Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Liktenīgais brauciens
«16. augustā Aigis vienatnē devās ceļojumā ar kajaku. Draugam, kurš arī bija plānojies doties jūrā, nepiešķīra pietiekami garu atvaļinājumu. Aigis jau bija ne reizi vien braucis šo maršrutu, un tas nebūt nebija kaut kas grūts vai neierasts. Viņam bija plāns vispirms aizbraukt līdz Roņu salai, tad līdz Abrukas salai, tad Sāremā, un tad pa jūras maliņu doties atpakaļ uz Latviju, kur Kolkā bija atstājis mašīnu.
Zinu, ka cilvēki spriež: kā var ienākt prātā doties tādā ceļā – var taču lidot ar lidmašīnu vai braukt ar jahtu, bet ne jau ar kajaku! Ziniet, tad jau var jautāt arī: kāpēc alpīnistiem jākāpj kalnos? Cilvēkiem ir dažādas aizraušanās, un viņi katrs pats zina, ko dara.
Torīt aizgāju uz darbu, Aigis zvanīja un teica, ka nebrauks. Apskatījies laika prognozi, un tā esot ļoti slikta, tāpēc palikšot mājās. Dēls pēc tam stāstīja – neesot pat atsveicinājušies, jo tētis taču bija izlēmis nekur nebraukt… Aigis man piezvanīja vakarā. Esot tomēr devies ceļā, jo laiks būšot ļoti labs – viņš iepriekš esot sajaucis, paskatījies prognozi nevis šai, bet nākamajai nedēļai.
Varbūt tā Aigim tika sūtīts brīdinājums – liekot pārskatīties nepareizo laika prognozi, lai paliktu mājās…
Ar mašīnu viņš aizbrauca līdz Kolkai, tur pārnakšņoja un pirms došanās jūrā man piezvanīja – esot ļoti labi izgulējies, paēdis brokastis, un laiks tiešām bija labs. Apsolīja dot ziņu, kad nonāks Roņu salā. Kad solītās vēsts nebija, vakarā vēl neuztraucos. Pārrunāju ar dēliem, ko darīt, un visi kopā nolēmām, ka tagad – tumsā – nav jēgas kādam kaut ko ziņot, tik un tā neviens nedosies meklēt. Varbūt tā bija kļūda, bet tobrīd mums nebija aizdomu, ka varētu būt noticis kaut kas slikts, – Aigis bija tik daudz braucis, un vienmēr viss noritēja veiksmīgi. Laivotāji visi kā viens teica: nav ko uztraukties, viss noteikti ir kārtībā!
Kad no rīta izgāju dārzā, zem ābeles gulēja saplosīts balodis. Tad gan sajutos slikti – sapratu, ka kaut kas ir noticis.
Zināju, cik Aigis ir atbildīgs, – būdams sauszemē, viņš būtu atradis iespēju sazināties. Domāju – varbūt viņš tomēr kaut kur laivā peld? Līdz pat kajaka atrašanai cerēju, ka viss būs labi. Tomēr mieru nedeva tas, ka pirms pāris nedēļām sapnī biju redzējusi Aiga mirušo brāli Āri. Tas bija nepatīkams sapnis, un nevienam par to nestāstīju.
Gājām Aigi meklēt – mēs paši, visi draugi, radi un kaimiņi, arī pavisam sveši cilvēki. Ja nu viņš ir kaut kur izskalots, ja nu guļ savainots jūras krastā? Kur nevarēja iet gar krastu, kilometriem bridām pa jūru sasistām un savainotām kājām. Diena sekoja dienai, bet viņa nebija. Nesaprotu, kāpēc laivas un helikopteri, kas Aigi meklēja, viņu tā arī neatrada. NBS helikopteriem esot tik labi binokļi, ka katru nieku pamanot. Kāpēc neredzēja ne viņu, ne laivu? Pat ja Aigis vēl bija dzīvs, laikam nebija lemts viņu ieraudzīt. Tik jocīgi…»
