Bobslejists Oskars Ķibermanis: Pašam šķiet, ka esmu vajadzīgo sajūtu noķēris

Intervija publicēta žurnālā Klubs 2017. gada 5. numurā.

– Ar tevi nav diez ko daudz interviju, tāpēc mums nav priekšstata par tavu psiholoģisko noturību sportā.

– Šogad visam esmu piegājis mierīgāk. Un tas, šķiet, palīdz. Man nevajag sevi pirms sacensībām uzvilkt.

– Iepriekšējā sezonā biji nemierīgs?

– Ja rezultāta nav, tu sevi gruzī, domā un pārdomā. Kad sportā neiet, tu vari uzskaitīt visu, kas ir slikti, – ne tā pamodies, ne tā no gultas izkāpi un ne tā domā. Bet, kad viss iet no rokas, tad ir pašsaprotami, ka tam tā jābūt.

– Baigā sevis urķēšana.

– Tāds tas sports ir – kādam jāzaudē, kādam jāuzvar.

– Tagad skaidrs, kas jādara, lai stabili iebrauktu trijniekā?

– (Domā.) Vienā trasē jā, citā – nē. Tagad man tā viegli teikt – es zinu, kā Korejā iebraukt trijniekā. Varbūt nākamajās sacensībās būšu desmitais. Bobslejs ir neparedzams.

– Tava ģimene no tā daudz cietusi, ka urķēji sevi par ne tik labiem rezultātiem?

– Es nevienam to neizrādīju.

Lai gan viņi redz, kas ar mani notiek, un visdrīzāk pārdzīvo.

– Sanāk, ka esi viens ar savām pārdomām.

– Šogad ir miers. Zināms slogs ir nokritis. Līdzīgi kā hokejistam, kurš nekādi nevar iemest ripu vārtos, bet, tiklīdz iemet, tā viņu neviens vairs nevar apturēt.

– Bet lolot sapņus ir bīstami.

– Protams. Par ko te sacerēties? Nākamgad atkal viss būs no jauna. Balta lapa. Ar šo apziņu man nav nekādu problēmu. Neesmu sapriecājies. Manī drīzāk ir nesaprašana, kāpēc žurnālisti man neliek mieru un izjautā! (Smejas.) Nekas baigs jau nav izdarīts.

– Kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis ir teicis, ka vieni mēģina spītīgi braukt, kamēr citi ļauj trasei parādīt ceļu. Tu saproti, ko viņš ar to domājis?

– Protams, protams. Tu vari nobraukt smuki, un cilvēks, kas ar bobsleju nav saistīts, teiks, ka no malas izskatījās ļoti labi. Daudzkārt Ķipurs par mani ir izteicis, ka braucu ar kontroli.

– Tu kontrolē bobu?

– Jā, nevis ļauju tam lidot. Ja pilots visu izdara perfekti pareizajos brīžos, kamanas nav daudz jākoriģē. Bet, ja koriģē par agru vai par vēlu, tad viss notiek caur spēku, griešanu, un slida bremzē, nevis paātrinās. Kaut kādas sajūtas tur ir jānoķer.

– Šobrīd brauc ar spēku?

– Es mēģinu nebraukt. Pašam šķiet, ka esmu vajadzīgo sajūtu noķēris un braukšanas stils ir pamainījies. Varbūt arī nē. Grūti komentēt.

– Daži apgalvo, ka sportā talantu nav, ir tikai darbs.

– Tam es galīgi negribu piekrist.

– Tu esi talantīgs?

– Kā es varu teikt, ka esmu talantīgs? Tas tev treneriem jāprasa. Man nepatīk, ja par mani saka, ka esmu talantīgs. Zinu cilvēkus, kuri cītīgi strādājuši un maukuši. Tu redzi, ka viņi atdevušies par visiem simts procentiem, bet rezultāta nav. Viņi neskrien ātrāk un nevar pacelt vairāk. Bet viņi ir strādājuši. Kamēr cits sportam pieiet puslīdz nenopietni, bet viņam sanāk. Sportistos ir kaut kas no dabas.

– Pats daudz strādā?

– Atbrauc vasarā un paskaties. Mēs diezgan labi maucam.

– Televizorā redzam, kā stumjat bobu, braucat un smaidīgi vai ne tik smaidīgi novelkat ķiveres. Bet kas aiz tā visa patiesībā stāv?

– Aiz tā stāv smags vasaras un rudens darbs. Lēkšana, trīssolis, piecvardīte un barjerlēkšana. Man ne pārāk patīk skriešana. Labprātāk skrienu īsākas distances vairākos piegājienos. Ventspilī skrienam Lemberga hūtē, kuras kāpums pašā augšā ir aptuveni 45 grādi. Jāskrien nav daudz, kādi 30 metri, bet kāpums pamatīgs. Skrējiens ilgs aptuveni 10 sekundes, un vienā treniņā izpildām līdz astoņiem atkārtojumiem. Daudz strādājam ar svariem, lai tos trīsdesmit metrus izpildītu ar eksplozivitāti. Un tam mēs arī pakārtoti strādājam.

– Kāpēc svarīgs ir darbs ar svariem?

– Aizej pacel kamanas. Ar skriešanu vien ir par maz. Pat vieglatlēti strādā ar svariem.

– Un cik tu cel?

– Raušanā 115, grūšanā līdz krūtīm 160 un dziļajā pietupienā 220 kilogramus. Mans komandas biedrs Uģis Žaļims dziļajā pietupienā ceļ 270 kilogramu stieni. Un viņš arī pieceļas, ne tikai notupstas. Bet ne vienmēr spēks ir noteicošais. Tāpēc jāatrod vidusceļš. Gadiem ejot, jājūt, kur jāpieliek, kur jāietur mērenība.

– Peldat arī?

– Ūdenī esam trenējušies. Ieejam līdz krūtīm ūdenī un skrienam. Katrā treniņā mūs vēro, un tas mūs visus dzen uz priekšu.

Trenēties vienatnē ir citādi. Neteikšu, ka trūkst motivācijas, bet nav, ar ko sacensties.

– Treniņos kliedzat, kad stumjat bobu?

– Nē. Mēs vispār nekliedzam. Kliedz skatītāji, atbalstītāji un treneris. Bet, lai sāktu reizē, mēs sasaucamies. Aizmugurējais stūmējs saka – gatavs. Es saku – ir. Mēs neesam no tiem bļaustekļiem, kas sevi pirms starta uzvelk. Krievi vairāk bļaustās.

– Ko krievi bļauj?

– Viņi uzvelk sevi, nenormāli bļaustās ģērbtuvēs. Es parasti klausos un smejos. Man šķiet, viņi pusi spēka jau ir izbļāvuši.

– Riteņbraukšanas treneris Igo Japiņš izteicies, ka latvieši nav nekādi dižie skrējēji, bet, ja sportā ir iesaistīta tehnika un kaut kas jāstumj, latvietis arī nostums.

– Tā ir. Un kāpēc tā ir, ja godīgi, neesmu arī sapratis. Bobslejā ir sprinta zvaigznes, kuru panākumi ir «oi, oi, oi», cik augsti. Ir pat tādi, kas 100 metru sprintu par mani skrien pusotru sekundi ātrāk. Bet mēs iestumjam bobu un brīvi bez variantiem aizejam garām. 2012. gadā bobslejā sevi pieteica angļu sprinteris Kreigs Pikerings, pirmais baltais, kurš 100 metrus noskrēja zem desmit sekundēm. Negribu samuldēt, bet par desmitdaļu viņa ekipāžai «toč» startā «iesviedām». Tad gan jutāmies vienlaikus apstulbuši un priecīgi.

– Tev piemīt tehniskā domāšana?

– Ar to man nav problēmu. Man patīk skrūvēties. Laukos braucu ar kvadriciklu, kuru varu izjaukt un salikt. Bobslejā paši visam ļoti daudz sekojam līdzi. Vērojam, kā strādā mehāniķi un Prūsis, krājam informāciju un veidojam sapratni. Nav tā, ka aizejam uz viesnīcu, guļam gultā un neko nedarām. Pirms sacensībām mēs paši sagatavojam bobu.

– Man vienmēr šķitis interesanti, kā autosportisti savas sajūtas par mašīnu apraksta mehāniķiem, kuri, balstoties uz to, regulē un pieregulē.

– Arī bobslejā piloti ir dažādi. Cits brauc ar jutīgāku stūri, citam vajag lielāku stūres gājienu. Savas sajūtas vairāk jāapraksta, kad testējam jaunos bobus.

– Daudz eksperimentējat?

– Šīs sezonas sākumā eksperimentējām diezgan daudz. Visu laiku mēģinām atrast kaut ko, lai mēs būtu priekšā vai vismaz vienādi ar līderiem. Skatoties, kā brauc vācieši, ir skaidrs – viņi kaut kādā mērā mums ir mazliet priekšā.

– Tas nozīmē, ka eksperimentālais darbs ir nepārtrauktā kustībā.

– Pat ja ir labi, nedrīkst apstāties. Sacensībās pretinieku kamanas neredzam. Visas svarīgās lietas ir apslēptas vai aplīmētas. Piemēram, ja pretī noliekam vāciešus, tad sanāk, ka mūsu tehniskā jaunrade spēkojas ar viņu zinātniekiem. Mēs tik un tā esam spējīgi cīnīties. Arī pie mums ir nākuši zinātnieki, skatījušies, prātojuši, bet nekas vairāk nav noticis. Pēc teorijas ir jābūt tā, bet dzīvē tā nenotiek. Neviens arī nezina, kāds ir ideālais bobs. Es arī uzskatu, ka divas identiskas kamanas nevar uzbūvēt. Tāpat kā klavieres – lai cik vienādas, tās tomēr skan atšķirīgi.

– Bobslejā tehniski ir iespējams šmaukties?

– (Iesmejas.) Gan jau ir. Parasti katram pašam šķiet, ka citi šmaucas.

– Gandrīz kā paranoja.

– Mēs nezinām, kas vāciešu bobam vēderā. Pēc noteikumiem, slidas nedrīkst apstrādāt. Vienīgi ar smilšpapīru drīkst sagatavot. Taču dzīvē šis noteikums nestrādā, jo visi tāpat pulē un kaut ko dara. Patiesībā tas ir diezgan stulbi, jo visi zina, ka pēc noteikumiem tas nav atļauts, bet dara tāpat. Turklāt šīs manipulācijas nevar pierādīt.

– Divniekos tev ir pilnīgi svaigas kamanas. Nākamais ir olimpiskais gads. Tas nozīmē, ka arī četriniekos būs jauns braucamais?

– Šobrīd kamanas tiek būvētas. Rudenī jābūt gatavām. Bet tās netaisa speciāli man. Te teorētiski nekas nav speciāli tev. Tas viss ir mums. Pagājušajā sezonā diezgan daudz testēju Eurotech kamanas. Ir jāsaprot, ka dažkārt rezultāts jāupurē nākotnes vārdā.

– Tu esi ekipāžas enkurs. Pats jūties kā līderis?

– Komandā visiem jābūt vienam par otru. Man patīk tas teiciens, ka komanda ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Bet pilotam ir jāuzņemas līdera loma.

– Tas nozīmē, ka tev pašam komanda ir morāli jāsavāc.

– Dažreiz varbūt gadās otrādi, ka kāds no stūmējiem pienāk un uzsit man uz pleca.

– Drīksti izrādīt savu vājumu?

– Es ne par vājumu runāju. Piemēram, ja pirmais brauciens bijis sūdīgs un rezultāta nav, tad stūmējs pienāk, iespējams, ar domu, ka necenšos, un saka, lai saņemos.

– Kuri pienāk?

– Visi nenāk. Jānis Kaupe var pienākt. Arī Matīss Miknis.

– Bet kā ar komandas gara uzturēšanu? Tu ar to nodarbojies?

– Komandas sastāvu veido treneris. Šodien stūmējs ir manā komandā, rīt viņa var nebūt. Tas ir jūtīgs jautājums.

– Tas, ka nezini, kas tavā komandā būs rīt, rada nedrošības sajūtu?

– Tā nav nedrošības sajūta ar varbūtību 50 pret 50. Lielos vilcienos nekam nevajadzētu mainīties. Bet es neesmu teicējs. Džeki sevi ir pierādījuši, un treneris saprot, kas ir kas. Pilotu starpā konkurence ir citāda. Stūmējiem teju katru dienu sevi jāpierāda.

– Stūmējiem ir smagāk.

– Es piekrītu. Bet, ja tu esi labs, tad tu esi labs. Pareizi?

– Kaut kādā mērā tev jāsacenšas arī ar Melbārdi.

– To mēs arī darām. Gan trasē, gan treniņos. Piloti stumšanā ir konkurētspējīgi ar stūmējiem. Neesam nekādi švakie.

– Tev šobrīd ir stabils stūmēju trio.

– Jā, bet gadīties var visādi. Varbūt kāds būs kļuvis vājš. Un atradīsies kāds labāks, kas stāv aiz siles un netiek klāt.

– Pilots saņem vairāk uzmanību nekā stūmēji. Nav tā, ka kāds no viņiem jūtas aizvainots?

– Neesmu dzirdējis, ka apvainojas. Bet tas jau atkarīgs arī no jums, žurnālistiem. Jūs varējāt paaicināt uz sarunu kādu no maniem džekiem. Bet jūs to nedarāt. Tā ir iegājies, ka pilots ir priekšplānā. Tas jau nekur nav iekalts, ka jārunā tikai ar pilotiem. Domā, es baigi gribu būtu atpazīstams?

– Tev ir rituāli pirms sacensībām?

– Nav. Vienīgi par mājām iedomājos.

– Radies iespaids, ka Sandis Prūsis ir skarbs. Kāds ir tavs priekšstats?

– Jābūt skarbam, lai to brīvdomātāju baru savaldītu. Baigi auklēties nevar. Mūs ir jātur grožos.

– Jūs visi esat no laukiem?

– Jā, no Rīgas nav neviena. Bet ir mēģinājuši. Mēs visi esam strādājuši lauku darbus un no darba nebaidāmies.

– Un kā Prūsis ar jums tiek galā?

– Visādi. Mums ir iekšējie noteikumi. Ja tos neievēro, tad ir tā saucamais cirtiens no algas. Pusalga vai alga nost. Un tad tu pārdomā. (Iesmejas.)

– Esi dabūjis cirtienu?

– (Izvairīgi.) Varbūt dabūšu.

– Un tas, ka nopelnīji medaļas, cirtienu nemīkstina?

– Nē. Kāpēc? Ja tevi nesoda, pārkāpumi var atkārtoties.

– Ir kāda atziņa, ko esi aizguvis no Prūša?

– Viena ir. Nevajag mīzt! (Abi smejamies.)

– Uzticēšanās – tā bobslejā ir svarīga nianse?

– Tas ir svarīgs nogrieznis, lai rezultāts būtu.

Komandā jāvalda harmonijai, lai neviens nešaubās par to, vai mēs vispār tiksim lejā.

Ja krītam, lai nav tā, ka stūmējs pasaka, ka otro braucienu viņš nebrauks. Ir bijuši gadījumi, kad stūmējs pēc kritiena ir tik ļoti pārbijies, ka iekāpj vilcienā un aizbrauc mājās.

– Pats saproti tos, kuri padodas? Vai uzskati viņus par mīkstajiem?

– Par mīkstajiem es viņus neuzskatu. Kritiena laikā manam stūmējam pierāva pilnu ķiveri ar sniegu. Viņš nevarēja paelpot. Spiediens sniegu stūma sejā. Viņš izkāpa no boba galīgi sarkans un teica, ka teju galus atdevis.

– Vari pateikt, ko domā kritiena brīdī?

– Es iedomājos par mājiniekiem, jo zinu, ka viņi skatās un uztraucas. Tāpat domāju par stūmējiem – vai viņiem viss kārtībā.

– Sezonai beidzoties, pēdējo panākumu Dienvidkorejā nosvinējāt?

– Nosvinējām.

– Ar ko?

– Ar komandu (Abi smejamies.)

– Bet kas bija glāzēs?

– Vīns nebija.

– Ir patīkami pēc grūtā darba etapa atlaist?

– Nenoliegšu. Morālais spiediens baigi nogurdina un paņem no tevis visu. Patīkami gan nav īstais vārds.

– Atpūšoties ar komandu, pārrunājāt sezonā paveikto?

– Nē. Atpūta – tas vairs nav bobslejs. Cik var? Bobslejs, bobslejs, bobslejs. Es jau zinu, aizbraukšu mājās, satikšu kādu un atkal dzirdēšu jautājumus par bobsleju. Negribu par to runāt. Es taču citiem neprasu, kā tev darbā gāja.

– Kur tu liec spiedienu, kas krājas sezonas laikā? Ofisa darbinieks vakarā var iedzert alu. Bet ko dari tu?

– Nav tā, ka nedrīkstam izdzert vienu aliņu vai glāzi vīna. Arī bobslejisti ir cilvēki. Kā saka mūsu dakteris, glāze sarkanvīna nāk par labu muskuļiem. Vienīgi jautājums – vai tā ir viena glāze?

– Par ko sūdzies?

– Man ahilejs sāp (uzliek roku uz kājas cīpslas virs papēža).

– Ko tu sev nodarīji?

– Neko. Slodzes lielas. Pie tām parasti kaut kas lec ārā.

– Sen cīnies ar šo sāpi?

– Mocījos visu sezonu. Pēdējās sacensības, lai paskrietu, bija uz pretsāpju līdzekļiem. Nesen biju Latvijas olimpiskajā vienībā, teica, ka iešpricēs zāles un tad skatīsies. Tur ir iekaisums. Tas ir tikai normāli, ja sportistam kaut kur sāp. Ja nesāp, kaut kas nav kārtībā.

– Tu esi mednieks un medībās piedalies no bērnības. Kādreiz nedomā, ka nošaut dzīvnieku ir nežēlīgi?

– Nē, es tā nedomāju. Nepareizi teikts – nošaut. Nomedīt! Uz ielas var nošaut.

– Kas medībās ir tik īpašs?

– Citi mūs sauc par slepkavām. Patiesībā mednieki mežā strādā ļoti daudz. Kad ziema ir auksta un barga, mednieki mežā stirnām ved sienu un citu barību, lai dzīvnieki neaiziet bojā. Pašas medības ir daļiņa no lielā kopuma.

– Uz medībām doties arī vienatnē?

– Protams. Galvenais nav nomedīšanas process. Tādos brīžos, vienatnē sēžot tornī, var daudz ko pārdomāt.

Bijuši gadījumi, kad pielienu zvēram tik tuvu, ka rodas sajūta – ar tuvību esmu viņu uzveicis.

Tādās reizēs pagriežos un dodos atpakaļ.

– Televizoru mēdz skatīties?

– Jā, man patīk personību raidījumi. Piemēram, «Personība. 100 grami kultūras». Tie ir sirsnīgi un patīkami raidījumi. Man patīk paskatīties, kā cilvēki dzīvo. Šos raidījumus skatos, arī esot ārzemēs.

– Kuras no personībām uzrunā tevi?

– Lauku cilvēki, kas nepadodas. Viņi var izsisties, pat dzīvojot laukos. Viņi nesaka, ka valstī viss ir slikti un mēs nevaram.

– Tu cilvēkos novērtē iekšējo spēku?

– Iespējams, tas ir saistīts ar sportisko garu – sevi pierādīt un sacensties. Gan jau mūsos notiek iekšējā sacensība. It kā neko, neko, bet pirmajam jābūt (uzsit ar kulaku pa galdu un iesmejas). Varbūt tas ir neapzināts spars. Dažreiz man patīk raidījums «Province». Piemēram, vienā raidījumā bija stāsts par dāmu, kura aizgājusi no darba un tagad cep maizi. Un viņa var izdzīvot.

– Tu spēj sevi iedomāties pēc gadiem citā ampluā?

– Es noteikti gribētu dzīvot laukos. Nezinu, ko tur darīšu. To rādīs laiks.

– Personības ir tās, kas veido sabiedrisko domu.

– Pozitīvo domu.

– Tev būtu gandarījums, ja ar savu sportisko sniegumu tu kā personība mainītu sabiedrības negatīvās domāšanas tendences?

– Pirmkārt, es neticu, ka to var izdarīt. Gan jau kāds atrastos, kuram būtu sakāms kas slikts. Ļoti daudzi slikto saskata arī labajā. Bet nav jau tik sūdīgi, kā daudzi domā.

– Oskar, tu spēj sevi atdalīt no sportista tēla? Kā tu sevi redzi?

– Ķibermanis bobslejists.

– Un kas paliek, ja noņem bobsleju?

– Kā tu to noņemsi? Tā nevar.

– Nu, iedomājies, ka nav. Kas paliek?

– Es pats palieku! Man ir savi draugi. Īsto draugu man nav kļuvis vairāk. Un nav gājis arī mazumā.

Man apkārt ir cilvēki, kurus neinteresē, vai esmu bobslejists vai Oskars Ķibermanis.

Tādi džeki man ir no laika, pirms par kaut ko kļuvu sportā.

– Draugi ir liela vērtība.

– Protams! Es zinu, ka viņi man palīdzēs, ja man neies un atbalstīs jebkādā jautājumā.

– Atbalsts, kas nāk no džekiem, manuprāt, nav salīdzināms ar atbalstu, kas nāk no sievietēm.

– Protams! Es tagad nerunāju par savu draudzeni, bet grūti iedomāties, ka izrādu vājumu un lieku nojaust, ka esmu salaužams.

– Vīrietis sievietes priekšā nedrīkst būt vājš?

– Drīzāk negrib būt vājš. Kurš tad grib? Parādi man tādu džeku. Bet neviens nav no akmens un kaut daļiņu no sevis ir arī atklājis.