Rīga +10°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kristijas vecākajam dēlam Kristjanam ir divi gadi un trīs mēneši, bet jaunākajam dēlam Karelam tūlīt paliks gadiņš. Nesen viņi ir pārvākušies no Francijas uz Latviju. Nevar teikt, ka viņi ir atbraukuši mājās, jo sarunas laikā saprotu – viņi nepiesaista mājas kādai ģeogrāfiskai lokācijai. Viņu mājas ir tur, kur var dzīvot rimtu ikdienu visi kopā.
Redzēju Instagram, ka tikko bijāt Disnejlendā. Kā jums tur gāja?
Ļoti forši, bet, protams, tur bija ļoti daudz cilvēku un ārkārtīgi garas rindas. Ar diviem maziem bērniem stāvēt tajās rindās ir, kā ir… Bērniem un Rolandam tam nav pacietības. Bet kopumā – tas bija katra centa vērts piedzīvojums. Tur bija visi bērnības multeņu varoņi un viss tik īsts. Noslēguma priekšnesumā abi ar Rolandu stāvējām asarām acīs, cik nereāli tas viss ir… Bērnības atmiņas.
Ar kādām sajūtām esi atgriezusies Latvijā?
Ja godīgi, man nav lielas sajūsmas. Jā, ir ļoti forši satikt ģimeni un draugus, arī vecmāmiņas un vectētiņi ir sailgojušies pēc mazbērniem. Bet… šeit ir tāds liels skrējiens. Jāpaspēj izdarīt daudz lietu, jābrauc ciemos, jāuzņem ciemiņi. Nav tā, ka varu atbraukt uz Latviju un atpūsties. Kad uz sezonu aizbraucam prom no Latvijas, mums ir mūsu režīms un dzīvojam mierā.
Cik ilgi jūs parasti uzkavējaties Latvijā?
Aptuveni trīs mēnešus. Pagaidām vēl nezinu, kur brauksim rudenī, bet cerams, ka tur varēsim palikt vismaz divas sezonas. Līdz šim visur esam palikuši vienu sezonu, un šogad sezonas laikā pat sanāca braukt uz divām valstīm.
Kad sākās Ukrainas karš, jūs dzīvojāt Ņižņijnovgorodā Krievijā. Kādas tobrīd bija sajūtas?
Esot tur, nevarēja just, ka kaut kas notiek. Tikai tik, cik lasīju ziņas un sapratu, cik viss ir šausmīgi. Ārā bija ziema un ļoti auksti, tāpēc nekur īsti negājām un nedzirdējām, ko par to runā. Bet mēs uzreiz pieņēmām lēmumu braukt projām. Tas vispār nebija apspriežams jautājums.
Sākumā bija jāsakārto finanses, jo sanāca zaudēt lielu naudu, tāpēc vajadzēja vēl dažas dienas palikt. Pēkšņi ļoti strauji sāka slēgt ciet visas lidostas, un mums bija jāsaprot, kā tagad tikt mājās.
Bija piedāvājums visu ceļu braukt ar mašīnu, bet ar diviem maziem bērniem un visām mantām, kuru bija daudz, tas nebūtu reāli. Beigās lidojām uz Sanktpēterburgu un no turienes gājām līdz Igaunijas robežai. Sanktpēterburgā mūs pieveda maksimāli tuvu robežai, un atlikušo kilometru gājām kājām. Iet pāri robežai ar diviem maziem bērniem, ratiem, astoņiem lielajiem koferiem pa ziemu, vēju un aukstumu… Tas bija kosmiski. Nevarēju paskatīties ne pa labi, ne pa kreisi. Bija vienkārši jāiet. Es ar bērniem, ratiem un vienu koferi gāju pa priekšu. Vīrs ar atlikušajiem koferiem gāja aizmugurē. Ieejot robežā, bija arī bail, ka mums varētu atņemt kaut kādas mantas vai naudu, bet tieši pirms mums sieviete veda kontrabandas cigaretes, tāpēc mūs pēc tam ātri izlaida cauri. Ieejot Igaunijas pusē, jau bija atvieglojums. Abi bērni ļoti labi turējās. Tikai tad, kad jau braucām mājās ar mašīnu un bija kļuvis tumšs, abi sāka raudāt. Mazāko liku pie krūts, vecākajam devām skatīties multenes un mēģinājām izklaidēt. Mani dēliņi mani laikam saudzē – viņi ir ļoti mierīgi un pacietīgi.
Vecākais dēls Kristjans piedzima Polijā. Kāda bija šī pieredze?
Polijā viss ir pavisam citādi nekā Latvijā. Mēs dzīvojām Vloclavekā un izvēlējāmies pilsētas labāko ginekoloģi, kura strādā lielā slimnīcā Lodzā. Viņa ieteica dzemdēt tur, kas beigu beigās varbūt bija kļūda. Man bija ieplānots ķeizargrieziens, jo bērniņš gulēja nepareizi – tūpļa guļā. Aizbraucām uz slimnīcu, un tur viss bija vecs. Tonīšus klausījās ar koka stetoskopu, kādu biju redzējusi tikai medicīnas vēstures grāmatās. Ēšana arī bija briesmīga.
Ķeizargrieziens man bija pārdzīvojums, nebiju tam gatava, bet paša procesa laikā viss bija kārtībā, un ārste labi runāja angliski, par visu informēja un mierināja mani.
Tieši mana ķeizargrieziena dienā sākās kovids. Bija plānots, ka pēc ķeizara pie manis nāks vīrs, bet slimnīcu slēdza apmeklētājiem. Pirmās septiņas dienas slimnīcā pavadīju viena. Trīs dienas nebija ūdens. Neviens nerunāja angliski – ne ārsti, ne māsiņas.
Dēls bija piedzimis liels, un slimnīcā tas visiem bija pārsteigums. Viņi vienkārši nebija redzējuši manu vīru (Rolanda Freimaņa augums ir 208 cm – red.). Tika noteiktas dažādas diagnozes un meklētas problēmas. Viņi ņēma dēlu prom no manis uz pārbaudēm, durstīja, un man neviens neko nevarēja paskaidrot. Beigās Kristjanam nebija nekādu problēmu. Lūdzu māsiņai, lai viņa man parāda, kā labāk barot, jo man tā sāpēja krūtis, ka vairs nespēju pabarot, taču neviens man nepalīdzēja. Teicu vīram, lai pērk piena pumpi, pati gāju, pumpēju, ņēmos…
Vai šāda pieredze radīja emocionālu traumu?
Jā, bet dienas skrējiens pēc tam bija tik straujš, ka tas ātri aizmirsās. Man nebija laika par to domāt, jo bija jāapgūst tik daudz jaunu lietu. Kovida dēļ Rolandam ātrāk beidzās sezona, viss bija ciet, un drošības pēc mēs vēl mēnesi palikām mūsu nelielajā pilsētiņā Polijā.
Mēnesis, ko nodzīvojām klusumā un mierā, man palicis atmiņā kā ļoti patīkams periods. Mums bija laiks pierast un saprast, kas vispār jādara ar mazulīti. Man patika, ka nav neviena nelūgta padomdevēja, kurš teiktu, kā ir jādara pareizi. Mēs paši savā nodabā visu sapratām. Es ļoti uzticos mātes instinktam – man tas ļoti strādā.
Runā, ka bērna ienākšana ģimenē ir pārbaudījums attiecībām. Jums tā bija?
Nē. Man liekas, ka tagad, kad ir divi mazi bērni, attiecības tiek pārbaudītas daudz vairāk.
Rolands ir profesionāls sportists, un es pieņemu, ka viņš nevar atļauties negulēt naktis. Kā jūs sadalāt atbildību par bērniem?
Jāsāk ar to, ka abi bērni vienmēr ir ļoti labi gulējuši. Pa visu šo laiku man bijušas, iespējams, divas vai trīs naktis, kad neesmu gulējusi.
Kad piedzima Kristjans, man ļoti sāpēja krūtis, tāpēc sākumā pienu atslaucu un devu no pudelītes. Rolands cēlās, sildīja un deva pudelīti. Nebija tā, ka viņš pasaka – man rīt ir treniņš, es nevaru. Rolands tiešām ļoti daudz rūpējas par bērniem. Man nekad nav bijis jādusmojas, ka viņš man nepalīdz un es kaut ko daru viena, lai gan viņam ir vairāku dienu izbraukuma spēles un treniņi divas reizes dienā.
Jūs esat komanda.
Jā, jo citu variantu jau nav. Mums nav plāna B – ar visu ir jātiek galā pašiem.
Tev abiem dēliem ir ļoti maza vecuma starpība.
Jā, gads un trīs mēneši.
Tas bija apzināts lēmums?
Es gribēju bērnus ar mazu vecuma starpību, taču biju domājusi palikt stāvoklī šajā vasarā. Sanāca tā, ka brīdī, kad vecākajam dēlam bija septiņi mēneši, negaidīti paliku stāvoklī, kaut lietoju kontracepcijas tabletes. Sākumā domāju, ka man pazudušas mēnešreizes, jo baroju ar krūti. Pagāja vēl divas nedēļas, uztaisīju testu, un pozitīvs! Sākumā neticēju. Uztaisīju vēl kādus četrus testus, un visi bija pozitīvi.
Pirmās sajūtas bija bailes, kā tagad būs. Baroju vecāko dēlu ar krūti un biju dzirdējusi omīšu stāstus, ka, stāvoklī esot, tā nevar darīt, jo bērnam, kas aug vēderā, tiek atņemtas nepieciešamās uzturvielas. Pārdzīvoju, ka man vajadzēs pārstāt barot vecāko, bet viņš taču maziņš! Negribēju kaut ko atņemt arī viņam.
Jaunāko dēlu dzemdēji Latvijā…
Jā, šīs divas dzemdību pieredzes ir nesalīdzināmas. Kā diena pret nakti!
Cerēju, ka otro bērnu varēšu dzemdēt pati. Tolaik joprojām dzīvojām Polijā, un tur man teica, ka droši to varēšu darīt. Sezona beidzās, atbraucu uz Latviju, un mana ginekoloģe pateica – nē! Tas būtu pārāk liels risks. Man bija sāpīgi to dzirdēt.
Ieplānojām ķeizargrieziena datumu, bet pēdējo nedēļu jutu, ka kaut kas velk, kaut kas notiek. Visu dienu dzīvojāmies pa jūru, un es jutu, ka man sākas regulāras kontrakcijas ar piecu minūšu starpību. Ap divpadsmitiem naktī vīrs mani aizveda uz slimnīcu pārbaudīties, un ārsts paziņoja, ka tūlīt jātaisa ķeizars. Man nekā nebija līdzi! Somas pat vēl nebija saliktas. Zvanīju Rolandam un teicu, lai ved šurpu mantas. Viņš atbildēja, ka nezina, kur kas stāv. Biju sagludinājusi mazajam drēbītes un salikusi kaudzītē. Teicu, lai met iekšā koferī visu pēc kārtas, un gan jau būs labi. Mana māsa dzīvo Rīgā – sazvanījām viņu, lai atbrauc pēc vecākā dēliņa, vēlāk naktī arī mana mamma bija klāt un paņēma Kristjanu pie sevis. Kad Rolands atbrauca, Karels jau bija piedzimis un atvests uz palātu.
Šajā reizē man bija ļoti spēcīgas atsāpes. Pēc pirmā dēla vispār nekā tāda nebija. Man tā sāpēja, ka es raudāju un lūdzos māsiņai, lai dod pretsāpju zāles, taču viņa nevarēja palīdzēt, jo zāles jau bija iedevusi. Nekas cits neatlika kā vienkārši saņemties un izciest.
Kāds bija Karels, kad viņš piedzima?
Ļoti mierīgs. Piens jau man bija, jo vēl baroju ar krūti vecāko dēlu. Pati arī biju ļoti mierīga, jau ar pieredzi, jo pavisam nesen biju gājusi visam cauri…
Tu dēlus baroji tandēmā. Kā tas bija?
Tas nebija sarežģīti. Vecāko dēliņu nobaroju līdz vienam gadam un 11 mēnešiem, bet kādā brīdī mani pārņēma tāda neforša sajūta. Likās, ka tā vairs nav pareizi, tāpēc pārtraucu barot Kristjanu – organisms pats teica, ka pietiek. Karelu turpināju barot. Man bija plāns beigt krūts barošanu ap Karela viena gada dzimšanas dienu, taču es jūtu, ka viņam tā vēl ir vajadzīga.
Kā pie tevis atnāca jaunākā dēla vārds Karels?
Domāju visādus variantus, bet kādu rītu pamodos un zināju, ka manu dēlu sauks Karels. Vīram sākumā nepatika. Teicu, ka viņam ir laiks izdomāt citu vārdu, taču viņam nebija variantu. Man ļoti patīk šis vārds.
Kā Kristjans pieņēma to, ka ģimenē ienācis brālis?
Man liekas, viņš līdz galam nesaprata, kas notiek. Viņš jau pats vēl bija maziņš. Kad pirmās naktis Kristjans dzirdēja, ka es baroju brāli, viņš cēlās un raudāja.
Pirmās divas nedēļas psiholoģiski un emocionāli man likās ļoti grūtas. Paliku viena, jo vīrs aizbrauca vadīt basketbola nometni bērniem.
Es pati gan esmu vainīga, jo biju izdomājusi, ka nevienam neprasīšu palīdzību. Tie ir mani bērni, un es pati gribēju tikt galā. Bet tas tiešām bija grūti. Joprojām neapzināti pārmetu Rolandam, ka viņš tās pirmās nedēļas nebija kopā ar mani…
Ja tagad tev atkal būtu šāda situācija, tu lūgtu palīdzību?
Nē, es nelūgtu palīdzību. Bija grūti, bet tas mani ir norūdījis. Man mēdz teikt – mēs esam tik pašpietiekami, ka pat negribas mums piedāvāt palīdzību. Bet tā ir mana iekšējā sajūta, kas neļauj prasīt citiem palīdzību manu bērnu audzināšanā. Pašai ir jātiek galā!
Pastāsti, ko tu darīji, pirms tev piedzima bērni!
Latvijas Universitātē studēju ārstniecību un strādāju promo darbus. Iepazīstoties ar Rolandu, mēs jau otrajā randiņā cilājām tēmu par viņa dzīvesveidu. Runājām, kā tas būs un ko mēs darīsim. Abi zinājām, ka attāluma attiecības mums neder.
Iepazināmies vasaras beigās, un viņam jau pēc divām nedēļām vajadzēja braukt spēlēt uz Grieķiju. Pirmo gadu es braucu pie viņa, viņš pie manis… Jau pēc dažiem mēnešiem mums pieteicās mazulītis, bet tas beidzās slikti… Sapratām – ja jau Dieviņš mums bija devis šādu iespēju (kaut gan tā beidzās tā, kā beidzās), varbūt ir laiks dzīvot kopā un vajag bērniņu. Zināju modeli, kādā dzīvosim, – kamēr viņš spēlēs, es braukšu viņam līdzi un audzināšu bērnus. Man nācās pamest skolu un visas savas lietas nolikt malā.
Kad zaudēji pirmo bērniņu, tev nebija bail atkal palikt stāvoklī?
Nē, jo ar pirmo tiešām bija īss grūtniecības laiks. Pat nebiju līdz galam sapratusi, kas notiek. Tad izlēmām, ka mēģināsim vēl, un nekas nenotika. Es nepaliku stāvoklī. Kā? Kāpēc? Kāpēc tas nevar notikt tagad? Mēģinājām trīs mēnešus, līdz tomēr paliku stāvoklī. Jau bijām paspējuši satraukties, likās, ka viss ir slikti…
Pieļauj domu, ka varētu kādreiz atsākt mācības?
Es ļoti gribētu, taču nevēlos vēlreiz iet to garo ceļu. Mācībās jau biju tikusi diezgan tālu, un tagad viss būtu jāsāk no sākuma. Jāskatās, kā dzīve sagrozīsies. Man pats svarīgākais, ka esam kopā. Ja arī ir kādi dzīves pārbaudījumi, man ir svarīgi būt kopā ar savu ģimeni.
Ar vīru esam runājuši – vienalga, kas notiek, bet mēs visur būsim un brauksim kopā. Arī tad, kad pametām Krieviju, vīram bija jābrauc uz citu vietu spēlēt, un bija variants, ka viņš brauks uz Irānu vai uz citu pasaules daļu. Man ar bērniem nebūtu īsti pareizi braukt uz turieni. Nauda, ko viņam piedāvāja, bija vilinoša, taču sapratām, ka mums tas nestrādās. Mums ir jābrauc tur, kur varam būt kopā. Tā mēs nonācām Francijā. Man un bērniem tur bija ļoti forši, bet vīram profesionāli tas nebija labākais variants.
Kā tu parūpējies par sevi? Kā sevi lutini?
Mēģinu atpūsties un rūpēties par sevi, esot kopā ar bērniem. Nevaru teikt, ka nerūpējos par sevi… Sēžam kopā vannasistabā, kamēr es taisu matus, krāsojos.
Arī ejot ārā, man negribas nogrūst bērnus kaut kur malā un iet bez viņiem. Bērni tiešām mūs ļoti saudzē, jo netaisa tračus. Protams, ir arī tādi brīži, taču ļoti reti, tāpēc mēs visu varam darīt kopā. Mans uzskats ir tāds: jo es vairāk darīšu kopā ar bērniem, jo labāk viņi sapratīs, kā ir jāuzvedas. Ir cilvēki, kas neiet uz restorānu ar bērniem, jo būs grūti, būs tracis, bet mana pieredze rāda, ka ar bērniem visu var sarunāt, tikai jābūt pacietīgai, ar stipriem nerviem. Bērni var pamatīgi sist ārā korķus, bet tajā brīdī ir jāsaņemas un ir jābūt nosvērtam cilvēkam, kurš ar bērnu runā, skaidro un nomierina viņu.
Tev dažreiz nav sajūtas, ka visu dienu mazgā traukus un krāmē drēbes veļas mašīnā?
Dzīvojot Krievijā, šis bija ļoti izteikti, jo mēs negājām ārā, bija ļoti auksti un dzīvojām daudzdzīvokļu mājā, kam lejā bija slidenas kāpnes. Tur fiziski nespēju nostumt savus dubultos ratus. Dzīve tur bija ļoti vienveidīga. Rolanda spēles bija tie brīži, kad bija iemesls iziet ārā no mājām, sakopties un saņemt enerģiju dzīvot tālāk savā rutīnā.
Tu ar dēliem ej uz vīra spēlēm?
Jā, mēs ejam uz katru mājas spēli. Gāju arī Krievijā, kaut ārā bija ļoti auksti, pūta vējš, sniegs līdz ceļiem. Līdz arēnai aizbraucām ar taksi, mazākais bija autokrēsliņā vienā rokā, vecākais otrā rokā – tā gājām no takša līdz arēnai. Protams, bijuši brīži, kad spēles laikā vecākais dēls izdomā uzskriet uz laukuma un man viņam jāskrien pakaļ, rokās turot mazo brāli. Bet – ko darīt?
Ar laiku kļūst vieglāk?
Nē, nekļūst vieglāk, jo arī jaunākais tagad sāk vairāk kustēties, rāpot, līst. Domāju, ka grūtākais vēl ir priekšā.
Tu spēj iedomāties scenāriju, kurā jūs pārceļaties uz ārzemēm pavisam?
Teikšu godīgi – man patīk dzīvot ārzemēs. Tur ir tāds miers! Jā, gribas atbraukt uz Latviju, žēl vecākus un vecvecākus, ka viņiem ir jāpārdzīvo, jo nesatiek bērnus biežāk. Bet mums pašiem ir tā, ka paiet mēnesis un gribas atkal prom. Gribas mūsu ikdienas režīmu un mieru. Arī tas, ka ārzemēs cilvēki ir laipnāki un atsaucīgāki. Atbrauc uz Latviju, un visi liekas nelaimīgi, tikai neesmu sapratusi, kāpēc tā.
Izklausās, ka jūs ārzemēs dzīvojat savā mazajā ģimenes oāzītē…
Jā, mēs arī māju vai dzīvokli mēģinām iekārtot tā, lai mums viss būtu forši. Bērniem nopērkam mantiņas, iekārtojam viņiem savu vietiņu. Man pat nav svarīgi, kas tā par valsti, galvenais, lai esam kopā un ir dzīvoklis, kurā varam iekārtot savu ligzdiņu. Manas mājas ir tur, kur ir mana ģimene.
Tiešām nekad nav vēlmes kaut kur iziet divatā?
Protams, ka ir, jo arī attiecību sākuma un randiņu posms mums bija ļoti īss. Bet to taču mēs vēl paspēsim! Cenšamies par to daudz nedomāt, bet dzīvot mūsu dzīvi, kurā ir bērni. Man ir draudzenes, kuras ļoti raujas ārā un nevar izturēt mājās, bet bērni jau pie tā nav vainīgi. Mēs ar vīru pēc dabas esam mājās sēdētāji, varbūt arī tāpēc vieglāk to uztveram. Protams, ir grūti, bet grūtais posms taču ir tik īss un tik ātri aizmirsīsies.
Tu vienmēr esi gribējusi būt jauna mamma?
Es biju attiecībās, un mans mērķis bija 25 gados apprecēties un dzemdēt bērniņu. Izšķīros no sava iepriekšējā drauga un sapratu, ka mani plāni ir sabrukuši. Bet dzīve sagriezās, uzreiz iepazinos ar Rolandu, un 25 gados man bija dēliņš un biju precējusies. Vienmēr esmu gribējusi ģimeni – man pašai ir gan brālis, gan māsa. Ģimenes vērtības ir ļoti svarīgas.
Ko tu ieteiktu mammām, kuras baidās ceļot ar bērniem?
Nevajag baidīties, ir jābrauc! Tikai pašai jābūt ļoti nosvērtai, mierīgai un noteikti nevajag stresot – bērni visu jūt. Ja bērns sāk raudāt un trakot, tu nevari to darīt kopā ar viņu – tev ir jābūt pieaugušajam. Rolands ir emocionālāks un, ja Kristjans dusmojas un taisa traci, var sākt trakot līdzi. Tāpēc parasti ņemu Kristjanu klēpī, mierinu, saku, ka viss ir kārtībā, izskaidroju radušos situāciju un piedāvāju alternatīvu. Ja esmu mierīga un nosvērta, arī bērns tāds kļūst.
Bērnu raksturā vairāk redzi savas vai Rolanda īpašības?
Savas. Sākumā likās, ir vairāk Rolanda, bet tagad redzu, ka vismaz vecākais dēls ir manī.
Vai tu saviem dēliem novēlētu profesionālu sportista karjeru?
No vienas puses – jā, no otras – nē. No finansiālās puses – noteikti, bet no personiskās dzīves – drīzāk ne. Protams, ja paveicas un ģimene var braukt ar tevi, tad ir labi. Profesionālam sportistam ir jābūt ļoti spēcīgam un ir jāmāk dzīvot ar sevi vienam, jo blakus nebūs ne mammas, ne draugu. Tas var būt ļoti, ļoti grūti. Nevienā brīdī īsti nevar atslābt. Mēs atbraucam mājās, un tu nevari neko nedarīt, jo sportista karjera kādreiz beigsies. Un ko tad? Visu laiku ir jādomā par nākotni.
