Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
17
-
0
-
1
-
27
-
0
-
4
-
1
-
«Aicinājumiem uz sarunām parasti atsaku. Ja jautājumi ir tālu no ģimenes dzīves, tad varu atbildēt, bet citādi – nē. Nekad neesmu meklējusi popularitāti, mani tā neinteresē, neesmu publiska persona, un man nav vajadzības tādai kļūt,» saka Jūlija.
– Vai nav sajūtas, ka jūs paliekat Maira popularitātes ēnā?
– Bet tā ir komfortabla sajūta – būt ēnā. Tā jūtos ļoti labi – spožajā popularitātes saulē būt aiz sava vīra muguras. Atpazīstamība jau nav tikai pozitīvais. Pēdējā laikā gan, kad eju kaut kur arī bez Maira, man šķiet, ka uz mani skatās, bet nevar jau zināt, kāpēc.
Mairis ir teicis, ka vienīgais cilvēks, kas viņu spēj savaldīt, esmu es – viņa sieva.
– Esat triju dēlu mamma. Kā paiet jūsu dienas?
– Jau kopš bērnības un jaunības esmu gribējusi trīs bērnus, un pašlaik viss tiešām grozās ap viņiem. No rīta Mairis aizved vecāko puiku uz skolu, vidējo uz bērnudārzu, bet es palieku ar mazo Gabrielu. Pirmais mājās ir Rafaels, Brendanam pēcpusdienās ir boksa nodarbības, viņš arī iet mācīties angļu valodu un uz šaha skolu. Bet nav tā, ka tikai sēžu mājās un nodarbojos ar bērniem. Man ir ļoti daudzpusīga dzīve! Palīdzu Mairim kārtot viņa lietas, mums ir arī vasarnīca, tur kopju dārzu.
– Prātā nevarētu ienākt, ka kopjat dārzu!
– Manas draudzenes ar dārza lietām nenodarbojas, arī viņas par mani brīnās, jo es neizskatoties pēc meitenes, kam patīk rušināties pa zemi. Braucam uz vasarnīcu katru nedēļu, pat ziemā. Ja ir garākas brīvdienas, paliekam tur. Rudenī kopā ar bērniem sastādījām tulpes un narcises un pavasarī priecājamies, kā viss zied. Man tik ļoti patīk zemes darbi! Esmu pie tiem pieradināta jau kopš bērnības, kad katru vasaru braucu uz vasarnīcu pie vectēva un vecmammas, un viņi tur vienmēr kaut ko stādīja – košumkrūmus, augļu kokus un puķes, bija siltumnīca un sakņu dārzs, ēdām tikai pašu audzētus dārzeņus. Skatījos, ko dārzā dara vecvecāki, un darīju līdzi.
– Tad jau tā bija jūsu doma, ka Briežu ģimenei vajag savu dārzu?
– Tieši tā. Uzzināju, ka blakām manu vecvecāku vasarnīcai pārdod zemes gabaliņu, un pierunāju Mairi to nopirkt. Nu mums ir apvienotais zemesgabals, visu darām kopā. Vectēva gan vairs nav, mana vecmamma joprojām atbildīga par dārzeņiem, bet es – par skaistumu, par puķēm. Ir sastādīti augļu koki: ābeles, ķirši, saldie ķirši. Katru gadu vācam ražu, spiežam sulu. Pašlaik savu dzīvi bez dārza un zemes pat iedomāties nevaru.
– Bet vispār esat pilsētas meitene?
– Jā, Rīgā dzimusi, augusi, mācījos Rīgas 17. vidusskolā pašā pilsētas centrā. Bērnībā dzīvoju Vecrīgā, šī skola bija ļoti tuvu mājām – ar klasesbiedriem bijām kopā jau no bērnudārza. Man bija astoņi gadi, kad pārcēlāmies dzīvot netālu no Botāniskā dārza, bet es kategoriski atteicos mācīties citā skolā. Man tik ļoti patika sava skola, ka viena pati katru dienu braukāju uz centru un atpakaļ.
– Tā ir skola, kurā mācības notiek krievu valodā, bet jūs tik ļoti labi runājat latviski!
– Paldies! Man ir svarīgi runāt latviski – te ir mana dzimtene, mana valsts. Vecāku ģimenē mēs mājās runājām krieviski, bet man labi padodas valodas. Skolā bija brīnišķīga latviešu valodas skolotāja Viktorija Grāvīte, ar kuru man bija izveidojies ļoti laba saikne.
Kad pabeidzu vidusskolu, iestājos Latvijas Universitātē, studēju starptautisko ekonomiku, man ļoti patika diplomātija, vēsture, ļoti augstā līmeņa angļu valodas studijas. Ieguvu vispirms bakalaura, tad maģistra grādu, pastrādāju apdrošināšanas jomā, un tad… tad jau esmu kopā ar Mairi un bērniem.
Kad iepazināmies, viņš bija parasts puisis, nevis tas Mairis Briedis, kas tagad.
– Trīs bērni ar nelielu gadu starpību – tas nozīmē, ka jau diezgan ilgi esat ar viņiem pa mājām.
– Priecājos, ka savas zināšanas varu izmantot ģimenes labā, arī palīdzot Mairim. Tagad mazāk, bet tad, kad viņam vēl nebija menedžera, rakstīju vēstules, komunicēju ar Maira sadarbības partneriem un menedžeriem gan par treniņnometnēm, gan citiem jautājumiem. Man tas ļoti patika! Tieši ar manu starpniecību Mairim izveidojās labas attiecības ar slavenā boksera Kličko menedžeri un viņa komandu. Atceros: Mairim uzradās kāds menedžeris un sāka rakstīt tieši tiem pašiem cilvēkiem, kuriem pirms tam es. Bet neviens viņam neatbildēja! Kad es rakstīju – man atbildēja…
– Varbūt tāpēc, ka sieviete?
– Nē, viņi nevarēja zināt, ka vēstules raksta sieviete! Nekad nerakstīju vēstules savā vārdā, vienmēr tikai kā Mairis. Drīzāk viņus uzrunāja mana diplomātiskā attieksme. Bet, jā, varbūt tur tomēr bija arī kaut kas sievišķīgi citāds.
– Jūlija, ja jums tagad teiktu: varat strādāt, kādu vien darbu vēlaties, ko jūs darītu?
– Būtu grūti izvēlēties, jo man patīk tik daudz kas, ka pat īsti nevaru saprast, kas tieši visvairāk – interjera veidošana, dārzu plānošana, floristika, man patīk arī mode un māksla, daudz fotografēju dabu un ģimeni. Galva man ir ideju un vēlmju pilna visās jomās! Iespējams, vislabāk sevi spētu realizēt, tieši būdama mājās – veltot savas zināšanas ģimenes labumam. Tagad mājās turpinu izglītoties, katru dienu kaut ko lasu, it īpaši par medicīnu, medikamentiem, jo daudz ko svarīgi zināt Maira un arī bērnu dēļ.
– Un kā tad ar sevi pašu?
– Jūs domājat, ka jūtos kā nabadzīte? Nē! Mēs visi – es, mans vīrs un bērni – kopā darām vienu lielu darbu, jo tā ir mūsu ģimene. Katrs savu dzīvi redz tādu, kādu grib to redzēt. Iespējams, kāda cita sieviete, būdama tik ilgu laiku mājās ar bērniem, tiešām justos kā ieslodzīta. Un kas zina, kā būtu, ja es tiešām tikai sēdētu četrās sienās. Bet, ziniet, es esmu laimīga! Protams, arī man ir grūtāki brīži, bet es ļoti pieskatu robežu, kad jāaptur ikdiena, kaut kur jāiziet un jāizdara kaut kas tāds, kas man ļoti patīk, – aizeju uz kino, masāžu, pusdienās ar vīru. Vēl man ir hobijs – parfimērijas kolekcionēšana, jo man ļoti patīk aromātu pasaule. Vai arī dārzam sapērku kaudzi jaunu puķu.
– Vai gribat teikt, ka sievietei pašai jāgādā par savu laimes izjūtu?
– Bez šaubām. Protams, ir ļoti labi, ja tuvinieki zina, kas tev sagādā prieku, un cenšas to radīt. Tomēr pat vīrs nevar redzēt un sajust, kas sievieti dara laimīgu, ja viņa pati to nezina. Vispirms laimes izjūta jāizkopj pašai sevī. Un īpaši par to jāpiedomā sievietēm, kurām vīrietis nevar būt visu laiku blakus. Cilvēkam, kas tikai kaut ko gaida no citiem, vienmēr būs par maz – vajadzēs vēl un vēl. Ja cilvēks jūtas nelaimīgs, viņš tāds būs visur – gan savās mājās, gan Maldīvu salās, jo domas, emocijas un pasaules uztvere jau nemainās, kāds cilvēks ir, tāds ir. Es tiešām jau kopš bērnības katrā dienā saredzu laimi, un man šķiet dīvaini, ka citiem tas ir kaut kā speciāli jāstāsta, jāmāca vai jārāda: redzi, kā puķe zied, kā putni čivina, kā saule silda.
– Cilvēks jau piedzimst tāds, kāds ir, vai tomēr izveidojas?
– Domāju, ka mūsos ir jau ļoti daudz ielikts, tikai tas ir jāatrod. Daudz kas atkarīgs no cilvēkiem, kas mūs audzina, no tā, ko mūsos iegulda un ar kādu informāciju saskaramies. Tikai meklējot varam apjaust: jā, tas man der, tas ir mans!
– Kas un kā jūs audzināja?
– Mani vecāki izšķīrās, kad biju maza, mamma apprecējās otrreiz. Man ar mammu ir ļoti labas attiecības, es viņu ļoti mīlu, man ir arī jaunāka māsa. Mamma kopā ar manu patēvu jau septīto gadu dzīvo Londonā. Katru gadu lidojam pie viņas ciemos, un katru gadu viņa atbrauc uz Latviju, ik pa laikam dodamies arī kādā kopīgā ceļojumā. Satiekamies dažas reizes gadā, bet sazvanāmies katru dienu. Šodien, pirms devos uz interviju, ar mammu sazvanījos jau trīs reizes: man viņa ir cilvēks, ar ko padalīties, apspriesties, pārrunāt.
Ļoti liela nozīme manā dzīvē bijusi mammas vecākiem – viņi man daudz iemācījuši, un esmu viņiem par to ļoti pateicīga. Vectēvs bija no Murmanskas, vecmamma ir no Sibīrijas. Abi inženieri, mācījās Sanktpēterburgā, beidza augstskolu ar sarkano diplomu un kā labākie speciālisti tika nosūtīti uz Baltijas valstīm. Viņiem jau kopš jaunības ļoti patika Rīga, te nodzīvots viss mūžs, te piedzimuši viņu bērni. Vecvecāki man bērnībā bija cilvēki, kas zina visu par visu. Mans vectēvs bija kā Google – lai ko viņam pajautāju, zināja visas atbildes. Es viņā daudz klausījos, diskutējām par dažādiem jautājumiem. Vectēvs mācīja meklēt informāciju un argumentus, lai varētu pierādīt savu taisnību.
Savukārt vecmammas stiprā puse bija literatūra. Viņa man iemācīja tūkstoš un vienu dzejoli. Lasīt iemācījos trīs gadu vecumā, un bērnudārzā visiem skaļi lasīju pasakas. Mamma man vēl pirms skolas mācīja angļu valodu, bet vectēvs bija atbildīgs par matemātiku. Tikai vēlāk sapratu, ka mana ikdienas spēlēšanās patiesībā bija mācīšanās: lasīju, zīmēju, rakstīju, rēķināju.
– Vai līdzīgi audzināt arī savus dēlus?
– Jā. Pērku burtnīcas, kurās jāraksta burti un cipari, jāpilda uzdevumi. Ja jūtu, ka viņi tobrīd grib darboties un izdodas, darām, bet, ja redzu, ka nav īstais brīdis mācībām, – lai nedara. Svarīgi, lai mācīšanās ir kā vaļasprieks. Katru dienu lasu viņiem grāmatas. Tieku līdz pusei un tad aicinu puikas domāt, kas tur tālāk varētu notikt. Viedokļi vienmēr atšķiras! Un cik ļoti viņu – mazu vīriešu – pasaules uztvere atšķiras no tā, kā visu redz sieviete! Jūtos kā pētniece, brīnoties, cik dažāds var būt skatījums uz vienu un to pašu tēmu.
Sākumā sajutu sevī dīvainu greizsirdību pret Maira puikām, bet, kad viņus satiku, viss mainījās.
– Ikdienā esat viena starp četriem puišiem…
– Ir ļoti labi! Man pašai jādomā, kā saglabāt savu sievišķību – viņi to manā vietā nedarīs. Man, piemēram, ļoti patīk skaistas lietas. Ne tikai skaistas somiņas vai skaisti apavi, bet pilnīgi viss skaistais – līdz sīkumam. Katram niekam ir jābūt labam un kvalitatīvam, un tas padara mani laimīgāku.
– Sievišķību uzturat, ejot iepirkties?
– Jā, arī iepirkties. Piemēram, nopērku mājai kādu skaistu vāzi vai ko citu. Kā man patīk remonts mājās! Kad pie mums bija neliela balkona pārbūve, es biju pārņemta ar to, ka jāizvēlas flīzes un krāsas. To es daru viena. Saka: ja pāris pārdzīvo remontu, tad pārdzīvos jebko. Mums šajā jomā ir pilnīga saskaņa, Mairis tajā absolūti neiejaucas! Varu visu izdomāt pati: kādu plauktu, kādu vāzi, kādas puķes. Pat iedomāties nevaru, kā būtu, ja viņš teiktu: nē, man nepatīk tā krāsa vai tās flīzes. Zinu, ka ir vīri, kas uzstāj, lai izvēlas to, kas patīk viņam, vai arī ir jāatrod kāds kompromiss. Nē, es izvēlos to, kas patīk man! Kad viss gatavs, redzu, ka Mairim patīk, – arī viņam ir svarīgi, lai viss apkārt ir skaists un sakopts.
– Kas notiek, kad abi sastrīdaties?
– Tad es nerunāju. Klusēju. Esmu dusmīga. Viņš nāk klāt, mēģina jokot, līdz salabstam.
– Vai ar gadiem sadzīvot ir vieglāk?
– Noteikti. Daudz kam esmu pielāgojusies un daudz ko uztveru vieglāk nekā kādreiz. Arvien biežāk iedomājos: vai, jau pagājis tik ilgs laiks, kopš neesam strīdējušies! Cik tas ir labi – bez stresa, tā mierīgi… Nevajag, lai vīrietis sievietei velta ļoti daudz laika. Svarīgāka ir kvalitāte – arī dažās sievietei veltītās minūtēs vīrietis var paspēt tik ļoti mīļi apskaut, uzmundrināt, pateikt kaut ko īpašu, ka viņa uzreiz atplaukst. Ar to it kā mazumiņu pietiek, lai justos piepildīta ar spēku un mīlestību un varētu atbalstīt savu vīrieti.
– Jums ir labas attiecības ar Maira tuviniekiem – māsu un vecākiem?
– Protams! Pat nevaru iedomāties, ka man varētu būt sliktas attiecības ar vīra tēvu vai mammu. Ja tā būtu, es justos ļoti nelaimīga. Mēdz teikt: sieviete dzīvo ar vīru, nevis ar viņa ģimeni, bet man daudz nozīmē labas attiecības ar visiem vīra tuviniekiem. Es mīlu Maira mammu, man ļoti patīk viņa tētis, un es ļoti draudzējos ar Maira māsu Santu. Viņi visi man ir ļoti tuvi cilvēki.
– Jūs ar Mairi iepazināties pavisam jauni. Kas palicis prātā no tā laika?
– Mēs satikāmies sociālajos tīklos. Man bija 20 gadu, arī viņš jauns puika – 22 gadi. Ieraudzīju Maira fotogrāfiju, tā bija izlaiduma bilde – puisis melnā kreklā ar diplomu rokās un žilbinoši baltu Holivudas smaidu. Apskatījos viņa profilu, un viss. Tad viņš man uzrakstīja, satikāmies, un esam kopā jau vaurāk nekā desmit gadu. Tolaik jau viņš bija parasts puisis, nevis tas Mairis Briedis, kas tagad.
– Kas Mairī tolaik patika?
– Viņš neuzvedās kā skaistulis, kas grib sevi parādīt pasaulei: te es esmu, skatieties! Patika viņa sirsnība, kautrīgums, mīļums un labsirdība, bet vienlaikus – viņš bija tik pieaudzis! Nebiju satikusi puisi, kas tik ļoti domātu par ģimeni un nopietnām lietām. Uzreiz sapratām, ka patīkam viens otram. Divas nedēļas pēc iepazīšanās viņš mani iepazīstināja ar savu tēvu. Ienācām, un Mairis teica: iepazīsties, šī meitene būs mana sieva. Domāju, ka tas ir joks, pasmējos. Maira tēvs paskatījās uz mani un teica: ar šīm melnajām acīm jābūt uzmanīgam! Jau pāris mēnešu pēc iepazīšanās Mairis visus draugus aicināja uz mūsu kāzām, kas notikšot vasarā. Atkal domāju – joks. Bet viss izrādījās patiesība. Vasarā gan sareģistrēties nepaspējām, bet septembrī apprecējāmies – nebija pagājis pat gads kopš mūsu pirmās tikšanās novembrī.
– Kad iepazināties, Mairim jau bija dvīņu puikas…
– Mairis man to pateica otrajā randiņā. Tobrīd likās, ka zeme apgriežas otrādi – manā priekšā ir jauns puisis, un viņam ir divi bērni! Viņš sacīja: man bija tev jāizstāsta. Tas bija neaptverami, bet pēc pirmā samulsuma brīža tieši Maira atklātums lika visu apdomāt ar vēsu prātu, jo bērni ne pie kā nav vainīgi. Atzīšos, sākumā sajutu sevī dīvainu greizsirdību pret Maira puikām, bet, kad viņus satiku un iepazināmies, viss mainījās. Forši puikas, daļa no mana vīra, kāpēc gan lai es to nepieņemtu? Katru gadu Maira lielie dēli atbrauc no Anglijas un mēnesi dzīvo pie mums Latvijā – pagājušajā vasarā man bija četri bērni, šogad – jau pieci. Parasti ņemu palīgā aukli, bet, kad Mairim ir laiks, arī viņš ir klāt.
– Tik daudz puiku!
– Man patīk bērni, bet arī esmu pietiekami stingra. Haosā ir grūti visiem, bet, kad ir disciplīna, tad var viegli tikt galā – viss pa plauktiņiem gan pašai, gan bērniem.
– Kā panākt disciplīnu?
– Ar skatienu! Kad puikas redz, ka mamma dusmīgi skatās, ir skaidrs: viss, pietiek!
– Kad iepazināties ar Mairi, viņš jau trenējās boksā. Jums arī tas patika?
– Te ir interesants stāsts. Pirms biju satikusi Mairi, man ļoti patika pa televizoru skatīties boksu. Kad sākās cīņa, vienmēr izdomāju, kura boksera pusē būšu, un parasti tieši tas sportists arī uzvarēja. Kad Mairis pastāstīja, ka nodarbojas ar boksu, tas šķita ļoti forši – o, šis puisis trenējas tieši tādā sporta veidā, kāds man patīk! Es tajā redzēju tikai pozitīvo.
– Sportista sievām esot līdzīga dzīve kā jūrnieku sievām…
– Tolaik jau nenojautu, ko tas nozīmē – būt kopā ar sportistu. Visu uzzināju un pielāgojos pamazām. Sākums jau nebija tik nopietnā līmenī, bet ar laiku treniņu kļuva arvien vairāk un ilgāki. Tagad zinu, kāda ir sportista sievas dzīve. Lai to pieņemtu, jāsaprot, kāpēc tavs vīrietis dara to, ko viņš dara. Jāizprot, cik viņam tas ir svarīgi, un sports jāuztver kā kopīgs mērķis.
Sportista sievai jābūt elastīgai, ātri jāpielāgojas un vīrs nepārtraukti jāatbalsta. Un vēl jārēķinās ar to, ka bieži un ilgi nākas palikt vienai vai kopā ar bērniem. Tagad esmu pieradusi, bet agrāk negribējās šķirties pat tad, kad Mairis devās prom uz pāris nedēļu treniņnometni. Joprojām katru reizi, kad viņš brauc prom, tas ir grūts mirklis – sirdī ir rūgti, un tiešām nejūtos ne labi, ne laimīgi.
Kad Mairis nonāk galapunktā, mēs bieži sazvanāmies un sarakstāmies, man atsākas ikdiena – bērni, mājas solis, vasarnīca, remonti. Visu laiku kaut ko daru, darbojos. Esmu pie šāda dzīvesveida pieradusi. Turklāt tik ļoti palīdz mūsdienu tehnoloģijas – pat esot tālu, varam viens otru redzēt, ir sajūta, ka esam tepat blakus. Ne tikai es Mairi, bet arī viņš mani uzmundrina, iedrošina. Ziniet, šādi šķiršanās un atkal satikšanās mirkļi ir pat labi – kad kādu laiku neredzamies, mēs tik ļoti sailgojamies viens pēc otra…
– O, jā, savs labums tur noteikti ir!
– Jā, mēs nenogurstam viens no otra, mums vienmēr ir, ko otram ar aizrautību pastāstīt. Es redzu vienu mūsu dzīves daļu, viņš kādu citu, dalāmies savos jaunumos. Mani fascinē šī sajūta: esmu ar Mairi kopā desmit gadu, bet man viņš nešķiet kā izlasīta grāmata – man ar viņu ir tik interesanti!
– Vai Maira karjeras dēļ tomēr ir nācies no kaut kā atteikties?
– Varbūt kādreiz, bet to jau esmu aizmirsusi. Katrā ziņā nejūtos kaut ko zaudējusi, jo to, no kā jāatsakās, esmu spējusi aizvietot ar kaut ko citu.
– Tieši mēnesi pēc jaunākā dēla Gabriela dzimšanas bija Maira boksa mačs ar Oleksandru Usiku, kurā viņš diemžēl zaudēja…
– Nevarēju uz ilgu laiku atstāt Gabrielu, tāpēc atbraucu tikai uz pašu cīņu. Noskatījos. Mairim patīk, ja esmu klāt. Lai kur notiek cīņa, vienmēr domāju un lūdzos par Mairi – lai Dievs stāv viņam klāt un palīdz. Lūk, tas gan ir svarīgi! Cīņas Latvijā ir vēl sarežģītākas nekā ārzemēs, jo te atbildības līmenis ir daudz augstāks. Bet cīņā ar Usiku viss laikam notika tā, kā tam bija jānotiek.
– Vai arī jums ir kāda nozīme Maira uzvarās?
– Nu, par to gan laikam nestāstīšu (smejas). Mairis ir teicis, ka vienīgais cilvēks, kas viņu spēj savaldīt, esmu es – viņa sieva. Mairis ir ļoti impulsīvs, ja kaut ko ieņem galvā, viņam ļoti grūti mainīt savu lēmumu un domas, bet es varu Mairi pārliecināt. Vienmēr saku: aiz katra stipra un veiksmīga vīrieša stāv it kā maza sieviete. Tā tas ir.
– Vai esat redzējusi Mairi vāju?
– Es viņu esmu redzējusi visādu. Bet arī zinu un apbrīnoju, cik daudz viņā ir neatlaidības: ja kaut kas neizdodas, ir jādara vēl vairāk, lai izdotos. Par šo viņa īpašību nespēju vien beigt brīnīties.
