Baumaņu Kārļa dzimtas noslēpumi — līdz šim nezināmais par Latvijas himnas autoru

Dzimis 12 bērnu ģimenē

Baumaņu Kārļa vecāki Jākobs un Anna bija vidzemnieki. Jākobs Baumanis ir cēlies no Matīšu draudzes Pučurgas muižas, bet viņa sieva Anna Feldmane – no kaimiņos esošās Burtnieku draudzes. 1819. gadā viņi salaulājās un pārcēlās uz dzīvi Pučurgas muižā, no kurienes 1834. gadā pārcēlās uz Indriķu pusmuižu Limbažu apkaimē. Taču jau drīz vien visa kuplā Baumaņu ģimene pārvācās uz Lemšukalnu mājām pusotra kilometra atālumā no Limbažiem.

Šajā laulībā piedzimuši 12 bērni – astoņi dēli un četras meitas, taču pagaidām ziņas atrastas par 11 atvasēm. Baumaņu pirmās meitas – Marija un Ilze – mirušas jau zīdaiņa vecumā. Dēls Jānis, kura mūžs aprāvās 31 gada vecumā, bija skroderis, bet Antons (Tenis) Baumanis Limbažos apguva kurpnieka amatu. Meita Anna apprecējās un dzīvoja Limbažos.

Dēls Pēteris, kura mūžs bija tikai 23 gadi, bija galdnieks, bet Mārtiņš Baumanis Sanktpēterburgā apprecējās ar krievieti un bija kurpnieks. Dēls Jēkabs Sanktpēterburgā nokārtoja mājskolotāja eksāmenu un ieguva skolotāja vietu Sv. Annas bāreņu patversmē. Par komponista jaunākajiem brāļiem – Eduardu un Ernestu Baumaņiem – nekas daudz nav zināms, vien fakts, ka Ernests apguva maiznieka arodu un strādāja Limbažos.

Kārlis Baumanis bija slavenākais Baumaņu atzara pārstāvis. Viņš piedzima 1835. gadā 11. maijā Viļķenē. Kārlis bija zinātkārs puisēns. Par savu pirmo izglītību Kārlis rakstīja: «Savā sestajā mūža gadā es jau pazinu dažus burtus un līdz astotajam biju nezinot iemācījies jau diezgan tekoši lasīt. Līdz ar to jau sāku dažus burtus vilkt ar krītu uz sienas un tāfeles, man piepalīdzēja vecākie brāļi.» Arī ganos ejot, zēns vienmēr ņēma līdzi grāmatas.

1847. gadā viņš sāka apmeklēt skolotāja Šmita dziedāšanas stundas. Par tām vēlāk rakstīja: «Ilgodamies es gaidīju nākamo piektdienu un, kad tā bija atnākusi, tad jau laikus devos uz skolu, uz dziedāšanas stundu.» Tieši skolotājs Šmits mazajā zēnā saskatīja talantu un ieteica vecākiem sūtīt viņu vācu skolā. Tā no 1848. līdz 1850. gadam viņš mācās Limbažu elementārskolā, bet no 1850. līdz 1852. gadam – Limbažu apriņķa skolā, kuru beidza ar izcilām sekmēm zīmēšanā un mūzikā.

Pēc draudzes skolas beigšanas Kārlis mācījās Cimzes skolotāju seminārā Valkā, kur apguva vispārizglītojošos priekšmetus, speciālo pedagoģiju, svešvalodas, kora dziedāšanu, ērģeļu un vijoles spēli. 1856. gada vasarā Baumaņu Kārlis pabeidza semināru un pēc diviem gadiem devās uz Pēterburgu, kur sāka strādāt par audzinātāju un kaligrāfijas skolotāju Annas baznīcas skolā. Viņa intereses attīstījās divos virzienos – radošajā darbā un pedagoģijā. Viņš pastrādāja par skolotāju Pēterburgā, tad – par vācu valodas pasniedzēju Reformātu skolā.

Dievs, svētī Latviju – jau Pirmajos latviešu dziesmu svētkos

1865. gadā Baumanis apmeklēja klavierspēles privātstundas pie Pēterburgas konservatorijas profesora Černija, bet 1871. gadā apguva kompozīciju pie čehu mūziķa Voiceha Hlavača. Pēterburgā Baumanim idejiski tuvi bija Krišjānis Valdemārs un Auseklis. Kad 1862. gadā tur izveidojās Latviešu lasāmā biedrība, tajā bija arī viņš. Ap šo laiku radās Baumaņu Kārļa pirmās tautasdziesmu apdares. Jāņa Cimzes seminārā viņš bija iemācījies vācu mūzikas garā harmonizēt tautasdziesmas. Baumaņu Kārlis sāka domāt par oriģināldziesmu sacerēšanu, un jau Pirmajos vispārīgajos latviešu dziesmu svētkos tika izpildītas trīs viņa komponētās dziesmas – Tēvijas dziesma, Daugavas zvejnieku dziesma un Dievs, svētī Latviju.

1874. gadā Pēterburgā tika publicēts dziesmu krājums Austra un izdots krājums Līgo, kuru konfiscēja un Daugavmalā sadedzināja. Kopā ar Ausekli Baumaņu Kārlis sakārtoja dziesmu krājumu Dziesmu vītols, kur bija viņa komponētās dziesmas ar Ausekļa tekstiem un tautasdziesmu harmonizējumi. Otro dziesmu svētku repertuārā jau skanēja Trimpula, Latviski lai atskan dziesmas un Mūsu Tēvs debesīs. Baumaņu Kārlis komponējis arī ar Andreja Pumpura, Friča Brīvzemnieka un Jāņa Ruģēna tekstiem un izmantoja paša rakstīto.

1881. gadā viņu atbrīvo no skolotāja darba Reformātu skolā, un Baumaņu Kārlis apmetas Limbažos, kur aktīvi darbojas vietējā kultūras dzīvē. Viņa redakcijā izdots Īstais Baltijas kalendārs, kur publicēti arī Baumaņu Kārļa sacerējumi.

1888. gadā Trešajos dziesmu svētkos simfoniskais orķestris atskaņoja Dievs, svētī Latviju!, bet 1895. gadā – Ceturtajos dziesmu svētkos šai dziesmai tika piešķirts latviešu nacionālās himnas statuss. 1920. gada 7. jūnijā tā tika oficiāli apstiprināta par Latvijas himnu.

Laulības dzīve neizdevās

Ērika Amburgera institūta pētījumos ir norāde uz kādu līdz šim publiski nezināmu faktu – Kārļa Baumaņa laulība ar Šarloti Luīzi Valci, kas esot notikusi Pēterburgā 1866. gada 21. oktobrī. Baumaņu Kārļa oficiālajās biogrāfijās šī laulība agrāk nav pieminēta. Ja tāda bijusi, iespējams, pirmā sieva mirusi drīz pēc kāzām. Jau 1869. gada jūnijā Baumaņu Kārlis Limbažos iepazinās ar savu nākamo sievu – Mariju Karolīni Elizabeti fon Vitti.

Tas noticis viņa vecāku zelta kāzu svinībās, kas notika Baumaņu Kārļa vecākās māsas Annas un viņas vīra Friča Reiniņa dzīvoklī Limbažos. Uz svinībām bija uzaicināta arī Sārumu muižas rentnieka atraitne Karolīne fon Vitte ar meitu Mariju Karolīni Elizabeti, kura izrādījās lieliska dejotāja. Ieraudzījis jauno meiteni, Baumaņu Kārlis zaudēja sirdsmieru. Viņš pameta vīru kompāniju pie kāršu galda un turpmāko vakaru pavadīja ar Mariju. Drīz vien abi saderinājās, un kāzu diena tika nolikta 1870. gada 19. jūnijā. Taču svinības nācās atlikt līdz 3. jūlijam, jo līgava pēkšņi saslima ar masalām. Pēc kāzām jaunlaulātie devās ceļojumā uz Vidzemes Šveici, kur pavadīja trīs nedēļas. Pēc šī ceļojuma viņi brauca uz Pēterburgu.

Jāatzīmē, ka līgavas tēvs Ferdinands Aleksandrs Eižens fon Vitte bija Sārumu muižas nomnieks un piederīgs tai pašai baltvācu dzimtai, kurai slavenākais pārstāvis bija kādreizējais Krievijas premjerministrs Sergejs fon Vitte. Savukārt līgavas māte Karolīne Vondelīne Vitkovska bija birģermeistara Benjamina meita. Atsevišķos dokumentos līgavas vecāki tiek minēti kā Juratas privātmuižas nomnieki. Tiesa gan, nav ziņu, ka dzīves laikā Baumaņu Kārlis būtu izmantojis savu radniecību ar vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem Krievijas impērijā.

Komponista sieva Marija raksturā bijusi klusa, tādēļ, kad vairs nav varējusi paciest mūžīgo ļaužu burzmu un skaļumu vīra dzīvoklī Pēterburgā, 1881. gada maijā pametusi vīru un ar meitām atgriezās Limbažos pie mātes. Baumaņu Kārļa meitas tolaik bija 8 un 6 gadus vecas. Marija ar meitām apmetās savas mātes namā Limbažos, toreizējā Kungu ielā. Komponista meitu audzināšanā nozīmīga loma bijusi arī viņu vecmāmiņai un vāciskajai videi.

Spoži darbi, skumjš liktenis

Baumaņu Kārļa mūža nogale nebija komponista cienīga – zaudējis sociālo stāvokli un darbu Pēterburgā, viņš 1882. gadā atgriezās Limbažos, likvidēja lielāko daļu savas iedzīves un iesniedza pensijas pieprasījumu. Pirmo gadu viņš dzīvoja savas māsas – Reniņu ģimenes – namā. Taču pēc gada, kad no Krievijas galvaspilsētas beidzot atceļoja astoņās kastēs sapakotā Baumaņu Kārļa bibliotēka, tur viņam kļuva par šauru. Kārlis noīrēja atsevišķu dzīvokli iepretim – Kreišmaņa namā. Viņa ģimene gan turpināja dzīvot Vittes namā.

Baumaņu Kārļa veselība pasliktinājās – par sevi atgādināja arteroskleroze un acu slimība.

Lai gan Baumaņu Kārlis daudz rakstīja. Viņa piezīmes, ievietotas vairākās kastēs, Pirmā pasaules kara laikā glabājušās Vittes nama šķūnī, bet krievu karavīri tās iznīcināja. 1884. gadā tika dibināta Limbažu saviesīgā biedrība, un Baumanis, tajā iesaistoties, dāvāja biedrībai 170 grāmatu no personiskās bibliotēkas.

1888. gadā Baumaņu Kārlis no dzīvokļa Kreišmaņa namā pārcēlās uz savu priekšpēdējo mājvietu – istabu Dubina nama trešajā stāvā. Pa abiem istabas logiem bijis lielisks skats uz Limbažu ezeriem.

1902. gada februārī, pavēlāk atgriezies no latviešu teātra izrādes, Kārlis pakrita un lauza kāju. Divus mēnešus nogulējis gultā, viņš pārcēlās uz Vittes namu, kur nodzīvoja mūža pēdējos divus gadus. Progresējošās slimības dēļ viņam sāka pamirt kājas, un ārsts ieteica kāju amputāciju, no kuras Kārlis kategoriski atteicās. Līdz mūža pēdējai dienai viņš, gulēdams gultā, rakstīja piezīmes un interesējās par sabiedrībā notiekošo, tuvinieki viņam lasīja priekšā jaunākos laikrakstus.

Baumaņa meitas – skarbā Elizabete un muzikālā Marta

Kārļa un Marijas Baumaņu laulībā piedzima četras meitas. Divas nomira jau agrā bērnībā.

Vientuļnieces likteni izvēlējās komponista atvase Elizabete Lilija Baumane, kas, pēc dzimtas pārstāvju atmiņām, bijusi skarba dāma. Elizabete strādājusi par privātskolotāju un audzinātāju vairākās aristokrātu un rūpnieku ģimenēs, jo pati bija ieguvusi labu izglītību, pārvaldīja vairākas svešvalodas un savā laikā bija apceļojusi Vakareiropu. Elizabete slimoja ar tuberkulozi, un pēc nāves – 66 gadu vecumā – tika apglabāta Limbažu kapos līdzās slavenajam tēvam. Viņas dzīvoklī tika atrasti daudzi nozīmīgi kultūrvēsturiski dokumenti – tēva arhīvs, kas tika pārvests uz Rīgu.

Komponista jaunākā meita Marta Matilde Baumane nodzīvoja garu mūžu – 90 gadus. Jaunībā viņa gribējusi spēlēt teātri, taču tas viņai ticis liegts, jo meitene audzināta puritāniski – uz vīrieti acis augstāk par vestes trešo pogu celt nedrīkstēja. Marta bija muzikāla, spēlēja klavieres, un viņas mīļākais skaņdarbs bija Bēthovena Mēnesnīcas sonāte. Labi zināja valodas – brīvi runāja latviski, vāciski, franciski, krieviski, poliski un angliski.

Pēc savu vecāku nāves abas māsas nokārtoja skolotāja eksāmenus – Elizabete palika Limbažos, bet Marta izceļoja uz Krieviju, kur strādāja par mājskolotāju muižnieka Šablovska ģimenē. Šablovskis pret zemniekiem un kalpotājiem izturējies ar cieņu, taču revolūcijas notikumos viņa ģimene tika iznīcināta. Tādēļ savu mazdēlu Marta nosauca par Rolfu, tā godinot Šablovska dēla piemiņu.

Vēlāk Marta pārcēlās uz Maskavu, kur pasniedza vācu valodas privātstundas un strādāja Mamontova tipogrāfijā par korektori. Apmeklējot privātstundas, viņā ieskatījās lietuviešu izcelsmes provizors Vacslavs Pivovaruns. Drīz vien abi apprecējās, un šajā laulībā piedzima divi pēcnācēji – dēls Venceslavs un meita Ģertrūde Aniela Marija Pivovaruna, kuru ģimenē sauca par Anneli.

Komponista meitas izmisīgais līgums tautai

1922. gada jūnijā Baumaņu Kārļa meitas Martas ģimene devās uz Latviju. Tobrīd jau 54 gadus vecais ģimenes galva Vacslavs Pivovaruns nesaņēma izbraukšanas atļauju, tāpēc Latvijā ieradās vien pēc diviem gadiem un ar krietni sabojātu veselību. Marta ar bērniem bija apmetusies pie paziņām. Diemžēl, kad Martas vīrs ieradās Latvijā, viņam neļāva strādāt ne Rīgā, ne kādā citā lielākā pilsētā, jo viņu uzskatīja par neuzticamu – kā no Padomju Krievijas atbraukušu. Viņš apmetās šķirti no ģimenes un strādāja aptiekā Preiļos. Vacslavs nomira piecus mēnešus pirms sava mazdēla Rolfa piedzimšanas.

1923. gada 9. novembrī laikrakstā Mūzikas nedēļa tika publicēts Martas Pivovarunes lūgums: «Es lūdzu latvju tautu nākt man palīgā manās ciešanās – dot maniem bērniem, mūsu tautas lūgšanas komponista bērnu bērniem, to brīvo, gaišo dzimteni, to svētīto Tēviju, kuru es tiem solīju, šurp braukdama.

Par maizes daļu es to esmu panākusi, bet mani spēki ir par vājiem, lai radītu tos normālos apstākļus, kuros tikai iespējama pilnīga fiziska un garīga attīstīšanās.

«Latvju tauta jūs neatstās,» sacīja mans tēvs, un šinīs grūtās dienās es atnācu pie viņas un lūdzu palīdzēt man uzaudzināt Baumaņu Kārļa bērna bērnus viņa garā. Tie latvju tautai parādā nepaliks.»

Tolaik viņas meitai bija 11 gadi, bet 15 gadus vecais dēls strādāja valsts papīru spiestuvē un parādīja mākslinieka talantu, kura attīstīšanai trūka līdzekļu. Lūgumraksts tika nosūtīts Izglītības ministrijai. Tika minēts, ka dabūt valsts pabalstu Pivovarunai ir maz cerību, jo nav likuma, kas tādu paredz bērnu izglītošanai. Tomēr Kultūras fonds jau decembrī viņai piešķīra 25 000 rubļu pabalstu bērnu audzināšanai.

Latvijā Marta Pivovaruna sāka strādāt par korektori laikrakstā Brīvā Zeme un līdz 1940. gadam – arī tipogrāfijā. Kādu brīdi viņa bija skolotāja Latgalē, kur ātri vien iemācījās latgaliešu valodu. Pret saviem skolēniem Marta vienmēr bijusi prasīga. Tiklīdz tie sasniedza 12 gadu vecumu, Marta skolēnus uzrunāja uz jūs un izturējās pret viņiem kā pret pieaugušiem. Lasītprasmi viņa mācīja, rosinot iztēli un ilustrējot burtus.

Mūža nogalē Marta uzrakstīja savu pedagoģiskā darba metodiku, taču manuskripta liktenis nav zināms. Viņa nodarbojās arī ar tulkošanu – vāciski iztulkoja Plūdoņa Atraitnes dēlu un Rekviēmu. Viņa bija arī personīgi pazīstama ar dzejnieku, kurš Martai dāvāja savus kopotos rakstus. Kultūras fonds 1939. gadā par šo veikumu Baumaņa meitai piešķīra 300 latu lielu balvu. Savukārt prezidents Kārlis Ulmanis atvēlēja Martai 50 latu ikmēneša pabalstu – par viņas tēva nopelniem. Tāpat meita saņēma arī autorhonorārus par sava tēva darbu izmantošanu.

Mazmazdēls dzīvo Kuldīgā

Rīgā Baumaņa meitas Martas ģimene dzīvoja Mežaparkā, Stokholmas ielā, bet vēlāk pārcēlās uz Pārdaugavu. Marta kādu laiku mitinājās pie dēla Venceslava, kurš mūžu nodzīvoja neprecējies, strādāja par kartogrāfu un litogrāfu. Baumaņu dzimtu turpināja mazmeita Ģertrūde Aniela Marija. Viņa apprecēja tirgotāja dēlu Kārli Vitālu, un šajā laulībā dzima divi bērni Rolfs un Brigita.

Kara laikā ģimene devās bēgļu gaitās, un šis ceļš katram gan bija citāds. Frontei tuvojoties, komponista mazmeita Ģertrūde Aniela Marija tika evakuēta ar hospitāli, kurā tolaik strādāja. Aizbrauca arī meita Brigita un Kārlis Vitāls. Savukārt Baumaņu Kārļa meita Marta ar sev raksturīgo neatlaidību izkārtoja sev un Rolfam izbraukšanas atļauju. Pēc kara visi satikās Berlīnē, un ģimenei bija iespējas palikt Rietumeiropā, taču Baumaņa pēcteči nolēma atgriezties Latvijā. Atpakaļceļš bija smags – gan ejot kājām pa izpostītās Vācijas ceļiem un piestājot bēgļu savākšanas punktos, gan braucot uz vilciena platformām un lopu vagonos. 1945. gada ziemā viņi beidzot atkal bija mājās.

Baumaņu Kārļa mazmazmeita Brigita Latvijā izgāja pie vīra, taču viņu ģimenē pēcteču nebija, un pēc 60 gadu vecuma viņa mira ar vēzi.

Savukārt mazmazdēls Rolfs Vitāls joprojām dzīvo Kuldīgā. Viņš savulaik strādāja par mākslinieku noformētāju kādreizējā sadzīves pakalpojumu kombinātā. Viņa hobijs ir glezniecība, un kopš 1980. gada Rolfam bijušas vairākas personālizstādes – viņa darbi bijuši skatāmi dažādos muzejos, arī Austrumprūsijas vēstures muzejā Līneburgā. Viņš salaulājās ar Irmu Šmiti, un 1949. gadā ģimene tika represēta. Šajā savienībā piedzima dēls Armands Vitāls, kurš strādā galdniecībā un celtniecības darbos. Viņš dzīvo kopā ar savu tēvu Kuldīgā un pagaidām ir pēdējais no Latvijas himnas autora dzimtas tiešajiem pēctečiem.