Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
2
-
1
-
1
-
0
-
1
-
0
-
«Man riebjas sports,» vietnē X vaļsirdīgi paziņo Sanda Dejus. «Nav prieka ne pirms, ne pēc, ne procesā. Esmu izmēģinājusi visādus sporta veidus, bērnībā gājusi vieglatlētikā, ziemās labi padevās slaloms…
Baseins, sporta zāle, komandu sporta veidi – viss sagādā tikai riebumu,» teic Sanda
un atklāj, ka sportot spēj tikai ar piespiešanos.
«Kaut kas bezjēdzīgs tajā sportā man šķiet. Tas, ka tur ķermenī muskuļi parādās, man nešķiet motivējoši. Es laikam nespēju darīt kaut ko bezjēdzīgu. Sakraut malkas grēdu ir jēgpilni un fiziski forši,» Sanda uzskata. Viņa gan atzīst, ka, pārvarot riebumu, tomēr dodas uz sporta klubu.
Sanda ātri vien atrada līdzīgi domājošos – izrādās, sports dara laimīgus nebūt ne visus. «Beidzot kāds to pateica skaļi!» priecājas dāmas un atrodas arī pa kādam kungam, kurš godīgi pasaka – sports nav viņa hobijs. «Visiem liekas, ka nepatīk, jo nekad nav mēģināts. Tiklīdz pamēģināsi, iepatiksies, pēc pāris mēnešiem iemīlēsi…
Bet prieks, ka neesmu viena tāda,» uzklausot citu cilvēku pieredzi, secina Sanda.
Protams, viņa saņēma arī vairākus ieteikumus tomēr meklēt un atrast savu sportisko aktivitāti – izmēģināt cīņas sportu, spēlēt tenisu, nodoties autosportam, dejot. Diemžēl dejot Sandai arī riebjoties…
«Man ļoti žēl, ka tā. Vienīgais, kas man patīk, ir fizisks darbs. Kraut malku, tīrīt sniegu, lasīt ābolus. Tam ir kaut kāda jēga, plus fiziskā slodze. Ziemā Ulubelē palīdzēju tīrīt sniegu. Tas bija lieliski. Jāveido kaut kādu talcinieku klubs,» spriež viņa.
