Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Pirms dažiem gadiem izaugsmes un iedvesmas forumā Līdere teicāt tā: «Lai panāktu šķietami neiespējamo, tālais mērķis jāpatur acu priekšā un jādodas tam pretī.» Kam jūs šobrīd dodaties pretī?
– Dzīves beigām. Psihologi reizēm norāda, ka dzīve sadalās septiņu gadu attīstības posmos. Katrā posmā cilvēka perspektīva mainās: pusi dzīves skaties uz priekšu, tad drīzāk- – atpakaļ. Jo jaunāks esi, jo loģiskāk, ka skaties uz priekšu – kā būs nākotnē? Pēc 50 gadiem lielās lietas nākotnē sāc plānot mazāk, jo tīri cipariski saproti, ka dzīvei palicis tik un tik laika.
– Nebiju gaidījusi šādu atbildi!
– Kāpēc? (Smejas.) Nezinu – tie būs pieci, 10 vai 20 gadi, bet vienalga – būsim reāli! No aiziešanas mūžībā neviens nevar izvairīties. Tāpēc ikvienam svarīgi sakārtot testamentus – lai papīri kārtībā un ar savu aiziešanu neapgrūtinātu citus. Šajā ceļā esmu kaut kur pa vidu, bet lielu daļu esmu izdarījusi.
Neesmu no tām, kas vēlas nodzīvot līdz 100 gadu vecumam.
Mani tas pilnīgi neinteresē! Gan gadu dēļ, gan pēc kovida un kara pieredzes esmu vēl vairāk sapratusi, cik svarīgi tvert mirkli: ja kaut ko gribi darīt, tad dari tagad – satiksimies nevis pēc trim gadiem, bet šodien. Turklāt esmu sapratusi, ka nevajag darīt to, ko negribas. Vairs nesūtu garas Ziemassvētku vēstules, bet apbrīnoju tos, kas tā dara. Pēc iespējas neeju uz pasākumiem, kas, manuprāt, ir tikai atrādīšanās. Nelasu un neskatos to, par ko skaidri zinu – tas mani nokaitinās.
– Kā jūs gribat dzīvot?
– Mana vēlme nav mainījusies – gribu dzīvot labi: mierā, saticībā, darot kaut ko vērtīgu un interesantu. Lielais dzīves horizonts joprojām ir mēģināt radīt labklājīgu, mūsdienīgu, dzīvotspējīgu, arī brīvu un demokrātisku Latviju. Ceļš līdz šim bijis ļoti grumbuļains. Pēdējā laikā, ar ļoti maz izņēmumiem, Baltijas valstu vidū un Eiropas kontekstā Latvija gandrīz jebkurā mērījumā, kur vien skaties, ir pēdējā vietā. Kā tā varēja notikt? Mani tas dzen ārprātā! No vienas puses, zinu, ka esmu izdarījusi savu, lai būtu labāk. No otras puses – gribas kliegt. Nesaprotu mūsu sabiedrību, kas pieļauj šos antirekordus un ir līdzdarbojušies, lai tie tādi būtu.
– Kāpēc esam tur, kur esam?
– Visu iepriekšējo valdību posts ir tas, ka nekad nevar nofokusēties uz efektivitāti un patiesām ilgtermiņa prioritātēm. Labākajā gadījumā var būt divas, varbūt trīs, bet ne desmit prioritātes. Vienai no šīm prioritātēm būtu jābūt – kā Latvijas uzņēmumus padarīt efektīvākus un mūsdienīgākus, jo pārsvarā tādi neesam. Daudz esmu strādājusi ar lietuviešiem un redzu, kā tur nesen notika izrāviens. Stāsts ir par jaunāka gadagājuma cilvēku profesionalitāti, attieksmi un vēlmi mūsdienīgi darīt labu savai valstij. Latvijā tādā intensitātē to neredzu. Toties redzu, ka daudzas ministrijas, kuru atbildībā ir uzlikt Latviju uz mūsdienīgām sliedēm, vada cilvēki, kas pat nerunā angliski vai runā ļoti slikti. Man sāp sirds, ka atkal nebūs izrāviena, Latviju atkal nesapratīs vai neņems nopietni.
– Varbūt jums tomēr vajadzēja vai vajadzētu sēdēt kādā valdības krēslā…
– Nē! Nekad to neesmu vēlējusies – man tam nav un nebūtu pacietības.
– Labi, liksim mierā politiku! Ko citu vēl gribas izdarīt?
– Otrs mans horizonts ir mēģināt atrast veidu, kā Latvijas un vispār sievietes padarīt spēcīgākas ekonomiskajā apritē. Lai veidotu spēcīgu sabiedrību un spēcīgu ekonomiku, jābūt sievietēm, kam patīk vara. Zinu, ka tā teikt ir nepopulāri, bet šo vārdu vairs nevajag noklusēt. Un vēl tām jābūt sievietēm, kam nav bail runāt par naudu. Tas nozīmē, ka ne tikai patīk daudz pelnīt, bet arī jābūt vēlmei, stiprumam un izpratnei, kā rīkoties ar lielu naudu, apzinoties tās iespējas un sekas. Ļoti priecājos, ka kopā ar Dagniju Lejiņu varējām dibināt organizāciju Novatore. Ja Dievs dos un ies, kā vajag, vēlamies izveidot vidi sievietēm, kuras interesē ekonomiskā aprite. Šī programma īpaši vērtīga ir ambiciozām sievietēm, kuras vēlas saprast, vai un kā mērķtiecīgāk veidot savu profesionālo izaugsmi. Noteikti ieskatieties www.novatore.eu!
– Parasti vārdiem vara un nauda ir negatīva pieskaņa…
– Vara pati par sevi nav slikta, jautājums, kā to lieto, jo varu parasti interpretē negatīvi. Bez saprašanas par varu nevar vadīt ne lielu, ne mazu uzņēmumu.
Vara nedrīkst būt pašmērķis, bet ļoti skaidri jāizprot tās spēks – ko nozīmē būt vadītājai.
Jāsaprot, ka ar varu var izdarīt ko labu, bet tās izpausmes var arī būt tādas, ka – zeme, atveries!
– Jūs esat pārbaudīta ar varu un naudu?
– Pavisam noteikti: gan ar vienu, gan otru.
– Un kā?
– Negribētu par to plaši runāt. Rail Baltica man iedeva ļoti daudzas paraugstundas par varu un naudu, bet tās publiski neatklāšu.
– Vēl ne?
– Domāju, ka nekad.
– Runājot par sieviešu panākumiem, bieži tiek pieminēti stikla griesti. Kā saprast, ka ir vērts lauzties tiem cauri? Varbūt virs tiem nekā nav? Izlauzīsies, bet tur tikai kožu saēsti mēteļi pažobelēs…
– Tas ir labs jautājums.
Stikla griesti vispirms ir galvā, bet tie mēdz būt realitātē.
Ne velti pagāja 10 gadi, kamēr Eiropas Parlaments nolēma, ka visās uzņēmumu padomēs jābūt 40% sieviešu. Tāpat ir uzņēmumi un vides, kur ir nacionāla rakstura un citu veidu griesti. Ne vienmēr ir tā, ka pati šos griestus ieraugi. Var būt arī tā, ka nesaproti, kas tas īsti ir – stikls, tērauds vai salmi, un nesaproti arī, kas ir aiz tiem. Galvenais šādos brīžos ir aprunāties ar kādu citu. Tāpēc jau vajag līdzdomātāju saimi, tīklu un drošo vidi, kur biznesa sievietes var aprunāties ar citām sievietēm, kas gājušas līdzīgu ceļu un meklējušas atbildes uz līdzīgiem jautājumiem. No šādām sarunām vienmēr ir mācības un pamācības, ko paņemt sev. Brīdī, kad tevi atlasa kādam augstam amatam, svarīgi aprunāties ar cilvēkiem, kas pirms tam jau bijuši šajā vidē, – kādi ir īpašnieki, akcionāri. Kad man jautā, kā es domāju – piedalīties atlasēs vai ne –, atbildu: «Tev nav, ko zaudēt! Ej, tad jau redzēs!»
– Kuri pašas sasniegumi jūs pārsteidz visvairāk?
– Brīnos pilnīgi par visu, par ko mani apbrīno profesionālajā karjerā. Mirklī, kad tas notiek, viss šķiet ļoti dabiski un pašsaprotami, bet atskatoties – brīnos. Nekad un nekādā ziņā netaisījos būt biznesa vadībā. Tā vienkārši notika: ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās… Vislielākais brīnums ir tas, ka izdevās uzlikt uz kājām Rail Baltica projektu. Esmu ļoti lepna un priecīga, ko izdevās izdarīt par spīti ļoti stipriem pretvējiem. Bet to neizdarīju es viena. Sasniegumi nekad nav solonumurs – tā vienmēr ir komanda un pareizie līdzcilvēki, vai tas būtu Rail Baltica vai Statoil, vai tagad Novatore. Tiem, kas domā un saka, ka to izdarīja tikai viņš vai viņa, jāzina, ka patiesībā tā nemaz nav.
– Jums ir kāda iespēja, ko neesat izmantojusi?
– 2020. gada februārī mani atlasīja darbam Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas padomē. Sekoja specifiskas publikācijas medijos, vai maz varu būt šajā amatā. Ar vecumu nāk daudz spilgtāka sapratne par to, kam dzīve ir par īsu un kam nav. Padomāju un konstatēju, ka mana dzīve ir par īsu, lai es par amatu cīnītos. Atteicos un esmu par to ļoti pateicīga, jo pēc pāris mēnešiem sākās kovids. Biju ļoti laimīga, ka tādā krīzē man nebija jāstrādā slimnīcas padomē.
Ir bijušas divas pozīcijas, kuras ļoti biju iecerējusi, bet… netiku. Zinu, kāpēc, bet tas lai paliek manā ziņā. Pilnībā piekrītu teicienam, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Laikā, kad nenotiek kaut kas viens, bieži vien pavisam negaidīti notiek kas pavisam cits. Esmu tīri paļāvīga liktenim.
– Ko vecākiem vajadzētu ielikt bērnam šūpulī, lai liktenis viņu vestu labos ceļos?
– Mīlestību un emocionālo brīvību. Mūsdienu pūrs bērnam ir valodas, atvērtība, inteliģence.
Pasaules dažādībai atvērtie labāk tiek galā ar dzīvi.
Jāspēj ieklausīties, kas interesē bērnu, nevis tevi, un jāmēģina to veicināt. Vēl ir svarīgi izprast savas saknes.
Neapskaužu mūsdienu vecākus. Nupat runāju ar kādu gudru vidusskolnieku, jaunu vīrieti, un viņš skaidri teica: «Mana paaudze būs tā, kas ies karot.» Lūk, par ko viņi runā! Skaudri laiki mūsu jaunajiem cilvēkiem, īpaši tiem, kas dzīvo Austrumeiropā vai Ziemeļeiropā.
– Jums bail no kara?
– Un kam nav? Ja sēdi Parīzē, karš varbūt liekas tālu prom. Tikmēr esmu ļoti priecīga, ka mani vecāki ir miruši un nezina par to, kas pašlaik notiek. Īpaši mamma. Bet… kā būs, tā būs. Esmu nonākusi pie tā, ka retāk skatos ziņas. Svarīgāko uzzināšu, bet vai jāzina katra detaļa? Man šo negatīvo virpuli nevajag. Tāpat kā visus citus, mani ietekmē sociālie mediji, lai gan līdz tiktokam, paldies Dievam, neesmu nonākusi un arī ar instagramu esmu uz jūs. Cik esmu varējusi, karam esmu sagatavojusies.
– Kā jūs to domājat –
sagatavojusies?
– Izlasīju Aizsardzības ministrijas sagatavoto bukletiņu, dokumenti, drēbes un nauda gatavi. Pēc 24. februāra man vienubrīd likās, ka tūlīt mēs būsim nākamie. No visas sirds – gods un slava ukraiņiem ar Zelenski priekšgalā par to, ka viņi vēl karo, jo tieši tāpēc Krievijai nav pavērsts skats iebrukumam mūsu valstī. Joprojām dodu diezgan augstu varbūtības procentu, ka tas tomēr var notikt, – man šī sajūta nav pazudusi. Bet cilvēks ir kā hameleons – esmu ar šo domu apradusi.
Zinu, kas notiek biznesa pasaulē. Citu valstu investori kļuvuši bailīgāki, nauda kļuvusi dārgāka, jo esam bīstamā zona, un tā tas arī ir. Man ir jautāts: «Baiba, vai ir droši pie tevis braukt?» Atbildu, ka te ar garantiju ir drošāk nekā jebkurā Amerikas pilsētā. Visur var notikt viss kas, bet karu te nejūt. Jā, mēs zinām, ka tas ir tepat blakus, un domājam, kā palīdzēt cilvēkiem, kas par mums karo. Domāju, tas ir izcili, ka liela daļa iedzīvotāju dodas Zemessardzē un ir gatavi ņemt ieročus, lai aizsargātu savu valsti. Aprīlī man būs 69 gadi – Zemessardze vairs nespīd, bet, ja būtu jaunāka, noteikti stātos. Pozitīvais no šī kara ir pagrieziens Latvijas sabiedrībā par labu brīvprātīgajam darbam – mēs kā sabiedrība esam kļuvuši labāki un vairāk saprotam, ko nozīmē dzīvot demokrātiskā sabiedrībā, kur valsts aparāts nav vienīgais noteicējs.
– Jūs savulaik gribējāt lielu ģimeni un daudz bērnu.
– Jā, tā bija. Priecājos, ka caur vīru un māsu man ir bērni un mazbērni.
Ģimene nav aizvietojama ne ar ko citu, jo lielās ziepēs vari paļauties tikai uz tuviem vai tāliem ģimenes locekļiem.
Izklausīsies banāli, bet par ģimeni var kļūt arī interešu kopiena, un man ir vairākas citas ģimenes. Rīgā dzīvo ļoti daudz trimdas latviešu. Ar trimdīšiem pārāk bieži nesatiekos, bet zinu, ka arī tā ir sava veida ģimene. Pavisam noteikti man ir arī sieviešu draudzību pulki, kur iezīmējas kaut kas tik kopīgs, ka varu uz viņām paļauties.
– Ierasts, ka mūža otrajā pusē visi pārceļas uz laukiem, lai var pavadīt vecumdienas starp pujenēm un jasmīniem…
– Es neesmu tā!
– Skaidrs, ka neesat! Pirms dažiem gadiem savu lauku īpašumu pārdevāt.
– Jā, jo mani vismaz pašreiz neinteresē sēdēt pie pujenēm un ezera. Vispirms pārdevu māju, pēc tam – arī dzīvokli. Pāris procentos lēmumu ietekmēja jautājums, kas notiks, ja karš tomēr atnāks līdz Latvijai. Ja būtu karš, es negribētu šeit palikt. Man daudzi apgalvojuši, ka bēgt ir nepatriotiski, bet esmu bēgļu bērns un tā nedomāju. Tomēr galvenais iemesls pārdošanai bija tas, ka negribu rūpēties par īpašumiem, jo dzīve arī tam ir par īsu. Labprātāk koncentrējos uz citām lietām. Pa šo laiku mans vīrs (aktieris Juris Bartkevičs – red.) nopircis un attīsta atkal citu īpašumu. Pie ūdens. Viņam to vajag – laukus, pujenes un tā tālāk. Arī mani tas iepriecina, tomēr nevaru iedomāties savas vecumdienas, tikai skatoties zilajās tālēs.
– Ko citu?
– Ar kaut ko noteikti nodarbošos, tāpat kā tagad. Pirms 10 gadiem varēju izdarīt vairāk nekā tagad, bet reizēm īsti nesaprotu – tas tāpēc, ka nevaru vai vairs negribu? Pilna laika darbā kaut ko vadīt man nav pilnīgi nekādas vēlmes. Man patīk veidot savu laiku.
– Kā jūs varētu pašķetināt vārdus vecs cilvēks?
– Pavisam noteikti ir skaidrs, kas fiziski ir vecs cilvēks, – lēnāka gaita un slavenās krunkas sejā.
– Vecs varbūt ir nevis īpašības, bet darbības vārds?
– Tas noteikti ir stāsts par attieksmi! Vecs ir tāds, kam ir aizlaiku domāšana. Šad tad arī sevi pieķeru domās par vecajiem labajiem laikiem… Tāpēc ikreiz, kad gribu kādu pamācīt, mācos aizvērties. Saku sev: ja prasīs, atbildēsi, bet citādi – nevajag. Dzīvē ir tikai dažas konstantas lietas, piemēram, spēja atrast atspērienu pašam savā pieredzē, bet nekas cits nav ne konstants, ne kristālskaidrs.
– Varbūt cilvēks nav pareizi izdomāts – jaunam ir spēks un dūša, bet prāts un dziļums nāk tikai ar gadiem.
– Tā viņš ir. Pēdējos 10 gadus ik pa laikam konstatēju, ka tagad saprotu savus vecākus. Tomēr ir labi, ka jaunais cilvēks reizēm kaut ko nesaprot un ir pārgalvīgs. Cilvēki ir ļoti atšķirīgi: es esmu ekstraverta mūžīgā optimiste, un ir tieši pretēji cilvēki, bet tāpēc ne sliktāki. Viņiem vienkārši ir cits ceļš ejams.
– Ko jums šodien nozīmē vārds atpūsties?
– Pensionārei pamatnodarbība esot atpūsties, vai ne! Manās paražās ar gadiem nekas nav mainījies. Lasu, skatos seriālus vai kino, tiekos ar draugiem pie glāzes vīna un ceļoju. Mans vīrs ar virtuvi nodarbojas vairāk nekā es, un tas diemžēl man nāk tikai par labu.
– Jums ir forša filozofija par to, ka mazāk ir vairāk.
– Nemitīgi atsakos no lietām. Tie, kas pārvākušies, zina, ka ir mantu kastes, ko neizpako gadiem. Pēc ilga laika atver kasti un domā: redz, kā, iepriekš likās, ka bez šīs lietas nekad nevarēšu iztikt! Bet dzīvo un var! Drēbes atdodu Otrajai elpai vai organizācijai Gribu palīdzēt bēgļiem. Nupat atkal šķiroju grāmatas. Angļu valodas grāmatas kastēm aizgājušas uz Robert’s Books tepat Rīgā, latviešu grāmatas pieņem Otrajā elpā. Man vairs nevajag arī tik daudz rotaslietu. Man patīk skaistas mantas, bet ir arī viegli no tām atteikties: šī lieta ar mani ir pavadījusi kādu dzīves posmu, bet tagad pietiek – lai ir kādam citam, jo man vairs nevajag.
Manī ir atdošanas prieks.
Ir arī rotas, kuras netaisos dot prom, – redzu, kurus auskarus visvairāk nēsāju.
Visi, kam ir bērni vai mazbērni, sapratīs, ka nav īsti laba doma visu atstāt nākamajām paaudzēm kā baigo vērtību, jo viņus šīs lietas, iespējams, nemaz neinteresē. Mūsdienās senču īpašumi bērnus un mazbērnus bieži vien neinteresē, jo viņi grib citus un citā vietā.
– Kuras lietas jūs sev pērkat no jauna?
– Drēbes, rotas un traukus. (Sirsnīgi smejas.)
– To pašu!
– Bet tiešām ievērojami mazāk! Laiki mainās, lietas mainās, cilvēkam jāmai-nās līdzi. Paliek tikai paliekošās lietas.
Kovida laiks mainīja uzskatus par to, kas ir svarīgs, un pat bez slimošanas ieviesa būtiskas pārmaiņas gan attieksmē pret darbu, gan pret to, ko vilkt mugurā. Redzu arī, ka biznesa aprindās mainījusies ģērbšanās, – piezemētāk, sportiskāk, ērtāk. Esmu atdevusi vai pārdevusi daudzas savas augstpapēžu kurpes. Pēc kovida konstatēju, ka riktīgi augstos papēžos vairs nevaru paiet, – nezinu, cik to nosaka vecums, cik tas, ka vairs neredzu, kāpēc vajadzētu ar tādiem staigāt.
– Ko jums nozīmēja kovidlaiks?
– Palikt dzīvoklī divatā. Abi ar Juri nekad nebijām tik ilgi bijuši kopā – patiešām 24 stundas diennaktī. Izrādījās, ka tas ir ļoti patīkami. Mēs, divi lieli individuālisti, divas prasīgas, sarežģītas personības, tīri labi sadzīvojām. Viss bija labi un mierīgi.
Tas bija svētīgs laiks, kas norāva rokasbremzi un lika saprast, ko darīt un ko nedarīt, par ko rūpēties un nerūpēties. Cilvēki iemācījās pieņemt, ka lietas ne vienmēr notiek tā, kā esi iedomājies. Man tas bija arī meklēšanas laiks – ko tālāk darīt un ko nedarīt. Tieši tolaik dibinājām Novatore. Kovidlaiks parādīja arī katra rakstura īpašības. Sapratu, ka esmu piesardzīga, bet vienlaikus bezbailīga. Tas nenozīmē pārgalvību, bet spēju ļoti viegli sadzīvot ar riskiem. Manā izpratnē galvenais ir risku noformulēt un tam labi sagatavoties. Tad var mierīgāk dzīvot.
– Svinat dzimšanas dienas?
– Svinu, bet vairs ne ar milzīgām ballēm. Viens no fenomenālākajiem notikumiem dzīvē bija mana 60 gadu dzimšanas diena. Sarīkoju ballīti, uz kuru uzaicināju sievietes, kas kādā dzīves brīdī man nozīmējušas ko īpašu. Dažas no viņām nebiju redzējusi 20 gadus. Mēs, 10 vai 12 dažādu tautību un vecumu sievietes, satikāmies nedēļas nogalē pasakainā vietā Anglijā. Baudīju šo tikšanos pati un baudīju to, kā iepazinās un sadraudzējās uzņēmīgas sievietes, kas pirms tam bija svešas. Nu jau dažas raksta – Baiba, tev drīz atkal apaļa dzimšanas diena, kur tiksimies? Tad jau redzēs. Man patīk svinēt.
– Kas jums ar gadiem sevī krīt uz nerviem?
– Ja runājam par mazām lietām, ir grūti ar disciplīnu – nespēju atteikties no garšīgiem ēdieniem un noteikti citus dzenu ārprātā ar to, ka man ļoti nepatīk nekārtība. Bet lielās lietās nekā tāda nav – kāda esmu bijusi, tāda esmu. Dzīvē noteikti esmu pieļāvusi kļūdas, bet liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama. Nevajag baigi aizkavēties pagātnē.
Dzīve ir skaista, to vajag baudīt, kamēr var.
– Jums ir kāds sapnis?
– Mēs ar Juri šad un tad sarakstām, kur ceļot. Man gribētos redzēt Buenosairesu, Argentīna ir mans sapnis. Vēl gribētos ilgstoši dzīvot Berlīnē vai Ņujorkā, jo ļoti mīlu abas šīs pilsētas. Tas man dotu vairāk prieka nekā dzīvošana līdzās slavenajām pujenēm.
– Kad tad jūs dzīvosiet Berlīnē?
– Kas to lai zina, vēl ir gadi priekšā! Tas nav paredzams. Tad jau redzēs…
