Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
17
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
ANAMNĒZE
- Bērnu ķirurgs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Veic gan operācijas stacionārā, gan konsultē poliklīnikā un uzņemšanas nodaļā.
- Pasniedzējs Rīgas Stradiņa universitātes Bērnu ķirurģijas katedrā.
- Dzimis Indijā, taču medicīnu studējis Maskavā un Rīgā.
- Dzīvo un strādā Latvijā jau vairāk nekā 12 gadu.
- Brīvi pārvalda hindi, angļu, latviešu un krievu valodu.
- Nāk no mediķu ģimenes: tēvs ir ķirurgs, mamma – ginekoloģe.
- Īpašības, ko dakterī novērtē viņa mazo pacientu vecāki: visu, kas ir vai tiks darīts, sīki un smalki izskaidro, ļoti atsaucīgs un pozitīvi noskaņots ārsts.
- Daktera vārds indiešu valodā nozīmē – mīlestība.
- Sieva – Jagriti, zobārste, tētis meitiņai Mišikai un dēlam Advikam.
– Dakter, atsauksmju forumos par jums raksta: «Ārsts nav latvietis, bet lieliski runā latviski un ir ļoti patīkams cilvēks.» Vai jūsu pacienti bieži brīnās par jūsu nelatvisko ārieni?
– Jā, katru dienu kāds paprasa: «Dakter, no kurienes jūs esat?» Tad stāstu visu stāstu no sākuma… (Smejas.)
Pēc tautības esmu indietis, līdz studiju gadiem visu savu dzīvi esmu pavadījis Deli, Indijā. Kā nokļuvu Latvijā? 1994. gadā no Indijas, līdzīgi kā Erasmus sadarbības programmā, devos studēt medicīnu uz Krieviju. Studēju septiņus gadus, iemācījos rakstīt un lasīt krieviski, jo visas mācības bija krievu valodā. Tagad padomāju – ārprāts, tās taču bija lietas, ko pat dzimtajā valodā reizēm ir sarežģīti uztvert, piemēram, ķīmija, fizika, bioloģija, anatomija…
Citi lasa
Pabeidzu studijas un devos atpakaļ uz Indiju. Tur man piedāvāja iegūt tālāku izglītību, mācoties rezidentūrā, un aicināja vai nu atkal doties studēt uz Krieviju, vai arī braukt uz Latviju vai Igauniju. Izvēlējos Rīgas Stradiņa universitāti, jo man šķita, ka arī šeit varēs studēt krieviski. Pirmajā studiju dienā aizgāju uz universitāti, bet tur man paziņoja, ka krievu valodas šeit vairs nav, un piedāvāja studēt angļu valodā par desmit tūkstošiem eiro gadā vai arī sešu mēnešu laikā iemācīties latviešu valodu un turpināt studijas latviešu valodā. Teicu: «Sorry, maksāt es neesmu gatavs. Ok, mācīšos latviešu valodu.»
Latviešu valoda nav grūta, salīdzinot ar krievu valodu, jo burti ir latīņu, viss ir saprotamāk, bet – garumzīmes! Tās man reizēm joprojām sagādā grūtības.
Vēlāk bija jāizvēlas, vai gribu būt pieaugušo vai bērnu ķirurgs. Man vairāk patīk strādāt ar bērniem.
Īstenībā tas galīgi nebija plānots – palikt Latvijā. Man vienkārši šeit iepatikās. Stradiņa universitātē piedāvāja turpināt mācīt studentus, rezidentus. Pašlaik esmu arī otrā gada doktorants, vēlos iegūt medicīnas zinātņu doktora grādu.
– Un par ko būs jūsu disertācija?
– Pētu aklās zarnas mikrobiotu jeb mikrofloru un jaunus asins seruma un urīna biomarķierus. Izrādās, aklās zarnas piedēklī bērniem iespējams konstatēt specifisku mikrofloru, kas veicina akūta apendicīta iekaisumu. Ar šo klīnisko pētījumu vēlos uzlabot palīdzības sniegšanu bērniem un pierādīt, ka ne visi bērni, kas ierodas slimnīcā ar sāpēm vēderā un kuriem ir apstiprināts aklās zarnas iekaisums, ir jāoperē. Dažreiz var ārstēt konservatīvi, ar zālēm.
Mani interesē viss, kas saistīts ar vēdera dobuma ķirurģiju un bērnu proktoloģiju. Apendicīts jeb aklā zarna, dažādas brukas, arī krāniņa un sēklinieku problēmas zēniem… Bet – ķirurgam ir jāzina viss, arī, kā diagnosticēt lūzumus un kā rīkoties dažādu smagu traumu gadījumā. Nupat uzņemšanas nodaļā ieveda desmitgadīgu meiteni ar žokļa lūzumu un izsistiem zobiem – cietusi ceļu satiksmes negadījumā, bērns neko neatceras. Uztaisījām datortomogrāfiju un plānojam sadarbībā ar Katastrofu medicīnas centru pārvest meitenīti uz sejas un žokļu ķirurģijas centru Stomatoloģijas institūtā.
– Kad šodien kolēģei teicu, ka došos uz interviju pie bērnu ķirurga, viņa sacīja – laikam jau cilvēks, kas izvēlējies strādāt ar bērniem, ir labs cilvēks.
– (Smejas.) Pirmkārt, bērns nevēlēsies tev atvērties, uzticēties, ja tu pats nebūsi ar viņu draudzīgs un atvērts. Tev jāpanāk, lai viņš godīgi izstāsta, kā jūtas, lai viņš runā… Īstenībā, tas laikam šajā profesijā ir visgrūtākais – iegūt kontaktu. Cik zinu, ar pieaugušajiem viss ir pavisam citādi.
Mans tētis Indijā ir pieaugušo ķirurgs – esmu redzējis, kā viņš strādā ar pacientiem, un saprotu, ka tā ir pavisam cita pasaule.
Otrs grūtais posms – saruna ar vecākiem. Protams, ārstam jāizstāsta vecākiem, kas bērniņam kaiš, ko plānojam darīt, kas ir izdarīts, kas jāievēro… Un tas ir diezgan atbildīgs uzdevums.
– Domāju gan! Vecāki taču ir satraukušies par savu atvasi.
– Tieši tā, es arī to saprotu. Tāpēc vecākos jāiedveš sajūta, ka viņu bērns ir labās rokās, ka viss būs kārtībā. Tas ir galvenais.
Studējot rezidentūrā par bērnu ķirurgu, man ļoti daudz deva pasniedzēji… Toreiz vēl strādāja profesors Jānis Dobelis, viņš man ļoti daudz iemācīja par bērniem, viņu psiholoģiju. Esmu pateicīgs arī profesoram Aigaram Pētersonam, kas ilgus gadus bija Bērnu ķirurģijas katedras vadītājs. Arī profesoram Arnim Eņģelim, kurš ir mana doktorantūras darba vadītājs. Visi šie cilvēki ir skolotāji ar lielo burtu, un es vienmēr vēlētos minēt viņu vārdus pirms savējā.
– Jūsu sieva arī esot ārste.
– Sieva studēja zobārstniecību Indijā. Mēs ilgu laiku draudzējāmies Facebook, sarakstījāmies, līdz Indijā aizgājām satikties. Aptuveni divus gadus mums bija mīlestība no attāluma.
Tad es teicu, ka Indijā vairs neesmu gatavs atgriezties un strādāt, – ja esi gatava, brauc pie manis uz Latviju. Viņa piekrita.
Pēc laulībām sieva iestājās Rīgas Stradiņa universitātē, lai piemācītos klāt pēdējo gadu un lai diplomu varētu pielīdzināt Indijā iegūtajai izglītībai. Pašlaik viņa strādā par zobārsti Stradiņa slimnīcas Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centrā. Prot arī latviešu valodu, bet ar krievu valodu iet grūtāk.
Pašlaik gan sieva ir dekrēta atvaļinājumā un ar abiem bērniem – piecgadīgo meitu un dēliņu, kam ir gads un divi mēneši, – dzīvo Indijā. Viņa maksimāli vēlējās izbaudīt šo laiku tur, siltumā, pie vecākiem. Arī es nupat biju uz desmit dienām aizlidojis pavadīt laiku kopā ar ģimeni, tikai vakar atlidoju. Tur ir tik forši – silts, dienā plus divdesmit pieci grādi, naktī – plus trīspadsmit.
(Dakteris lūdz mirkli uzgaidīt, esot jāapskatās sistēmā, vai ir veikts izmeklējums kādam bērnam, kas īsi pirms mūsu tikšanās un viņa dežūras beigām ievests slimnīcā ar galvas traumu.)
– Domās esat pie sava pacienta?…
– Īstenībā jā. Atveda bērnu, kurš, krītot uz ledus, sasita galvu, vairākas reizes bija vemšana, tāpēc ir aizdomas par smadzeņu satricinājumu. Veicām datortomogrāfiju, kurā, kā tagad redzu, viss ir kārtībā. Kolēģim, kurš mani nomanīja dežūrā, lūdzu, lai uzmet aci bildei, un, ja viss ir kārtībā, lai laiž bērnu mājās.
– Jūs interesē, kā tas beidzās.
– Jā, tieši tā. (Smaida.)
– Kādā senākā intervijā izlasīju, ka pirmajā dienā, ierodoties Latvijā, vispār bijāt tīri šokēts.
– O, jā… Izrādās, jums šeit bija svētku diena – 24. jūnijs, Jāņi.
Līdz tam biju pieradis pie Deli un Maskavas pūļiem, bet, izkāpjot no vilciena Rīgā, Centrālajā stacijā, tur nebija pilnīgi neviena cilvēka un visi veikali – slēgti. Tas bija kultūršoks.
Nesapratu, kādā nekurienē esmu ieradies. To sajūtu neaizmirsīšu nekad mūžā.
– Kopš tā laika jūsu dzīvē daudz kas mainījies…
– Tagad esmu Latvijas pilsonis un man ir Latvijas pase. Un tagad uz Indiju, uz mājām, man jālido ar vīzu. Vēlētos iegūt dubulto pilsonību, bet tas nav iespējams, jo Latvijai nav nekādu sakaru ar Indiju.
– Cik bieži dodaties uz Indiju?
– Vienreiz gadā uz divām atvaļinājuma nedēļām, tur padzīvoju pie vecākiem, satieku radiniekus. Pārējās divas atvaļinājuma nedēļas ar ģimeni braucam kaut kur citur, pilnīgi atslēdzamies no darbiem un atpūšamies. Arī mani vecāki, kas tagad jau ir pensijā, bieži lido pie mums ciemos, dzīvo Latvijā pat vairākus mēnešus. Arī viņiem ir uzturēšanās atļauja.
– Vai esat prātojis, kā virzīsies jūsu bērnu dzīves? Vairāk saistītas ar Indiju vai Latviju?
– Pilnīgi noteikti tās ritēs Latvijā, viņi abi ir Latvijas pilsoņi. Meita Mārupē iet bērnudārzā un ar mums mājās sarunājas tikai latviešu valodā.
Arī Indijas vecvecākiem viņa runā pretī un saka: «Kāpēc jūs neiemācāties latviešu valodu?!»
Meita arī nevar saprast indiešu virtuvi, vaicā man: «Tēt, kāpēc tu ēd tik asu ēdienu?» Viņai garšo latviešu ēdieni, un tie mums arī mājās jāgatavo. Meita praktiski ir vairāk latviete nekā indiete.
– Nekad neesat domājis kādā brīdī doties atpakaļ uz Indiju pavisam?
– Nē, man ļoti patīk strādāt Bērnu slimnīcā, man patīk darbs ar bērniem un vispār mans darbs. Ar visu esmu apmierināts. Starp citu, arī mans brālis ir studējis rezidentūrā Latvijā, agrāk viņš strādāja Austrumu slimnīcas stacionārā Gaiļezers, bet pašlaik strādā Somijā.
Viņš pēc profesijas ir radiologs un Somijā saņem piecas reizes lielāku algu nekā šeit.
Tas ir tik interesanti – dežurējam vienu un to pašu diennakti slimnīcā un algas atšķirība ir tik iespaidīga.
Jā, var jau teikt, ka Somijā arī viss cits ir dārgāks, tāpēc lielāka alga uz tā fona ir proporcionāla, bet tur tomēr arī sociālo garantiju un nodokļu sistēma ir sakārtotāka. Tas ir vienīgais, kas šeit varētu būt labāk, – mazliet lielākas algas, viss pārējais Latvijā ir ļoti labi.
Katru gadu uzstājos starptautiskos kongresos, satieku kolēģus no citu valstu slimnīcām, un man bieži ir piedāvāti varianti strādāt citur, piemēram, Skandināvijā… Kāpēc es nebraucu? Teikšu tā – es vairs negribu mācīties nevienu valodu. (Smejas.)
Godīgi sakot, nekad dzīvē nebiju iedomājies, ka no Indijas nokļūšu Krievijā, vēl mazāk – Latvijā… Es taču pat nezināju, kur tāda valsts atrodas! Taču tagad, ja neskaita mazās algas, varētu pat teikt, ka Latvija ir labākā valsts pasaulē, kur dzīvot!
– Cik interesanti, ka to saka cilvēks, uz kura dzimtenes fona Latvija ir tikai tāds niecīgs punktiņš pasaules kartē. Mēs, latvieši, paši gan par ļoti daudz ko sūdzamies.
– Starp citu, arī medicīnā pie mums tomēr viss nav nemaz tik slikti. Man slimnīcā bieži jāsatiek Latvijas pilsoņi no Īrijas, Anglijas, kas dzīvo tur, bet uz Latviju reizi gadā atbrauc nokārtot darīšanas, tikt pie ārstiem. Iedomājieties: tur, lai tiktu pie speciālista, nereti jāgaida rindā pat gadiem. Uz vienkāršām operācijām, ko mēs katru dienu veicam dienas stacionārā, viņiem jāgaida trīs gadus.
Tāpat neatliekamās palīdzības nodaļā ļoti daudzās valstīs bērni ar smagām traumām ir spiesti gaidīt pat trīs vai četras stundas, kad viņus apskatīs, jo ārsti ir tik, cik ir. Pie mums viss notiek daudz ātrāk, un vienalga cilvēki ir neapmierināti. Ja pusstunda jāpagaida, vecāki mēdz celt tračus no sērijas: «Kāpēc ārsts nenāk? Mēs pasauksim Bez tabu un uztaisīsim šovu!»
– Izklausās, ka kaut kas jūs tomēr spēj nokaitināt!
– Tādas, agresīvi noskaņotas, situācijas mani tiešām sadusmo. Es saprotu vecāku satraukumu, bet viņi reizēm nedomā, ka arī ārsti, mediķi, ir cilvēki, nevis roboti. Man vispirms ir kārtīgi viss jāpaskaidro iepriekšējam pacientam, un tikai tad varu pilnvērtīgi pievērsties nākamajam. Viss jādara secīgi. Reizēm gribas teikt: «Tikai mierīgi uzgaidiet un visu izdarīsim.»
Vēl mani reizēm sadusmo ģimenes ārsti. Viņi ir gudri, bet viņi reizēm baidās darīt elementāras lietas, kas viņiem būtu jādara.
– Piemēram?
– Elementāras pārsiešanas. Tā vietā, lai to izdarītu, ārsti mēdz mudināt: «Brauciet uz uzņemšanu, tur būs ķirurgs, un tur visu izdarīs.» Bet kas notiek? Vecāki tiešām atbrauc uz uzņemšanu, un ar ikdienišķām manipulācijām tiek aizņemta rinda. Tas mani reāli kaitina! Kāpēc jātērē valsts nauda par neatliekamo palīdzību ar lietām, ko var bez maksas un aizķeršanās risināt ambulatori?!
– Minējāt, ka operējat arī brukas. Tā vispār ir bieža parādība?
– Gan brukas, gan fimozes jeb priekšādiņas operācijas – diezgan populāra lieta, ko risinām dienas stacionārā.
– Atvainojiet, kas ir fimoze?
– Dzimumlocekļa priekšādiņas sašaurinājums puisīšiem, kad priekšādiņa neatbīdās. Ir divu veidu operācijas, kā to var atrisināt, – cirkumcīzija un dorsumcīzija. Pirmā nozīmē – pilnīga priekšādiņas apgraizīšana, bet otrs variants – priekšādiņā veic iegriezumu, lai to paplašinātu. Operāciju veic trijos gadījumos – ja priekšādiņā ir atkārtoti iekaisumi, tā nebīdās pāri dzimumlocekļa galviņai vai ja bērnam ir čurāšanas grūtības.
– Kā kaut kas tāds rodas?
– Fimoze var būt gan fizioloģiska, kad zēnam priekšādiņa vienkārši ir šaurāka, bet nerada nekādas problēmas, gan arī patoloģiska. Un tur ir daudz mītu…
Daudzi vecāki domā, ka līdz sešu gadu vecumam zēna krāniņu nedrīkst aiztikt, bet tā nav tiesa.
Jā, Eiropas urologu vadlīnijās rakstīts, ka līdz trīs gadu vecumam, ja priekšādiņā nav iekaisīgi procesi vai puisītim nav grūtības čurāt, to var neaiztikt. Bet vēlāk priekšādiņa katru dienu jāvingrina atbīdot un rūpīgi jāmazgā, jāievēro higiēna, citādi vēlāk tiešām var rasties problēmas. Bet tas atkal būtu jāstāsta ģimenes ārstiem.
Līdzīgi ir ar cirkšņa trūci jeb bruku, kas ir iedzimta patoloģija – biežāk puikām un 60 procentos gadījumu labajā pusē. Jaundzimušajiem un zīdaiņiem mēdz būt arī sēklinieka hidrocēle jeb izolēta vēdera dobuma šķidruma uzkrāšanās sēklinieku apvalkos. Vecāki reizēm ir salasījušies vai kāds viņiem stāstījis, ka līdz trīs gadu vecumam to nevajag operēt. Bet trūce plānveidā jāoperē tad, kad tā atklāta, iespējami tuvākā laikā, savukārt hidrocēle – pēc gada vecuma. Tās ir vienkāršas operācijas dienas stacionārā, ilgst no pusstundas līdz četrdesmit minūtēm, un pēcpusdienā, kad bērniņš ir pagulējis pēc narkozes un jūtas labi, drīkst doties mājās.
– Kas jāievēro pēc tam?
– Pēc trūces vai hidrocēles operācijas pirmās septiņas dienas jāievēro miera režīms, tad jādodas pie ģimenes ārsta izņemt diegus un vēl kādas trīs nedēļas jāpadzīvo mierīgāk – nevajadzētu doties uz sporta nodarbībām vai uz kalna slēpot. Drošībai, lai netraumētu operēto vietu. Tas arī viss.
Bet pēc priekšādiņas operācijas pirmās četras dienas ap krāniņu ir plāksteris, pēc četrām dienām to var noņemt, un tad jātaisa vanniņas ar kumelīšu tēju vai zilajiem graudiņiem un jāapstrādā āda ar antibakteriālu krēmu. Tas arī viss. Šuves pašas uzsūksies.
Vēl viena lieta, ar ko bieži nākas saskarties ambulatorā pieņemšanā – aizcietējumi, bērns sūdzas, ka viņam sāp dupsītis, ka viņš nevar pakakāt… Parasti tie ir funkcionāli traucējumi, kas rodas, uzsākot bērnudārza vai skolas gaitas – mainās ēdienkarte, dienas ritms, stress… Un to visu var izmainīt, pakontrolējot, ko bērns ēd, cik daudz, kad, vai viņš vispār mājās ēd, vai lieto šķidrumu. Patiesībā elementāras lietas. Bet vecākiem bērna vēdera izeja nereti ir pilnīgi tumša bilde.
Attiecībā uz saviem bērniem uz katru lietu skatos kā bērnu ķirurgs.
Kad savācu meitu no bērnudārza, vienmēr jautāju: «Vai esi šodien kakājusi, ko esi ēdusi?» Analizēju, kas ar viņu notiek. No tā, ko katru dienu redzu slimnīcā, vēlos savus bērnus pasargāt.
– Tagad daudzi latvieši brauc uz Indiju atgūt iekšējo mieru. Kā jūs uz to skatāties?
– Nav slikti. Es pats kādreiz mēdzu braukt uz Dienvidindiju uz ājurvēdas klīniku atpūsties. Tā ir pilnīgi cita pasaule nekā tā, kurā mēs dzīvojam ikdienā. Šajās klīnikās ir pilnīgi cita dienas gaita: jāmostas četros no rīta, tad ir masāža, brokastis, jau septiņos vakarā jāiet gulēt. Tur nav atļauts mobilais telefons, tikai pats nepieciešamākais apģērbs, ļoti vienkārša gulēšana uz dīvāna, nekādas ekstras…
– Neesmu bijusi Indijā, bet daudziem pirmais, kas nāk prātā, izdzirdot par Indiju, ir netīrība.
– Pilnīgi piekrītu. Tur nav gaisa, ir grūti elpot. Viena maza pilsētiņa ir tikpat apdzīvota kā visa Latvija. Īstenībā, ja jūs domājat, ka Indijā esmu bijis visur – tā noteikti nav. No dienvidiem līdz ziemeļiem ir 3500 kilometri, un visur es neesmu bijis.
– Ko novēlētu redzēt katram Indijā?
– Andamanu salas – tālākais Dienvidindijas punkts, četrsimt kilometru no pašas valsts. Tur nav neviena cilvēka, esi tur viens pats savā hatā, dari, ko gribi, visa pludmale ir tava, lai dabūtu pārtiku jābrauc divus kilometrus. Šī sala atrodas četru stundu lidojuma attālumā no Deli. Savukārt labākās ājurvēdas klīnikas atrodas valsts dienvidrietumu krastā – tur var izvēlēties jebkuru.
– Latviešiem ļoti patīk tautas medicīna. Kas no indiešu arsenāla ir tāds – neaizvietojams?
– Ēterisko eļļu smēres, ko tūristi, tostarp latvieši, ved no Indijas. Arī paši indieši tās lieto. Man gan kā klasiskās medicīnas ārstam grūti saprast, kas tieši tajās ir iekšā, bet smēres tiešām ir efektīvas.
– Kas jums pašam visvairāk pietrūkst no Indijas?
– Tējas. Esmu tēju fans. Dienvidindijā audzē gan zaļo, gan melno tēju, un tām ir fantastisks aromāts. Vakar atlidoju mājās, un bagāžā trīs kilogramus man aizņēma tēja. Rīgas lidostā muitas zonā man uzreiz prasīja: «Kas ir iekšā bundžiņās?» Teicu: «Tēja, vai gribat pagaršot?» Darbinieki nosmējās: «Nē, nē, paldies,» un palaida mani tālāk. (Smejas.) Arī garšvielas daudz vedu no Indijas, bet asās garšvielas maz mājās izmantojam, jo meita tādus ēdienus neēd.
Rīgā visindiskākais preču piedāvājums varētu būt Hanumans veikaliņā uz Krišjāņa Barona ielas – bet tur ļoti daudz kā nav un tur ir diezgan dārgi. Indiešu produkti patiesībā nav dārgi. Tiesa, viena lieta gan, – man ļoti pietrūkst mango.
Tik sulīgs un salds mango kā Indijā šeit nav nevienā veikalā.
Toties esmu pamanījis, ka jūs, latvieši, nevarat dzīvot bez kartupeļiem. Ja bērnu izraksta no slimnīcas, pirmais, ko vecāki vaicā, ir: «Vai drīkst ēst kartupeļus.» Tad saku – jā, droši, drīkst ēst kartupeļus. (Smejas.)
– Teicāt, ka jūsu dienas ir ļoti noslogotas, saplānotas pa stundām… Kas jums palīdz atgūt enerģiju?
– Būšana mājās kopā ar bērniem. Tad visa iztērētā enerģija ir atpakaļ!
Vienīgi vasarā man patīk braukt ar divriteni un strādāt dārzā.
– O, jums ir dārzs?
– Jā, arī siltumnīca. Manā dārzā aug dārzeņi no Indijas, ko nevar dabūt Latvijā, piemēram, okra jeb ladyfinger, speciāla, ļoti aromātiska un sulīga piparmētra no Indijas, arī arbi jeb taro augs Colocasia esculenta, kas ir ļoti līdzīgs kartupelim, vēl ļoti interesants dārzenis ir rūgtā melone jeb bitter melon. Sēklas pērku Indijā.
– Ko jums nozīmē Ziemassvētki?
– Tas ir laiks, kad gribētos atpūsties kopā ar ģimeni, bet vienmēr iekrīt dežūras slimnīcā. Mums, indiešiem, tradicionālie svētki ir Divali – tas ir kā indiešu Jaungads, kas pēc indiešu kalendāra sākas oktobrī vai novembrī. Svinam tos līdzīgi kā Ziemassvētkus – dodam cits citam dāvanas, gatavojam maltīti, braucam ciemos…
– Sakiet, vai jums Latvijā ir draugi?
– Daudz. Tepat slimnīcā, kolēģi, ķirurgi, arī kaimiņi. Daudzi no viņiem ir latvieši. Man īstenībā ļoti patīk sabiedrība, neesmu vienpatis.
Man patīk, ka katra diena ir kā ballīte.
