Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Santa 2019. gada 3. numurā.
– Tas, no kurienes nākam, cilvēki, kas mums bijuši apkārt, ļoti spēcīgi ietekmē mūsu pasaules redzējumu un spēj precīzi iezīmēt portreta līnijas. Baiba, kur ir jūsu saknes?
– Esmu dzimusi Rīgā, mani vecāki ir no Liepājas, bet īpaša vieta, kur galvenokārt pagājušas manas bērnības vasaras, ir Bārtā pie vecvecākiem. Ļoti novērtēju sajūtu par ideālo bērnību, ko viņi man deva, vasaras ar īstiem laukiem, darbu, kas jāizdara, un dabas skaistumu visapkārt. Māju vecaistēvs Fricis bija uzcēlis pats savām rokām un visu mūžu par to rūpējās, strādāja sev, tā arī nekad neiestājās kolhozā. Katrai dienai bija darba plāns, vecaistēvs agri cēlās un visu dienu rosījās. Savukārt vecāmamma Alvīne bija viena no Bārtas etnogrāfiskā ansambļa dziedātājām un Bārtas skolas skolotāja, izglītota un sparīga kundze.
Citi lasa
Manas iepriekšējās paaudzes bijuši stipri cilvēki, un arī manī ieliktais kultūras kods ir ļoti spēcīgs.
Savu Bārtas tautastērpu velku gan uz oficiālām karalienes pieņemšanām Bakingemas pilī, gan latviešu pasākumiem. Vēlāk, kad sāku trenēties šķēpmešanā un braukāt pa sacensībām, uz Bārtu braucu retāk, tomēr tā man ir palikusi ļoti īpaša vieta.
– Šķēpmešana!
– Jā! Turklāt pie leģendārās Valentīnas Eidukas. Mācījos 2. vidusskolā, man bija gadi 12–13, kad trenere atnāca pie mums un aicināja pamēģināt. Sākumā aizgājām gandrīz visa klase, pēc mēneša bija palikusi puse, bet nākamajā rudenī – es, vienīgā. Trenējos ilgi, gadus desmit, beidzu sportot tikai pēc traumas. Bet trenere un šis laiks ielikuši man ļoti būtiskus pamatus visai dzīvei. Sports – tas ir darbs gadu no gada. Ja neieguldi visu sevi rudens un ziemas spēka un tehnikas treniņos, tad nākamā gada vasarā sacensībās nebūs rezultātu.
– Minējāt, ka pagājušajā gadā, Latvijas simtgades pasākumu laikā, nav bijusi gandrīz neviena brīva nedēļas nogale. Varbūt izturība arī savulaik ir uztrenēta tieši šķēpmešanas treniņos.
– Vecākiem no sirds iesaku bērnus pievērst sportam, jo tur apziņa par cēloņsakarību rodas ļoti skaidra – ja neieguldīsi darbu, nebūs arī rezultāta. Arī mentālo stabilitāti sports norūda. Pagājušais gads tiešām nebija viegls un prasīja ļoti daudz fiziskas enerģijas, vakarus un brīvdienas prom no mājām. Lai gan es cenšos ģimeni integrēt savā darbā (smejas), viņi man ļoti palīdz. Vīrs apzinās sava atbalsta nozīmi. Tāpat – meita.
– Runājot pat karjeru, esmu redzējusi gan nežēlīgi un par katru cenu izcīnītas, gan tādas, kas ir veidojušās dzīves, aizrautības, mīlestības dēļ. Kurš ir jūsu gadījums?
– Uzskatu, svarīgākais ir gūt prieku. Dzīvesprieku! Ir taču tik daudz lietu, kas to sagādā. Bērna smaids no rīta. Mākslas darbi vai mūzika. Krosiņš un svaigais gaiss, ko sajūti skrienot. Jebkurš izdevies pasākums, sarunas – tas viss rada prieku, sniedz enerģiju. Ne jau karjera ir mans mērķis, bet gandarījums, ko es gūstu, un prieks.
– Tas bija drosmīgi: laikā, kad karjera sekmīgi attīstījās, jūs uzdrošinājāties no tās izkāpt – devāties līdzi vīram uz Taizemi. Vai bija viegli pieņemt šādu lēmumu?
– Vīrs kļuva par Nīderlandes vēstnieku Taizemē, Laosā, Kambodžā un Mjanmā. Pirms tam viņš, protams, skaidri teica, ka bez manis nebrauks, un, ja neatbalstīšu šo viņa soli, tad lūgs izskatīt citus variantus. Bet es jau biju sapratusi, ka Āzija mani interesē. Protams, ļoti pēkšņi kļūt par vēstnieka dzīvesbiedri, nevis pašai būt vēstniecei, veikt atbalsta funkciju – tās bija ne visai vieglas pārmaiņas. Laika gaitā biju pieradusi, ka esmu tā, kas dod rīkojumus un pieņem lēmumus. Bet izvēlējos atbalstīt vīru, teicu, ka mēģināšu tur nodzīvot visus trīs gadus un, ja neizdosies, atgriezīšos ministrijā ātrāk.
Man arī tobrīd bija sajūta, ka ir pienācis brīdis, kad vēlos gan profesionāli, gan arī akadēmiski daudz labāk saprast Āziju. Bija skaidrs, ka reģions attīstās ļoti strauji, taču mēs Eiropā joprojām jutāmies kā pasaules centrs. Gribējās izrauties no šī eirocentriskā skatījuma. Tādēļ sāku mācīties Čulalongkornas universitātē. Tās bija Dienvidaustrumāzijas un arī Taizemes budisma, valodas un reģiona studijas, kas ļāva paskatīties no citas puses uz to, kas notiek pasaulē, un tas bija ļoti veselīgi. Paraudzījos arī uz dienestu no citas puses un radu pilnīgu pārliecību, ka es gribu atpakaļ un ka patiešām mīlu savu darbu.
– Un ko jums personīgi deva šis laiks?
– Pavadīju daudz laika ar meitu un akadēmiski mācījos – pētīju dažādu Āzijas valstu ekonomiku, politiku, lasīju un rakstīju, gāju uz bibliotēkām, iepazinu budistu mākslu, simbolus, stāstus. Taizemes budisma studijās svarīga ir ne tikai teorija, bet arī prakse, tāpēc apmeklējām tempļus, lai izprastu tur notiekošos rituālus. Bija jāapgūst uzmanības koncentrēšanas tehnika, jāpiedalās meditācijās. Es neesmu budiste un nepraktizēju budismu, darīju to ar intelektuālu interesi. Man galvenais bija gūt ieskatu Taizemes sabiedrībā, kas ir budisma caurvīta. Budisms nav reliģija, tas nav arī dzīvesveids, tā ir daļa no ikdienas esības, kur viens no svarīgākajiem pamatiem ir nepieķeršanās, uzdevums nerādīt atkarības un ciešanas no pieķeršanās. Viegli tas nav, jo Taizemes sabiedrība ir ļoti mūsdienīga ar visiem no tā izrietošajiem procesiem. Ar mantām, lietām, atkarībām… Es gan neuzskatu, ka tur pavadītajos trijos gados esmu visu izpratusi, bet atziņas man radās.
– Kura ir bijusi jūsu dzīves laimīgākā nejaušība?
– Kad biju vēstniece Nīderlandē, kādu dienu braucu ar mašīnu, un šķērsām pāri ceļam ar velosipēdu traucās vīrietis, kurš tolaik tur vadīja starptautisku organizāciju. Mēs saskatījāmies, es atvēru logu un viens otram pamājām. Tagad viņš ir mans vīrs. Tā gan gluži nebija mūsu pirmā tikšanās reize, mēs bijām viens otru ievērojuši, bet šo brīdi atceramies kā mūsu attiecību sākumu. Nīderlandē mums piedzima meita, atsāku strādāt, kad viņai bija mēnesis, un savienoju to ar vēstnieces darbu. Patiesībā viss mans līdzšinējais dzīves laiks ir bijusi laimīga nejaušība. Pat tas, ka esmu izaugusi padomju laikā, pieredzējusi neatkarības atgūšanu un pārmaiņu laiku. Redzējusi Latvijas veidošanos par atjaunotu demokrātiju, iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Daudziem tagad šķiet, ka padomju gadi bijis zaudēts laiks, bet tas iedod citu perspektīvu un pamatu novērtēt to, kas mums ir šobrīd. Arī izpratni, ka nevajadzētu uzturēt ilūzijas par padomju laiku.
– Interesanti, ka tas notiek joprojām.
– Droši vien psihologi varētu izskaidrot, kādēļ tā ir. Toreiz visi saņēma vienādi neko un, aizejot uz veikalu, arī tur priekšā sagaidīja vienādi nekas.
Tagad ir sarežģītāk, jo ir brīvība un katram pašam jāatbild par sevi.
Izvēlēties – tā šķiet ļoti elementāra lieta, tomēr nav. Tas patiešām ir ļoti grūti. Vienlaikus būt stiprai individuālai būtnei un vērtīgai sabiedrības daļai, atbildēt par sevi, par ģimeni, apzināties, ka atbildi arī par sabiedrības kopumu un valsti, – šī sajūta nerodas automātiski, tā veidojas līdz ar apziņas un domāšanas maiņu. Būtiski ir iemācīties dot – laiku, brīvprātīgo darbu, atbalstu, rūpes.
– Jūs noteikti savā darbā esat sastapusi ārkārtīgi iedvesmojošas personības. Kuras īpaši gribas izcelt?
– Abas ir no Latvijas! Viens no viņiem ir diriģents Mariss Jansons. Vēriens, kā Mariss strādā, disciplīna, darba ētika un vienlaikus sevis nevirzīšana starmešu gaismā ir apbrīnojama. Viņš nopietni gatavojas katram koncertam. Tieksme uz kvalitāti ir fantastiska! Tas ir arī mans mērs un mērogs, pēc kā tiekties un prasīt gan no sevis, gan citiem.
Otra personība ir Vaira Vīķe-Freiberga, kura savā veidā man vienmēr atgādina dzejnieces Liānas Langas frāzi par to, ka nav mazu valstu, ir tikai mazi cilvēki. Esmu redzējusi viņu daudzos pasākumos arī ārvalstīs. Kad Vaira Vīķe-Freiberga ievelk elpu, iztaisno muguru, zāle sastingst un klausās vaļā mutēm. Viņas domas lidojums, spēja lielas, sarežģītas lietas tik saprotami izskaidrot un salikt kontekstā – tas ir ļoti iedvesmojoši arī man.
– Kādas ir jūsu domas par tik aktuālajām sieviešu līderu un sieviešu vienlīdzības kustībām pasaulē?
– Neesmu iesaistījusies nevienā no šobrīd populārajām kustībām. Un, runājot arī par savu darbu, nedomāju, ka tas ir dzimuma nodalīts.
Šaubos, vai darītu kaut ko citādi savā darbā, ja es būtu vīrietis.
Vienlaikus, protams, ir jomas, kur droši vien prasās pēc lielāka līdzsvara. Esmu ļoti priecīga, ka Saeimā pašlaik vairāk nekā trešā daļa ir deputātes, bet mums ir daudz gudru, saprātīgi domājošu sieviešu un viņām ir jābūt vēl vairāk politikā, arī valdībā. Turklāt mums ir vēsturiski labi aizmetņi: Latvijas valstī no pirmās dienas vīriešiem un sievietēm ir bijušas vienādas balsstiesības, arī vienādas tiesības uz darbu un citas. Toties Lielbritānijā pirms simts gadiem tikai daļai sieviešu piešķīra tiesības balsot – tām, kurām bija vismaz 30 gadu un piederēja īpašums.
– Ko jūs novērtējat Latvijā, skatoties no distances?
– Mums šķiet pats par sevi saprotams, ka, lai arī rindas kārtībā, bet pastāv pašvaldību dārziņi. Visur pasaulē tā nav. Nīderlandē vedu bērnu uz dārziņu divas dienas nedēļā un par to maksāju gandrīz 700 eiro mēnesī, jo līdz četru gadu vecumam valsts dārziņu nav. Lielbritānijā ir līdzīgi. Ja abi vecāki strādā, tad viena alga tiek tērēta tikai tam, lai apmaksātu bērnam aukli vai privāto dārziņu. Turklāt sievietēm šeit nav valsts apmaksātu pēcdzemdību atvaļinājumu, kādi ir Latvijā. Kādam tāpat ir jānodrošina, ka pulksten trijos dienā bērns no skolas tiek izņemts, jo līdz zināmam vecumam viņš nedrīkst viens pamest mācību iestādi un viens pēc tam būt mājās. Latvijā šādu prasību nav, jo skolā ir pieejamas citas aktivitātes, kas ļauj bērnam tur uzturēties ilgāk. Tas nozīmē, ka gan sievietes, gan vīrieši vienlīdz labi var strādāt vai mācīties, veidot savu dzīvi un papildināties. To mēs Latvijā uzskatām par pašsaprotamu, taču Lielbritānijā joprojām diskutē par lielāku valsts atbalstu bērnu aprūpē.
Mums abiem ar vīru ir ceļojumiem pilna dzīve, bet tāda ir mūsdienu pasaule, mēs esam daudz mobilāki. Dienas laikā varu aizlidot uz Rīgu un vakarā atgriezties Londonā, tas ir iespējams, un to esmu darījusi. Pasaule ir mainījusies, tāpēc es domāju, ka ir ļoti loģiski, ka cilvēki mācās ārpus Latvijas, pēc tam pastrādā citur, tad atgriežas, veido savus uzņēmumus, bieži vien starptautiskus. Mani paziņas dzīvo Pierīgā, bet de facto strādā Amerikas laika zonā. Un dzīvo Latvijā, jo nevēlas nekur pārcelties.
Dzīves kvalitāte un arī darba ētika šeit ir ļoti labā līmenī.
Jūra ir tuvu, gaiss ir tīrs, ēdiens ir garšīgs. Internets ir ātrs, drošība ir ļoti augsta. Mums ir laba gaume, prasības pret ēdiena kvalitāti kā cieņa pret sevi, mums ir svarīgi, kādā vidē dzīvojam. Latvijā nenotiek postošas dabas katastrofas, sniega vai rudens vētras. Dažkārt plūdi – tas ir sliktākais, kas pie mums var notikt. Ar draugiem esam ieviesuši Baltā galdauta svētkus, ļoti apzinātu Latvijas un draudzības svinēšanu, un pēc tam pusgadu smaidu, to atceroties. Mēs esam ar lieliskiem cilvēkiem svētīta zeme.
