Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Santa 2016. gada novembra numurā.
Esmu labā dzīves posmā: atrodu arvien vairāk lietu, bez kā varu iztikt, un tas rada labsajūtu. Jaunībā uzņēmos nest vairāk, nekā kādam būtu tiesības no manis prasīt, – gan vajadzīgo, gan lieko, arī pārstrādādamās, kad jutos kā vergs un vergturis vienlaikus… Pienākot zināmam vecumam, secinu, ka ir vērts sev pajautāt, ko tiešām gribu un bez kā varu iztikt. Sākot ar skapi, beidzot ar to, kam veltu laiku un kur ieguldu enerģiju.
Tagad sev ikreiz pārjautāju: vai man tas tiešām ir jādara, vai tas man dos gandarījumu, vai šai lietā esmu neaizstājama… Ir pienākumi, no kuriem sevi tādā veidā atbrīvoju. Tā jūtos daudz harmoniskāka.
Citi lasa
Bet tādās pārdomās laikam nonāk katra sieviete, kura 90. gados bijusi vadošās pozīcijās un nesakārtotā, stresa pilnā valstī sākusi nozīmīgas, pat grandiozas lietas, strādājot pāri saprātīgām robežām un vēl audzinot bērnus… Mans dēls Krišs piedzima 1991. gadā – laikā, kad tapa Diena. Tagad mums ir lieliskas attiecības. Visām, kuras moka sirdsapziņa, mēģinot savienot darbu un bērnus, varu apgalvot: tu vari būt aizņemta darbā, bet svarīgi, ja mirkļos, kad esi ar bērnu, proti būt kopā PA ĪSTAM. Tagad manu prioritāšu un izvēļu sarakstu ietekmē mazdēls Teodors. Ir brīnišķīgi piedzīvot, kā top personība; mazdēlā to ir vairāk laika pamanīt. Viņš iezīmē pēctecības ķēdi, kas iestiepjas neizdibināmā nākotnē. Gribas, lai tā būtu laba.
Nesen uzdevu sev jaunu pienākumu – pierakstīt dzimtas atmiņas. Šī doma manī lēni top, vēl pie pildspalvas neķeros, vēl apdomāju.
Jaunībā izdarām nelabojamu kļūdu – nepierakstām vecāku, vecvecāku atmiņas.
Viņiem aizejot, it kā sarūkam, kļūstam caurspīdīgāki. Viņi aiziet, līdzi aiznesot manu attēlu, kurā es mācos staigāt, runāt, mācos strīdēties… Vecāki un vecvecāki zina par mums ko tādu, ko paši neapzināmies. Tas pazūd, un mēs dilstam.
Bet manas dienas ir pilnas interesantām nodarbēm. Kad iznāca vērtīgā un apjomā iespaidīgā grāmata par Alvi Hermani, tai veidoju ar viņu interviju, jo laikam esmu vienīgā, kas redzējusi visas režisora izrādes, tostarp arī ārzemēs…
Un man ir dārzs ar 107 rozēm. Prieks, kad jūnija beigās tas sazied un ir pilnos ziedos līdz salnām. Protams, nāk kaitēkļi un nezāles… Bet man patīk ar to ņemties – cimdi rokā un tupus rāpus. Esmu sava dārza Dievs, apsēžos goda krēslā un pārskatu valstību, allaž secinot, ka kādas krāsas nesader, kaut kas ir par garu… Pārveidojumi ir nebeidzami. Un – jo vairāk par dārzu uzzini, jo vairāk darba. (Smejas.) Jaunībā dārza darbi man bija nemīļas klaušas, un tēvs teica – redzēs, redzēs, pienāks vecums, kad tev patiks. Pienāca! Gēni varbūt – mans vecvectēvs bija dārznieks kādā Rīgas muižiņā.
Sieviete ar gadiem nomet sasaistību, viņa pietuvojas pati sev. Kļūst par to, kas viņa ir, piepilda savu apvalku. Jo tāds mazs bērniņš piedzimst – viss viņā ir, bet apvalks vēl jāpiepilda, gan apgūstot to, kas no senčiem ielikts, gan – šķeļot dzirksteles saskarsmē ar citiem.
Domājot par savu sievišķību, saprotu, ka par sevi ir jāpriecājas. Jāatceras pateikt, ka ir jauki ar sevi sadzīvot.
Pat ja ne vienmēr tā ir, jāatceras to pateikt. Iekšējās harmonijas vai disharmonijas izjūta visu pasaka priekšā – to nedrīkst ignorēt. Neviena no mums nav bezgalīgā iekšējā harmonijā, bet – vai nu tu esi, vai neesi mierā ar sevi.
Pārdomājot, kāpēc esmu pasaulē, kā atbildi esmu izvēlējusies šo – man ir dots ķermenis, prāts un jūtas, tāpēc mans uzdevums ir tos iespējami attīstīt. Asinu prātu, neaizmirstu just, eju uz jogu, daudz staigāju jūras malā.
Izjūta, ka esmu ar sevi mierā, gan mani neattur no muļķībām un pašpārmetumiem. Vienmēr vērts pārbaudīt, kas labo sajūtu izjauc. Piemēram, mežģīņains galdauts vai zvilnēšana mietpilsoniskā dīvānā nedēļām ilgi un televizora skatīšanās. Tad es būtu ļoti nemierā ar sevi, jo manām smadzenēm vajag kultūras barību un fiziskas nodarbības. Būt mierā ar sevi nenozīmē pastāvīgu komfortu, bet gan likt sev priekšā lietas, kas liek īpaši sasprindzināt spējas. Nu, neaizbrauksi uz visām pasaules zemēm, bet varbūt ir kas tāds, ko tev vajag pieredzēt par katru cenu. Man tie ir kultūrceļojumi – ja mērķis ir opera, izrāde vai izstāde. Intensīvais piedzīvojums liek vingrot prātam un jūtām. Tāpat kā joga.
Tas, vai kāda no mums jūtas vientuļa, ir atkarīgs tikai no mums pašām. Man nekad nav bijis laika justies vientuļai. Saprotu, ko nozīmē būt vienatnē – no agras jaunības man tas ir bijis ļoti svarīgi –, tikt uz laiku vaļā no pasaules, būt sev – lēni un mierīgi darīt to, kas svarīgs man pašai.
Laimīguma mirkļus tveru jebkur, – laimes izjūta atplūst bez iemesla, kad redzu – gaisma spēlējas koku lapās. Vai kad mazbērns smejas kā neprātīgs. Kad teātrī piedzīvoju īpašu izrādi. Svarīgi ļaut, lai laimes izjūta plūst, lai tu ar gadiem neuzaudzē biezāku ādu. Darbs medijos vai politikā man vairojis sapratni, ko ņemt vērā un ko neņemt, bet tā nav biezāka āda, tā ir kritiskā domāšana, bez tās nevar dzīvot.
Biju domājusi, ka mans ārējais tēls kopā ar cilvēkiem man apkārt mainījies tikai nedaudz, bet kad gadās ieraudzīt senu bildi, – no 90. gadu sākuma, 2000. gada… Tie šķiet pilnīgi svešādi cilvēki – ne vien savādi matu griezumi un apģērbs, bet – pat acu skats un ķermeņa valoda. Kurā brīdī tas noticis, kas to lai zina. Tomēr prieks par tiem – mums pagātnē.
