Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kopā ar īsto ir vieglāk nesalūst
Profesionālajā sportā Jānis Blūms ir jau kopš 17 gadu vecuma, un priekš basketbolista viņam ir bijusi gara karjera – 22 gadi. Tās laikā piedzīvoti gan kāpumi, gan kritumi, un šobrīd Jānis ar pārliecību saka – nekā svarīgāka par ģimeni nav: «Ģimene ir vienīgais, kas glābs, kad ir slikti. Man pašam, par laimi, tā nav gadījies, bet mums ir gana daudz piemēru, ka tad, kad ir nauda, visi ir draugi, bet, kad nav, novēršas. Ja tu redzi, ka kādam iet slikti, vajag piezvanīt un paprasīt, kā iet un vai nevajag palīdzēt. Tas var visu mainīt.»
Jānis atzīst – pašam īsti nav tādi brīži bijuši, kad pilnīgi viss brauc no kalna lejā, grūtākos brīžos kaut kā ir ticis galā paša spēkiem vai padalījies ar sievu. «Darbā neveiksmīgi brīži katram gadās,» saka Jānis. «Ja ir ģimenē viss normāli, ir vieglāk, ja nav – tad gan cilvēki sāk meklēt iespējas to atrisināt citādi. Kad dēls sāka iet skolā, ģimene vairs nebrauca man līdzi uz ārzemēm. Sieva ar bērniem Latvijā, es viens pats ārzemēs, gadās sliktāka spēle, tu esi viens, viss slikti un domā – kam man to visu vajag.
Tādos brīžos daudzi salūst – alkohols, cigaretes aiziet. Vai arī neveiksmīga dzīvesbiedre gadās, kamēr esi smuks, slavens un naudīgs, pieķeras, bet nauda beidzas, tu kļūsti nesmukāks, un viņa atrod citu. Tāpēc ir svarīgi būt kopā ar īsto cilvēku, lai arī neveiksmīgos brīžus var pārvarēt kopā. Tas noteikti palīdz. Labs piemērs arī ir svarīgs. Man ir bijuši labi piemēri ģimenē – brālis spēlēja basketbolu, brālis un māsa labi mācījās, un vecāki pastāvēja uz to, ka jāiegūst augstākā izglītība, un tagad man tas viss ļoti noder.»
Bez emocijām sportā neiztikt, un tas ir labi
Jānis Blūms atzīst, ka ir ļoti emocionāls cilvēks, tomēr kritiku panes labi: «Tā ir jāpieņem, jo tā dzen uz priekšu, ja tev ar galvu viss normāli. Ja ir slikta spēle, tātad jāšancē vairāk. Ja es slikti nospēlēju, nākamajā dienā biju treniņā pirmais un gāju prom pēdējais, mēģināju sev pierādīt, ka esmu labs, vislabākais. Tagad džekiem ir veceņu mentalitāte – katrs sasitums ir MRI (magnētiskā rezonanse). Es kā kluba vadītājs nevaru šito izturēt. Ir jāiet reizēm caur sāpēm, tas norūda, tas padara par veci.»
Viņš uzsver – sportā, it sevišķi spēlējot ārzemēs, ir jābūt labākam par citiem, par vietējiem džekiem, it īpaši spēlējot vienā pozīcijā, un tāda nemitīga sevis pierādīšana nenoliedzami rada milzīgu spiedienu. Taču sportistiem slavas mirklī ir svarīgi mācēt padomāt arī par nākotni.
«Tas ir ļoti liels izaicinājums, baigi smagi. Pēkšņi no rīta tu pamosties, un tev nav jāiet uz treniņu, un tev neieskaitīs katru mēnesi noteiktā datumā piecdesmit tūkstošus,» saka Jānis.
«Man bija vieglāk, man uzreiz piedāvāja palikt basketbolā, bet es pats nācu ar savām idejām. Šobrīd piesaistu finansējumu VEF, man patīk komunicēt, būt kluba sejai, rūpēties, lai klubam būtu labi. Es nevaru iztēloties, ka varētu tagad sēdēt un neko nedarīt.»
Kāpēc tomēr daudzi iekrīt bezcerībā, turklāt nemeklē palīdzību? Pēc Jāņa Blūma domām, iemesls ir pārāk liels ego – ja esi bijis veiksmīgs, bagāts un pēkšņi tā vairs nav, daudziem ir kauns atzīt, ka vajag palīdzību.
«Man gan patīk, ka man piezvana bijušie komandas biedri un paprasa, kā man iet, es arī vienmēr cenšos pamanīt, ka ar kādu vajag parunāties. Tas ir labi, ka ir emocijas. Tagad daudzi vecāki sūdzas par jauniešiem – viņš ir tik emocionāls, viņš tur raud, ārdās, – bet tas ir labi! Paskaties, Spānijā, Itālijā, tur tāda aktivitāte, bet pie mums jaunatnes treniņos – kapa klusums. Asaras vai sajūsmas saucieni par iemestiem punktiem, vai kaut kādas emocijas – to vajag!» ir pārliecināts Jānis Blūms.
