Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2016. gada 6. numurā.
– Šķiet, šobrīd modē viss, kas saistīts ar attiecībām.
– Esmu savā dzīvē redzējusi daudz kāzu – lētākas un dārgākas, glaunākas un ne tik šikas. Un varu pateikt: tas, cik daudz naudas tiks tērēts kāzām, nekādā veidā negarantēs jūsu kopdzīvi. Līdz ar to iesaku: netērējiet tik daudz enerģijas un nervu, lai uzrīkotu šo balli. Jau pašā sākumā nesanaidojieties ar saviem nākamajiem radiem, tas nav tā vērts!
Citi lasa
– Vai, gadiem vadot kāzas, iespējams noteikt – šim pārim sanāks, tam ne?
– Neko jau nevar noslēpt…
Reizēm šķiet – ārprāts, šie cilvēki taču nemūžam nebūs kopā!
Mums, šova veidotājiem, ir arī savas prognozes par katru šova pāri, bet… Dievs mēdz izspēlēt tādus trikus, kādus mēs, cilvēki, nemaz nevaram paredzēt. Tie, par kuriem šķita – nekad nebūs kopā –, nodzīvo kopā visu mūžu, bet tie, kas bija tik iemīlējušies, ka redzēja tikai viens otru, izrādās, jau visai drīz izšķīrušies. Tāpēc es jau sen vairs neņemos neko prognozēt.
Šādi tādi ieteikumi gan man ir. Ja redzi, ka cilvēki nedaudz pārvilkuši pāri laikam, kad vajadzēja precēties – kad vienam otra dēļ mirdzēja acis, kad tas otrs šķita brīnišķīgākais cilvēks pasaulē –, kāzas nav tik sirsnīgas, kā varētu būt. Tāpēc mans ieteikums: jāprecas tad, kad acis mirdz, kad vēl ir rozā briļļu periods. Jo kāzu gaisotne lielā mērā atkarīga no tā, kādas tev ir emocijas, skatoties uz pāri. Ja viņi ar savu ķermeņa valodu nodod, ka īsti negribējām, bet vajadzēja precēties, nekāda dižā kāzu gaisotne nebūs. Bet es jau esmu tikai kāzu vadītāja, nevis psiholoģe. Varu pateikt tikai to, ka liels budžets negarantē sirsnību un jautrību.
– Bieži saka: kāzas ir pasākums sievietēm, viņu sirdsmieram. Vīrieši tikai piekāpjas.
– Savā ziņā piekrītu – sievietei sirds ir mierīgāka, ja attiecības nokārtotas tā, ka esi aiz vīra. Kā krievi saka – za mužem. Principā jau daba diktē, ka tev jābūt aiz vīra. Un nevis tāpēc, ka viņš tagad dominēs un noteiks, kā viss būs. Tāpēc, ka viņš tev būs kā siena – tavs sargs, viņa klātbūtnē tu jutīsies droši. Man šķiet, tieši šī sajūta sievietei svarīga, nevis ieraksts viņas CV, ka esi kaut reizi dzīvē kā nebūt apprecējusies. Kaut kā nebūt apprecēties, manuprāt, var jebkura sieviete. Bet daba diktē, ka tev neder kaut kā nebūt, tu gribi būt aizsardzībā, jo aizsardzībā var darīt dabiskas lietas – dzemdēt bērnus un viņus izaudzināt. Tas ir dzīves dabiskais ritms. Protams, ir izņēmumi – ne visām sievietēm jādzemdē bērni, ne visām jāprecas. Bet vairākums tomēr dzīvo pēc šādiem principiem, seko instinktam. Ja instinkts realizējas, cilvēks ir apmierināts ar sevi, laimīgs un nedara nelaimīgus pārējos.
Kāpēc notiek ķibeles, nelaimes? Tās pārsvarā izprovocē kompleksaini cilvēki, kas nav realizējušies. Visbiežāk nelaimīgi ir tie cilvēki, kas nav piepildījuši dabas saucienu – nav apprecējušies, apprecējušies ar neīsto cilvēku, izvēlējušies neīsto profesiju…
Attiecībā uz vīriešiem – es tomēr domāju, ka ir arī daudz tādu vīriešu, kam kāzas, ģimene iedod stabilitāti un motivāciju dzīvei.
– Tici tam, ka cilvēki, kam jāsatiekas, nepaies viens otram garām?
– Esmu redzējusi gan ļoti veiksmīgas, gan neveiksmīgas tikšanās. Tādus, par kuriem skaidrs – viņiem nekad nevajadzēja satikties. Mēs taču katrs zinām pārus, kur blakus esošais cilvēks otrā provocē visu sliktāko. Bet vajadzētu būt tā, ka esi kopā ar cilvēku, kas tevī atrod pašu labāko, to izceļ un pavairo.
Tas, ka dzīvo kopā ar īsto cilvēku, kas katru dienu padara kā svētkus, kura klātbūtnē jūties labi, droši, – tā ir milzīga dāvana, likteņa balva.
– Tu esi šādu balvu saņēmusi?
– Es ļoti sargāju savas attiecības, izvairos par tām runāt. Jo, tiklīdz izlasu – kāds pāris dižojas ar to, kā viens otru mīl un kā viens otram gultā kafiju nes –, jau pēc mēneša pāra bilde presē redzama ar zibens strēli abu starpā.
Varu pateikt tikai to, ka ceru: jā, mans, kā krievi saka, suženijs jeb izredzētais man ir likteņa dāvana. Bet vēl jau ir milzīgs darbs pie attiecībām – jāmāk izbrist daudz kam cauri.
Vislabāk to noteikti var pateikt tie cilvēki, kas precējušies vairākkārt. Piemēram, tikko IEVĀ lasīju interviju ar rakstnieci Laimu Kotu. Tikai trešajās attiecībās viņa sapratusi, kas ir kas.
Cilvēki, kam ir liela pieredze, vienkārši saprot, ko var zaudēt.
Tāpēc dara visu iespējamo, lai dzirkstele, kas bijusi attiecību sākumā, ik pa laikam atkal uzšķiļas.
Kaut gan… esmu piefiksējusi – tie, kas daudz runā par seksu, maz ar to nodarbojas. Tāpat ar attiecībām: iespējams, tiem, kas daudz runā par savām attiecībām, tajās kaut kas nav kārtībā. Tāpēc es labāk mazāk runāšu, vairāk dzīvošu.
– Ko tad, ja vecākiem nepatīk sava bērna izredzētais?
– Neko. Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri. Ja redzi, ka bērns ir iemīlējies, asiņojošu sirdi jāļauj, lai viņš iziet cauri ugunij. Šausmīgi jau ir. Man taču aug meitas, un uz visu šo pasākumu skatos citām acīm. Bet arī mana mamma man nekad nenorādīja, ar ko draudzēties, nedraudzēties. Nekad neiejaucās manās attiecībās, par ko viņai liels paldies. Mamma man ir labs paraugs, un es gribētu, lai man būtu tāds spēks pieņemt visu, kas nāks pretī.
Ar katru gadu saprotu, kas tā par laimi, ja tavs bērns atradis īsto cilvēku. Laime jau ir tā, ka tu pats esi atradis īsto. Ja tas vēl izdodas bērniem! Par bērniem ļoti sāp sirds, ļoti… Tu pārdzīvo katru neveiksmi skolā, katru viņa strīdu ar draugu vai draudzeni. Tu izdzīvo līdzi pirmo bērnudārza mīlu un mēģini mierināt. Visu! Bet neko daudz nevari palīdzēt. Vai… jābūt ļoti lielai gudrībai, lai nejauktos bērna dzīvē.
Saka jau, ka vecākiem jābūt paraugam, kā veidot attiecības, kādai jābūt sievai, vīram. Bet atkal – cik daudz ir tādu sieviešu, kas ir vienas, jo viņām bijis brīnišķīgs tēvs un viņas nespēj atrast cilvēku, ar kuru dzīve būtu tikpat harmoniska un skaista kā ar vecākiem.
– Tev bija šāds paraugs?
– Dzīvoju ģimenē, kur abi vecāki bija brīnišķīgi cilvēki, – mana mamma ar saviem apgriezieniem joprojām tāda ir. Bet viņi ar tēti nevarēja sadzīvot, izšķīrās. Turklāt tētis ļoti agri nomira, pāragri.
Mamma apprecējās otrreiz, man bija patēvs, bet tās jau bija pavisam citas attiecības. Tā kā man ar tēti bija ārkārtīgi cieša saikne, es citu vīrieti nevarēju pieņemt kā savu tēvu. Kā mammas vīru – jā. Citādi – novērtēju to, ka viņš nenobijās, apprecēja sievieti ar trim bērniem, uzcēla māju… Diemžēl arī viņa vairs nav. Līdz ar to nevaru ņemt paraugu no saviem vecākiem, no mammas dzīves attiecību ziņā. Toties tajā, kā mamma uztver dzīvi, – tur gan ir ko pamācīties! Attiecībās man bija un joprojām jāmācās pašai. Tas mans trakais temperaments… Esmu gadiem mēģinājusi cīnīties ar īpašību izteikt visu, kas uz mēles. Esmu mēģinājusi skaitīt līdz desmit, nepateikt. Bet! Tad nepateiktais tevī krājas kā bumba, kas uzsprāgst pilnīgi nepiemērotā situācijā sakropļotā veidā. Tāpēc manā gadījumā tomēr darbojas formula: ja kaut kas nepatīk, saki. Uzreiz. Izrunā – un miers un bērziņš.
– Piedaloties desmitiem, varbūt pat simtiem kāzu, zināji, kādas vēlies savējās?
– Es mācēju atšķirt svarīgo no nesvarīgā. Zināju, ka man ir tik labi un atraktīvi draugi, tuvāko radu pulks, ka man nevajadzēs ņemties, nervozēt par niekiem. Mēs tiem vispār nepievērsām uzmanību. Jutos tik labi, brīvi… Kādā brīdī attapāmies, ka nav kūkas. Nu nav, nav – sacīju: tad ēdīsim plātsmaizi, tikai netaisām tāpēc traci. Mana brāļasieva, saprotot, ka esmu atslābusi uz šo pasākumu, kūku tomēr noorganizēja! Pēkšņi no izrādes Rīgā ierodas Keišs (Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs – red.) ar četrām dažādām kūkām – kādas nu vēlā vakarā bija palikušas, tādas viņš esot nopircis. Izrādās, brāļasieva bija zvanījusi Keišam un likusi kaut ko darīt lietas labā… Bet man tiešām bija vienalga, vai kūka ir.
Jutos tik viegli šai pasākumā, absolūti bez stresa, jo tu zini: kāzas – tā ir balle, nekas vairāk, jo galvenais darbs – dzīvošana – ir vēl priekšā, tam vajadzēs daudz spēka.
Esmu novērojusi: kāzu organizēšanā meitenes bieži tā parāda ne to labāko sava rakstura pusi, puisis pat ir izmisumā: kas tā par stervozu būtni man te blakus, ka par nepareizajām mežģīnēm var uztaisīt traci?! Tāpēc, redzot milzīgus budžetus, kas tiek tērēti kāzām, es tikai varu nodomāt – skaisti, cilvēki var atļauties. Bet vai tā būs ilgas un skaistas dzīvošanas polise? Nē…
– Kad rodas izjūta, kuru pieminēji, – za mužem? Tūlīt pēc kāzām?
– Vajadzīgi dzīves pagriezieni un dažādas situācijas, kas liek pierādīt, vai tu esi za mužem vai pri žeņe. Vai tu esi aiz vīra muguras, vai viņš aiz tavējās. Diemžēl dzīvi nevar nodzīvot bez pārbaudījumiem. Vislabāk otru cilvēku var pārbaudīt tajās trakākajās un bēdīgākajās situācijās. Visticamāk, tu viņu nemaz negribi pārbaudīt, bet šīs situācijas pārbauda gan viņu, gan tevi pašu. Kamēr ir labi, labklājības pilna dzīve kā vecajā Eiropā, nav nekādu problēmu, šķiet – attiecībās viss kārtībā. Bet, kad rodas situācijas, kurās cilvēkam jāparāda savs patiesais raksturs – visbiežāk tas notiek kādu traku satricinājumu brīžos –, tad tikai graudi no sēnalām izsijājas. Tikai tad noskaidrojam, kāda ir ģimenes situācija: za mužem vai pri žeņe. Kaut gan pirmā apjausma jau nāk diezgan agri.
– Bet kā pārbaudīt izredzēto pirms kāzām?
– Vienkārši! Paņem puisi līdzi laivu braucienā, un tu uzreiz sapratīsi, kāds šis cilvēks ir. Šie testi ir ļoti primitīvi, bet efektīvi. Vai viņš māk iekurt ugunskuru, uzcelt telti? Vai brīdī, kad apgāžas laiva, viņš pauž atbildību par tevi? Vai viņš piedzersies un bezsamaņā palaidīs visu pa straumi un tu glābsi gan laivu, gan viņu? Laivu brauciens ir superīgs tests!
Labi palīdz arī brauciens uz kalniem slēpot, – tur redzi, kā šis cilvēks uzvedas dabā. Visu labo «safotografē» un tur sev acu priekšā. Katram no mums ir lietas, kas patīk, un tādas, kas ne tik ļoti. Vienam patīk skaļas balles, citam kluss, mierīgs vakars. Vienam patīk iet uz pirmizrādēm, viņš tur jūtas kā zivs ūdenī, cits nevar ciest sabiedrības krējuma parādi, un viņam tas šķiet kas ārprātīgs. To visu var piedot, ja acu priekšā turi «fotogrāfiju» – ekstrēmās situācijas, kurās ar šo cilvēku jūties droša, pasargāta un stabila.
Ja tavas vērtības ir pretējas – patīk zīmēties un ir svarīgi, lai otrs cilvēks atbalsta tavu attieksmi pret publiskiem pasākumiem –, tad koncentrējies uz tāda partnera meklējumiem, ar kuru tu jutīsies komfortabli. Man tas nav tik svarīgi. Man daudz svarīgāk, vai viņš pratīs uguni iekurt, telti uzcelt un no straumes izmakšķerēt mantas. Tāda ir mana drošības izjūta.
Nepazīstu nevienu cilvēku, kam nebūtu negatīvu īpašību. Ja viņš saka – man tādu nav –, tad to ir divreiz vairāk nekā visiem citiem. Es apzinos, ka esmu pilna dažādām utīm un tas otrs arī. Tikai jautājums – vai es viņu pieņemu ar utīm un viņš mani, vai mums abiem ir svarīgākas lietas? Es pratīšu atšķirt sadzīviskus sīkumus no lielām problēmām.
Acīmredzot katram vajag tādu dzīves partneri, lai viņam derētu. Nav vienādu scenāriju. Zinu sievietes, kam nevajag, lai vīrietis atrod vainu elektrības iekārtā, – viņas zina, ka samaksās meistaram, viņš atbrauks un ķibeli likvidēs. Nemāki ar elektrību rīkoties – rauj viņ’ kociņš! Bet esi man klāt, kad es izeju sabiedrībā. Esi sabiedrības lauva – tur tu man esi svarīgāks.
Galvenais, lai katrs atrod īsto, pareizo cilvēku, kas viņu pieņem.
– Teici – jārēķinās, ka būs jāpieņem arī vīra radi. Kā pieņemt otru cilvēku, noliekot malā visus savus aizspriedumus, nepatiku?
– Cilvēka dzīvība ir ļoti trausla – te tā ir un pēc mirkļa tās vairs nav. Redzu, ka mana vecuma cilvēki pēkšņi mirst, un tad šķiet – kā tā?! Varēja taču vēl dzīvot un dzīvot. Bet, gadiem ejot, katra šāda nāves pieredze liek saprast, ka katrai minūtei, dienai ir milzīga vērtība un tu to nedrīksti izšķiest kaut kā. Tu nedrīksti tērēt savus spēkus sliktām, negatīvām emocijām. Ja vien vari, ja tas ir tavos spēkos, izvairies no cilvēkiem, kas tev ir nepatīkami. Vienkārši izvairies… Un pievērs lielāku uzmanību tiem cilvēkiem, kurus tu mīli, kuri tev patīk, kuri tev izrāda mīlestību un patikšanu. Tas arī viss. Profesors Anatolijs Danilāns – dzīvesgudrs lietu vērotājs un formulētājs – sacījis zelta teicienu, ko vienmēr atkārtoju: «Ja tu gribi nodzīvot skaistu un garu mūžu, jāievēro tikai dažas lietas – maz jāēd, daudz jākustas, mazliet ir jāsalst un jāmūk no garlaicīgiem cilvēkiem.» Es viņam pilnīgi piekrītu! Varbūt pirmie trīs man ne visai labi padodas – mazliet grēkoju ar mērenību ēdienā un kustēšanos, arī salt man nepatīk. Kaut kā gan sevi radinu: mēģinu iet aukstā dušā, peldēt jūrā, kad vairs nav komforta temperatūra, bet man tas nepatīk. Toties arvien labāk māku izvairīties no cilvēkiem, kas man nepatīk. Atmet vārdu obligāti – tev nav obligāti ar viņiem jātiekas!
Attiecībā uz kāzām – bijusi situācija, kad līgavainis man vaicā: «Man ir ļoti labs draugs, kuru gribu aicināt uz kāzām, bet man riebjas viņa meitene. Ko darīt?» Ja šī meitene būšot kāzās, tikšot izjaukts viss pasākums… Kāda ir atbilde? Vienkārša – pasauc draugu, ielej viņam mazliet šņabja un pasaki: «Tu man esi ļoti labs draugs, es gribu, lai esi manās kāzās, bet tavu meiteni es negribu tajās redzēt.» Ja viņš būs labs draugs, sapratīs. Tā ir tava diena, tava dzīve – tu nevari atļauties to bojāt ar cilvēku, kas tev ļoti nepatīk.
– Labi, kāzās varam izvēlēties, bet, piemēram, darbavietā? Ja nu tur ir kāds, kas tev ļoti nepatīk?
– Tad tas nozīmē, ka šī darbavieta tev nav īstā. Ja tu esi atradis īsto darbavietu, kas tev nolemta no augšas, tev tai ļoti jāpatīk. Un tiem cilvēkiem, ar ko tu strādā, tev jākalpo kā iedvesmotājiem, kā paraugam. Ja tu no rīta uz darbu ej kā uz katorgu, saproti, ka nav kaut kas kārtībā, ka tu kaut ko dari nepareizi, maini darbu, sevi, bet nebojā citiem dzīvi ar īdēšanu, ka tev kaut kas riebjas.
Patiesībā ir ļoti nehigiēniski stāstīt, cik ļoti tev kaut kas riebjas un kā tev neiet.
Tas ir tikpat nehigiēniski kā nemazgāties dušā, nemazgāt zobus. Citiem vārdiem sakot, tu smirdi. Jo tavs uzdevums ir ar savu klātbūtni palīdzēt cilvēkiem, viņus iedvesmot, padarīt priecīgu viņu dienu, to atvieglot. Tiklīdz tā nenotiek, tas nozīmē, ka dari kaut ko nepareizi. Lai tas tā nenotiktu, jāsaprot, kāpēc tava dzīve bojājas, kāpēc tu smirdi. Viens no iemesliem nereti ir, ka tu kādu paciet.
Cilvēkiem ir maņa, intuīcija, ko vajag attīstīt. Akmens laikmetā sievietēm bija tāda pati intuīcija kā dzīvniekiem – viņas varēja briesmas nojaust ātrāk, nekā tās atnākušas. Tagad tas palicis tikai dzīvniekiem, bet patiesībā cilvēkos šī maņa ir, tikai civilizācijas dēļ tā mazliet atrofējusies. Tomēr man šķiet – tā joprojām darbojas attiecībā uz cilvēku, kuru satiec. Ja, kādu satiekot, tevī sāk skanēt tremolo bungas, vairies no viņa. Viņš tev nenesīs labumu, arī tu viņam. Jautājums – vai pietiekami ātri vari to saprast?
– Tu taču droši vien zinātu, kā savai meitai sarīkot kāzas!
– Nē. Noteikti ne! Vecākajai meitai Grietai šobrīd ir sešpadsmit gadu, trauksmains raksturs, tāpat arī jaunākā meita Hermīne ir trauksmainā periodā. Bet arī tad, kad tie pāries, es nedomāju, ka mācētu un gribētu rīkot meitām kāzas. Piemēram, ar vecāko meitu mums ir ļoti dažādi raksturi, mums ļoti atšķiras gaume. Protams, meita ieklausās manī, un es pieļauju domu, ka reiz viņa pieņems arī manu viedokli. Viņai patlaban ir skaists vecums, kad meita iet caur sidraba birzi, kad visa pasaule par šauru šķiet. To saprast, pieņemt un sagremot man palīdz tas, ka ļoti labi atceros sevi šai vecumā. Bet – nē, man negribētos būt viņas kāzu orgkomitejā. Ja prasītu padomu, es noteikti to dotu, bet bez prasīšanas – nekādā ziņā.
Vecāku un bērnu attiecībās – vienalga kādā vecumā – visu laiku jāatceras, ka tu arī esi bijis šādā posmā. Atceries, kā tu domāji, kā gribēji, lai viss būtu. Un nekādi stulbi «manā laikā tā nebija» nedarbojas, jo laiki nemitīgi mainās. Atceries, kad tu gribēji, lai tev padomu sniedz un kad ne, kurā brīdī tev jāmāk būt mierinātājai un plecam, uz kura izraudāties. Pieņemt, neatgrūst, nenosodīt, piedot, mīlēt – šī mantra jāskaita visu laiku. Tas ir viss, kas bērniem vajadzīgs. Nevienam nevajag, lai viņu apber ar gadžetiem, no galvas līdz kājām ģērbj dizaineru radītā apģērbā. Viss, ko bērniem – jebkurā vecumā – vajag: lai mīl, pieņem, saprot un piedod. Lai ir izjūta – vienalga, kas notiks, mājas ir vieta, kur vienmēr iespējams atgriezties.
Nenoliegšu, kārdinājums būt gudriniecei un pamācītājai pastāv.
Bet tad tu riskē kļūt par tādu uz nerviem krītošu piepi. Tur jau jaunībā tas foršums – kaut vai nezināšanas dēļ izdarīt kādu dullumu. Tieši tur dažkārt slēpjas panākumu atslēga. Bet kas notiek vēlāk? Paskaties skolas salidojumā – acis blāvas, nemirdz. Kur palicis tas foršais, mirdzošais skatiens? Tu nedrīksti nokaut sevī bērnu, jaunieti. Dzīves smilšpapīrs, protams, baigi iet pāri un mēdz cilvēkus notrulināt, bet jāturas pretī. Ne jau fiziskās pārmaiņas mani biedē, ne jau tas, ka mans ķermenis mainīsies. Mani biedē, ka man kādreiz pāries dzīvesprieks un degsme, – no tā man visvairāk bail. Kā to noturēt? Nezinu. Liela daļa jau dota no dabas, bet arī pašai jāpieliek pūles – jālasa grāmatas, jātiekas ar gudriem cilvēkiem, visu laiku jāatklāj sevī kaut kas jauns.
– Ikviens cilvēks ne vien kāzās, bet dzīvē vispār grib laimi līdz kapa malai. Kā to iegūt – lūdzot Dievu, ezoterikā, tautasdziesmās?
– Tas ir liktenis – tavs šūpulī ieliktais komplekts un otram cilvēkam šūpulī ieliktais komplekts. Viss, ko es zinu, ka mums katram ir savs liktenis, ceļš, pa kuru jāiet. Uz tā ir īsi laimes mirkļi, kas tev jāmāk paņemt līdzi, ar šo izjūtu dzīvot. Tev būs arī smagie pārbaudījumi, kas ir neizbēgami, bez kā cilvēka dzīve nav iedomājama. Un tad vēl ir laimīgais gadījums, vai liktenis tevi grib nopietni pārbaudīt vai tikai drusciņ pabiedēt.
– Tev tikuši tie nopietnie vai esi tikai pabiedēta?
– Tpu, tpu, tpu, man pat bail par to runāt. Tās ir lietas, par ko nevajag runāt, kas jāpatur pie sevis. Nevajag lielīties, dižoties, vajag dzīvot krietni un mīlēt, veltīt uzmanību tiem cilvēkiem, kas tev dārgi. Tu taču nekad nezini, kā dzīve pavērsīsies. Tu vari tikai cerēt, ka lielie likteņa sitieni paies tev garām.
Viens no sāpīgākajiem brīžiem, protams, bija tēva aiziešana.
Tā man šķita šausmīga netaisnība, šausmīga! Bet neviens jau nav mums uzrakstījis scenāriju – ja iesi tā un tā, dzīvē viss labi sanāks. Nē, tu tausties, meklē, dabū punus, domā, kā nākamreiz nepieļaut to pašu. Mēģini izplānot gājienus – kā šahā. Diemžēl dzīve nav šahs, tajā tu neko nevari aprēķināt. Vienīgais, ko tu vari, – ar savu klātbūtni nesabojāt nevienam dienu, bet iedvesmot, radīt cilvēkiem prieku, mīlēt savējos bez noteikumiem.
