tiesai, minētais eksperts tika atstādināts no darba Latvijas Gāzē, un viņš vairs nav arī viens no priekšniekiem Valsts policijā.
«Tomēr diemžēl par katra līdz šim apsūdzētā cilvēka gadījumu mums jāvēršas tiesā,» saka Oskars Arājs, kurš šobrīd uzrakstījis jau ap divdesmit ekspertīžu slēdzieniem, lai palīdzētu cilvēkiem, kas, visticamāk, gāzes zādzībā apsūdzēti nepatiesi. Bet par to vēl lems tiesa.
Ja vien nedomā par problēmām, pensionētais kriminālists bauda dzīvi – ik rītu ceļas līdz ar sauli un peldas arī ļoti vēlā rudenī.
Abi bērni – meita Ilona un dēls Oskars – arī gājuši vecāku pēdās. Dēls savulaik strādāja Drošības policijā, pašlaik – Rīgas pašvaldības policijā, savukārt meita ir eksperte, kas specializējusies odoroloģijā. Starp citu, tieši šī iemesla dēļ viņu mājās Dubultos mājvietu atraduši arī labradori. Jo agrāk, policistu vajadzībām apmācītie suņi tika turēti Kleistos, kur bandīti viņus noindēja… Tā Arāju ģimene palīdz citiem un sargā arī savus suņus, bez kuriem noziegumi bieži netiktu atklāti.
