Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Klubs» 2011. gada 7. numurā.
– Pirms diviem gadiem, kad bijāt Rīgā, jūs pamanījāt, ka jums seko. Arī šoreiz?
– Pagaidām ne. Bet vēl jau nav vakars.
– 1996. gadā jūs atteicāties kandidēt uz Krievijas prezidenta posteni. Šķiet, tā bija jūsu reālākā iespēja, bet atteikšanās – lielākā kļūda?
– Manuprāt, es izdarīju pareizi. Lai gan Jeļcins bija slims – problēmas ar sirdi, alkoholu –, izvēles bija tikai divas: vai nu Jeļcins, vai komunisms. Mēs ar Jeļcinu viens otram atņemtu balsis, bet uzvarētu staļinists, komunists Zjuganovs. Izvēle bija tik dramatiska, ka mana piedalīšanās vēlēšanās Krievijas attīstību varēja pavērst zjuganoviešu virzienā. Tas nebūtu Krievijas interesēs.
– Ko Jeļcins, vēlāk ieteikdams Putinu par prezidentu, viņā nesaskatīja?
– KGB*.
– Kā tas iespējams?
– Jeļcinam bija laika trūkums, viņš daudz slimoja un maz strādāja. Domāja, ka jebkurā brīdī var nomirt. Paļāvās uz tuvākajiem, savu apkārtni. Rezervistu soliņš bija mazs. Putins jau arī nav muļķis. Viņš teica, ka ir Sobčaka (bijušais Sanktpēterburgas mērs – aut.) skolnieks. Jā, nāk no VDK (Valsts drošības komitejas), bet ir demokrāts. Patiesībā to, kas notika, var nosaukt par Jeļcina vervēšanas operāciju. Jeļcins pieļāva ne mazums kļūdu, divas no tām bija ļoti smagas – Putins un karš Čečenijā. Taču kopumā Jeļcins Krievijai un arī Baltijas valstīm izdarīja daudz laba. Es ceru, ka jūs to saprotat?
– Protams.
– Kā jau jebkurš krievs, kurš ir liels priekšnieks, Jeļcins bija sarežģīts cilvēks. Tikai labu vai tikai sliktu par viņu nepateiksi. Tomēr jāatzīst – pateicoties viņa lēmumam, pie varas nāca Putins.
– 1999. gadā arī jūs teicāt, ka Putins ir vislabākais kandidāts – godīgs, atbildīgs. Tas tāpēc, ka bijāt Jeļcina komandā vai toreiz tā domājāt?
– Es tiešām tā teicu. Slikti pazinu Putinu. Nezināju, ka vēl sekos Nord-Ost notikumi, Beslana. Nezināju, ka Putina mērķis ir padarīt bagātu sevi un savu apkārtni. Es daudz ko nezināju. Kad Labējo spēku savienība nolēma Putinu prezidenta vēlēšanās atbalstīt, es šo lēmumu nevarēju ignorēt, bet par viņu nekad neesmu balsojis.
– Ko par Putinu vēlāk teica Jeļcins? Nožēloja savu izvēli?
– Viņš pārdzīvoja, jo Putins iznīcināja visu, par ko Jeļcins cīnījās. Vārda, demonstrāciju brīvību, neiejaukšanos tiesu darbā, labas attiecības ar kaimiņvalstīm. Jeļcins savulaik Baltijas valstīm deva brīvību un atzina, ka Molotova–Ribentropa pakts ir noziedzīgs, tāpēc man ir sāpīgi, ka tā vietā, lai Jeļcinam uzceltu pieminekli, viņu Baltijā apvaino.
– Kā jūsu karjeru ietekmēja tas, ka savulaik kopā ar vicepremjeru Anatoliju Čubaisu panācāt Borisa Berezovska atstādināšanu no Krievijas Drošības padomes sekretāra vietnieka amata?
– Es kļuvu par Berezovska ienaidnieku, bet Putins – par draugu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc par Jeļcina pēcnācēju kļuva tieši Putins, nevis Ņemcovs. Berezovskis Putinam palīdzēja kļūt par prezidentu, vēlēšanu kampaņai piešķirot ne tikai 25 miljonus dolāru, bet arī 1. Krievijas TV kanālu. Tagad gan viņu attiecības ir sliktas.
– Vai Putinam piemīt Napoleona komplekss?
– (Smaida.) Domāju, ka viņš nav īpaši kompleksains. Putinam piemīt varas, naudas kāre un bailes to visu zaudēt. Napoleona komplekss ir cilvēkam, kuram ir kāda fiziska nepilnība. Putinam tādu nav.
– Ko viņš domā par jums?
– Viņš mani uzskata par ienaidnieku. Bet, domāju, ka izturas ar cieņu, jo zina, ka mani nevar nopirkt un saliekt.
– Vai jūtat, kur ir tā sarkanā līnija, kuru pārkāpjot jūs Putinam kļūtu ļoti bīstams, piemēram, kā Hodorkovskis?
– (Aizdomājas.) Šāds jautājums man nekad nav uzdots. Uzskatu, ka kategoriski nedrīkst aiztikt cilvēka personisko dzīvi, attiecības ar sievietēm, izskatu. Tas ir nepieļaujami. Gultā līst nedrīkst, pat ja viņš ir tavs lielākais ienaidnieks. Es kritizēju Putinu spēcīgāk nekā Hodorkovskis. Bet ir viena atšķirība. Es nepiedalījos privatizācijā. Neesmu oligarhs un miljardieris.
Putins saprot, ka esmu viņa ienaidnieks, bet man ir tiesības tādam būt.
Īpašumu neesmu iemantojis. No valsts neko neesmu nozadzis. Putins to zina.
Krievijā opozīcijā var būt tikai tāds cilvēks, kurš neko nav nozadzis. Ja manā biogrāfijā kas tāds būtu, sen jau pret mani būtu izmantots.
– Var teikt, ka jūs Putinam pagaidām neesat bīstams.
– Viņš tā uzskata. Pagaidām. Divas stundas pirms Jaunā gada pēc ielu demonstrācijas mani pirmo reizi iesēdināja cietumā uz 15 diennaktīm. Krievijas vēsturē pēc Staļina vēl nav pieredzēts, ka iesēdina bijušo vicepremjeru. Kad jūs visi dzērāt šampanieti, es atrados vieninieku kamerā. Pēc tam mani pārveda uz kopējo kameru, kurā bija 13 cilvēku.
– Pazina?
– Jūs jokojat? Pret mani izturējās ar cieņu. Es tur viņiem izdalīju savas grāmatiņas.
– Kad tikāt brīvībā, Putina jaunatnes organizācija Naši pret jums izmantoja zemisku paņēmienu.
– Jūs domājat tuberkulozi?
– Nē, ko vēl briesmīgāku…
– Pret mani tika izmantoti divi nelietīgi paņēmieni, ko es nevaru piedot. Kopējā kamerā tika iemests ar tuberkulozi slims cilvēks. Moldāvam Vasilijam bija atklātā forma. Kad es pametu cietumu, viņu nākamajā dienā aizveda uz karantīnu. Otra nelietība – našisti visā Maskavā izlīmēja plakātus, ka es cietumā esmu izvarots. Cietumnieku izpratnē par tādu baumu izplatīšanu nogalina. Tie, kuri tā rīkojas, nejēdz, ko dara.
Bet, ziniet, kas mani satrieca un sajūsmināja? Kad viņi par 3000 dolāriem gribēja nopirkt manus kameras biedrus, lai tie atzītu, ka esmu izvarots, neviens nepiekrita. Koļa Poļakovs, dizainers, izdarīja prikolīgu gājienu. Viņš paņēma naudu un pateica, ka bijis stresa stāvokli, visu laiku gulējis un neko nav redzējis.
Cietumā sēdēja vienkārši cilvēki no Maskavas nomales – bezdarbnieki, alkoholiķi, narkomāni. Es secināju, ka vienkāršie krievu cilvēki izrādījās daudz godīgāki nekā nelieši Kremlī. Tas ir kruta. Tā ir labā ziņa Krievijai un pasaulei.
– Būt opozīcijā Krievijā ir ļoti neizdevīga nodarbe bez cerībām nokļūt pie varas. Kas jūs motivē?
– Mums ir tāds dziedātājs Dima Bilans un viņam ir dziesma Neiespējamais ir iespējams.
– Tā ir jūsu devīze?
– Tā ir pareiza dziesma par Krieviju. Esmu ievērojis, ka tie, kas Krievijā nedzīvo, manu un manu biedru lietu uzskata par bezcerīgu. Bet nonkomformisti Krievijai dod iespēju. Tā būtu katastrofa, ja Krievijā nebūtu opozīcijas. Kremlis darītu tādas lietas…
Politika bez impotentiem
– Ja jūs būtu pietuvināts varas partijai, jūs jau sen būtu ļoti augstā amatā.
– Taisnība. Bet tas nekad nav bijis mans mērķis. Nekad varu neesmu uztvēris kā iespēju nopelnīt. Tikai – lai realizētu sevi.
– Jūs esat ideālists?
– Nē. Mamma mani audzināja tā, ka galvenais ir principi. Darīt to, kam tu tici. Tā ir audzināšana, ne ideālisms.
– Kas jums iemācīja tā mīlēt Krieviju?
– Es pats. Esmu redzējis pasauli, pasniedzis Eiropā un Amerikā. Zinu savas valsts plusus un mīnusus. Man krievu pasaule nav ne bērzi, ne ezeri, bet gan draugi, bērni, tuvākie, domubiedri, valoda, kultūra. Tā ir vide, bez kuras es sevi nespēju iedomāties. Kaut rietumos dzīve ir komfortablāka nekā Maskavā, lielākā katastrofa būtu, ja es būtu spiests emigrēt.
– Salīdzinājumā ar Putinu un Medvedevu, kuriem ir mazs augums, jūs krievu politiķu vidē ļoti izceļaties.
– Kas tur slikts? Sliktāk būtu, ja es līdzinātos impotentam. Daži pārmet, ka cilvēki ar tādiem dotumiem kā Ņemcovs nevar nodarboties ar politiku. Es uzskatu, ka ar politiku nevar nodarboties impotenti, jo viņi ir kompleksaini un no viņu kompleksiem cieš tauta. Ne tikai Krievijai cilvēki ar personiskajiem kompleksiem ir ļoti bīstami. Tāds bija Hitlers. Staļinam bija milzīgas iekšējas problēmas.
Krievijā vadītājam ir jābūt stipram un labsirdīgam.
Šeit ir pārāk daudz cietsirdības un par maz humānisma. Ja Putins neturpinātu šo primitīvo tradīciju, bet izvirzītu humanizācijas ideju, Krievija kļūtu citāda. Es vismaz tā darītu.
– Vai starp Medvedevu un Putins pastāv reāls konflikts?
– Tās ir lielā un mazā brāļa, vadītāja un vadāmā attiecības. Konflikts ir, to nevar noslēpt. Abi grib būt Kremlī, bet vieta ir tikai viena. Lai gan daži to mēģina pasniegt kā spēli, abi cīnās pēc pilnas programmas. Es zinu, ko nozīmē, ja attiecības sāk skaidrot publiski – tā ir zempaklāju cīņas kulminācija. Domāju, ka Putinam ir 90 procentu iespējas atgriezties prezidenta amatā, bet Medvedeva iespējas palikt atbilst 10 procentiem.
– Ar ko skaidrojat Kremļa propagandas salīdzinošo iecietību pret Latviju pēdējo gadu laikā?
– Baltijas valstis ir atrisinājušas galveno – savas neatkarības un identitātes jautājumu. Jūs esat Eiropas daļa, un punkts. Protams, tā nav pilnīga neatkarība. Putins saprata, ka ar iestāšanos ES un NATO atpakaļceļa nebūs.
Tajā pašā laikā latviešiem ir kompleksi pret krieviem. Visā vainot Maskavu ir provinciālisma pazīme. Tagad dienaskārtībā vairs nav nacionālie un politiskie, bet ekonomiskie jautājumi, biznesa plānošana un pragmatisms. Es biju šokā, kad, šurp braucot, konstatēju, ka Krievija investīciju ziņā ir tikai piektajā vietā. Jā, ir Ventspils, Lukoil un standartlietas – bankas, nekustamie īpašumi, bet mūsu ekonomiskās attiecības ir uz nulles. Tā ir katastrofa. Neizmantot ekonomiskās sadarbības potenciālu nozīmē apzagt latviešu tautu.
– Ja jūs būtu Latvijas politiķis…
– Es uzspļautu Putinam. Darītu visu, lai mani pilsoņi labi dzīvotu. Viens unikāls piemērs. Somija, kas ir pasaulē visgodīgākā, vismazāk korumpētā valsts, sadarbojas ar Krieviju – vienu no viskorumpētākajām valstīm. Somi, saglabājot identitāti, ir ekonomiskie ieguvēji. Bet latvieši ir savādnieki. Vēl lielāki ir tikai igauņi. Jums šķiet, ka krievi jūs apēdīs, ja nopirks Latvenergo. Es neesmu putinisma propagandētājs, bet uzskatu, ka ekonomiskajā jomā ir jāsadarbojas.
– Jūs pieminējāt krievu pasauli. Kas jums patīk un nepatīk Latvijas krievos?
– Es jautātu citādi – vai es dzīvotu Rīgā? Nē, neesmu gatavs. Man šķiet, ka te ir pārāk klusi un garlaicīgi. Esmu pieradis pie cita ritma un izaicinājuma. Es nesaku, ka Maskavā viss ir labi – tajā ir korķi, problēmas ar ekoloģiju, attiecībām, bet Maskava reāli ir adrenalīna pilsēta.
Ne monogāms, bet atbildīgs
– Kāda ir jūsu pamatnodarbošanās? Jums ir īpašumi?
– Viss mans nekustamais īpašums atrodas Maskavā, Mazajā Ordinkas ielā. Es darbojos fondu tirgū – tas ir vienīgais bizness, ar kuru Krievijā var nodarboties, ja esi opozīcijā. Indeksus, akcijas neviens tev nevar atņemt.
– Jums ir trīs meitas, dēls, bijušas vairākas laulības. Bijusī sieva – Jekaterina Odincova – ir ļoti izskatīga sieviete.
– Jā, man patīk sievietes. Esmu normāls vecis. Bet Odincova vairāk pamanāma tāpēc, ka ir TV raidījuma vadītāja.
– Kādus principus ģimenē, attiecībās ar sievietēm cenšaties nekad nepārkāpt?
– Nedrīkst vienam otru padarīt nelaimīgu. Attiecības starp vīrieti un sievieti ļoti ietekmē bērnus – viņi nedrīkst ciest. Bērni ir mīlas auglis. Tie ir pamatprincipi. Neviena no sievietēm, kura man ir dzemdējusi bērnu, par mani neko sliktu nevar pateikt, jo es esmu atbildīgs cilvēks. Jā, neesmu monogāms, bet atbildīgs. Ar to, ka radi bērnu, ir par maz. Vajag nodrošināt, lai viņš izaug par labu cilvēku.
– 50 gadu jubilejā jūs sapulcinājāt kopā visas sievas un bērnus. Kā tas izdevās?
– Viegli nebija.(Smejas.) Manas meitas Žannas Ņemcovas Facebook ir unikāls foto, kurā kopā ir visi mani bērni un sievas. Nebūtu godīgi, ja es teiktu, ka viņu attiecības ir vienkāršas, bet apsūdzēt mani, ka neesmu ko izdarījis viņu labā, neviens nevar.
Vēl viens mans princips – ja tu aizej no sievietes, mīlestība beidzas, nekļūsti sīkumains. Es nekad neesmu tiesājies un to nedarīšu. Ja aizeju, visu atstāju sievietei, pat savus uzvalkus. Paskaidrošu, kāpēc. Krievija ir seksistiska valsts. Vīrietis var nopelnīt, bet sievietei tas ir krietni grūtāk. Šķiršanās nav katastrofa. Pats esmu audzis bez tēva un, pateicoties mammai, izaugu par normālu vīrieti. Tāpēc pēc savas pieredzes varu teikt, ka bērniem nav obligāti jādzīvo pilnā ģimenē. Bet attiecības ir jāuztur.
– Kāds ir jūsu vīrieša kodekss?
– Kad ir izvēle starp pārliecību un karjeru, es izvēlos pārliecību. Tas ir galvenais princips. Nav svarīgi, vai tas man ir izdevīgi. Otrs princips – ūdens drupina akmeni. Trešais – lai viņi (Kremlī) baidās no manis, nevis es no viņiem. Ceturtais – brīvība ir labāka nekā nebrīve. Krievijas galvenā problēma – brīvības deficīts un verdzības pārpilnība. Ar to Krievija atšķiras no Baltijas valstīm. Brīvība man ir galvenā vērtība. Tā attiecas gan uz sabiedrisko, gan privāto dzīvi.
KGB* – VDK (PSRS Drošības komiteja).
