Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Skatītāji redzēja Zitas Errsas vieglo lidojumu uz skatuves un nevarēja iedomāties, cik daudz sviedru, asaru un sāpju palicis aiz priekškara. Arī dziļas izmisuma bedres, traģiski pavērsieni, atrodoties uz trauslās dzīvības un nāves robežas. Godinot Latvijas baletu simtgadē un tā vēsturē ierakstīto tehniski spožo, ļoti šarmanto balerīnu Zitu Errsu – Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci – viņas pašas nesenajā lielajā jubilejā, mākslinieces pieskārieni mazai daļiņai no mūžā piedzīvotā un domās noglabātā.
Manī ir liels asiņu sajaukums
«Es uzaugu kā siltumnīcā. Ļoti pozitīvā gaisotnē, mīlestības pilnā vidē. Vecākiem vienīgais bērns. Labi sadzīvoju ar vienatni, un arī vēlāk man vienai nekad nav bijis garlaicīgi. Biju noslēgta, un visu dzīvi esmu nodzīvojusi lielā naivumā, ar milzīgu ticību labajam dzīvē un cilvēkos, kas laikam ir ļoti liels retums. Lai gan pēc saulainās bērnības man dzīvē bijuši ļoti smagi pārbaudījumi, to naivumu un ticību labajam nepazaudēju. Un labi, ka tā, jo, lai atveidotu tās romantiskās meiteņu lomas, kādas dejoju, bez tādas ticības es nevarētu tik pārliecinoši savas lomas uz skatuves izdzīvot.
Mīlestību un uzticēšanos manī ielika vecāki. Mammīte Tekla bija nākusi no Latgales laukiem. Jaunībā gribējusi mācīties, atbraukusi uz Rīgu. Pabeidza Tirdzniecības tehnikumu, aizgāja pirmajā praksē uz veikalu un tur iepazinās ar tēti. Viņš nācis iepirkties, un viņam acīs iekritusi apsviedīgā un žiperīgā pārdevēja. Mammīte bija augumā maza, tētis – slaids, garš rīdzinieks no inteliģentas vides. Jevgēnijs Errs bija ar vāciskām saknēm, savukārt manas mammītes tēvs, mans vectēvs, bija polis. Manī ir liels asiņu sajaukums – latviešu, poļu, latgaļu, vācu, un manam raksturam vajadzētu būt kareivīgam (pie tam pēc horoskopa esmu Lauva), bet sadzīvē šo īpašību manī nav. Sadzīvē esmu ļoti miermīlīga un piekāpīga, lai tikai visiem būtu labi. Cīnītāja esmu darbā, uz skatuves.
Citi lasa
Man bija ļoti atšķirīgas vecāsmātes. Tēva māte bija liela dāma. Mīlēja teātri, dēlam vārdu iedeva no operas Jevgeņijs Oņegins. Viņa tika izsūtīta, arī mans tētis. Viņš bija iesaukts vācu armijā, nokļuva krievu gūstā. Kad atgriezās no izsūtījuma, izmācījās par remontatslēdznieku, strādāja Vagonu rūpnīcā. Tētim bija zelta rokas. Visu mācēja. Kad no izsūtījuma atgriezās viņa māte, tētis jau bija apprecējies ar manu mammu, man bija divi gadiņi. Tēva māte nespēja pieņemt vedeklu – parastu meiteni no Latgales. Viņām bija ļoti grūti sadzīvot, un tētis, lai būtu prom no savas mātes, sameklēja mums mazu dzīvoklīti Tallinas ielā. Pēc tam vecomāti es nekad vairs neredzēju. Viņa ar mums netikās, bet tētis viņai līdz mūža galam maksāja uzturnaudu.
Mana Latgales vecmāmiņa bija dvēseles cilvēks. Ļoti mīļa, silta, klusa, strādīga, visu panesoša un dzīves likstas pieņemoša. No viņas kaut kas ir ticis manam raksturam. Viņai bija brīnišķīga balss, skaisti dziedāja. Fantastiska audēja, ziemas vakaros sēdēja stellēs un auda. Man arī patīk rokdarbi. Jaunībā, kad bija brīvs brīdis, ļoti daudz adīju. Getras, džemperus. Tagad vairs neadu. Visu var nopirkt, un laika arī nav. Laiks tagad skrien ātrāk, nekā jaunībā.»
Es biju ļoti viduvēja
«Manu dzīvi pavērsa tas, ka es iekritu acīs Helēnai Tangijevai-Birzniecei. Tādai veiksmei – izšķirīgā brīdī iekrist acīs nozīmīgam cilvēkam – ir ļoti liela nozīme. No piecu gadu vecuma gāju baleta pulciņā Poligrāfiķu klubā, un mana mīļā skolotāja Angelika Grimze ieteica vecākiem vest mani uz baletskolu. Es nezinu, ko viņa manī saskatīja. Es biju mājas bērns, maza augumiņa, bailīga, turējos mammai pie rokas. Uz atlasi baletskolā mani aizveda tētis. Aiz gara galda sēdēja komisija, un bērniem tās priekšā bija jāsoļo pa apli. Tolaik es, protams, nezināju, kas ir staltā, efektīgā dāma, kas sēdēja pašā centrā un mūs vēroja. Tā bija Latvijas baleta leģenda Helēna Tangijeva-Birzniece, un tieši viņas atzinums izšķīra manu tālāko likteni. «Kāds smuks bērns!» viņa teikusi. Tangijeva manī kaut ko redzēja un paņēma baletskolā, kaut gan pēc dotībām, kādas tagad pēc standartiem pieprasa baletskola, es biju ļoti viduvēja. Man nebija garu kāju, nepratu iztaisīt špagatu…
Tangijeva skatījās tipāžus, lai būtu dažādība. Vērtēja, kā bērns iet, kā tur galvu un muguru. Es arī tagad savā baleta studijā, paskatoties uz bērnu, redzu, vai viņam ir vērts nodarboties ar baletu, vai nav. Tāda intuīcija, kas nojauš bērna iekšējo būtību, nāk ar pieredzi. Es spējas izkopu ar cītīgu darbu. Ar nenormālu gribēšanu, centību un atbildību. Kādreiz ir ļoti labas dotības, pat izcilas, bet, ja bērnam nav gribēšanas strādāt, ko tagad sauc par motivāciju, nekas nesanāk.
Baletskolā mani visu laiku rāja, aizrādīja, ka nekas nav labi. Mana pirmā skolotāja bija Valerija Kutene, pēc tam Inna Baranovska – prasīga un šerpa, bet ļoti skarba pret mani bija mana pēdējā skolotāja Vera Švecova. Viņa mani itin nemaz nežēloja. Nekas viņai nebija labi, nepārtraukti uz mani kliedza. Ja tagad bērnam pasaka kaut ko kritisku, viņš uzreiz gatavs iet projām. Man tas nav saprotams. Es pieņēmu, ka pedagogam ir taisnība. Uzklausīju, lai cik skarbi tas bija pateikts.
Raudāju, bet gāju un mēģināju atkal.
Mums ar Švecovu pilnīgi nebija sazobes, bet es gribēju dejot.
Man bija piecpadsmit gadi, kad pulciņu baletskolas meiteņu izsauca uz teātri un komisijas priekšā bija jāizpilda dažādas kombinācijas, pēc kurām divām meitenēm, arī man, deva uzdevumu trīs dienu laikā sagatavot lomu baleta viencēlienā Ziedu vija. Balerīna, kura dejoja Nātri, pēkšņi bija sarāvusi Ahileja cīpslu. Mums parādīja materiālu un pateica, ka tā, kura ātrāk iemācīsies un labāk nodejos, dejos izrādē. Uzreiz domāju, ko varu šajā tēlā izdarīt, un strādāju. Izvēlējās mani. Pēc izrādes Švecova pateica, ka visu esmu izdarījusi ļoti slikti, taču nepateica, kas bija slikti. Man vajag konkrēti zināt, kur bija kļūdas. Nekad neapvainojos, ja aizrāda arī ļoti skarbi, bet man vajag, lai izanalizē, norāda kļūdas, un tad es eju uz zāli un mēģinu tās izlabot.
Tas – viss bija slikti – iekalās man galvā, bet ar tādām domām padejot nav iespējams. Nātres deja bija tehniski sarežģīta un grūta, ātra, ar asiem fuetē. Tehnika ir mana stiprā puse, ar to viegli tiku galā. Pēc tam es ilgi dejoju Nātri, un visiem patika. Man vienmēr bijis interesanti veidot raksturus.
1970. gadā, beidzot Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu un sākot strādāt teātrī, dejoju kordebaletā. Gulbju ezerā biju Pirmais gulbis. Ja esi pirmajās rindās, tad var sevi parādīt. Pēdējā rindā grūti izcelties un kļūt pamanāmai. Varbūt tāpēc, ka biju pati mazākā un tievākā, man iedeva Pirmo gulbi. Būdama metru sešdesmit trīs centimetrus gara, svēru trīsdesmit astoņus kilogramus.»
Pamodās slavena
«Man bija deviņpadsmit gadi. Mana otrā sezona teātrī. Kādu dienu mani pie sevis izsauca Lembergs (Aleksandrs Lembergs – tolaik galvenais baletmeistars – L.B.) un pateica, ka man būs jādejo Esmeralda… Ināra Ābele, kas dejoja Esmeraldu, bija aizbraukusi viesizrādēs. «Tehniski tu tiksi galā, un tēls nāks pēc tam,» viņš teica. Domāju – kāds pēc tam? Tēls ir pats svarīgākais! Līdz izrādei bija atlikušas desmit dienas, un Velta Vilciņa, kas arī dejoja Esmeraldu, man visu ierādīja. Viņa bija dāsna, un partneri man bija ideāli – Haralds Ritenbergs un Artūrs Ēķis. Viņi, lielie premjeri, nāca vakarā pēc izrādes, un mēs strādājām, lai desmit dienās es varētu sagatavot lomu. Tāpēc nevaru aizmirst ne Ritenbergu, ne Ēķi, ne Vilciņu. Mūsu brīnišķīgo komandu.
Tā Parīzes Dievmātes katedrāles izrāde bija pilnīgi bez reklāmas. Bija bažas, ka manis dēļ tā var izgāzties. Ja nu es nespēju lomu nodejot! Lembergs riskēja, bet ļāva jaunajiem izpausties un skatījās – tiks vai netiks galā, var uz viņu paļauties vai nevar. Tovakar programmiņā pārējās Esmeraldas dejotājas bija nosvītrotas un ar zīmulīti pierakstīts mans vārds. Skatītāji bija vīlušies, ka nedejos ne Vilciņa, ne Ābele, bet kaut kāda nezināma Errsa. Kas gan tur var būt?!… Tāda reakcija ir pilnīgi normāla, un, lai šo skeptisko skatītāju iekustinātu, sevi ir jāpierāda. Izrādi nodejoju ar tik patiesām emocijām un tādā maksimālā atdevē, ka otrā rītā pamodos ar sajūtu it kā es vēl nebūtu es. Esmeraldas tēlā biju pilnīgi transformējusies, un man bija sajūta, it kā es būtu izgājusi ārā no sevis. Par laimi, tik traki ar mani vairs nekad nenotika, jo tāda nenormāla transformēšanās nav nekas labs. Kad beidzas izrāde, no lomas ir jāatslēdzas.
Otrā rītā pamodās slavena – tā laikrakstā Padomju Jaunatne pēc izrādes rakstīja dzejnieks Andris Bergmanis. Mana karjera pēc Esmeraldas patiešām strauji uzlidoja. Pēc mēneša no Francijas uz teātri atbrauca impresārijs. Rādījām fragmentu no Parīzes Dievmātes katedrāles, un es viņam iepatikos. Teica, ka man ir interesants profils un viņš vēlētos mani redzēt viencēlienā Jaunkundze un huligāns. Jaunkundzi mums dejoja Gaļina Ždanova un Ināra Ābele. Viņas noņēma, ielika mani, un kolēģu attieksme pret mani traģiski mainījās. Vienīgi Galočka, sirds cilvēks, teica, ka viņu noņemot tāpēc, ka lomai esot par vecu. Viņa varēja dejot, bet baletā tā notiek.
Arī man tas bija drastiski, bet esmu izpildīga – ja man liek, es daru.
Huligānu dejoja Modris Cers. Viņš arī nebija apmierināts, ka ielika mani. Viņam ar Ināru Ābeli bija ļoti saskanīga partnerība.
Ar Parīzes Dievmātes katedrāli un Jaunkundzi un huligānu aizbraucām viesizrādēs uz Franciju, un mums tur bija milzīgi panākumi. Franču baleta mākslinieki, arī slavenais Seržs Lifārs (Kijivā dzimušais Sergejs Lifars, kurš savu sapni par baletu piepildīja Parīzē – L.B.) atnāca uz mūsu izrādēm. Pēc tam pienāca man klāt, cildināja un teica uzslavas. Mūsu baleta vadībai bija patīkami dzirdēt franču kolēģu atzinību. Atbraucām mājās, un uzreiz mūs ar manu partneri Genādiju Gorbaņovu kā trešo sastāvu ielika Donā Kihotā. Pirmizrādi nodejo pirmais sastāvs, bet pirms otrās pirmizrādes, kurā jādejo otram sastāvam, un Kitrija bija Ināra Ābele, viņai kaut kas nobruka, un izgrūda mūs tādus puszaļus. Nodejojām. Kitrijas loma ir sarežģīta, bet man patika un padevās.
Un tad Lembergs mūs ar Genādiju aizsūtīja uz Maskavu piedalīties atlases tūrēs Varnas konkursam. Uz atlasi Lielajā teātrī sabrauca vairāki simti baletdejotāju no visas Padomju Savienības. Žūrijā lielie baleta grandi, arī Gaļina Ulanova. Es ne uz ko necerēju. Notika trīs atlases tūres. Pirmo tūri izturējām, pēc otrās paņēma piecus pārus, starp kuriem bijām arī mēs ar Genādiju. Iedeva mums zāli, kur mēģināt, bet repetitora mums nebija. Strādājām vieni paši, bet kā es, deviņpadsmitgadīgs meitēns, varu saprast, kā man jādejo! Blakus zālē ar savu pedagoģi Ulanovu strādāja Ludmila Semeņaka, vēlākā Lielā baleta prīma, kas arī piedalījās konkursā. Vienā brīdī Ulanova gāja cauri mūsu zālei, apstājās, paskatījās uz mani, pateica vienu aizrādījumu, un man pēc tās vienas Ulanovas replikas uzreiz pasaule atvērās. Es visu saliku vietā, un aizgāja man deja! Tā bija tāda dāvana!
Varnā ieguvām bronzas godalgu, bet sapratu, ka nekad vairs uz konkursiem nebraukšu. Pirmo tūri nodejoju kā miglā, pilnīgi neko neatceros. Otrajā tūrē dejoju pas de deux no Ādolfa Adāna baleta Korsārs un Ulda Žagatas, ar Raimonda Paula mūziku iestudētu, tehniski sarežģītu horeogrāfiju Augšup. Pēc tūres aizgāju ģērbtuvē, apsēdos un teicu: «Paldies Dievam! Viss izdarīts. Kas būs, būs!…» Gribēju celties kājās, lai ietu uz viesnīcu, bet… kāju nav! Pilnīgi nolēmējušās! Kniebu un neko nejutu. Nevarēju ne piecelties, ne nostāvēt. Mani paņēma uz rokām un aiznesa uz viesnīcu. Atnāca masiere, sāka uz mani bļaut, ko es psihojot. Deva dzert konjaku. Beigās nervi atlaida. Kājas bija atņēmušās no lielā sasprindzinājuma.
Izgājām uz trešo tūri, ieguvām godalgu. Iebraucām Rīgā, un teātris uzreiz devās uz baleta festivālu Nicā. Tā bija kā relaksācija. Izrādes brīvā dabā. Patīkama noskaņa. Tur bija arī Māris Liepa no Maskavas Lielā teātra. Atbraucu mājās un uzzināju, ka dejošu Žizeli… Neaprakstāmas emocijas un milzīga griba strādāt. Biju tieviņa, bet iedomājos, ka man jākļūst vēl trauslākai, lai būtu pilnīgi caurspīdīga. Visu vasaru braucu uz Saulkrastiem peldēties. Augustā, kad vasara jau gāja uz otru pusi, pēc vienas šādas rīta peldes pamatīgi saaukstējos un saslimu ar meningītu. Slimnīcā, mani izmeklējot, daktere pacēla kreklu un bija šausmās, ka no manis ir tikai kauli un āda. Biju kļuvusi patiešām caurspīdīga un savu patieso stāvokli tobrīd neapzinājos…»
Par dejošanu aizmirstiet!
«Gulēju slimnīcā, man kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Visu laiku mežonīgas galvassāpes. Ik pa stundai man injicēja tolaik plaši lietoto antibiotiku – penicilīnu. Nebija vairs vietas, kur iedurt. Injekciju vietas kļuva cietas kā akmens, un zāles pēc iespricēšanas ar strūklu nāca ārā. Gulēju pilnīgi bez kustībām. Man taisīja kādas četras muguras smadzeņu punktēšanas, kas bija riskanta procedūra, jo pie mazākās neveiksmes varēja iestāties kāju paralīze. Lieliskais Stradiņu slimnīcas ārsts Henrihs Runds izdarīja neiespējamo. Dabūja tiem laikiem grūti pieejamas ārzemju zāles. Kad sāka tās spricēt, stāvoklis lēnām uzlabojās. Nogulēju slimnīcā divus mēnešus. Kad piecēlos, vajadzēja gandrīz no jauna mācīties staigāt. Mana trenētā muskulatūra bija pilnīgi atslābusi, vēl arvien mocīja galvassāpes. Dakteris brīdināja, ka tās kā sekas var palikt uz mūžu. Tā arī ir – arī tagad satraukuma brīžos sāp galva. Izjūtu laika maiņas.
Man arī saudzīgi ieteica, ka pēc tik smagā formā pārslimota meningīta vajadzētu domāt par kādu mierīgāku nodarbošanos, bet viena māsiņa pateica tieši: «Par dejošanu aizmirstiet!» Raudāju, bet nepieļāvu domu, ka mana dzīve baletā ir beigusies. Pēc izrakstīšanas no slimnīcas mani aizsūtīja uz atpūtas namu. Tur es stipri pieņēmos svarā. Ar zālēm bija sabojāta vielmaiņa. Piecdesmit divi kilogrami (!) balerīnai bija katastrofa. Mani nevarēja pazīt. Biju izmisumā, bet nedrīkstēju darīt neko, kas sagādā piepūli. Nekādi treniņi, nekāda fiziskā slodze, lai tādā veidā zaudētu svaru.
Teātris posās uz viesizrādēm Meksikā, un dakteris Runds pierunāja Lembergu, lai ņem mani līdzi. Klimata maiņa ļaušot man ātrāk atgūt spēkus, un tiešām divos viesizrāžu mēnešos man kļuva labāk. Galva sāpēja ne vairs katru dienu, bet ik pa trīs dienām. Tas jau bija liels progress. Dejoju kordebaletā, un otrā mēneša beigās jau nodejoju četriniekā.
Ar svara noregulēšanu gan mocījos vairākus gadus. Izmēģināju dažādas diētas, taču jūtamu rezultātu tām nebija. Tagad domāju, ka nemitīgās raizes par novājēšanu tieši traucēja, lai tas notiktu. Gāju pat pie ārstes vaicāt, ko man darīt, un viņa pateica, ka es atgūšu formu tad, kad man piedzims bērns. Vielmaiņa nostiprināšoties un svars pazudīšot. Tajā brīdī tādu plānu man nebija. Galvenais man bija balets.
Es gribēju dejot, nevis atkal izkrist no aprites.
Manā dzīvē nebija arī cilvēka, ar kuru es gribētu veidot ģimeni.
Un tad bija viesizrādes Grieķijā, kas kļuva man liktenīgas…»
Es tiešām biju naiva!
«Pirms brauciena uz Grieķiju mums notika instruktāža, ko drīkstam un nedrīkstam viesizrāžu laikā darīt. Uz to atnāca kāds cilvēks, kuru nepazinām. Atceros, ka visi jau sēdējām zālē, kad atvērās durvis un ienāca ļoti pievilcīgs jauns cilvēks – blonds, skaists, stalts –, pašpārliecināti pārgāja pāri zālei un uzmetās uz palodzes. Pačukstēju meitenēm: «Kāds foršs čalis!» Mūsu vadība pateica, ka viņš ir Māris no Kultūras ministrijas un brauks mums līdzi.
Uz Grieķiju vedām vairākas koncertprogrammas. Mūsu trupai kā viesmākslinieks pievienojās Māris Liepa. Žizelē dejoja princi Albertu. Liepam ļoti patika saviesīga dzīve. Viesizrāžu laikā viņam bija jubileja, un viņš visam kolektīvam sarīkoja cienastu. Vairākkārt veda izklaidēs mani, Litu Beiris un Larisu Tuisovu. Reiz saorganizēja mums braucienu ar jahtu, un tur bija arī tas Kultūras ministrijas pārstāvis. Jutu, ka viņš izrāda man simpātijas. Arī mājupceļā vilcienā pievērsa uzmanību. Tāds bija sākums. Māris man bija pirmā lielā mīlestība, un viņam attiecībā uz mani bija nopietni plāni. Viņš gribēja ģimeni un bērnus, un tikai vēlāk es sapratu, ka viņš bija greizsirdīgs uz manu lielo baleta mīlestību. Pēc ilgās slimošanas biju mazliet apaļīga, un viņš cerēja, ka apprecoties atteikšos no baleta un nodošos ģimenei, būšu laba sieva un gādīga māte. Kad apprecējāmies, viņš uzreiz teica, ka vajag bērnu, un gadu pēc kāzām mums piedzima Kristīne.
Neatceros, kad es uzzināju, ka Māris patiesībā strādā čekā, bet es neapzinājos, ko tas nozīmē.
Kad pateicu to vecākiem, viņi bija šokā. «Nu, un kas?» es nesapratu. Tēvs kļuva bāls, bet mamma mēģināja mani atrunāt, sakot: «Viņš nesapratīs tavu profesiju…» Tā saruna mums notika, pirms vēl bijām precējušies, un es iespītējos: «Ja nepiekritīsiet, ka mēs precamies, es iešu prom no mājām!» Es biju iemīlējusies un naiva. Ļoti daudz ko nezināju. Arī to, ka tētis bija izsūtīts. Vecāki, lai mani pasargātu, par tiem notikumiem neko man nestāstīja. Skatoties uz savu vecāku saskanīgo laulību, domāju – ja es precēšos, tas būs uz mūžu. Viena vienīga mīlestība un uz mūžu.
Mūsu kopdzīves sākums bija skaists un romantisks. Mums ar Māri nebija nekādu sarunu par viņa darbu. Es domāju, ka viņš nemaz nedrīkstēja stāstīt par to, ko dara. Kad apprecējāmies, teātrī visi no manis distancējās. Es biju čekista sieva! Man pārstāja uzticēties, norobežojās arī tuvi kolēģi. Daudziem likās, ka lomas man dod tāpēc, ka man ir vīrs čekists, lai gan es visu biju sasniegusi, līdz iepazinos ar viņu. Biju nodejojusi lielas lomas, viesizrādēs Grieķijā man pasniedza Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieces apbalvojumu. PSRS Tautas skatuves mākslinieci iedeva, kad biju jau šķīrusies.
Pēc laulībām visvairāk teātrī man sāpēja tas, ka mani vainoja, ja kādi kolēģi netika ārzemju viesizrādēs. Vienalga, kurš izkristu no brauciena, vainīga biju es. Neiešu taču skaidroties un taisnoties, ka ne pie kā neesmu vainīga. Ja tevi apmelo, nav jēgas mēģināt atmazgāties. Par to, ka no manis norobežojās, es nepārdzīvoju. Esmu vienpate. Kompānijām un saviesīgai dzīvei man nebija ne laika, ne arī intereses. Man bija bērns, ģimene, mājas rūpes.
Vīrs mani mīlēja, bet tā ļoti privātīpašnieciski, un ar gadiem tas izpaudās arvien žņaudzošāk. Viņš visu laiku virzīja mani uz domu, ka balets man jāpamet. Bet tā bija mana sirdslieta. Ja pamestu baletu, kas es būtu? Nevarēju iedomāties, kā tad dzīvošu. Vīrs cerēja, ka pēc bērna piedzimšanas kļūšu vēl apaļāka un tad ar baletu pilnīgi noteikti būs cauri, bet notika tā, kā ārste man teica. Es zaudēju svaru, kļuvu tieviņa. Varēju dejot, bet bija sīki jāizplāno savs dienas grafiks, lai visu paspētu. Man bija jārēķinās ar vīra interesēm un iegribām. Dzīvojām kopā ar maniem vecākiem, mammīte man ļoti daudz palīdzēja, bet vienā brīdī Māris paziņoja, ka viņš negrib, lai mana mamma gatavo pusdienas. Pieprasīja, lai tās viņam pasniedzu es. Man bija jāskrien starp mēģinājumu un izrādi uz māju, jāpagatavo vīram pusdienas. Neatpūtusies skrēju uz izrādi. Man vajadzēja ļoti daudz spēka. Vīrs ar manu darbu nerēķinājās nemaz.
Balets bija mana aizmiršanās. Lomās nodejoju savu personīgo smagumu. Mana kolēģe tajā laikā pēc vienas Žizeles teica, ka izrādē, skatoties uz mani, raudājusi. Vilšanās un sāpes, ko piedzīvoju savā atveidotajā lomā, saplūda kopā ar manām emocijām. Tā sajūta man lomā nebija jāmeklē, tā bija manī pašā un radīja pārdzīvojumu, kas izpildījumu darīja vēl spilgtāku. Ja māksliniekam dzīve ir trallalā, tad nekāda pārdzīvojuma arī lomā nebūs.
Mana dzīve nekad nav bijusi trallalā, un laulībā es piedzīvoju traģēdiju.»
Sargāja kādi augstāki spēki
«Divdesmit gadu vecumā man stipri sāpēja ceļi, un es aizgāju pie vienas čigānietes, kuru man ieteica kā spējīgu šai vainai palīdzēt, bet viņa par maniem ceļiem nelikās ne zinis. «Tu divas reizes dzīvē būsi uz dzīvības un nāves robežas. Vienreiz pavisam drīz, otrreiz četrdesmit gados; abās laimīgi paliksi dzīva,» viņa teica. Un vēl pateica, ka vīrs man būs varas cilvēks, kurš citus komandēs, un es no viņa piedzīvošu daudz bēdu. Tajā brīdī neko no viņas sacītā neuztvēru nopietni. Atcerējos, kad drīz pēc tam smagi saslimu ar meningītu un patiešām biju uz dzīvības un nāves robežas. Viņas otrais brīdinājums kā zibens uzliesmojums atmiņā atnāca, kad vīrs mani sašāva…
Viņš savu neapmierinātību ar dzīvi arvien biežāk sāka slīcināt alkoholā un piedzēries kļuva agresīvs. Kādā vakarā, būdams reibumā, ienāca vannas istabā, kur es mazgāju savu treniņtērpu. Rokā viņam bija vecs kolts, kas viņam nemaz nedrīkstēja būt. «Nu laiks ar tevi beigt…» viņš pateica. «Māri, nomierinies!…» pacēlu galvu, paskatījos uz viņu, un tajā brīdī bija šāviens…
Lode cauršāva man kaklu, ietriecās sienā un ar rikošetu ielidoja otrā sienā.
Ja es būtu palikusi noliekusies, lode trāpītu galvā. 1. slimnīcā, kur mani ar ātro palīdzību ieveda, ārsti teica, ka mani glābis neticams brīnums. Lode bija izgājusi cauri kaklam, neskarot dzīvībai svarīgus centrus. Kad iznācu no slimnīcas, tūlīt iesniedzu šķiršanos un Māra manā dzīvē vairāk nebija. Viņu netiesāja. Teica, ka tas esot bijis nejaušs gadījums.
Kādi augstāki spēki mani ir sargājuši. Varbūt tāpēc, ka esmu bijusi uzticīga baletam. Tas bija mans. Kad izšķīros, teātrī attieksmē pret sevi saņēmu pa pilnu programmu. Ja pirms tam vīra dēļ varbūt uzskatīja, ka esmu neaizskarama, tad tagad piedzīvoju visu iespējamo: man samazināja algu, noņēma no lomām, neņēma viesizrādēs. Pievīlos arī cilvēkos, no kuriem to nebiju gaidījusi, bet uztvēru to ļoti filozofiski. Man bija jāizdzīvo, jo man bija bērns, kas jāaudzina un jāizskolo. Kristīnei bija divpadsmit gadi. Veci vecāki, par kuriem jārūpējas. Sakodu zobus, visu pacietu un strādāju.
Baletā jau biju gandrīz uz izsviešanu, bet tajā laikā teātris bija remontā, daudzi jaunie mākslinieki sarunāja sev darbu citur, aizbrauca strādāt uz Vāciju, un pēkšņi trupā nebija vairs, kam dejot. Nu tad lai dejo Errsa! Un es dejoju. Pelnrušķītes lomu mācījos no ieraksta. Neviens ar mani nestrādāja. Lomu sagatavoju, aizbraucu viesizrādēs, nodejoju un pakāpeniski tomēr paliku teātrī. Nodejoju līdz 47 gadiem. Tas ir ļoti daudz. Atvadījos no baleta ar Žizeli. Gribēju aiziet klusi un nemanāmi, bet Andrejs Žagars, tolaik teātra direktors, pateica: «Nē, māksliniec, jums vajag pēdējo izrādi!»
Partneris man bija Marks Peretolkins no Maskavas Lielā teātra. Mums bija tikai viens mēģinājums, bet mums ļoti labi saskanēja. Viņš cilāja mani kā pūciņu. Kad pēc izrādes pateicu, ka nodejoju savu pēdējo izrādi, viņš bija šokēts. Počemu? Nenoticēja, ka tā man bija pēdējā izrāde.»
Bērni ir mans aicinājums
«Visu dzīvi esmu pret sevi ļoti paškritiska. Savas kļūdas redzēju ļoti sakāpināti, lai gan citiem likās, ka viss ir kārtībā. Varētu teikt, ka man bija zems pašvērtējums. Likās – ko tad nu es!…
Biju domājusi, kad beigšu dejot, iešu strādāt uz bērnudārzu par auklīti. Man ļoti patīk bērni. Uz bērnudārzu neaizgāju, bet Mūzikas akadēmijā ieguvu horeogrāfa-pedagoga kvalifikāciju. Man jau bija 38 gadi. Studēju neklātienē, dejoju. Biju pārgurusi, bet izturēju. Akadēmiju pabeidzu. Ja es kaut ko iesāku, to arī izdaru līdz galam, lai cik grūti nāktos. Kad beidzu dejot, izveidoju savu baleta studiju, strādāju teātrī par repetitori. Un tad Juris Karlsons, tobrīd Mūzikas akadēmijas rektors, uzaicināja mani uz akadēmiju par Horeogrāfijas katedras vadītāju. Šaubījos, vai tādam darbam ar savu raksturu būšu piemērota, bet Karlsons mani pierunāja. Iegāju tajā vidē, man ļoti patika Mūzikas akadēmijas gaisotne, un nu jau divdesmit trīs gadus vadu Horeogrāfijas katedru, esmu profesore.
No teātra aizgāju, bet tā skatuve man bijusi laimīga. Esmu ļoti pateicīga, ka uz tās man bijuši 30 gadi.
Lai kā reizēm gājis, varu teikt, ka man bijis laimīgs mūžs.
Vienīgi žēl, ka Kristīne ir mans vienīgais bērns. Es būtu gribējusi vēl kādu, bet mana laulības dzīve izvērtās citādāka, nekā biju iedomājusies. Kristīne izmācījās par juristi. Viņas dēlam, manam mīļajam mazdēliņam Eduardam, jau ir 16 gadi. Mācās 1. ģimnāzijā 10. klasē ar fizikas novirzienu. Daudz lasa, spēlē šahu, peld. Ļoti mīļš bērns. Bērni ir mans aicinājums, tāpēc man jau gandrīz trīsdesmit gadus ir sava baleta studija.
Man nav nevienas tuvas draudzene, bet man ir labs, gudrs draugs. Ļoti godīgs un krietns cilvēks, ar kuru ir kopīgas intereses. Ejam uz izrādēm, koncertiem, izstādēm. Mums ir, par ko runāt. Esam pazīstami kopš jaunības. Viņš jau tad bija manī ieskatījies. Satikāmies atkal pēc 40 gadiem. Lai arī dzīvē bijušas vilšanās, ticību labajam neesmu zaudējusi un katra diena man dāvā kādu prieka brīdi.»
