Rīga +9°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
3
-
0
-
1
-
0
-
Prieks ieraudzīt kolēģus
«Kā es jūtos šobrīd pēc pieņemtā lēmuma?» Sandra pārjautā. «Jūtos brīnišķīgi, un šo sajūtu rada iespēja darīt vienu konkrētu darbu. Man vairs nav jāmētājas starp producentes un raidījuma vadītājas pienākumiem, kas, pirmkārt, paņem nervus, otrkārt, abos virzienos varbūt ne visu var izdarīt perfekti, kas man vienmēr bijis svarīgi. Esmu darbdienu dienas ziņu producente, un mans uzdevums ir veidot ziņu saturu. Kopā ar kolēģiem izrunājam, ko tajās liksim, kādas ir iespējas sagatavot sižetus, padomāju par nākamo un aiznākamo dienu. No rīta kopā ar Panorāmas kolēģiem mums ir sapulcīte, kas tagad notiek pandēmijas laika režīmā. Kopš pavasara epidemioloģiskās drošības dēļ Ziņu dienests ir sadalīts pa visu lielo televīzijas māju, lai visi nebūtu viena biroja telpās, kā bijām kādreiz. Tagad katrs dzīvojam savā burbulī četros dažādos stāvos un nesatiekamies. Arī operatori un šoferīši katrā stāvā ir savi. Ja vienā brigādē kāds saslimst, lai darbu var turpināt cita stāva brigāde.
No rīta viss Ziņu dienests sazināmies tiešsaistē, un vismaz tajā brīdī varu ieraudzīt kolēģus, bet, nejauši satiekot cita stāva operatoru vai šoferīti, prieks ir milzīgs. Vakar, ejot mājās, pie studijas ārdurvīm satikos ar citas komandas operatoru. Stāvējām ar milzīgu distanci, un abiem bija pilnīga laimestība, pārmijot kaut dažus vārdus. Kad grimētavu koridorā ieraudzīju deviņpadsmitā stāva kolēģīti, viņa no liela attāluma man sauca: «Čau! Tu esi īsta?!…»
Videokonferences ir vienīgās, kurās cits citu redzam, bet ļoti, ļoti pietrūkst tā tiešā, cilvēciskā kontakta.
Nedrīkstam kontaktēties arī kafejnīcā. Esam izolēti pilnīgi visur. Grūts šis laiks, tāpat kā visiem, bet darbiņš uz priekšu iet, kolēģi strādā, un ziņu raidījumi notiek, kā notikuši.
Decembrī man bija jādodas karantīnā, jo bija kontakts ar inficētu personu. Pati nesaslimu, un tas man bija laiks tikai sev. Lasīju grāmatas, skatījos televīziju, apdarīju mājas darbus, kuriem pietrūcis laika. Ļoti mierīgi iztieku bez sabiedriskās dzīves, reizēm sazvanos ar tuvākajām draudzenēm. Tādā ziņā esmu savrupniece, bet darbā gan tāda neesmu, un šajā ziņā kolēģi esam līdzīgi. Strādājot vienā istabā, klusumā skan tikai datoru taustiņu klabēšana, un tad pēkšņi to pārtrauc kāda kolēģa pateikta frāze, pēc kuras aiziet vilnis – katrs kaut ko iejoko, un atkal iestājas klusums. Mums ir savi cilvēciskie brīži, kad kolēģis atbrauc no filmēšanas ar skumju stāstu, un tad puse redakcijas pašņukst, cits atbrauc un sasmīdina ar absolūtiem kurioziem.
Vienmēr esmu izjutusi kolēģu pleca atbalstu, kas iedrošina un uzmundrina, un ļoti novērtēju šo man doto dzīves iespēju – darīt darbu, kas patīk, un būt starp cilvēkiem, kurus gribas satikt.»
Nejaušību virkne
Sandras ceļš televīzijā aizsākās Valmierā – Vidzemes televīzijā, kuru izveidoja 1992. gadā. Gandrīz pirms trīsdesmit gadiem bijušais labi palicis atmiņā. «Pēc vidusskolas stājos Mūzikas akadēmijā uz svētku režisoriem, bet paliku tūlīt aiz svītras. Atgriezos Valmierā, strādāju un nākamajā gadā iestājos Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, mācījos par masu pasākumu režisori. Pārgāju uz neklātieni, lai varētu strādāt un mammai būtu vieglāk. Kādu dienu rajona avīzītē izlasīju sludinājumu, ka tiek meklēti radoši cilvēki darbam Vidzemes televīzijā. Pieteicos, un pēc provēm kameras priekšā man piedāvāja darbu.
Vidzemes televīziju izveidoja Gunta Matisone, viņa ir mana pirmā darbaudzinātāja, un vēl arvien esmu viņai pateicīga par tiem pamatiem, kurus viņa manī ielika, lai varētu strādāt televīzijā. Vidzemes televīzija bija celmlauzis reģionālo studiju izveidē. Mums bija sadarbība ar Latvijas Televīzijas Ziņu dienestu, veidojām sižetus, notika tiešie pieslēgumi Panorāmai. Atceros skaistumkonkursa pieslēgumu, kuru es vadīju. Man bija speciāli uzšūta samta kleitiņa.
Pēc četriem gadiem – 1996. gada rudenī – atnācu uz Rīgu, īrēju istabiņu komunālā dzīvoklī netālu no Dailes teātra dienesta ieejas. Strādāju mistiskā mazas televīzijas kantorītī, bet neredzēju tam darbam jēgu un aizgāju, ilgu laiku biju inteliģentā bezdarbniece. Tad nokļuvu neatkarīgo producentu apvienībā, kurai telpas bija Latvijas Televīzijā Zaķusalā. Tur kafejnīcā reiz satiku Ansi Bogustovu, biju ar viņu sadarbojusies, strādājot Vidzemes televīzijā, pēc kāda laika viņš mani pasauca uz provēm, un pēc pāris nedēļām aizgāja mans ēters. Tā es nonācu Latvijas Televīzijā.
Sāku ziņu raidījumā Rīta bums, pēc gada man piedāvāja vadīt Novadu ziņas, kas bija atsevišķs vakara izlaidums, pēc tam toreizējais Ziņu dienesta vadītājs Gundars Rēders uzaicināja pāriet uz Nakts ziņām, kas man likās jau augsts pakāpiens. Tad nāca Panorāma.
Nekad sev neko neesmu lūgusi. Kas man ticis iemērīts, to ar lielu atbildību un prieku esmu darījusi.
Nevienam neesmu aizlikusi kāju priekšā. Esmu bīdījusi kolēģus. Kad izlēmu aiziet no Panorāmas, ieteicu savā vietā Lauru Vondu, un viņa sevi apliecināja ar augstu profesionalitāti. Tagad man ir prieks par jauno kolēģi Ilzi Vēberi, kura mani nomainījusi Dienas ziņās.
Divdesmit trīs gadus Latvijas Televīzijā esmu bijusi kadra cilvēks, Ziņu dienestā visilgāk, un, iedomājot, ka visus šos gadus esmu darījusi arī vēl citus darbus, pati brīnos, kā esmu to spējusi. Esmu organizējusi un vadījusi lielus pasākumus saistībā ar Dziesmu svētkiem, tautas deju skatēm. Spilgti nospiedumi manī palikuši no lielām tautas sanākšanām Daugavmalā. Gan no pasākuma pirms daudziem gadiem, ko vadīju kopā ar Elvi Jansonu, gan ne tik seniem Līgo svētkiem, kuros biju pārī ar Juri Hiršu. Tā bija drausmīgi auksta vasara. Cilvēki stāvēja, satuntuļojušies biezās vējjakās, bet mums ar Juri tās četras piecas stundas vajadzēja izturēt vasarīgi ģērbtiem. Plānajā lina kleitiņā biju pārsalusi, un mikrofons man rokā trīcēja nevis no uztraukuma, bet no aukstuma drebuļiem. Arī tāds ir mūsu darbs.»
Valmieras meitene
«Mans dzīves ceļš ir sācies Rīgā, te es piedzimu, bet vispār esmu Valmieras meitene. Rīdziniece biju pirmos trīs gadus. Pie Zasulauka stacijas Darba ielā mums bijis dzīvoklītis, ko es neatceros. Man ir tikai atmiņu drupačiņas, kas palikušas no mammas stāstītā manā bērnībā. Viņa bija no Raunas, atnākusi uz Rīgu, strādājusi par trolejbusa vadītāju un visai savdabīgā veidā iepazinusies ar manu tēti. Viņš bija smagās mašīnas šoferis, un kādā reizē, braucot pa Brīvības (toreizējo Ļeņina) ielu, abi mēģinājuši viens otru apdzīt. Mamma vadīja 4. trolejbusu, kuram toreiz maršruts gājis gar lielo Universālveikalu, tagadējo Galeriju Centrs. Uz stūra bijis modes ateljē, un reiz tur viņas trolejbusam aizgājusi pa gaisu stanga, ietriekusies logā, izsitot stiklu, un uz stangas uzkabinājies manekens. Trolejbusā sākusies kliegšana: «Čeloveka ubiļi, čeloveka ubiļi!…»
Atceros laiku, kad mēs pārcēlāmies uz Valmieru. Tur pagāja mana apzinīgā bērnība, skolas gadi.
Vecāki izšķīrās, kad es vēl biju maza, un laimīgos ģimenes mirkļus esmu redzējusi tikai dažās melnbaltās fotogrāfijās.
Vienā ir mana pirmā dzimšanas diena Valmieras dzīvoklī. Man matos balta bante, sēžu klēpī smaidīgam tētim. Kad vecāki izšķīrās, viņš aizgāja dzīvot uz Mālpili, mēs sarakstījāmies. Tētis brauca pie mums ciemos.
Mums ar mammu nebija sarunu, kāpēc viņi izšķīrās. Mamma par to negribēja runāt. Kad tētis nomira, viņa māsa atdeva man vēstules, ko biju viņam rakstījusi. Viņš visas bija saglabājis, un arī es esmu saglabājusi tēta rakstītās. Manās atmiņās par tēti ir kaķēns, kuru viņš, gribēdams mani iepriecināt, reiz atveda, bet kaķītim vislabāk patika aizkari, kuros viņš nepārtraukti karājās un saplēsa tos driskās, un visur taisīja šmuces. Mēs dzīvojām pirmajā stāvā, mums bija liels pagalms un dārzs, kurā kaķītis gāja staigāt, bet, ienācis dzīvoklī, ar skubu nokārtojās gumijkoka kastē. Tas vairs nebija izturams, un vienā agrā rītā, vēl melnā tumsā, mēs ar mammu ar sabiedrisko autobusu braucām uz Mālpili, lai aizvestu tētim viņa kaķi.
Mēs ar mammu dzīvojām ļoti pieticīgi. Viņa strādāja vairākos darbos, bet klasē es biju viena no trūcīgākajām. Man bija vairākus gadus nēsāta skolas formas kleitiņa ar salāpītiem elkoņiem, viens nomazgāts atlasa priekšautiņš. Man bija kauns par to situāciju, kādā es biju, bet tāda nebiju vienīgā. Diezgan daudziem bērniem nebija pilna ģimene, dažus skolasbiedrus audzināja tikai vecmamma, un viņi, līdzīgi mums, dzīvoja trūcīgi. Man bijuši daudzi sāpīgi brīži ar nepatīkamām sajūtām, bet tie ir aizmirsušies, neatstājot nekādas mieles, taču viena bērnības trauma man ir palikusi. Tā varēja būt kāda piektā, sestā klase.
Man nebija slēpju, un slēpošanas stundai mamma aizņēmās no savas draudzenes visprastākās kocenes, nūjas bija divi nokrāsoti slotaskāti, kuru galos iedzītas lielas naglas. Arī slēpju zābaki bija aizlienēti, un tādā ekipējumā kopā ar klasi fizkultūras stundā es devos slēpot. Mums bija jālaižas lejā no 11 varoņu komjauniešu kalniņa. Es nekad to nebiju darījusi, un man bija bail. Vēl tās gaužām bēdīgās slēpes, ar kurām klumburoju. Kā es mācēju, tā šļūcu – zemā pietupienā, gandrīz kā ar ragaviņām. Visas klases priekšā fizkultūras skolotājs mani drausmīgi izlamāja – tizla, stulba, neko nemāki! Viņš bija lielisks skolotājs, bet tas pazemojums, kad apkārt stāv trīsdesmit bērni un skolotājs kliedz, ka esi pēdējā nejēga, bija šausmīgs. Gribēju, lai zeme tajā brīdī atveras un es pazūdu. Šausmīgi raudāju, un to stundu vēl šodien atceros. Nekad pēc tās man nav bijusi vēlēšanās kāpt uz slēpēm. Tā ir mana bērnības trauma, kurai neesmu tikusi pāri.»
Saule rasas pilienā
«Man nebija, kas iemāca slēpot, kas iemāca peldēt, kas iemāca braukt ar riteni. Mammai, skrienot no viena darba uz citu un vakarā pārgurušai pārnākot mājās, tam vienkārši nebija laika, un tomēr manās atmiņās palicis bērnības gaišums. Tas saistās arī ar ļoti agriem rītiem, kādi vēlāk bija, strādājot televīzijā, un es tos neizjutu kā sodību, jo man jau bija bērnības rūdījums. Mani agrās bērnības agrie rīti sākās ap pieciem, kad mamma gāja uz darbu. Viņa bija apkopēja partijas komitejā, kas atradās tieši pa diagonāli no mūsu mājas, un mamma mani ņēma līdzi, vienu mājās neatstāja.
Lielajā ēkā valdīja klusums, bijām ar mammu divas vien. Kabinetu bija daudz. Mamma spodrināja grīdas, un es vēl tagad atceros vaska un boniera smaržu. Palīdzēju izbērt papīra toverus, karafēs nomainīt ūdeni, nopucēt durvju zeltītos rokturus. Kad savus darbus biju apdarījusi, mamma atļāva man šļūkt uz dibena pa lielajām marmora kāpnēm, un tad es bumsījos lejā un kāpu atkal augšā. Tagad tajā mājā ir Vidzemes apgabaltiesa, kur strādā man ļoti mīļa draudzene. Esmu viņai stāstījusi, kā bērnībā tās lielās marmora kāpnes esmu uz dibena izšļūkājusi.
Tolaik tur bija arī dzimtsarakstu nodaļa, un sestdienās, kad notika laulību ceremonijas, izgāju pie savas mājas stūra un skatījos, kā līgavas baltajās kleitās laimīgas nāk ārā. Mūsu māja atradās starp centru un Burkānciemu, kur ir privātmāju rajons, pagriezienā uz estrādi, tai garām gāja dziesmu un deju svētku gājieni, teātra sarīkojumi. Visa pilsēta tad izgāja ielās skatīties, bet mēs stāvējām savas mājas pagalmā. Tā vieta bija riktīgi laba. Kad esmu Valmierā, noeju gar savu kādreizējo māju, paskatos uz saviem logiem. Dārza ar ābelēm, zemeņu un sakņu dobēm, kas man bija jāravē, vairs nav, to vietā ierīkots bērnu spēļu laukums, bet palikuši šķūnīši, kuru smaržu vēl atceros. Mums bija pat kūtiņa un sienaugša.
Bērnības atmiņas manī ir palikušas un atmirdz kā saule rasas pilienā. Pagājis jau tik ilgs laiks, bet tā pa īstam vēl arvien nevaru Rīgā iedzīvoties. Kad nāk pavasaris, zinu, ka Gaujas krastos plaukst mētras, zied ievas. Man arī Rīgā pagalmā pie mājas ir liela ieva, bet pavasara izbaudīšanas sajūta un prieks man palicis Valmierā. Šoziem, kad beidzot ir tik daudz sniega, atceros tā mirdzēšanu un gurkstēšanu bērnībā. Es daudz lasīju, arī pasakas, un, ejot pa tīro, mirdzošo sniegu, iztēlojos, ka tas baltais mirdzums ir princešu kleitu audums. Dīvaini, cik spilgtas bērnības atmiņās palikušas sajūtas. Gājieni uz teātri, kas bija vēl vecajā teātra ēkā, linoleja smarža teātra foajē. Atceros Liepājas teātra viesizrādi Zilais putns. To brīdi, kad zālē dziest gaisma un ar mazliet drebošu sirdi gaidu aizkara atvēršanos, skatuvi mirdzošās gaismās. Tā bija pasaule, kurā pazuda ikdienība.
Esmu cilvēks, kas ļoti daudz ko dzīvei uzsūcis bērnībā.
Valmierā, izņemot draugus, nekā cita man vairs nav. Kad sazvanos ar draudzeni, šajā nesatikšanās laikā mums ir saruna pusotras stundas garumā. Valmiera man ir atgriezusies arī ar meitas Elīnas klasesbiedrenes ģimeni, kas kļuvuši mums draugi. Viņiem Valmierā ir lauku mājas, un, tur ciemojoties, nolēmu, ka veco sienas pulksteni, kas mums ar mammu kādreiz bija Valmieras dzīvoklī un tagad ir pie manis Rīgā, gribu atdot šiem Rīgas draugiem, lai tas atgriežas Valmierā. Viņu mājās tas iederēsies.»
Mans bērns
«Savai mammai piedzimu vēlos gados, un arī man Elīna ir diezgan vēls bērniņš. Tagad viņai ir sešpadsmit gadi, mācās Teikas vidusskolas 10. klasē, dejo skolas deju kolektīvā Skabardzēni, un es ļoti priecājos, ka viņa atgriezās dejošanā. Pēc tam, kad iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos dalībniekiem atcēla gājienu, tad pandēmija atņēma svētkus, Elīnai bija atkritiens, pateica, ka vairs nedejos, bet es neatlaidos, pierunāju, ka jāturpina, un Elīna atkal dejo. Deju kolektīvā viņai ir brīnišķīgi draugi.
Kopš pirmās klases Elīna apmeklē dziedāšanas nodarbības studijā Nots, kur dzied ansamblī Pusnots, un tā atkal ir interesanta, radoša vide. Meitenes ir dziedājušas Zviedrijā, Ukrainā, Polijā, Baltkrievijā, Lietuvā, atgriezušās mājās ar godalgām. Mums izveidojusies brīnišķīga vecāku kompānija, braucam uz koncertiem, reizēm arī līdzi uz ārzemēm. Pēdējā braucienā pirms pandēmijas uz Baltkrieviju es neaizbraucu, jo darbā bija sarežģīta situācija un nebija, kas mani aizvieto. Mana darba dēļ meita ir cietusi, bet uz viņas pasākumiem esmu centusies tikt, jo atceros to sajūtu, kas man bija, kad skolas sarīkojumos, kuros piedalījos, ar acīm meklēju zālē mammu un saskumu, ja, daudzajos darbos strādādama, viņa nebija varējusi atnākt. Es zinu, cik tā mammas klātbūtne bērnam ir svarīga.
Katru gadu vasarā studija rīko nedēļu ilgas nometnes, kad pie viņiem brauc dziedātāji, aktieri, rīko meistarklases. Un tad ir noslēgums, kad vecāki atbrauc pēc bērniem un viņi sniedz koncertu. Tad ne tikai mammām, bet arī tētiem acīs ir asaras. Atceros Elīna tēta (Dziedātājs Andris Daņiļenko – L. B.) pārdzīvojumus, kad viņas agrīnā vecumā nekas neliecināja par muzikalitāti. Viņš nesaprata, kā tā var būt! Un tad bērnudārzā, kad Elīnai bija kādi pieci gadiņi, Ziemassvētku pasākumā abi palikām uz pauzes. Meitenei, kas dziedāja Circenīša Ziemassvētkus, Elīna piedziedāja bekvokālu, un tas bija patiešām labi. Paskatījos uz Andri, viņam acīs bija asaras.
Pēc meitas piedzimšanas man iznāca ļoti ātri atgriezties darbā. Tikai kādu pusgadu biju mājās. Kolēģīte Arta Andersone gāja projām no televīzijas. Man piezvanīja un jautāja, vai es varētu atgriezties. Pirms tam Panorāmā nestrādāju, man bija Dienas ziņas un Nakts ziņas. Nācās izšķirties, un es atgriezos, lai gan ik pa brīdim, kad devos uz darbu, pārdzīvoju, ka tik mazs bērniņš paliek citu pieskatīts.
Man bija viena ārkārtīgi sāpīga situācija, ko es vienmēr atcerēšos. Kad pēc krīzes, kuras laikā daļu darbinieku atlaida, biju palikusi rīta ziņās Labrīt, Latvija! gan kā moderatore, gan kā ziņu veidotāja.
Piecos no rīta pēc manis brauca mašīna, un kādā rītā, kad jau vēru durvis, lai ietu projām, pēkšņi pamodās Elīna un jautāja: «Mammīt, tu atkal aizej tumsā?…»
Tajā reizē viņa bija arī slima. Visu ceļu mašīnā raudāju, bet nevarēju palikt mājās, jo biju viena, kas tās ziņas veidoja.
Mums bija auklītes, un esmu pateicīga Andrim par viņa atbalstu. Kad piedzima Elīna, Latvijas Universitātē Sociālo zinātņu fakultātē rakstīju bakalaura darbu. Pa dienu ņēmos ar mazo, naktīs skatījos cauri novadu ziņas, jo tieši par tām rakstīju bakalauru. Elīna gan arī palīdzēja un naktīs mierīgi gulēja.
Auklīte mums bija līdz Elīnas kādai trešajai klasei, un man bija izstrādājies rituāls – rītos pavadīju meitu līdz skolai, pēc tam turpat netālu iegāju kafejnīcā, izdzēru kafiju, nācu mājās, apdarīju darbus, jo televīzijā man bija vakara posms. Meitu no skolas sagaidīja auklīte, iedeva pusdienas. Tagad mēs ar Elīnu esam divas. Vēl arvien turpat dzīvojam. Teikas rajons man ļoti patīk. Aiz dzīvokļa logiem redzu privātmājas dārzu, pavasaros tur zied ābeles, vasarā puķu dobes. Kad beigsies pandēmija, gribam ar Elīnu izremontēt dzīvokli. Viss jau ir savu laiku nokalpojis. Skapim durvis krīt laukā, ledusskapim neturas ciet, istabā pazudis griestu apgaismojums, jo slēdzim nepienāk strāva. Elīnas tētis mums palīdz, cik var. Atved, ja kaut ko vajag, nopirka Elīnai ļoti labu riteni. Atdeva viņai vienu no savām koncertu ģitārām. Elīnai patīk spēlēt, un viņai tā ir laba atslēgšanās mācību starpposmā.
Vienu brīdi manās un Andra attiecībās bija atstatums no manas puses, bet nekad neesmu liegusi Elīnai tikties ar tēti. Esmu pat mudinājusi, lai viņa piezvana, apjautājas, kā viņam iet. Saku, lai piezvana Andra mammai. Šobrīd ļoti jūtu līdzi Andrim. Pandēmijas laiks visiem māksliniekiem ir ļoti grūts. Mēs bijām kopā divdesmit vienu gadu. Man reiz kāds jautāja, vai man nav žēl to gadu. Nē, mums ar Andri bija ļoti daudz skaistu brīžu, brīnišķīgu notikumu, bet dzīve tā pagriezās. Esam šķīrušies, bet nevar norobežoties no cilvēkiem, kas bijuši tuvi un vienmēr paliks tuvi.»
Gribu atdot parādu meitai
«Lēmumu par aiziešanu no kadra un palikt pie vieniem darba pienākumiem pieņēmu arī Elīnas dēļ. Tā doma brieda jau ilgi, divarpus gadus vismaz. Sapratu, ka šis ir beidzamais brīdis, lai atdotu meitai parādu par gadiem, kad viņai manis pietrūcis. Kad bija mazāka un man bija vēlie vakari, teicu: «Meitiņ, negaidi mani, paēd un ej gulēt! Būšu vēlu.» Viņa vienmēr mani sagaidīja, bet kādas tad vairs sarunas. Neatceros, kad man vasarā būtu bijis normāls atvaļinājums, lai būtu kopā ar meitu. Tas vienmēr bijis sāpīgi.
Daudz ko Elīnas dzīvē esmu palaidusi garām, daudzi jautājumi kādos dzīves brīžos palikuši neuzdoti un neatbildēti. Vismaz tagad varēšu vairāk būt viņai blakus un atbalstīt. Mēs uzticamies viena otrai, esam kā draudzenes, izsmejamies, reizēm arī izraudamies, bet šis ir laiks, kad viņai vajag nopietnas sarunas ar mani. Vidusskolā ir liela mācību slodze, cita atbildība, vēl arī attālinātās mācības, kas rada spriedzi. Šonedēļ attālinātā režīmā notiek klases vecāku sapulce, un, ja man būtu jālasa dienas ziņas, vajadzētu lūgt kolēģiem to izdarīt manā vietā.
Kadra emocijas nekad neaizmirsīsies. Tās manī paliks. Bijušas reizes, kad kadrā iedrebējusies balss. Pārdzīvojumu radījis sižets, kas iet ēterā. Man bija jāpasaka sēru vēsts, ka mūžībā aizgājusi horeogrāfe Arta Melnalksne, manas meitas Elīnas deju skolotāja. Bija ļoti jāsaņemas, lai sižeta laikā nesāktu raudāt un kadrā spētu parunāt. Tādas emocijas man bija, arī nolasot ziņu, ka mūžībā aizgājis Eduards Pāvuls. Ilze Jaunalksne bija uzrakstījusi ļoti emocionālus vārdus, kurus bez balss drebēšanas es nebūtu varējusi nolasīt. Viņa tos ierunāja pati, un man bija jānolasa tikai studijas teksts. Nedod Dievs, ja jālasa, ka notikusi kāda nelaime ar bērniem, smagas ziņas par ugunsgrēkiem, katastrofām un bojā gājušiem cilvēkiem!
Pāris reizes esmu palūgusi kolēģi nostrādāt manā vietā, jo bijusi situācija, kad es vienkārši nespēju ieiet kadrā un runāt. Bijušas arī kādas mulsinošas sakritības, kad, lasot ziņas, bez iemesla pēkšņi aizlūst balss. Mana mamma bija slimnīcā, parastajā nodaļā, es strādāju Panorāmā, lasīju ziņas, un vienā brīdī jutu, ka kļūst grūti runāt. Otrā rītā aizbraucu uz slimnīcu, un mammas ārstējošais ārsts pateica, ka iepriekšējā vakarā viņa pārvesta uz reanimāciju. Tas bija noticis tieši tajā laikā, kad Panorāmā man sametās balss.
Darba dēļ bijuši dažādi upurīši, par lieliem upuriem es tos nesaucu, jo man patīk mans darbs, mans kolektīvs, mani kolēģi. Es nezinu, vai kāds mani vada, vai kādā brīdī kāds no augšas pasaka priekšā, bet visi lēmumi, ko esmu pieņēmusi, ir bijuši jauns pakāpiens un dzīves sakārtošana. Esmu pārliecināta, ka tā būs arī šoreiz.»
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
3
-
0
-
1
-
0
-
3 komentāri
