Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Endijas rīkotie garīgās mūzikas koncerti dažādās Latvijas baznīcās cits pēc cita pulcēja klausītājus, kas vēlējās uz mirkli aizmirsties Endijas liriskā soprāna skaņās. Daudzi viņu pazīst kā mūziķi, kas septiņus gadus pavadīja Dienvidāfrikas Republikā, kur viņa kļuva pazīstama un pieprasīta dziedātāja. Dziedāt Endija sāka tieši Āfrikā, jo vieglatlētes karjeru Amerikā nogrieza nopietnas veselības problēmas.
Pēc atgriešanās Latvijā Endija uzstājas gan dažādās koncertzālēs, gan pasākumos – vietās, kur vienmēr pulcējās viņas talanta cienītāji. Mēģinājumi, koncerti, studijas, pasniedzējas darbs Latvijas Universitātē – lai izturētu šo slodzi, organismam jābūt spēcīgam. Taču Endijas dzīvē reiz bijuši daudz lielāki pārbaudījumi. Tagad viņa tos atceras un māj ar galvu: «Sāpēja, bet tieši tā es kļuvu par dziedātāju.»
Meža skrējēja
«Uzaugu mazajā Salacgrīvā. Līdz skolas vecumam biju diezgan slimīgs bērns – daudz slimoju ar elpceļu slimībām. Kad sāku iet skolā un nodarboties ar sportu, visa tā slimošana, angīnas un mūžīgās saaukstēšanās sāka strauji mazināties. Atklājās, ka man ir talants uz skriešanu. Mums ar tēti ļoti patika mežs, tāpēc es vienmēr viņam prasījos līdzi. Man varēja būt kādi seši, septiņi gadi – tētis brauca sēņot ar riteni, es, protams, līdzi. Nevarēju uz tiem bagāžnieka dzelžiem pa grubuļainu zemes ceļu nosēdēt. Teicu: «Tēt, es paskriešu!» Ar roku ieķēros ritenī un skrēju līdzi. Tētis vēl tagad atceras: esot brīnījies – šis ātri minas, bet skuķis tādā pašā ātrumā skrien līdzi! Varbūt tā arī kļuvu par skrējēju: klasē skrēju ātrāk par puišiem un 9. klasē – jau ātrāk par 12. klases puišiem!
Citi lasa
Tolaik vēl bija piecu ballu sistēma, un atceros, ka man par skriešanu skolotāja ielika divus piecniekus uzreiz.
Laikam būšu mūžam pateicīga abiem maniem fizkultūras skolotājiem Rasmai un Laurim – ja nebūtu viņu rūpju un atbalsta, es nebūtu tik daudz pasauli redzējusi, nebūtu bijusi Latvijas izlasē, nebūtu dabūjusi stipendiju studijām Amerikā, nebūtu tikusi līdz Dienvidāfrikai… Dzīve noteikti būtu citāda.
Fizkultūras skolotāja nedēļas nogalēs sāka ņemt mani līdzi uz Rīgu, uz sacensībām. Man bija augstāki rezultāti nekā sporta skolu audzēkņiem! Lielais grūdiens bija pirmais brauciens 1994. gadā uz īstām ārzemēm – uz Zviedriju – pārstāvēt Latvijas jaunieši uzlasi. Tas bija wow! 1500 metru skrējienā es uzstādīju šo starptautisko spēļu rekordu. Tālāk sekoja citas sacensības, kur noskrēju lielākas meitenes. Sāku startēt Latvijas jauniešu izlasē. Tad arī mani sāka aktīvi aicināt pāriet uz Murjāņu sporta skolu. Drusciņ baidījos, biju mājas bērns, bet tur jādzīvo internātā. Taču tad saņēmu Murjāņu direktora ar roku rakstītu aicinājuma vēstuli… Tā 10. klasē devos uz Murjāņiem mācīties un trenēties vidējās distancēs. Šķiet, ka mans 1500 un 3000 metru skrējienu skolas rekords joprojām nav pārspēts.»
Ceļgalu faktors
«Problēmas ar kājām sākās jau Murjāņos. Sāpēja ceļi, bet esmu spītīga, varbūt arī sāpju slieksnis savulaik ir bijis visai augsts, tāpēc turpināju trenēties. Jau septiņpadsmit gadu vecumā ārsts man pateica, ka ar tādām kājām skriet nedrīkst, bet man ļoti gribējās rezultātus sportā!
Laikam jau visu problēmu sākums bija manās pēdās… Tās man nestāv taisni – viena ir it kā ieliekta uz iekšu, bet otra – uz āru. Līdz ar to ceļu saites man nav taisnas, tās iet it kā zigzaga veidā, bet ceļu bļodiņas ir vērstas uz ārpusi. Līdz ar to – ir šķība mugura un problēmas ar stāju. Vēl ir versija, ka varbūt kaut kādā brīdī jaunībā ceļu saitēm ir bijusi pārāk liela slodze, tās vēl nebija nostiprinājušās un slodzē sāka deformēties.
Kamēr biju Latvijā, mani skolā vēl kaut kā uzpasēja – bija visādas procedūras, fizioterapija. Taču tad nāca Amerika… Eiropas čempionātos un starptautiskās sacensībās grozās arī treneri no Amerikas, kas noskata potenciālos labākos audzēkņus universitātēm. Vičitas Universitātē pirms manis jau bija bijuši divi latvieši, un tas mani iedrošināja. Tā es nokļuvu Amerikā.
Taču Amerikā viss sagāja šķērsām jau pirmajā semestrī, ceļi sāpēja visu laiku.
Sasniedzu arī rezultātus, tiesa – varbūt ne tādus, kā gribēju, bet tomēr. Taču vienā dienā svaru zālē labais celis tāāā nobrakšķēja un ieklemmējās! Tobrīd guļus stāvoklī taisīju atspiedienus ar kājām ar svariem, un celis palika kaut kur pusceļā… Labi, ka tas bija tāds trenažieris, kuru atlaižot tas neuzgāžas virsū. Mani aizveda pie ķirurga, kurš pateica, ka ceļgali man sāpēs vienmēr. No tās reizes problēmas ļoti saasinājās, jo es turpināju trenēties. Amerikā visu ārstē ar ledu. Viņiem pat ir tāds teiciens – Ice is nice (Ledus ir jauks! – angļu val.).
Medpunktā man vienā laidā lika uz ceļiem ledu, lika arī ledus baļļā sēdēt, kur pilns ar tādiem kā kokteiļu ledus gabaliem. Mēdza vēl arī notīt kājas ar lieliem ledus klučiem. Es pat skrēju ar tādām notītām kājām krosu pa stadionu, jo bija jātrenējas! Bet labāk nekļuva. Man injicēja arī kortizonu, taču tas jau neko nedziedināja, tikai nomāca sāpes uz to brīdi, kad komandai vajadzēja rezultātu, lai varu kaut ko no sevis izspiest. Man arī bija jāstartē, lai nezaudētu stipendiju. Pirmā es nebiju, bet otrā vieta man 1500 metros bija gan. Tā Amerikā nomocījos divarpus gadus.»
Pudelīte ibumetīna
«Taču bija arī skaisti notikumi. Amerikā piedzīvoju pirmo mīlestību. Vīrs arī bija skrējējs – tāds pats traumēts kā es. (Smejas.) Kad iepazināmies, viņš jau bija totāli satraumējies, viņam bija notrūcis apakšstilba aizmugurējais muskulis, kājā bija redzama bedrīte… Fransuā bija baltais no Dienvidāfrikas Republikas, tāds savdabīgs. Reiz Ziemassvētkos palikām kopmītnēs vienīgie, sākām sarunāties… Viņa senči bija pirmie holandiešu ieceļotāji Dienvidāfrikas Republikā. Ilgu laiku bijām draugi, bija interesanti runāties, mums abiem patika daba. Man pietrūka Latvijas mežu, sēņošanas, viņam – krāšņās Āfrikas dabas, dzīvnieku. Turpat Amerikā apprecējāmies.
Vienā brīdī sapratu, ka kāju problēmas nu jau kļūst par traku – ledu lieku, kortizonu špricēju, bet kājas piepampušas kā stumbeņi. Dzēru kaudzēm pretsāpju zāļu uz savu galvu, jo vietējā veikalā Walmart visi tie ibumetīnveidīgie bija pieejami bez receptēm – ņem, cik gribi.
Sāku tās tabletes ēst – ieplēšu kādas sešas četrsimtnieces un normāli noskrienu treniņu!
Bet pēc tam, lai aizietu līdz mājām, ar rokām pie māju sienām bija jāpieturas, kā sāpēja. Bet to jau neviens neredzēja, nevienam nestāstīju. Punktu pielika tas, ka, tuvojoties ziemas sezonai, bija jāskrien reģionālais kross. Tā nebija mana distance – seši kilometri –, atskrēju astotā no kāda simta, bet treneris vienalga bija neapmierināts.
Jutu, ka izturība man ir, bet kājas nevelk! Man bija līdzi mazā pudelīte ar ibumetīnu, izdzēru to visu. Tagad, kad kādam mediķim to stāstu, viņi saka: «Trakā!» Kā nieres, aknas to visu pārdzīvoja?! Tad Fransuā teica: «Viss, braucam uz Dienvidāfriku! Un es piekritu: «OK, braucam!» Treneris bija šokā, stipendija zaudēta, izglītība nepabeigta, bet es teicu: «Man pietiek!»»
Pie melnajām mambām
«Tā es nokļuvu Dienvidāfrikā, mazā lauku ciematiņā Tabazimbi. Fransuā ģimene mani pieņēma uzreiz – ļoti atvērti, draudzīgi cilvēki. Lidostā mani uzreiz apķēra, viņiem ir tradīcija, ka visi bučojas uz lūpām. Man tas nebija īpaši pieņemami, ka Fransuā tētis un mamma man uzreiz uzspieda virsū savas lūpas, bet viņi bija tiešām jauki cilvēki. (Smejas.)
Dzīvojām pilnīgos laukos – kā National Geographic raidījumos. Ierobežota fermas teritorija, blakus rūdas raktuves, gar robežu tecēja upe, kurā dzīvoja krokodili.
Apkārtnē bija daudz indīgo čūsku – melno mambu. Tās nāca arī istabās, jo viņām patika vēsā klona grīda. Vienreiz atradām virtuvē aiz ledusskapja, vīratēvs nošāva ar ieroci. Pirmo mēnesi viss likās ārkārtīgi interesanti – čūskas, bruņrupuči, hameleoni, skorpioni un citi mošķi. Termīti salien kabatās un sataisa tādus vigvamiņus no māliem un putekļiem. Ja neesi to jaku ilgāk vilcis, iebāz roku un tur jau miga priekšā. Tas bija šausmīgi interesanti!
Domas par sportu vel nebiju apglabājusi. Vīrs solīja aizvest pie labākā ceļgalu speciālista valstī – ķirurga, kas strādāja ar Dienvidāfrikas Republikas izlasi, konsultējis arī ASV vieglatlētikas izlasi. Ceļgali bija viņa lauciņš. Dakteris apskatīja manas kājas un, pat netaisot magnētisko rezonansi, pateica: «Nē, nebūs.» Atceros – gulēju ar taisnām kājām uz kušetes, bija karsta vasara.
Viņš teica: «Jūsu sievai ir skaistas, slaidas kājas, un es tās negriezīšu. Man jūsu naudu nevajag, jo viņa pēc tās operācijas tāpat neskries!»
Operācija nozīmētu rekonstruēt ceļgalu saites, gadu pēc tam mācīties staigāt. Ārsts pats bija bijušais regbija spēlētājs, viņš pavilka uz augšu bikšu staras, un es redzēju vismaz trīsdesmit centimetru garas vertikālas rētas pāri abiem ceļgaliem – viņam bija bijusi līdzīga operācija. Man vēl tagad acu priekšā tas skats! «Tev būs šitādas rētas! Tu to gribi? Un tu nebūsi pasaules klases skrējēja, jo saites vairs tādu slodzi neturēs!» dakteris sacīja. Ar to manas cerības sabruka.
Ja paskatos vecās bildes, visur esmu ļoti skumja. Tāda biju daudzus gadus, slīgu depresijā. Gadiem neskatījos nevienas vieglatlētikas sacensības, jo biju braukusi uz Dienvidāfrikas Republiku ar cerību, ka varbūt notiks brīnums. Nenotika.»
Glābjošā dziedāšana
«Biju mēģinājusi paskriet – ar suni, bez suņa, bet pēc tam biju nedēļu nost no trases. Bezcers. Domāju – ar ko lai tagad savā Āfrikā nodarbojos? Es kā zaļā vardīte tai krējuma ķērnē pēros… Mani izglāba mūzika. Iesākumā sāku dziedāt pati un tikai pēc tam mācījos pie skolotājiem. Tas ir pilnīgi ačgārni nekā parasti. Biju dziedājusi skolas korī, Murjāņu skolas pasākumos, Amerikā – a capella universitātes korī.
Internacionālo studentu vakaros rāvu vaļā visu Raimonda Paula repertuāru, jo man Amerikā bija līdzi grāmata ar Paula dziesmām.
Es tik šķīru vaļā un dziedāju melodijas pēc atmiņas! Āfrikā sāku dziedāt mājās – stundām no vietas. Citādi es sāku slīgt depresijā, apātijā… Tomēr ar sportu biju piedalījusies sacensībās, daudz ceļojusi, apmeklējusi koncertus. Un te pēkšņi – lauki… Pat uz pilsētu nevari aizkļūt, esi iežogotā teritorijā, sabiedriskais transports – nekāds, visu laiku atkarīga no vīra vai vīra vecākiem. Mani cilvēki bija mājsaimniece Astra – dūšīga nēģeriete, vīrs, viņa vecāki un vīra brālis. Visa mana socializācija!
Tā sāku dziedāt pati sev, mācījos jaunas dziesmas no mūzikliem, klausījos ierakstus. Atceros – pārējie teica: «Tu izbeidz reiz ar to It’s time to say goodbye, dod mums atpūtu!» Bet es to gribēju iemācīties un drillēju astoņas stundas dienā. Mājinieki vai traki palika! (Smejas.) Sāku mācīties arī pirmās dziesmas būru jeb afrikandu valodā.
Reiz vienās ģimenes draugu viesībās vīrs namamātei Sesīlijai ieminējās, ka man ir skaista balss. Sesīlija bija mūzikas skolotāja un vietējās draudzes ērģelniece. Viņa pasauca mani pie klavierēm, un es sāku dziedāt dziesmu Memory no mūzikla Kaķi. Un Sesīlija teica: «Patiešām skaista balss, tev ar to kaut kas jādara!»
Kaut arī mēs ar vīru bijām Amerikā sarakstījušies, mums tika sarīkota svinīga ceremonija arī vietējā Tabazimbi baznīcā, kur dziedāju vīram un viesiem. Es biju ļoti bailīga un kautrīga, bet saņēmos. Visus saraudināju, un no tās reizes viss sakustējās.
Cilvēki saklausīja manas balss potenciālu un teica, ka es nedrīkstu palikt sēdēt laukos. Kaut kas ar to balsi jādara!
Nākamā publiskā uzstāšanās bija vietējā modes dizainera modeļu studijas atklāšanā. Es dziedāju, Sesīlija pie klavierēm… Atceros – dziedāju Thank you for the music no grupas ABBA repertuāra, tad Raimonda Paula Pēdējo lapu. Visu noslēdzu ar dziesmu no filmas Titāniks – My heart will go on. To visu biju samācījusies kopā ar Sesīliju, kas pēc stundām skolā drusku darbojās ar mani. Sākumā trīcēju kā apšu lapa. Cilvēki teica: «Nobijies zaķis, bet, kad tu sāki dziedāt…!»
Sekoja uzstāšanās festivālos – gadatirgos, kad tūkstošiem fermeru un mednieku sabrauc uz kazu un liellopu izsolēm: tur vienmēr ir skatuve, vakarā izklaides. Īsu brīdi dziedāju restorānos, tad nāca dažādi lielāki un mazāki pasākumi, svētki – līdz tā kļuva par manu pamatnodarbošanos. Kļuvu pazīstamam kā Endija – meitene no Latvijas.
Cilvēki bija atvērti, draudzīgi, nāca klāt, deva vizītkartes, aicināja uzstāties. Mana pašpārliecinātība auga. Tā kā vīram bija problēmas atrast darbu, vienā brīdī es kļuvu par galveno pelnītāju. Es apzinājos, ka dziedu neprofesionāli, bet tobrīd es biju svešā valstī un tā bija mana izeja no situācijas.
Ar vīru pamazām atsvešinājāmies – bijām jauni, nemācējām tikt galā.
Pēc septiņiem Āfrikā pavadītiem gadiem viena atgriezos Latvijā. Nevarētu teikt, ka es ar to tā pilnīgi būtu tikusi galā.»
Atpakaļ Latvijā
«2008. gadā atgriezos pavisam un Latvijā jutos tik labi! Biju nogurusi no dzīves aiz režģiem, jo pārvietoties Dienvidāfrikas Republikā var būt bīstami. Dzīvesvietas parasti ir iežogotas kā viduslaiku pils mūri, visur apsardze. Pat parks Pretorijā ir apjozts ar žogu, un tu pieraksties iebraucot un izraksties izbraucot. Būt Latvijā bija tik atsvaidzinoši – te ir mežs, lauki, brīvi vari iet pa ielu, pa meža taku…
Mūzika tik ļoti aicināja, vilināja, ka sapratu: ir jāturpina to, ko biju aizsākusi Dienvidāfrikā! Ilgi meklēju dziedāšanas skolotāju. Operdziedātāja Inese Galante ieteica savu skolotāju Rašeli Šulovu, pie kuras braucu mācīties uz Izraēlu.
Viņa strādāja ne tikai ar manu balsi, bet psiholoģiski iztīrīja man smadzenes, kurās bija bardaks.
Skolotāja ar mani strādāja pat sabatā, kad ebreji nedara neko. Atsāku Latvijā dziedāt, taču bija dažādi posmi – bija koncerti un uzstāšanās, un arī laiks, kad nedziedāju nemaz. Vajadzēja arī pabeigt izglītošanos, atjaunojos Latvijas Universitātē, studēju socioloģiju.
Visus šos gadus ceļgalu sāpes nebija nekur pazudušas. Tā kā tagad jau esmu arī pasniedzēja universitātē, sāka sāpēt mugura daudzo datordarbu dēļ. Saistībā ar ceļiem aizgāju uz Veselības centru 4 pie traumatologa ortopēda Romāna Prozoroviča. Man bija arī neliela papildu trauma. Dakteris taisīja blokādi, špricēja zāles un arī apstiprināja Dienvidāfrikas Republikas ārsta iepriekš teikto. Tad es vairāk vai mazāk nomierinājos. Tiesa, pirmās sacensības es sāku skatīties tikai ap 2012. gadu – Londonas olimpiādi.
Līdz tam bija smagi, ja gadījās televīzijā netīšām ieslēgt skriešanas sacīkstes, tad mainīju kanālus. Sevišķi, kad skrien 1500 metrus – man vēl tagad sirds trīc, kad to redzu!
Dakteris Prozorovičs teica, ka man noteikti vajag fizioterapiju. Viņš vispār sabiedēja mani, tāpēc aizgāju vēl arī uz pēdu diagnostiku. Vispār visi mani biedēja – ja kaut ko tūlīt nesākšu darīt, pēc piecdesmit gadu vecuma man būs jātaisa mugurai operācija, jo mugura esot traģiska. Viena daktere man pat vaicāja: «Vai dieniņ, cik tad jums ir tie bērni iznēsāti, ka mugura tāda?» Es saku: «Nav man bērnu.»
Jaunības maksimālismā treniņu laikā jau nepievērsa uzmanību dziļajai muskulatūrai – tā netika trenēta. Stieni pacelt varam? Forši! Bet vai muskuļi to vispār var turēt? Par to tika domāts maz… Savulaik treneris lika mājās pie televizora gulēt uz vēdera un taisīt kaut kādus elementārus muguras vingrinājumus, bet vai mēs to apzinīgi darījām – tas ir cits jautājums.»
Kauns par ne-formu
«Pēc daktera ieteikuma devos uz fizioterapijas klīniku Rīgā, bet tad atkal saslimu ar plaušu karsoni un vairs tur neatgriezos. Tā nu man bija vairāki epizodiski mēģinājumi atrast īsto fizioterapeitu. Tad man uzmācās kauns, ka esmu kļuvusi tik vāja – bijusī pretendente uz olimpiādi un vairs nav nekādas formas! Tā iedzinu pati sevi kompleksos.
Ceļi sāpēja visu šo laiku, un faktiski, ja tie nesāp – man liekas dīvaini, kaut kā nepierasti.
Bet mugura pērn sāka tā sāpēt, ka bija atkal jāsāk lietot pretsāpju zāles. To dūra kā ar adatiņām, un, lai nomazgātu traukus, vajadzēja sēdēt uz krēsla. Tātad muskulatūra bija tik vāja, pilnīgi tizla… Sāpēja, sēžot lidmašīnā, teātrī. Sēdēju sakņupusi pie disertācijas, līdz sapratu: kaut kas jādara!
Tā beidzot atradu SAVU fizioterapeiti! Ilzi Zeļģi no Fiziocentra Rīgā, Bruņinieku ielā. Aizgāju uz pirmo konsultāciju, izstāstīju savu stāstu, un viņa mani saprata. Pirmais, ko Ilze darīja – izmasēja mani ar dziļo masāžu. Nebiju masēta kopš Murjāņu sporta skolas laikiem. Parasti pietiekot ar trim reizēm, man vajadzēja piecas. Pēc tam mēs sākām strādāt ar dažādiem vingrinājumiem un bez jebkādiem svariem. Līdz tam dzīvē visu biju darījusi tikai ar smagajiem svariem un ticējusi, ka tikai tā var kaut ko sasniegt un izsist sviedrus.
Šobrīd strādājam tikai uz paklājiņa, un veicu dažādus vingrinājumus, kas stiprina vēdera, muguras muskulatūru, kājas – faktiski visas muskuļu grupas. Tās ir intensīvas 45 minūtes, un pēc tam ir stiepšanās. Gandrīz individuālas nodarbības, jo man bija kompleksi trenēties lielākā grupā. Kauns. Šeit parasti ir divi cilvēki, maksimums – četri.
Vingroju no 2018. gada jūnija. Pēc trim mēnešiem sāka parādīties rezultāts – vispār tas ir ideāls!
Pirmo reizi dzīvē jutu, ka es atkal dzīvoju! Man pārgāja nemitīgās galvassāpes, pārstāja vilkt plecus, pazuda tā durstošo adatiņu sajūta mugurā.
Arī traukus tagad mierīgi varu nomazgāt stāvus, jo agrāk bija tā, ka ap lāpstiņām viss dega. Krūškurvī bija sāpes no ilgas sēdēšanas pie datora, sajūta, it kā būtu sasista. Tas pazuda, arī astes kaula sāpes ir prom. Bija ļoti labs efekts, tiesa – ap gadu miju vingrošanai bija pārtraukums koncertu dēļ. Bet tā nevajag darīt, jo ar muguru ir tā: tiklīdz lielāks pārtraukums, tā atkal jūtu – kļūst sliktāk. Jābūt regularitātei – noteikti divas reizes nedēļā.»
Brīvība!
«Vispār tā bija milzīga laime atrast savu fizioterapeitu. Mums ir labs kontakts. Man bija svarīgi, ka varam sarunāties uz tu kā draudzenes. Cilvēcīgs kontakts veseļošanās procesā ir tik svarīgs. Man nav diskomforta, pazūd kompleksi, un es varu koncentrēties uz savu fizisko attīstību un formu.
Fizioterapeite vienmēr smalki izskaidro – ko darām, kāpēc. Rāda priekšā, stāv blakus un kontrolē. Man ļoti svarīga individuāla pieeja. Nodarbības nobeigumā mums ir jātur sevi plankā. Iesākumā nevarēju pat dažas sekundes noturēties, nu jau ir krietni labāk. Esmu milzīgā sajūsmā par to, ka tik daudz sāpju ir prom – nedur, nededzina. Arī ceļiem ir labāk. Tagad varu atkal nosēdēt pie saviem datordarbiem.
Tas ir iespaidojis pat manu dziedāšanu! Pirms tam es visa biju sasprindzināta, savilkta. Bet – kas ir dziedāšana? Tā ir brīvība! Lai skaņa lidotu, tev jābūt atbrīvotai! Tāpēc man ir kļuvis vieglāk arī dziedāt, un balss pēc fizioterapijas ir sākusi skanēt labāk. Elpa ir kļuvusi noturīgāka, jo taisām presītes, koordinācijas vingrinājumus, un tas viss trenē elpu.
Lai koncertētu, sevišķi vēsās baznīcās, kur sniedzu garīgās mūzikas koncertus, jābūt stiprai imunitātei.
Pērn apzināti izvēlējos baznīcas, kuras tiek kurinātas. Nopirku mazu bolero kažociņu, bet vienalga saslimu – no lielās slodzes un caurvēja. Decembrī Valmieras koncerta laikā biju tik slima, ka pat kažoks bija slapjš, kā es svīdu. Man bija drudzis, bet bija jādzied, jo nav jau variantu.
Lai vai kas – esmu priecīga par savu dzīvi Latvijā. Esmu te sevi pilnībā izmainījusi arī kā dziedātāja. Vairāk pievērsos klasiskajai, garīgajai mūzikai, latviešu kamermūzikai. Tas ir kas pilnīgi cits nekā Dienvidāfrikā. Lai to visu darītu, jārūpējas par veselību.
Es gribētu sievietēm novēlēt nebaidīties uzdrošināties, un, ja ir problēmas – tās jārisina. Un tas jādara laikus, nevajag kautrēties, baidīties.
Jā, savu speciālistu atrast ir grūti, bet to var izdarīt. Arī es varēju krietni agrāk pārkāpt pāri saviem kompleksiem, akceptēt to, ka mana fiziskā forma vairs nav kā Latvijas izlases skrējējai, ka tā ir zudusi. Ceļi ir tādi, kādi ir, bet mugurai es varēju pievērsties daudz savlaicīgāk! Līdz operācijām sevi nevajag novest. Kā man teica viens ķirurgs: «Griezts ir griezts, to jau vairs mainīt nevar.» Tāpēc jāmēģina risināt problēmas savlaicīgi. Esmu tādā sajūsmā par savu tagadējo vingrošanu, un ir mazliet žēl, ka nesāku to darīt uzreiz! Bet nekas – es to daru tagad. Novēlu disciplīnu – tev un arī sev!»
ENDIJA IESAKA ARĪ TEV:
- VINGRINĀJUMS CEĻIEM. «Negaidi, kad jau sāp un dur! Atrodi savu fizioterapeitu laikus. Ceļiem varu ieteikt šo vingrinājumu, ko vari pildīt mājās – …būs! »
- SODAS ŪDENS RĪTOS. «Ja ir palielināts skābes daudzums kuņģī, tas traucē balsij un dziedāšanai. Ņemu pustējkaroti sodas, apleju ar glāzi verdoša ūdens, pagaidu, līdz noiet stiprums, soda nošņācas, tad pieleju nedaudz vēsa ūdens, lai to glāzi varu izdzert. Dzeru katru rītu tukšā dūšā. Tas palīdz pret kairinājumu kaklā, klepu. Citreiz ar siltu sodūdeni arī skaloju kaklu klepus gadījumā. Bet noteikti ne ar sālsūdeni.»
- SĀLS VANNA. «Pēc stresainas dienas, kad vajag atpūsties, eju karstā vannā, kurai pievienoju veselu kilogramu rupjā sāls. Vannojos 15–20 minūtes. Pēc tam esmu mierīga, arī āda ir mīkstāka un maigāka, locītavas jūtas labāk.»
- ZEMPAPĒŽU APAVI. «Ja uzvelku augstos papēžus – uzreiz sāp mugura un ceļgali. Tāpēc ikdienā valkāju tikai zempapēžu apavus un jūtos labāk.»
- NEDZIEDU ĪPAŠAJĀS DIENĀS. «Daudzi varbūt to nezina, bet tā dziedātāju vidū ir izplatīta prakse. Tiesa, mūsdienās šī tradīcija iet mazumā – slavenām dziedātājām ir līgumi, koncertu grafiki, un ir grūti to ievērot. Bet, ja ir iespēja, es nedziedu. Balss saitītes šajās dienās piepampst, nevibrē tā, kā vajag. Tāpēc, lai tās nepārslogotu, dziedāt nevajag.»
