Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Iepazīsties, Lūiss Veins (Louis William Wain) – britu mākslinieks, gleznotājs, viens no ievērojamākajiem Viktorijas laikmeta pasaku ilustratoriem, dzīvnieku tiesību aizstāvis. Un, kā izrādījās, cilvēks ar psihiskiem traucējumiem, šizofrēniķis.
Talants un slimība no mātes
Lūiss Veins bija pirmdzimtais tekstilmākslinieku un rokdarbnieku daudzbērnu ģimenē. Pēc viņa ģimenē piedzima piecas māsas. Lūiss bija fiziski vājš bērns, turklāt viņam bija iedzimts defekts – zaķalūpa –, tāpēc līdz 10 gadiem viņš mācījās mājās un tikai tad iestājās skolā. Diemžēl zēnu klasesbiedri izsmēja, nemitīgi kaitināja, tāpēc Lūiss bieži bastoja stundas un bezmērķīgi klīda pa Londonas ielām. Kaut arī Lūiss ar īpašu mīlestību pret mācībām neizcēlās, viņam tomēr izdevās iestāties Rietumlondonas mākslas skolā, veiksmīgi to pabeigt un pēc izlaiduma kļūt par zīmēšanas skolotāju.
Kad Lūisam bija 20 gadu, ģimene zaudēja apgādnieku, un viņš bija spiests meklēt labāk apmaksātu darbu, lai uzturētu nepilngadīgās māsas un māti. Kaut kādu naudu viņam izdevās nopelnīt, zīmējot žurnāliem populāros pastorālos sižetus un pārdodot gleznas, kurās attēlots lauku romantisms.
Citi lasa
Radošums Lūisam bija šūpulī ielikts. Viņa mamma bija ļoti apdāvināta sieviete – nodarbojās ar baznīcu un katedrāļu noformēšanu, radīja skaistus turku paklāju rakstus.
Tomēr mantojumā no mātes Lūiss ieguva ne tikai māksliniecisko talantu, bet arī psihisku slimību.
Pirmo tā nopļāva viņa mīļoto mazāko māsu. Jau trīsdesmit gadu vecumā viņa nonāca psihiatriskajā slimnīcā. Pārējās māsas visu savu dzīvi nodzīvoja kopā, līdz pat pēdējam elpas vilcienam esot blakus mātei.
Pirmā laulība beidzas traģiski
Divdesmit triju gadu vecumā Lūiss Veins apprecējās. Par viņa izredzēto kļuva viņa māsu guvernante Emīlija Ričardsone – viņai tolaik bija nedaudz vairāk par trīsdesmit. Laulības ar pirmo sievieti, kas viņam trāpījās ceļā, turklāt daudz vecāku par viņu, drīzāk bija kā protests pret konservatīvajiem mātes noteikumiem. Šīs attiecības gan nebija ilgas: Emīlijai tika diagnosticēts krūts vēzis, un trīs gadus pēc kāzām viņa nomira. Mākslinieks bija spiests atgriezties ģimenes mājā, kur viņu atkal sagaidīja uzmācīgā mātes kontrole.
Kamēr viņa sieva slimoja, Lūiss viņai uzdāvināja melnbaltu kaķēnu, ko nosauca par Pīteru (par godu Krievijas caram Pēterim I). Lai izklaidētu Emīliju un uzlabotu viņai omu, Lūiss iemācīja kaķēnam visādus trikus – piemēram, mierīgi sēdēt grāmatas priekšā ar rotaļu brillēm uz acīm. Mākslinieks bieži zīmēja ģimenes mīlulīti, kurš pēc Emīlijas nāves kļuva par viņa vienīgo prieku dzīvē.
Tā sākās Veina romāns ar kaķi, kas ilga vairāk nekā trīsdesmit gadu.
Kaķi kļūst līdzīgi cilvēkiem
Pakāpeniski kaķu tēma viņa mākslā sāka dominēt. Zīmīgi, ka augot mākslinieka meistarībai, viņa kaķi kļuva arvien antropomorfāki jeb cilvēkveidīgāki. Pirmais Veina zīmējums ar šādiem kaķiem – Kaķēnu Ziemassvētku ballīte – bija nopublicēts kāda Londonas ziņu laikraksta gada pēdējā numurā. Ilustrācijā bija attēloti 150 kaķi! Un, lai arī viņi bija cilvēciskoti, tomēr joprojām staigāja uz četrām kājām un bija bez apģērba.
Vēlāk Veina kaķi jau pacēlās uz pakaļkājām, viņš tos ietērpa modernos kostīmos un piešķīra viņu purniņiem cilvēcisku mīmiku. Minči sāka spēlēt uz mūzikas instrumentiem, dzert tēju, lasīt grāmatas, pīpēt, nodarboties ar sportu un ieguva milzu popularitāti Viktorijas laikmeta Anglijā.
Un tas notika par spīti tam, ka tolaik visiem mākslas darbiem, kas neatbilda akadēmiskajiem kanoniem, bija risks tapt nomētātiem ar akmeņiem.
Veins atcerējās: «Kad es pirmo reizi nopublicēju savus zīmējumus, attieksme pret kaķiem bija pilnīgi citāda. Vīrietis, kurš izrāda interesi par kaķiem, par to, kā viņi kustas, izskatījās teju kā homoseksuālists». Taču drīz vien pats Herberts Velss, slavenais rakstnieks, izteicās par mākslinieku: «Viņš ir pārvērtis sevi par kaķi. Viņš ir izgudrojis kaķu stilu, kaķu sabiedrību – veselu kaķu pasauli. Visiem Anglijas kaķiem būtu jākaunas, ja viņi kaut nedaudz nelīdzināsies Luisa Veina kaķiem.»
Veina kaķi bieži parodēja cilvēku uzvedību, par ko rakstīja arī pats mākslinieks: «Es ņemu savu bloknotu uz restorānu vai jebkuru citu vietu, kur pulcējas ļaudis, un vienkārši zīmēju cilvēkus viņu dabiskajās pozās kā kaķus, piešķirot tiem iespējami vairāk cilvēcisku īpašību. Tas piešķir maniem zīmējumiem divējādu raksturu, un es tos uzskatu par saviem labākajiem humoristiskajiem darbiem.»
Aktīvs dzīvnieku tiesību aizstāvis
Savā trīsdesmit gadu ilgajā karjeras laikā Lūiss Veins radīja līdz 600 šādu zīmējumu gadā. Viņš ilustrējis aptuveni simt bērnu grāmatu, publicējis neskaitāmus zīmējumus avīzēs un žurnālos, kā arī Lūisa Veina gadagrāmatu, kas iznāca no 1901. līdz pat 1915. gadam. Liels pieprasījums bija arī pēc Veina zīmētajām pastkartēm.
Mākslinieka vārdu aktīvi izmantoja cīnītāji par dzīvnieku tiesībām, viņš bija vairāku labdarības organizāciju biedrs, nodarbojās ar dzīvnieku aizsardzību. 1890. gadā viņš pat tika izvēlēts par Anglijas Nacionālā kaķu kluba prezidentu.
Veins sapņoja, ka viņa darbs palīdzēs izskaust parasto britu viduslaiku aizspriedumus. Tolaik tādas rūpes par dzīvniekiem tika uzskatītas par kaut ko dīvainu.
Reiz Veins ieraudzīja, kā tukšs autobuss ripo lejup pa kalnu, riskējot notriekt pār ceļu skrienošu kaķi. Šis kautrīgais un neizlēmīgais vīrietis nedomājot ielēca autobusā un pagrieza stūri pretējā virzienā. Viņu nemaz neuztrauca paša drošība. Slimnīcā nācis pie samaņas, mākslinieks pajautāja: «Kā kaķim ar veselību?»
Trūkst biznesa ķēriena
Par spīti savai popularitātei, māksla Veinam knapi nodrošināja iztiktu. Viņš bija reālajai dzīvei absolūti nepiemērots cilvēks, turklāt viņam pastāvīgi vajadzēja uzturēt māti un māsas. Uzņēmēja talants viņam nepiemita – Lūiss Veins bija ļoti vienkāršs un lētticīgs, allaž iekūlās dažādās finanšu avantūrās, ar vieglu roku varēja ieguldīt lielu daļu savu ietaupījumu kaut kāda apšaubāma izgudrojuma radīšanā.
Mākslinieks absolūti nemācēja tirgoties, maksa par viņa pakalpojumiem bija neadekvāti zema. Viņu neuztrauca arī autortiesību ievērošana. 1907. gadā viņš pamanījās iekrist parādos tik dziļi, ka viņam pat draudēja tiesa. Nobijies no soda, Veins aizmuka uz Ameriku.
Amerikāņu publika sagaidīja viņu ar sajūsmu. Tur viņš saņēma vairākus lielus pasūtījumus, taču jau atkal neveiksmīgi ieguldīja gandrīz visu naudu.
1910. gadā nomira mākslinieka māte, un viņš atgriezās Anglijā. Pirmā pasaules kara laikā Veins saņēma vien sešus pasūtījumus grāmatu ilustrēšanai un dzīvoja uz nabadzības robežas. Interese par mākslinieka darbiem atdzima vien 20. gadsimta beigās. Kolekcionāri pirka atklātnes ar Veina zīmējumiem par 500–800 dolāriem, bet oriģinālus varēja iegādāties par 5 līdz 35 tūkstošiem dolāru.
Nonāk psihiatriskajā slimnīcā
Līdztekus neveiksmēm karjerā un pastāvīgai trauksmes par ģimenes labklājību Veinam 1917. gadā strauji sāka progresēt psihiskā saslimšana. Viņš cieta no halucinācijām, kļuva agresīvs un maniakāli aizdomīgs. Viņu baidīja tehniskais progress, viņš centās pārliecināt apkārtējos, ka kinematogrāfs zog elektrību no skatītāju smadzenēm. Veins nakts vidū varēja iziet no mājas un klīst pa pilsētu, nemitīgi pārbīdīja mēbeles savā istabā, apsūdzēja māsas zādzībā, rakstīja neskaitāmus murgainus tekstus, kuros redzēja jēgu, bet apkārtējie nesaprata ne rindiņas. Beigu galā viņš sāka sist māsas un vienu no viņām nogrūda pa trepēm.
Pēc visiem šiem notikumiem Veins tika ievietos Springfīldas psihiatriskajā slimnīcā, kas paredzēta nabadzīgiem pacientiem. Gadu vēlāk ziņkārīgie žurnālisti bija uzsākuši izmeklēšanu par mākslinieka Lūisa Veina mīklaino pazušanu un noskaidroja viņa atrašanās vietu. Par Veina likteni ieinteresējās Lielbritānijas premjerministrs, un mākslinieks tika pārcelts uz daudz komfortablāko Betlēmes Karalisko slimnīcu. Lūisa Veina darbi joprojām glabājas slimnīcas muzejā.
1930. gadā Veinu pārveda uz nelielo Nepsberijas klīniku, kur viņam ļāva zīmēt un kontaktēties ar audzētavas kaķiem. Tur mākslinieka stāvoklis nosacīti stabilizējās, viņš turpināja zīmēt, tomēr darba stils slimības vai psihotropo medikamentu iespaidā, kas tolaik bija ļoti populāri, bija mainījies.
Kaķu purniņu izteiksme ieguva trauksmes, izbīļa un agresijas toņus.
Antropomorfos dzīvniekus sāka nomainīt pusabstrakti kaķi. Pēdējie Veina darbi sastāvēja no fraktāļu rakstiem, kuros kaķu purniņu kontūru var tikai uzminēt. Šos darbus bieži izmanto kā dinamisku ilustrāciju tam, kā mainās mākslasdarbu raksturs šizofrēnijas attīstības procesā. Tomēr tas nav īsti pareizi. Ņemot vērā, ka Veins nekad nedatēja savus darbus, nav zināms, vai šīs sērijas zīmējumi ir parādīti hronoloģiskā kārtībā.
Dzīves pēdējos gados māksliniekam tika novērota demence. Viņš tikpat kā necēlās no gultas, zaudēja runas spējas, bija ļoti agresīvs un negatīvi noskaņots pret jebkuru ārstu iejaukšanās mēģinājumu. Lūiss Veins nomira 1938. gadā 78 gadu vecumā no nieru mazspējas.
Top filma par Lūisa Veina dzīvi
Galvenajā lomā seriāla Šerloks zvaigzne, britu aktieris Benedikts Kamberbačs. Viņš šobrīd aktīvi strādā pie Lūisa Veina lomas tāda paša nosaukuma filmā. Covid 19 pandēmijas dēļ filmēšana gan uz laiku apturēta, taču, tiklīdz tiks dota zaļā gaisma, darbs pie filmas turpināsies. Veina sievas Emīlijas loma uzticēta aktrisei Klērai Fojai, kura zināma pēc šobrīd ļoti populārā seriāla Kronis. Par pašu filmu un sižetisko līniju pagaidām zināms ļoti maz.
