Vai Baibas Spenieces-Gavares mājās ir kaut kas tas īpašais, ko viņa jau kopš bērnības zinājusi: man būs, kad izaugšu liela? «Mājai rit jau piecpadsmitais gads, un tā joprojām turpina veidoties – kaut ko mainām vietām, pārvietojam gleznas… Un par to mums ir vārdu apmaiņas. Es gleznu lieku pie sienas, Gatis ņem nost, es lieku atpakaļ. Es pastāvu par savu. (Smejas.)
Kad augu, mums mājās nebija gleznu, tāpēc atceros, ar kādu sajūsmu lūkojos uz vietām, kur tās bija, un cik ļoti man gribējās, lai man arī kādreiz tās būtu.
Daudz gleznu esmu pirkusi pati, liela daļa ir draugu dāvinātas, bet trīs man uzgleznojis arī Gatis – viņam ir īpašs rokraksts un talants. Kad man bija 50. jubileja, draugi sadāvināja naudu ceļojumam uz Indiju, bet, tā kā sākās kovids, braucienu iemainīju pret Agates Apkalnes gleznu, kuru, pirmoreiz ieraugot kādā kalendārā, sajūsmā noelsos. Tā tagad ir mana Indija.»
Baibas vīrs Gatis Gavars ir arhitekts, un tas nozīmē, ka ne tikai Baibai bija un ir sava vīzija par to, kā jāizskatās viņu mājām, bet arī vīram ir savs viedoklis. Kā izdevies rast kompromisus? Baiba stāsta: «Vispār jau par mūsu ķīviņiem par interjera lietām protam veselīgi paironizēt…
Kad bija pienācis laiks ievākties mājā, es vīram uzstāju: «Tevis izplānotās mēbeles ir foršas, bet es nākšu ar lādi.»
(Smejas.) To ieguvu no kāda ķemernieka, kunga, vārdā Dainis, kurš dodas uz senām lauku mājām, vāc vecās mēbeles un atjauno tās. Šī atrasta Lietuvā, un tai ir 1906. izlaiduma gads – tieši pēc simt gadiem piedzima mūsu meita Hermīne.
Arī zilā glezna nāk līdzi no manas vecās dzīves. To ar ogli gleznojusi Dina Ābele. Bet pīto melno krēslu reiz ieraudzīju skatlogā, ejot pa Tērbatas ielu. Man tas tik ļoti iepatikās, ka iegādājos un atvedu līdzi sev, nesaskaņojot ar Gati. Iepriekš jau biju atnesusi mājās šūpuļkrēslu, kas bija mans bērnības sapnis, tāpēc pītajam krēslam sekoja komentārs: «Viss, ar krēsliem beidzam.»»
Vairāk par Baibas Sipenieces-Gavares mājām lasi digitālajā žurnālā Santa+ vai jaunākajā žurnāla «Deko» numurā!