Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2012. gada 3. numurā.
Turamies!
Ar Imantu Ziedoni un Ausmu Kantāni tiekos pirms Ziemassvētkiem. Eglīti atnesuši Imanta Ziedoņa veidotās Dižkoku atbrīvošanas grupas dalībnieki. Dzejnieka dzīvesbiedre vāra kafiju, galdā ceļ pīrādziņus. Ziedonis mudina malkot aromātisko dzērienu. «Kafija jādzer ar meitenēm,» dzejnieks smej.
Slimība atņēmusi dižgara fizisko spēku, bet ne humora izjūtu.
Citi lasa
Ziedonis rāda man pierakstu burtnīcu, kurā palīdze vai sekretāre atzīmējusi citātus, viņš izgriezis no grāmatām domu graudus, bildes. Visu mūžu dzejnieks kā dienasgrāmatu rakstījis piezīmes, bet tagad viņš to dara koncentrēti, no literārajiem darbiem izvelkot esenci. «Tagad studēju Ziemassvētku sprediķi.» Ziedonis sniedz mazu grāmatiņu brūnos vākos. «To, ko esmu pasvītrojis, lasīšu priekšā bērniem, kad viņi atnāks.»
Ar dēlu Rimantu viņš uzrakstījis grāmatu «Leišmalīte», bet kopā ar žurnālistu Aivaru Berķi top grāmata par Murjāņu laiku un cilvēkiem. «Murjāņus atdevām fondam «Viegli», kas veidos Imanta Ziedoņa muzeju,» paskaidro Ausma. «Mājai ir četrdesmit gadu, tās projektu – ēku ar slīpu niedru jumtu līdz zemei – uz rūtiņu papīra uzzīmējām paši. Savā laikā uz Imantdienām tur bija lieli saieti. Neviens netika aicināts, brauca tie, kam bija patikšana un gribēšana: Māra Zālīte, Alberts Bels, Ēriks Hānbergs, Vaira Vīķe-Freiberga, Kristīne Jurjāne, Jāzeps Pīgoznis, Gunārs Janaitis… Brauca arī dakteri, žurnālisti, sabiedriskie darbinieki no koku grupas. Pilsētnieki jutās kā teliņi, kas, pavasarī pirmo reizi tikuši brīvā dabā, grib spriņģot.»
Dzejnieka rokas, mute, acis ir Ausma. Viņa Ziedoni saprot no pusvārda. «Imkiņ, Dūdiņ,» viņa vīru mīļi sauc, reizēm pasaka arī stingrāku vārdu. Dzejniekam ir tikpat artistiska daba kā aktrisei. «Savā personības stājā viņš ir tikpat spēcīgs,» saka Ausma. «Dažreiz nesaprot, cik slimības dēļ bīstams ir tas darbiņš, ko nolēmis darīt, tāpēc man drīzāk jābūt sargeņģelim, lai viņu pasargātu no kādas nejaušības. Esmu arī tulkotāja, varu pabeigt viņa domu līdz galam, ja tā pārtrūkst. Viņš saprot, bet nevar visu pateikt. Cilvēkam, kas visu mūžu radis izteikties, rakstīt, tā ir nopietna trauma. Slimības sekas, ar kurām lēnām esam apraduši, jāpieņem un ar tām jāsadzīvo. Mēs esam sīksti, turamies!» Aktrises dzīvesprieks ir kā vēl viena zāļu ripiņa.
2012. gadā apritēja četrdesmit pieci gadi, kopš Ziedonis un Kantāne ir kopā. Jaunā dzejnieka un talantīgās Dailes teātra aktrises iepazīšanās stāsts jau literatūrā aprobēts. «Kultūras pasākumā Palsmanē 1965. gada rudenī es pārstāvēju teātri, bet no Rakstnieku savienības bija ieradies Imants Ziedonis. Manā repertuārā bija viņa dzeja, jo man viņa dzeja patika, bet biju nobijusies – vai, kāda ķeza, ieradies pats Ziedonis! Pēc pasākuma dzejnieks pienāca pie manis un teica, ka es skaisti runājot viņa dzejoļus, sacīja, lai izvēlos, kur lai viņš mani aizved – uz kafejnīcu vai izvizina ar motociklu. Skaidrs, ka gribēju braukt ar motociklu! Tā bija liela mīlestība… Ziedonis man veltīja dzejoli «Saulespuķe,» saka Ausma un atsauc prātā rindas no dzejoļa: «Citi teica – spītīga skuķe, man viņa ir saulespuķe…»
«Lielies, lielies,» it kā noraugoties no malas uz mūsu sarunu, iestarpina Ziedonis.
Kā Ausmai izdevās savaldzināt Ziedoni, par kura mūzām vēlējās kļūt daudzas? «Esmu ļoti atvērta, bet viņš uzaudzis Ragaciemā, kur ļaudis ir noslēgti, un mīlestību, patikšanu, labestību nemaz tā nedāļā pa labi, pa kreisi.
Es viņa ģimenē ienācu kā sniegputenis – sveiki, Imanta mamma un tēti! Visiem metos ap kaklu un bučoju.
Viņiem tas šķita neparasti.» Arī Imantu sākumā tas pārsteidza, apdullināja, bet patika. Viņu apbūra Ausmas cilvēcīgums, vitalitāte, dzīvesprieks.
«Mana sieva ir skaista,» dzejnieks teica draugiem, lepodamies ar dzīvesbiedres daiļumu. Ausmai jaunībā bija gari, melni mati, vaigos koķetas bedrītes.
«Bijām jauni un dulli, tas mūs abus satuvināja. Visvērtīgākais, ka daudz ceļojām pa Latviju, izbraukājām Kurzemīti, leišmalīti, runājām ar lauku ļaudīm. Meklējām kultūrvēsturiskas vietas – Indriķa hronikā bija rakstīts, ka jābūt mazai viesnīciņai, bet mēs tās vietā uzgājām mājiņu ar izsistiem logiem un dzelzs gultām. Braucām ar laivu, kurai tika norauts dibens, un slīkām. Jājām ar zirgiem, joņojām ar motociklu, mašīnu. Ar motociklu pa Kurzemes pakalniem braucām sēņot, mežā atradām pilnu laukumu ar bērzpodiņiem, tos salauzām un atkal sēdāmies uz moča, braucām pa pauguraino ceļu kā pa Amerikāņu kalniņiem. Sēdēju aizmugurē un bļāvu: «Ā-ā-a!» – kā man vēders kutēja. Reiz Uldis Zemzaris aizveda mūs uz Rendas mežiem un pameta… Aizgājām līdz Usmas ezeram, bērni bija ielīduši ezerā līdz kaklam, un nelīda laukā, jo viņus ēda odi. Ta viss mūs vienoja.
Ziedonim patika visu darīt ar stilu. Lai gan, kad iepazināmies, bijām trūcīgi, dzejniekam pat nebija uzvalciņa. Kāzu nakti gulējām saliekamajā gultā. Savu dzīvi sākām no nulles.
Imants precējās otrreiz un acīmredzot gudrāk skatījās uz lietām, zināja, kāpēc izvēlas mani.
«Dzejnieks bija pārslimojis plaušu tuberkulozi un bieži ārstējās sanatorijā. Braucu pie viņa ciemos uz Siguldu ar vilcienu, kurā pie viņa devās vēl vesela kaudze meiteņu. Man kājās bija plānas kurpītes, un, lai nenosaltu, teciņiem vien skrēju uz sanatoriju. Citām bija zābaki, tās lēnām brida no stacijas. Es uz to nabadzību «vinnēju» – biju pirmā! Citas Ziedonis pavadīja uz staciju, bet es paliku.»
«Man meitenes patika,» dzejnieks nav zaudējis jauneklīgo dzirksti. Ausma pamāj: «Jā, viņam bija milzīga piekrišana. Sievietes viņu aplidoja, par viņu jūsmoja, lipa klāt kā mušas ap medusmaizi, man aiz muguras viņam puķu pušķus deva. Kad Ģildē bija dzejnieku autorvakars, sadāvināja ziedu kalnus.»
Ausma ar savu sievišķīgo gudrību, apsviedību, intuīciju vienmēr jutusi, kāda loma viņai noteiktā situācijā jāspēlē – draudzenes, kompanjones, mīļākās vai sievas. «Bālai meitiņai viņam blakus būtu grūti klājies. Vai nu viņš būtu nospiedis to pelīti, vai pelīte būtu pīkstējusi, pīkstējusi, līdz iznīkusi. Viegli nav. Toties ir skaisti. Vienmēr meitenes viņam nākušas klāt, ķērušās ap kaklu, bučojušas. Tad es viņām saku: mīļās, pažēlojiet, nenospiediet viņu! Lūdzu, maigāk, Ziedonītis tāds smalks, viņš sabruks, neizturēs jūsu mīlestību! Jaunībā gan viņam bija muskuļi! Imants cīnījās boksā, bija varens. Kad saslima, kļuva sīkāks. Joprojām viņas krīt viņam ap kaklu,» Ausma teatrāli saka. «Bet viņš smejas, viņam patīk, vai ne, Imkiņ?» dzīvesbiedre vēršas pie dzejnieka.
«Jā,» viņš dedzīgi atsaucas.
«Pielūdzējām saku: mīliet viņa grāmatas, dzeju, bet netuvojieties, jums var būt stipra vilšanās. Arī tagad meitenes labprāt ar viņu kaut kur dotos. Ziedonis – tā ir vērtība, zelta monēta, kam nav noieta.»
«Par ko ir runa?» dzejnieks ieinteresēts jautā. Viņš mirkli novērsies no mums, jo pārcilā apsveikuma kartītes, pēc saviem ieskatiem izvēlas vienu un ar māsiņas Vitas palīdzību raksta man apsveikumu Ziemassvētkos. Rakstot manu vārdu, Vita sauc burtus pēc kārtas. Ziedoņa roka mazliet dreb, bet viņš ļoti cenšas. Tad parakstās un, vēlot priecīgus Ziemassvētkus, sniedz man kartīti. Ar šo vienkāršo žestu dzejnieks parāda savu lielumu.
Ziedošanās
Ausma Kantāne aktrises talantu daudz ziedoja dzejniekam. «Toreiz, kad apprecējāmies, viņš bija spējīgs jauns cilvēks, bet nebija tas dzejnieks, ko pazīstam ar vārdu Ziedonis. Es gāju uz teātri, viņam bija savs darbs. Kad redzēju, ka svaru kauss sveras uz viņa pusi, tas, ko viņš dara, ir nopietnāks, vērtīgāks, sāku domāt – man vilkt savu vezumu vai palīdzēt viņam, ziedoties? Es nevarēju kalpot divām mūzām. Izšķīros vairāk laika veltīt viņam. Māksla ir egoistiska, tā paņem tevi visu. Ja tu vienu vai otru reizi neuztaisīsi vakariņas, nedēļu, mēnesi vīrs paliks bez silta ēdiena, tad trešajā mēnesī tavā vietā atradīsies cita cepēja.
Talants, dižgars ir patmīlīgs, pērlīgs – rakstot mājās jābūt klusumam, pret viņu jāizturas iecietīgi.
Ausma izstāsta kādu gadījumu, kas liecina par viņu dzīvi. «Mums bija īsspalvainais putnusuns, ļoti smuks, šokolādes krāsā. Sunītis iegāja pie viņa istabā, paskatījās uz viņu, bet Imants teica: «Ej prom, es strādāju!» Pēc desmit minūtēm suns, nadziņiem skrapstot, atkal devās pie Imanta – varbūt tagad viņam veltīs kādu laipnu vārdu vai paglaudīs? Imants paziņoja: vai nu es, vai suns! Dabūjām šķirties no suņa… Kad vasarā Murjāņos pieskatījām Baibas bērnu, pēc nedēļas viņš teica: «Nē, es vairs nevaru, man jāstrādā!» Viņš ražīgi varēja strādāt, ja mājās bija miers un klusums. Mums savu bērnu nav. Es esmu karalaika bērns, inficējos ar tuberkulozi no slimas govs, un tā es netiku pie bērniņiem. Mani bērni ir Imanta divpadsmit Kopotie raksti. Imanta bērnus pieņēmu kā savējos. Mēs labi satiekam, katru gadu Otrajos Ziemassvētkos visi esam kopā – bērni, mazbērni, mazmazbērni. Tā mums ir svēta tradīcija.
Dzīvē jau nav tikai plusi un mīnusi. Par visu, ko esi ieguvis, tev jāmaksā ar kaut ko – kalpošanu, ziedošanos. Ir naivi iedomāties, ka četrdesmit piecu gadu kopdzīvē mums nav bijušu domstarpību. Mēs neesam divi vienādi olīši vai divas vienādas saveltas mīklas pikas. Esam dažādi cilvēki, kas viens otru bagātina, pašķiļ jaunu ideju.»
Spēks – matos
Ir cilvēki, kas Imanta Ziedoņa epifānijas lasa Bībeles vietā. «Pirmās epifānijas Imants sāka rakstīt Murjāņos. Viņš nevarēja pateikt, kas tas ir par žanru, – pantmērs rindojās formā, kam nebija nosaukuma. «Man šitā rakstās un rakstās, it kā kāds diktētu no augšas. Kas tas ir?» viņš man jautāja. «Nezinu,» teicu, «bet, ja rakstās, tad turpini!» Pirmajā reizē viņš sarakstīja kādas piecpadsmit epifānijas – ikdienišķas, piemēram, par ķirbi, kas izaudzis uz mēslu kaudzes. Vēlāk parādījās filozofija, radās citādas dzīves sakarības, dzejnieks aprakstīja lietas no cita aspekta.
Ziedonis nekad nav gājis, meklējis, racis tur, kur pirms viņa rakts. Viņš izvēlējās savu ceļu ne tikai dzīvē, bet arī daiļradē.
Tāpēc viņam ir tik dažādas formas darbi: dzeja, epifānijas, apraksti. Ziedonis rakstījis scenāriju filmām «Pūt, vējiņi!», «Puika», operai libretu «Spēlēju dancoju». Viņš mainās kā hameleons, kā ķirzaka, kuru, noķerot aiz astes, tu domā, ka esi atšifrējis, bet vienā brīdī – pah! – aste rokā, bet pati jau prom. Viņš ir nenotverams – ar to viņš lielās, ar to viņš koķetē.
Ziedonis necieta bohēmu. Viņš katru dienu strādāja noteiktas stundas kā klerks. Kad braucām uz rakstnieku namiem Krimā vai Druskininkos, viņš pusi dienas strādāja, tad peldējās, un pēc tam mēs ceļojām vai daudz staigājām kājām.»
Dzejnieks piepeši iedziedas un, rādot bildīti, kurā uzzīmēts multfilmu varonis ar bieziem, kupliem, zaļiem matiem, saka: «Tas esmu es!» Ausma smejas un pārtver viņa domu. «Tas spēks, stiprums, saikne ar kosmosu slēpjas Imanta matos. Agrāk viņu apbrīnoju – kur tādi mati cilvēkam var būt! Gandrīz trijos stāvos, tādas šļunklokas. Viņš netika ar tiem galā – gāja uz visām pusēm. Jaunībā gribēja lielu galvu, tagad vecumā vēlas ezīti. Viņš pat iedomājies nodzīt matus pavisam.»
«Nevienu meistaru man nedod, skat, kāds es kļūstu!» pieglaužot matus, sūkstās dzejnieks. Ausma viņu mierina: «Piektdien nāks friziere, tad griezīsim.»
«Te esmu jauns un skaists bez gala!» dzejnieks lepojas, pieceļas no dīvāna, ar staiguli pienāk pie manis un rāda melnbaltu fotogrāfiju, kurā viņa iesirmie, kuplie mati iet uz visām pusēm. Bet ap kaklu ir fotoaparāts.
«Reizēm viņš saka: esmu vecs, slims, nevienam nederīgs, bet citā dienā – jauns un skaists,» Ausma parāda dzejnieka duālo dabu. «Tā ir dzejnieka būtība: tēze un antitēze. Viņš var pierādīt, gan ka ir jauns un skaists, gan ka ir vecs un slims. Tādi ir arī viņa dzejoļi. Tos lasot, šķiet; ā, tā ir pareizi, kā viņš saka! Bet tad izlasu citu dzejoli, kurā apgalvots pretējais, un brīnos – arī tā ir patiesība! Tā viņš tagad cīnās par abiem saviem galiem: jaunību un vecumu. Kā līdzībā ar slieku – slieka, izlīdusi virs zemes, jautā savai astei, kas vēl nav ielīdusi augsnē: «Kas tu esi?» – «Esmu tavs otrs gals.» Kā cilvēciska personība Imants ir sarežģīti interesants. Viņš ir krāsains kā varavīksne uz visām pusēm – kā viņa mati.»
Alkst sabiedrības
Ap Imantu Ziedoni joprojām pulcējas cilvēki. Biežs viesis pie viņa ir rakstnieks Ēriks Hānbergs, dzejnieku apciemo žurnālisti Aivars Berķis, Daina Bruņiniece, Ilze Strenga, arī mazpulku vadītāja Ilze Kļava. Uz Zaļo ielu nāk rakstniece Nora Ikstena, Rakstnieku mājas vadītāja Andra Konste, Dižkoku apbrīvošanas grupas pārstāvji un fonda «Viegli» jaunieši.
Ziedonim jautāju, kur palikusi Ance, viņa sekretāre no Kultūras fonda laikiem, kas ilgus gadus pierakstījusi Ziedoņa daiļradi, rakstījusi vēstules, viņi sapratušies no pusvārda. «Ance aizbrauca uz Indiju atgūt veselību,» saka Ziedonis. «Kad strādāju par Kultūras fonda priekšsēdētāju, mēs daudz kopā paveicām. Viņai bija gara, melna bize…» dzejnieks vēl grib kaut ko sacīt, bet doma apraujas pusvārdā.
Imants Ziedonis alkst sabiedrības. Viņu var satikt «feisbukā» un «draugiem.lv». «Kas ir labāk – būt par raibu taureni un redzēt pasauli pelēku vai būt pelēkam akmenim un redzēt pasauli krāsās?» viņš ierakstījis sociālajā tīklā. Ak nē, ne pats ierakstījis – to viņam palīdz aprūpētāja vai sekretāre. Kādu laiku tā bija arī uzņēmēja Binnija Ārberga. Viņi iepazinās Imanta Ziedoņa un Raimonda Tigula audiogrāmatas Epifānijas atvēršanas svētkos. «Atceros to sajūtu, kad viņš ienāca salonā. Gaiss kļuva elektrizēts, visi apklusa…» stāsta Binnija. «Viņam mugurā bija lietusmētelis un smuki sasieta rūtaina šalle. Pēc tam viņš nāca pie mums griezt matus. Apsveicu dzejnieku septiņdesmit septiņu gadu jubilejā, un viņš man piedāvāja pierakstīt viņa vēstules. Katru reizi, kad piespiedu sestā stāva lifta pogu, man sirds sitās kaklā… Pārrakstīju datorā nepublicētos dzejoļus, lielā ātrumā pierakstīju viņa domas, ko vēlāk izdrukāju un nesu viņam parakstīt. Pierakstīju vēstules draugiem, kuras tiek sūtītas aploksnē.
Vēstules tapa caur humoru, dzīves izpratni, dzeju, filozofiju. Katra bija maza epifānija, mākslas darbs.
Nevienam neesmu stāstījusi, kam un ko mēs rakstījām, tikai vienmēr pajautāju, vai viņš atbildi no tā cilvēka saņēmis.
Sākumā Ziedonis mani «taustīja», prasīja, vai rakstu dienasgrāmatu. Atzinos, ka daru to kopš skolas laika, bet ne katru dienu – atzīmēju tikai pārdomas par notikumiem. Ziedonis sacīja: katru dienu vajadzētu kaut ko uzrakstīt, jo ik dienu ar mums notiek kaut kas ievērības cienīgs. Reizēm šķita, ka viņam diktē no Augšas, – viņš man uzdeva tādus jautājumus, ko neviens, izņemot mani, nevarēja zināt… Imants joprojām ir garā jauns, pārzina situāciju valstī, zina Saeimas sastāvu. Viņš skatās televizoru, daudz lasa. Reizēm jutos nelaimīga par to, ka nesaprotu viņu no pusvārda. Jo vairāk tikāmies, jo labāk viņu sāku izprast. Man tā bija liela dzīves skola, prieks, gandarījums un sajūsma. Ziedonis ir īpašs cilvēks. Viņš manī raisīja pārliecību, ka dzīvē viss iespējams.
Viņa ietekmē arī pati esmu mainījusies – vairs nebūvēju mākslīgas attiecības ar cilvēkiem, kas mani neinteresē, nespēj garīgi bagātināt. Man kļuvušas mazsvarīgas cilvēciskas intrigas, muļķīgas sarunas. Mani skumdina cilvēki, kuriem šobrīd primārais ir dzejnieka veselības stāvoklis. Kad man jautā, kā tad Ziedonītim tagad iet, neatbildu. Nevajag aplinkus prasīt, kā viņam iet! Aizej, iedzer kopā ar viņu ozolzīļu kafiju, graķīti balzama un parunājies! Mēs neviens nezinām, kas ar mums notiks pēc laika, – varbūt arī būsim ieslodzīti savā ķermenī.»
Tagad vēstules pieraksta cita meitene. Viņiem vienmēr blakus ir Ausma. Ilgāk par divām stundām sekretāre nedrīkst aizņemt dzejnieka uzmanību.
Citā dimensijā
«Pienācis brīdis atdarīt katram, kas pasmēlies no Imanta gara lidojuma,» saka Latvijas televīzijas producente Ilze Strenga. Viņa Andreja Upīša muzejā organizēja Dižkoku atbrīvošanas grupas saietu. Imantam Ziedonim bija iespēja tikties ar vairāk nekā četrdesmit viņa paša savulaik grupā uzaicinātiem cilvēkiem. «Skatījos uz draugiem, domubiedriem, cilvēkiem, kas periodiski strādājuši koku grupā, un domāju: Latvijā ir tāds pamatīgs inteliģences zieds, cilvēku garīgās enerģijas kopums. Imants mācēja mūs visus katru savā laikā iepazīstināt, mēs joprojām turamies kopā un dzejnieka idejas nesam tālāk citiem. Tā diena bija tik uzlādējoša, labākais, ko es Imantam beidzamajā laikā emocionāli esmu devusi.»
Imants Ziedonis jauno, topošo žurnālisti koku grupā uzaicināja 1977. gadā. «Man bija iespēja klausīties dzīvā klasiķī, kas tajā laikā noteica sabiedrisko domu un ar saviem rakstiem, dzejoļiem, epifānijām deva latviešu tautai valstiskos uzdevumus. Tajā grupā nebūt ne visi tika aicināti, Ziedonim bija vajadzīgi cilvēki, kas seko viņa idejām ar gaišu skatu, viņam bija vajadzīgi darītāji. Pēc vides sakopšanas talkām notika lekcijas, jaunāko literāro darbu priekšlasījumi. Imants noteica stila lietas, kas šīm talkām piedeva īpašu šiku un ko mēs ārkārtīgi precīzi mācējām ieturēt. Koku grupā bija jābūt jaunām meitenēm, lai viņš varētu pārvietoties kā pa savu galmu, lai būtu, kas viņā klausās. Meitenes pucējās, katrai apģērbā bija kāda stila odziņa. Pirms kāda brauciena kā traka tamborēju beretes – mēs visi kādu laiku nēsājām tās. Ādas māksliniece Irēna Martinsone veidoja taureņus – koku grupas simbolu. Tika tamborēts arī krāsains kāpurs no posmiem, uz kura sēdēt.
Galdu klājām ar stilu: bija galdauts, salvetes, akurāti uzgriezta gaļa, siers, dārzeņi. Koka grupā bija jābūt Mārām, jo Māra – tas ir spēks. Arī dakteriem, jo Imantam patīk ārstu viedais prāts, konkrētība un rīcībspēja. Ar garīgo enerģiju, ko mēs tajā grupā saņēmām, spējām uzrunāt sabiedrību katrs savā vidē, tur veidojās mūsu uzskati, attieksme pret dzīvi. Esmu vienojusi cilvēkus lielajām talkām Klapkalnciemā, kur dzīvoju. Tas man nāk no Ziedoņa koku grupas – sava vide, vieta, ainava jākopj. Draugi, kaimiņi pievienojas, bet vienam tas dzirnakmens jāsāk vilkt.
Mēs varam būt radoši egoisti, jo ņēmām to garīgo enerģiju no Imanta. Tagad mūsu pienākums ir lēnām to dot atpakaļ – cik katrs varam.
Ar cilvēkiem ir jāsarunājas, jāvelta laiks. Sarunāties – tā ir liela māksla. Šodien dzejniekam visvairāk trūkst radošu sarunu – to krūzīti, pusdienu šķīvi viņam ir, kas iedod. Imants joprojām ir radošs. Jāļaujas viņa domai, jāiedziļinās tajā, ko viņš vēlas pateikt. Ģeniāli cilvēki raksturā nav viegli, bet tas skaistākais – viņi rada garīgu spriedzi, tādu, lai mēs paši saspriegojamies un domājam līdzi. Tautai vajadzīgi garīgi līderi, iedvesmojošas runas, jo tās sapurina dzīvot. Jaunieši no fonda «Viegli» uztaustījuši Imanta garīgo spriegumu un dod to tālāk. Izaug jauna paaudze, un tā ideja atkal ir būtiska – kopt sabiedrības kultūras vidi. Jaunieši dzied līdzi fonda dalībnieku komponētajām dziesmām ar Ziedoņa dzeju, zina vārdus. Viņi tās lejuplādē savās skaņu ierīcēs un klausās. Klasiķis ir nokļuvis citā dimensijā – jaunos cilvēkos. Jaunieši no šā fonda neko nedara smagi, un, ja cilvēks dara viegli, tad arī sanāk.»
«Es gribu ēst,» saka Ziedonis.
Man atvēlētais laiks beidzies. Dzejnieks sniedz roku atvadām. Man šķiet, ka esmu pieskārusies mūžībai.
