Īsta laulība ir uz mūžu
«Piecas dienas pēc pazušanas krastā izskaloja Aiga kajaku. Zviedru speciālisti bija apbrīnojami precīzi uzzīmējuši laivas karti – to izskaloja tieši tur, kur viņi prognozēja. Cilvēki bija gājuši pastaigā ar suni – turpceļā laivas nebija, bet atpakaļceļā tā gulēja jūras krastā. Aigis savu kajaku bija uzbūvējis tik labi, ka mantas izcēlām pilnīgi sausas, lai arī laiva jūras viļņos bija peldējusi piecas dienas. Aigi dažas dienas vēlāk, 25. augustā, Igaunijā ūdensmotociklists pamanīja jūrā puskilometru no krasta. Ieraudzīt bija grūti – peldveste turēja tā, ka viņš peldēja stāvus.
Esmu pateicīga, ka Aigi atrada, jo tas dod lielāku sirdsmieru. Tomēr joprojām nezinu un, visticamāk, nekad neuzzināšu, kas īsti notika. Ļoti gribētos, lai Aigis būtu aizgājis strauji, lai viņš nebūtu diennaktīm peldējis pa jūru, mirstot ilgā un mokošā nāvē. Tāda ekspertīze, kādas redzam filmās, izrādās, nemaz nav iespējama, tāpēc viņa patiesais nāves iemesls nav zināms. No sirdslēkmes miris viņš nav – to gan ekspertīzē secināja. Bet nezinu, vai viņš nosala un noslīka, vai ar viņu kaut kas pēkšņi notika un tāpēc noslīka.
Citi lasa
Vienīgais, no kā esmu stingri izlēmusi šķirties, ir kajaks, kurā Aigis devās savā pēdējā braucienā.
Man bija svarīgi uzzināt, kurā punktā ir bijis pēdējais Aiga telefona signāls, jo, nevarēdama sagaidīt ziņu no Roņu salas, es viņam zvanīju, bet telefons bija izslēgts. Kad pēc ilgas gaidīšanas noskaidrojām, līdz cikiem telefons darbojies, izrādījās, ka esmu zvanījusi tieši trīs minūtes pēc tam, kad Aiga telefons bija pārstājis darboties.
Mani mulsina tas, ka Aiga telefons pazuda. Varbūt kāds, kas arī bija jūrā, to iekāroja? Ja telefons būtu bijis un viņam būtu vajadzīga palīdzība, Aigis taču būtu nospiedis 112 tiešo pogu! Nekādas redzamas vardarbības pazīmes gan tiesu ekspertīzē nemanīja.
Saudzējot tuviniekus, policija mums nerādīja viņa mirstīgās atliekas – pēc deviņu dienu peldēšanas jūrā +30 grādu karstumā, visticamāk, mums tiešām bija labāk viņu neredzēt… Mēs atpazinām mantas – tās bija viņa. Pašu Aigi redzēja tikai mūsu kaimiņš, kas toreiz, viņu meklējot, bija vistuvāk atrašanas vietai. Kaimiņš Aigi atpazīt nevarēja.
Atzīšos: man ir 99,9% sajūta, ka apglabājām urnu ar Aiga pelniem, 0,01% esmu atstājusi šaubām, bet… man ir jātic, ka tas bija viņš, jo Aigim pirkstā bija mūsu laulības gredzens. Atdevām viņam to līdzi mūžības ceļā.
Es savu laulības gredzenu turpinu un turpināšu nēsāt.
Domāju, ka īsta laulība ir uz mūžu. Mēs nebijām pāris, kas visu laiku dzīvojis absolūtā vienprātībā, bet mēs nekad nebijām pašķīrušies. Aigis nekad nav stāvējis zem loga ar rozēm un dziedājis serenādes, bet mēs bijām uzticami ceļabiedri gandrīz 41 gadu.»