Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
21
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
– Kad sazvanījāmies vēl vecajā gadā, teicāt – jums jāaizbrauc un vienkārši jāpadzīvojas saulē, lai jauno gadu sagaidītu ar gaišākām domām. Vai izdevās?
– Jā, noteikti. Bijām Kostarikā, kur saules gaismas un siltuma noteikti netrūkst. Vienīgi jāpaiet zināmam laikam, līdz atkal piemērošos laika starpībai.
Manuprāt, klimats ļoti ietekmē cilvēka garīgo līdzsvaru – cilvēki kļūst mazāk stresaini, mazāk agresīvi. Pagājušajā gadā pēkšņi mūžībā aizgāja tik daudz jaunu, zināmu cilvēku, ka tas lieku reizi lika domāt, ka šai pasaulē viss ir ļoti relatīvs. Te tu esi, bet te pēkšņi vairs ne. Piemēram, Mārtiņš Ķibilds – viņš nebija mans draugs, taču bijām pazīstami desmitiem gadu. Par mani jaunāks cilvēks, un viņa vairs nav. Kā rakstīja tviterī, acīmredzot pienācis laiks, kad bumbas sāk krist ļoti tuvu. Un tas nozīmē, ka vienkārši jādzīvo!
– Jūs viegli ievest nostalģijā un dzīves traģismā?
– Man šķiet, ka gan nostalģija, gan dzīves traģisms – tāda lielā sāpe – man ir iedzimtas īpašības. Nekāda optimiste es neesmu. Manī laikam no mammas ielikts, ka jūtu līdzi visiem un visam. Es gan saprotu, ka šī līdzjūtība un traģisms jālīdzsvaro ar dzīves prieku. Un to var sniegt jebkas – grāmata, filma, ceļojums, garšīgas vakariņas, kas izdodas. Nav jau tā, ka staigāju, iegrimusi depresijā, un meklēju kādu mazu prieciņu, kas mani no tās izvilktu. Vienkārši man nav tāda talanta nošķūrēt malā to, kas nepatīkams vai traģisks.
– Pieminējāt iedzimto līdzjūtību. Kas jūs var aizkustināt?
– Faktiski jebkas, arī romantiskas, dramatiskas un traģikomiskas filmas un grāmatas. Nemaz nerunājot, piemēram, par Austrālijas traģēdiju. Tieši pirms gada tur bijām un apmeklējām ķenguru dārzu. Glaudīju ķengura mīksto zodiņu – tas ir tik ļoti maigs. Kad redzi, kas tagad notiek… Gājis bojā tik daudz ķenguru un koalu. Tas, protams, skan ļoti banāli, bet mani patiešām aizkustina. Tiešām – ir ļoti daudz lietu, kas var mani aizkustināt.
– Ja runa ir par pagājušā gada grūtībām, tikko žurnālā Klubs varēja lasīt: «Viens no mazās piejūras valstiņas advokātiem saskārās ar veselu pret viņu vērstu kampaņu, grāmatu ieskaitot.» Diezgan nepārprotami, ka runa ir par jūsu vīru advokātu Romualdu Vansoviču.
– Šī nav tēma, par kuru man ļoti gribētos runāt. Bet, ja nu kaut kas ir jāsaka, tad… Nesen lasīju sacerējumu par tematu, kāpēc jāparakstās par Saeimas atlaišanu, pat ja tie, kas to sākotnēji ierosināja, ir dīvaini cilvēki. Autora doma bija tāda: vai tad tas, ka man pie kurpes zoles pielipusi suņa kaka, nozīmē – man jāapstājas vai jāmaina virziens? Taču nē. Mēs uz šo notikumu skatāmies līdzīgi.
– Romualda un jūsu attiecībās kopā pārvarēts daudz kas?
– Jā un nē.
– Visiem jau parasti gribas attiecību recepti. Kāda ir jūsējā?
– Kā joku es varētu atbildēt, ka noslēpums ir astroloģijā. Mēs abi esam Suņa gadā dzimuši. Kā zināms, šis ir saprātīgs un uzticīgs kustonis. Man jau reizēm kāja paslīd, un es palasu, kuras zīmes vislabāk sader kopā. Tieši aizvakar atkal kaut kur lasīju, kuri ir zīmju pāri, kas veido visnoturīgākās savienības. Atveru, bet tur pirmie – Vēzis un Vērsis, kas esam mēs. Es domāju, ka tas ir zvaigznēs ierakstīts, un tas tikai pa pusei ir joks. Mums kopā ir interesanti, mums ir principiāla attieksme pret valsti, dzīvi, sabiedrību, un šī attieksme ir ļoti saskanīga.
Un, protams, bērni – es nevaru pat iedomāties viņiem nodarīt ko tādu kā šķiršanās. Viņi paļaujas uz to, ka esam komanda.
Jo vairāk šļakatu nāk, jo ciešāki mēs kļūstam.
– Bet ikvienās attiecībās taču ir gan kāpumi, gan kritumi.
– Es pat nezinu, vai mums ir bijuši kritumi. Vienā ziņā mēs esam līdzīgi, otrā ziņā – arī ļoti atšķirīgi. Man vairāk prāts uz blēņām nesas, Romualds atkal ir tāds stabils, atbildīgs un nopietns cilvēks. Līdz ar to grūtākais laikam bijis mūsu attiecību sākums. Tu saproti, ka ir saikne – fundamentāla, stabila un droša –, taču sadzīviska pielāgošanās prasa laiku. Visgrūtāk laikam bija, kad piedzima Pipars – pavisam svaigas bija ne tikai manas attiecības ar Romualdu, bet arī ar bērnu. Līdz ar to tagad kļūst tikai arvien vieglāk. Mums ir tā – ja kaut kas baigi nepatīk, viens pārstāj runāt. Un otrs vienkārši saprot, ka ir baigās ziepes un kaut kas nav pareizi. Bet es nemaz neatceros, kad mums kādi kašķi būtu bijuši.
– Mana ome vienmēr teica, ka vīram esot jābūt vecākam nekā sievai. Spindzelei blakus esot vajadzīgs mierīgs un dzīvesgudrs cilvēks. Jūs šķir padsmit gadu starpība.
– Godīgi sakot, īsti neesmu izjutusi mūsu vecuma starpību. Protams, gadi izjūtami fiziski – te iesāpas ceļgals, tu neesi gatavs vairs ne tik ātri, ne tālu skriet. Bet kopumā es nekad neesmu izjutusi to, ka man būtu baigi sevi jāpiebremzē tikai tāpēc, ka Romualds ir mazliet vecāks. Ne viens, ne otrs neesam cilvēki, kas gatavi ar velosipēdu apceļot Latviju. Tas nav atkarīgs no vecuma, tikai no slinkuma. Romualds regulāri spēlē tenisu, es nedaru neko. Ja nu vienīgi līdz veikalam aizbraucu ar riteni vai aizeju nopeldēties. Nu labi, vēl arī grābju lapas un eju sēņot.
– Skatoties uz jums, var rasties priekšstats – kas tad viņai nekaiš. Nav jāstrādā, naudas pietiekami.
– Bet tā jau arī ir! Man patiešām nekas nekaiš un nekā netrūkst. Taču es pēc tā nekad neesmu dzinusies. Tā vienkārši ir noticis. Bet tās īstās vērtības jau ir iekšējas, nevis ārējas. Tās manī uzbūvējuši vecāki. Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev, lasi grāmatas, mēģini saprast citus cilvēkus… Spēj novērtēt skaisto dabu, mākslu, mūziku. Esi jūtīgs. Daudzi cilvēki saka – man svarīgs mērķis, es to nosaku un tad uz to eju. Es neesmu cilvēks, kuram ir baigais mērķis un kurš organizē savu dzīvi tikai tā, lai līdz šim mērķim tiktu.
Esmu diezgan relaksēta būtne, kas tiešām uzskata – ir svarīgi pieskatīt bērnus un nedarīt pāri pasaulei ar savām ambīcijām.
Jo bieži vien tāds cilvēks, kurš izdomājis, ko vēlas sasniegt, ignorē daudz ko citu.
Ir forša katra diena, ko nodzīvoju. Vienā paspēju mazāk, citā vairāk. Dzīvot, vienkārši dzīvot – to es gribu un par to domāju, jo tāpat tālāk par nolemto neaizdzīvosi.
– Nu bet kā ar biohakingu un antieidžingu?
– (Smejas.) Man nav tādas baigās aiztures pret novecošanu. Cilvēks kļūst vecāks, sāk citādi izskatīties, nu un? Vecāks ir sliktāks? Kaut ko špricēt, stūķēt, griezt un vilkt… Man tas vienkārši nešķiet smuki. Man pat ausīs caurumi nav izdurti!
Iespējams, daudz ko nosaka arī mūsu draugu jaukā kompānija. Neviens no tajā esošajiem vīriem nav nomainījis savu veco sievu pret jaunāku. Visi ir forši, draudzīgi un mīļi pāri. Bet varbūt es vienkārši neesmu izjutusi ārēju spiedienu. Varbūt tā vēlme kaut ko uzlabot rodas no tā, ka cilvēks jūt spiedienu, jūt, ka viņu kaut kas apdraud. Es tiešām nezinu… Varbūt kādai tas ir statusa simbols, ka vari atļauties sev kaut kur kaut ko iepūst. Interesanti, nekad neesmu iedomājusies, ka kāds uz mani varētu skatīties kā uz nepietiekami piepūstu personu (smejas).
– Un kas slēpjas aiz tās jūsu pieminētās bērnu pieskatīšanas? Abi jau ir lieli – vienam ir sešpadsmit, otram divpadsmit gadu.
– Mēģināt viņus audzināt par krietniem cilvēkiem. Nav tā, ka es Vandu un Piparu katru dienu izsauktu uz sarunu par to, kas ar viņiem ir noticis. Taču ikdienā esmu daudz klāt, ja viņiem vajag, bērni zina – var pie manis nākt un runāt. Domāju, mums ir uzticības pilnas un atklātas attiecības, un es zinu un orientējos, kas ar viņiem notiek. Mēģinu viņiem palīdzēt, cik var.
Tas grūtākais jau ir nodibināt šīs atklātības pilnās attiecības.
Man nebūs tāda padoma, jo katrs bērns un katrs vecāks ir citāds. Nu nevajag viņus piečakarēt, stāstīt to, kā nav. Solīt to, ko nevar vai apsolīt un neizdarīt. Vai izpaust viņu noslēpumus. Kā ikvienās attiecībās. Ik pa laikam sāp visiem – gan lieliem, gan maziem. Katram cilvēkam, lai arī cik viņš būtu tīnis, gribas izstāstīt to, kas uz sirds. Ja viņš pietiekami ilgi varējis tev uzticēties, tad pēc vairāku reižu pajautāšanas viņš droši vien arī izstāstīs. Protams, ir brīži, kad saka – nē, nē, viss kārtībā. Bet tu jau jūti, ka nav. Nu tad pagaidi mazliet un mēģini vēlreiz.
Nav jau viegli arī mūsdienās būt jaunam. Tikko izlasīju Irsas Sigurdardotirais grāmatu Parāds par mobingu skolās. Man skandināvi īpaši patīk tāpēc, ka viņi raksta par to, kas viņu sabiedrībā ir svarīgi, bet netiek nopietni aplūkots. Skarbs, ļoti skarbs gabals par to, ka nav viegli būt jaunam mūsdienās. Esmu priecīga, ka maniem bērniem tas nav jāpieredz – skolās, kur viņi mācās, vecāku un skolas kolektīvs ir tāds, ka mierīgi iespējams visu izrunāt. Vismaz man tā šķiet, tu jau nekad nevari līdz galam būt pārliecināts. Tomēr, liekas, nekas netiek aizlaists tik tālu, ka kādu vajātu internetā un tamlīdzīgi.
– Kāpēc dēlu saucat par Piparu?
– Pēc pases viņš ir Edvards Kārlis. Bet, kad dēls piedzima, viņš svēra tikai divus kilogramus un astoņsimt gramus. Paskatījos uz viņu un nosaucu par Pipariņu. Man viņš joprojām ir Pipars.
Vandai savukārt nekādas iesaukas nepielipa. Viņai jau pašai par sevi spēcīgs vārds. Poļu karaliene.
– Jūsu vīrs nāk no poļu ģimenes, un arī pārvalda poļu valodu. Jums arī bērniem bijis svarīgi to mācīt?
– Romualds ar mammu un brāli runā poļu valodā. Bērni, protams, regulāri kontaktējas ar vecmāmiņu, Romualda mammu, tomēr valoda nav viņiem pielipusi. Mēs šo identitāti vairāk identificējam kā poļu spītīgo un lepno raksturu, kas visiem piemīt. Tajā ir cieņas un pašlepnuma elements, un ar to jārēķinās. Runājot par Romualda mammu – viņa ir apbrīnojama. Deviņdesmit četru gadu vecumā dzīvo patstāvīgu dzīvi.
– Jūsu vecāku diemžēl vairs nav.
– Jā, un tā ir tāda bāreņa sajūta, vienalga, cik vecs tu esi. Īpaši tā sajutos, kad nomira mamma. Bija tā, it kā būtu zaudējusi daļu no sevis. Manas mammas māsa nodzīvoja stipri ilgāk nekā mana mamma, un ikreiz, kad gribēju parunāties par mammu, es braucu tieši pie Ilzes. Nedomāju gan, ka mammu kāds var aizstāt. Tu vienkārši atrodi cilvēku, kas mammai bijis vistuvāk.
Tikai tad, kad pati kļūsti par mammu, saproti, cik jaudīgas ir šīs attiecības. Mamma ir mamma, bērnam nav nekā svarīgāka par mammu.
– Savulaik, runājot par mammas aiziešanu, vairākkārt esat sacījusi – pati esat bijusi tuvu robežai. Taču nekad neesat stāstījusi, ko tieši ar to domājāt.
– Mana mamma pirms gadiem aizgāja tāpēc, ka viņai galvā plīsa aneirisma – norobežots asinsvada paplašinājums, kas veido tādu kā izspiedumu. Mamma pati bija mediķe, un viņas studiju biedri, neiroķirurgi, mēģināja viņu operēt. Taču nekas vairs nebija glābjams. Kad mamma jau bija aizgājusi, viens no ķirurgiem man norādīja: «Zini, Baibiņ, tev arī vajadzētu galvu pārbaudīt, jo šīs lietas iedzimst.»
Pagāja septiņi gadi, piedzima abi bērni, un Romualds beidzot aizdzina mani uz pārbaudēm. Stradiņa slimnīcas dakteris profesors Kārlis Kupčs atklāja, ka man arī ir aneirisma. Burbulis smadzenēs, kas jebkurā brīdī var plīst. Tad – ja paveicas, tu nomirsti, ja nepaveicas, kļūsti par dārzeni. Kad dakteris Kupčs ar mani runāja, viņš izskatījās mazliet uztraucies un piekodināja daudz nestaigāt apkārt.
Mani, iespējams, izglāba tas, ka visu mūžu bijis zems asinsspiediens – varbūt tas man palīdzēja mierīgi pārciest daudzus lidojumus, iznēsāt un laist pasaulē abus bērnus. Man prātā nevarēja ienākt, ka šīs slimības iedzimst. Par laimi, bija iespējams veikt operāciju un šo aneirismu likvidēt. Var teikt, ka mamma ar savu aiziešanu izglāba man dzīvību.
– Ņemot vērā to, ka jūsu prāts ir tik attīstīts un skrienošs, tas ir jābremzē? Ar meditāciju, piemēram.
Glāze vīna palīdz mazāk intensīvi domāt par kādām lietām.
– Lapu grābšana, pieneņu ravēšana no mauriņa. Ar nosacījumu, ka šīs pienenes tiek saskaitītas (smejas). Sēņošana, sēdēšana saulītē. Pie Rubeņa nebraucu, Peru zupiņas nedzeru. Tiesa, es pīpēju. Tas ir rituāls, kas palīdz ievilkt dziļāk gaisu.
Stress un stulbas domas, no kā netiec vaļā, ir viena lieta. Tur prātīgākais ir nogaidīt un ļauties. Ja nu galīgi domas neliek mierā, jāņem rokā krimiķis. Bet reizēm pat to nevari palasīt. Tad tas vienkārši jāizdzīvo. Kad pāriet pirmais stress, tu izdomā plānu, kā to risināt. Ja risinājums nav vienkāršs, tad par to ilgāk jāpadomā.
Pasaules uzspiesto stresu… Kad tika nopublicētas Ilzes Jaunalksnes telefonsarunas, kur es arī lielā mērā figurēju, tas bija brīdis, kad ar sliedi pirmoreiz dabūju pa galvu un sāku mācīties ar to sadzīvot un pārdzīvot. Tā nav bijusi vienīgā reize, kad esmu dabūjusi ar sliedi pa galvu. Ar laiku jau tu pierodi. Turklāt kļūst skaidrs, ka nedzīvo veltīgi, ja jau kāds vispār grib tev ar sliedi sist.
Pavisam kas cits ir notikumu analīze, pārdomas. Starp citu, man patīk, ja galva strādā. Man nav iebildumu, ka esmu spējīga reaģēt uz vides kairinājumiem.
– Mūsdienu pasaule ir tik ātra un mainīga, ka bieži nejūti – kāda draudzība izzūd, bet cita nāk vietā.
–Tas gan ir fakts, ka tā notiek. Tās attiecības, kas man bija pirms Romualda un bērniem ar studiju laika draugiem, skolas draugiem, ir beigušās. Mēs neesam strīdējušies, mēs atkal varētu sazvanīties un turpināt no vietas, kur pārtraucām. Bet ikdienā mēs to nedarām. Un atkal ir citas draudzības un kompānijas, kas ir jau ilgus gadus. Bet es arī neesmu cilvēks, kam par katru cenu vajadzīga draudzene, kam visu, visu, visu izstāstīt.
Ja gribi, lai kaut kas ir tikai tavs, nestāsti to nevienam. Šai ziņā esmu ļoti noslēgts cilvēks.
Man nav neviena, kam es tā visu, visu, visu.
– Un kādas jums šobrīd izjūtas par to, kas notiek valstī?
– Nevar neredzēt to, ka pēc iepriekšējām vēlēšanām kaut kas sāk mainīties. Ļoti ilgi, pateicoties atsevišķām partijām, kas ilgstoši bija pie varas gan valstī, gan pašvaldībās, bija sajūta – mēs kapitāli stagnējam. Man šķiet, šobrīd notiek pārmaiņas. Ar ko tās beigsies, es nezinu. Bet, manuprāt, pārmaiņas – tas ir labi. Viens konkrēts piemērs – kaut kas varētu mainīties mūsu lielo ostu organizācijā. Par to runājam vismaz piecpadsmit gadu. Un tās ir lielas pārmaiņas. Daudzi gribējuši pieķerties ostām, bet neviens nav spējis.
Šī valdība, varbūt pateicoties sabiedrotajiem, radusi nopietnu iemeslu kaut ko mainīt. Tā kā esmu vai drīzāk biju ideāliste, es tomēr gribu cerēt, ka būs labāk. Neviens nav teicis, ka būs viegli kaut ko mainīt sistēmās, kas stagnē desmitiem gadu, tai skaitā augstskolu sistēmā. Valdībai nav viegli izturēt spiedienu, kas nāk no visām pusēm, bet tā pagaidām turas.
Es domāju – fundamentālas pārmaiņas ir ļoti vajadzīgas. Jau gadu gadiem dzirdam, ka ik gadu vismaz miljards aiziet garām valsts kasei ēnās. Acīmredzot kāds šo naudu ierauš kādā kaktiņā vai burciņā. Mūsu tiesībsargājošām un nodokļu iestādēm ir ļoti daudz darāmā, un būtu labi, ja tās varētu darboties efektīvāk. Kaut vai tās pašas cigaretes tirgū – kaut kā taču tās tiek Latvijā. Kāds taču to varētu apturēt, ja vien gribētu. Varbūt mēs vienkārši neapjaušam to frontes lielumu, kas aiz tā slēpjas.
– Sacījāt – biju ideāliste. Vairs neesat?
– Nav jau viegli saglabāt ideālismu apstākļos, kad ik pa brīdim kāds politiķis atkal izrādās tāds pats kā visi iepriekšējie. Pamatīgu robu manā ideālismā iecirta 2006. gada Saeimas vēlēšanas, kad Kalvīša valdība izturēja uzticības referendumu, kā viņš pats to formulēja. Pirms tam bija jūrmalgeitas, Kempmayer skandāls un citi, ko žurnālisti bija atklājuši. Bet nevienam no tiem nebija nekādas nozīmes! Nebiju iedomājusies, ka tā tas notiks, un tad bija liela vilšanās.
Līdzīgi šobrīd ir ar Rīgas domes atlaišanu. Diezgan klusi izskanēja tas, ka valsts prezidents Egils Levits atlika likuma izsludināšanu. Šis likums paredzēja – ja līdz kārtējām vēlēšanām palicis maz laika, tad domi ievēl uz pieciem gadiem, nevis uz atlikušo vienu vai uz dažiem mēnešiem. Skaidrs, ka, no vienas puses, ir pragmatiski nerīkot vēlēšanas katru gadu.
No otras puses – kas tieši liek domāt, ka vēlēšanu iznākums Rīgā būtu citāds, nekā tas bijis pēdējos desmit gadus? Risks varētu būt lielāks nekā racionālais ieguvums. Tūlīt sāksies parakstu vākšana par šā likuma nodošanu tautas nobalsošanai. Un mani interesē, vai kāds ies parakstīties vai nē. Ja nē, tad tas radīs pamatu bažām, ka vēlēšanu rezultāts arī nebūs citāds kā līdz šim, ka plašāku publiku notiekošais īpaši neinteresē. Domāt, ka mēs tagad jaunu pasauli celsim un visi vēlētāji visu sapratuši, laikam ir kļūda.
Mēs dzīvojām vairākās dažādās pasaulēs – latviešu un krievu, nabago un nosacīti turīgo, pensionāru un daudzās citās. Un nereti tās cita citu nesaprot.
– Kad darbojāties žurnālistikā, varējāt kaut ko ietekmēt, mainīt. Tagad atliek tikai tviteris. Jums tiešām, tiešām nepietrūkst iepriekšējās dzīves?
– Goda vārds, nepietrūkst. Es nevaru teikt, ka žurnālistika nekad un neko nemaina. Taču cik grūti tas nāk… Apbrīnoju cilvēkus, kas no sirds darbojas pētnieciskajā žurnālistikā. Lai to darītu kvalitatīvi un ar labu rezultātu, jāiegulda visa sava dzīve. Ja es kaut ko daru, tad tik labi, cik spēju. Taču ar savu šābrīža dzīvi es to nevaru atļauties. Un arī negribu. Goda vārds, bērni un ģimene man ir daudz svarīgāki. Esmu priecīga, ka man nav caurām dienām jābūt prom no mājām. Man ir divi bērni, divas mājas. Mājas darbu fronti lielā mērā turu viena pati. Viens dārzs, otrs. Bērniem gribas ēst, gribu, lai viņi ēd veselīgi.
Ja man tiešām ir kas sakāms, tad pilnīgi pietiek ar iespēju to pateikt tviterī. Vēlās vakara stundās, kad darbi apdarīti un visi jau pie miera, apskatu, kas pa dienu sabiris, un tad komentēju (smejas). Un mana attieksme brīžiem ir vēl skarbāka nekā agrāk. Taču man nav ambīciju kaut ko atklāt, atmaskot. Varbūt esmu tam jau pārāk veca. Ja mēs katrs vismaz sevi, savu dzīvi organizējam tā, lai nedarītu ne sev, ne pasaulei pāri, ar to reizēm pilnīgi pietiek. Katram nav jābūt ģenerālim vai politiķim.
