Liktenīgo laivu sadedzināsim
«Pāris nedēļu pirms Aiga pazušanas mēs abi kopā noskatījāmies dokumentālo filmu par igauņu priesteri Vello Sallo. Cik labi, ka to redzējām un pārrunājām – tas dod man spēku un mieru! Lai cik grūti, ikvienam jābūt gatavam savai vai tuvinieku aiziešanai. Mēs visi stāvam rindā, nezinādami, kurā brīdī kādu no mums pasauks promiešanai.
Tas nav atkarīgs no cilvēka vecuma – ne vienmēr vecie aiziet pirmie. Un ne vienmēr arī pirmo pasauc vārgāko. Savulaik, kad mana mamma bija ļoti slima, pirmais negaidīti aizgāja Aiga tēvs, lai gan viņš bija vesels un žirgts. Man ir bijis tik daudz slimību un operāciju, Aigim nebija nekā no tā, bet tagad – es esmu, bet viņš ir zem zemes. Nekad nevar zināt, cik liels dzīves gabaliņš iedalīts katram cilvēkam, tāpēc mums jābūt uzmanīgiem pret visiem saviem tuviniekiem neatkarīgi no viņu vecuma.
Aigim ļoti nepatika lieli cilvēku pūļi, nepatika pievērst sev uzmanību vai izcelties – vienmēr esam ģērbušies neitrālu krāsu drēbēs: haki, pelēks, melns. Kāds paradokss – ar savu aiziešanu viņš sev pievērsa tādu uzmanību, kādu nekad nekāroja, būdams dzīvs, un kļuva populārs ar to, ar ko nekad nebūtu gribējis izcelties. Ne par vienu viņa rotu vai izstādi nav runāts un rakstīts tik daudz!
Aigis no nāves nebaidījās. Kad viņam kāds jautāja, kas būtu, ja viņam kādā braucienā kaut kas atgadītos, Aigis atbildēja, ka dzīvs jau vēl neviens nav palicis, un vai tad labāka nāve ir tam, kas nomirst gultā? Viņam daudz pieņemamāk noteikti likās aiziet piedzīvojumā, nevis ilgstoši slimot un mocīties.
Aigis zināja, ko nozīmē kopt nevarīgu cilvēku, jo manu mammu kopām astoņus gadus, savu tēvu viņš gadiem veda uz nieru dialīzi. Notika tā, kā Aigis būtu gribējis, tikai mums, tuviniekiem, šķiet, ka tas notika par ātru. Bet… to jau nenosaka cilvēks.
Tagad domāju: iespējams, tieši tāpēc Aigis tik ļoti gribēja svinēt un arī nosvinēja savu 59 gadu dzimšanas dienu – šovasar 7. jūnijā saaicināja kursabiedrus. Sešdesmito dzimšanas dienu viņš šai saulē nepiedzīvos. Kas zina – varbūt katrs cilvēks pats zina, ka viņam jādodas prom, tikai citiem to nesaka…
Šajos divos mēnešos, kopš Aiga vairs nav, man, par laimi, ir bijis daudz darba. Mājās pie viņa fotogrāfijas iededzu sveci, apsēžos un kādreiz apraudos. Dzīvoju kopā ar jaunākā dēla ģimeni, apkārt skraida mazbērni – gaida opi mājās, zina, ka viņš ir miris, bet, iespējams, īsti nesaprot, ko tas nozīmē.
Man netraucē, ka joprojām dzīvoju līdzās Aiga mantām.
Iepriekš, kad zaudēju kādu tuvinieku, man bija slikta sajūta – likās, ka aizgājējs no aizmugures kāpj uz kājām. Aigis netraucē, un nav nekādu baiļu – uzvelku viņa halātu, džemperi un neko sliktu nejūtu. Vienīgais, no kā esmu stingri izlēmusi šķirties, ir kajaks, kurā Aigis devās savā pēdējā braucienā. Neviens tuvinieks ar šo laivu braukt negribēs. Pašlaik kajaks stāv pagrabā Valdemāra ielā, bet jau šoruden veļu laikā to jūras krastā sadedzināsim. Lai laiva iet to pašu ceļu, ko aizgāja Aigis.»