Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atriebības pamatā vienmēr ir vairāk vai mazāk dziļš aizvainojums – personīgs vai saistīts ar noteiktu cilvēku grupu. Ja kādam ir radīts kaitējums, emocionālas ciešanas, tad stājas spēkā senais morāles princips – aci pret aci, zobu pret zobu –, kas saistīts ar uzskatu par taisnīgu atmaksu par pāridarījumu. Kur ir atriebība, tur jāmeklē aizvainojums. Aizvainojums ir tas, kas signalizē, ka kāds cilvēks izturas pret mums netaisnīgi, ir nodarījis pāri, kaitējis – iztēlē tas rada sajūtu, ka es esmu cietējs, bet tas otrs ir sliktais.
Atriebība ir sodīšanas funkcija par to, ko kāds kādam ir nodarījis.
Atriebjas visi, un atriebībai ir miljons seju! Jautājums tikai – ko tieši mēs definējam kā atriebību? Ja tas nozīmē piekaut un nogalināt – jā, nav daudz cilvēku, kas to dara, bet, ja runa ir par sadzīves konfliktiem ar izsmalcinātām atmaksas formām, – kurš gan kaut reizi nebūs atriebies šādā izpildījumā!?
Divdabīgā morāle
Būtībā sabiedrībā mūsdienās dominē uzskats, ka atriebties – tas ir slikti. Bet, tā kā mūsu morāle ir ambivalenta, no tā izriet zināmi sarežģījumi. Mūsu morāli veido ne tikai seni vēsturiski un reliģiski uzskati, to nosaka arī individuālas cilvēku psihes īpatnības un vide, kurā esam uzauguši.
Vēsturiskā bagāža
Par spīti tam, ka liela daļa sabiedrības mūsdienās sevi nemaz neuzskata par kādai reliģijai piederīgu, senās morāles nostādnes joprojām ir spēkā. Un saskaņā ar senatnē pasludināto principu zobs pret zobu vainīgais ir jāsoda. Savulaik tā radās vēsturiskais asinsatriebības jēdziens – ģimenes, klani, etnosi atriebās cits citam paaudzēm ilgi.
Turklāt, ja nebija iespējams tikt klāt tiešajam vaininiekam, atriebība tika vērsta pret viņa tuvākajiem – ģimeni, pat zīdaiņiem vai kādu citu kaitnieku pārstāvošo cilvēku grupu kā tādu.
Tas notika pēc principa – tu nogalināji mūsu ģimenes pārstāvi, tātad mūsu gēnus, un par to mēs sodīsim un nogalināsim tavas ģimenes, klana pārstāvi – tavus gēnus –, tā samazinot jūsu ģenētisko populāciju. Un runa ir ne tikai par nogalināšanu – tā var būt atriebīga reakcija par piekaušanu, izvarošanu, finansiālām lietām, bankrotiem.
Turklāt atriebīgums ne vienmēr ir taisnīgs – ja par šķietami taisnīgu uzskata samēru zobs pret zobu (tu izsit vienu zobu man un es tad vienu tev). Atriebība var notikt arī pēc principa – tu izsiti vienu zobu man, bet es izsitīšu tev piecus vai izdarīšu vēl ko ļaunāku.
Individuālā psihes situācija
Morāle var būt gan subjektīva un pat individuāli katram sava, gan arī kopīga. To ietekmē mūsu ģenētika (jau piedzimstot esam atšķirīgi) un audzināšana.
Ir cilvēki, kas jau ģenētiski ir laimīgāki un optimistiskāki, viņi sāpīgus pārdzīvojumus izjūt īsāku laika sprīdi.
Tāpat ir cilvēki, kam ir dispozīcija uz paranoju, kas tālāk veicina ilgstošu atriebības idejas pārgremošanu. Morāles veidošanos ietekmē vide, vecāki un viņu morāle, tas, kā tiek audzināts bērns, – cik bieži viņš tiek fiziski sodīts, cik bieži izjūt aizvainojumu. Savu iespaidu atstāj skolotāji, izlasītās grāmatas, internets, tāpēc divus vienādus cilvēkus nesameklēt. Arī vide aktivizē noteiktus gēnus.
Piemēram, visiem cilvēkiem ir gēni, kas liek izjust gan prieku, gan aizvainojumu, gan egoismu, gan altruismu, bet vide var aktivizēt kaut ko vairāk no tā visa.
Agrāk valdīja uzskats: ja cilvēks nav reliģiozs, viņam nav morāles, tā teikt – ja nav Dieva, tad viss ir atļauts. Tagad ir pierādījies, ka tā nav – tiklab dziļi ticīgie, kā dziļi neticīgie var būt nežēlīgi slepkavas un atriebēji.
3 rīcības ceļi
Aizvainojums var izpausties vairākos veidos, un mums pašiem, iespējams, šķiet, ka ne visi ceļi ved uz atriebību.
- Nerunāšana, distancēšanās vai pat attiecību pārtraukšana. Iesākumā aizvainotais samazina savstarpējos kontaktus vai izvēlas vispār vairs nebūt ar konkrēto cilvēku jebkādā veidā saistīts.
- Skaidrošanās. Dusmās tiek uzsākta saruna, kuru centrā ir šādi vai līdzīgi apgalvojumi un pārmetumi: «Kā tu man varēji to nodarīt? Kāpēc tev to vajadzēja? Tu esi slikts cilvēks!» Līdz ar to – uz pāridarītāju var sākt kliegt, viņu apvainot. Ģimenes konfliktos gadās, ka abas puses kliedz viens uz otru, un tā jau ir tāda iestrēgšana aizvainojumā, jo katra puse uzskata sevi par cietēju un otru – par slikto.
- Atriebība. Cilvēks saskaņā ar savu morāles sistēmu secina – otra cilvēka uzvedība attiecībā pret mani, manu grupu vai manām vērtībām ir bijusi slikta, tātad viņš jāsoda. Piemēram, partneris tiek pieķerts neuzticībā, un piekrāptais ir pārliecināts – morāles likums ticis pārkāpts.
Rezultātā aktivizējas dziļš aizvainojums, kas izpaužas kā skandāli, šķiršanās vai kā nežēlīga atriebība – kāds pat var tikt nogalināts.
Nereti nekādi reliģiski uzskati šādu atriebību nenobremzē, lai arī īstenam kristietim būtu jāpagaida, kamēr Dievs pats sodīs vaininieku, tomēr visbiežāk tā nenotiek – ne visi ir spējīgi sekot Bībeles shēmai.
Labi, ka ir tiesa…
Atriebības uzvaras gājienu civilizētā sabiedrībā ir apstādinājusi tiesu sistēma. Ja tā nebūtu noticis, mēs ikdienā vērotu daudz krāšņākas savstarpējas atriebības ainas. Lielo civilizāciju un karu apstākļos kļuva neizdevīgi grupas, etnosa iekšienē pieļaut jebkādus lielus atriebības manevrus, piemēram, asinsatriebību.
Tāpēc civilizācijā radās tiesneši un tiesu institūcija, valsts uzņēmās sodīšanas funkciju.
Līdz ar to iesūdzēt tiesā par cieņas un goda aizskaršanu vai piespiest atmaksāt finansiālus zaudējumus, vai izolēt vainīgo cietumā – tā joprojām ir zināma atriebība, tikai tā tiek deleģēta valstij, lai neitrāla persona tiesneša veidolā konfliktu izskatītu objektīvi. Ja neeksistētu tiesas, tad pat mūsdienās sabiedrībā atriebības būtu daudz biežāk sastopama. Otrs aspekts – lai sekotu atriebība, lielākoties tam tomēr jābūt personiskam aizvainojumam. Un te izpausmes var būt gan apzinātas, gan neapzinātas.
Piemēram, tu mani neuzaicināji uz savu dzimšanas dienu, un es arī tevi uz savu dzimšanas dienu neaicināšu!
Būtībā tas ir sods, tātad – atriebība. Vai ģimenes attiecībās – sieva apvainojas uz vīru un izlemj: labi, mīļais, nu tev kādu laiku seksa nebūs. Un, kad vīrs jautā, kāpēc mums vairs nav seksa, protams, te neseko atbilde: «Tāpēc, ka es atriebjos, jo manī ir aizvainojums par to, ka tu man vispār nepalīdzi mājas darbos un neuzdāvināji puķes mūsu kāzu jubilejā.» Tā vietā sieva attaisnojas ar galvassāpēm un, iespējams, pati nemaz neapzinās, ka sekss vīram tiek liegts kā atriebība par kaut ko. Turklāt aizvainojums tiešām nobremzē, apslāpē seksualitāti – gan sievietēm, gan vīriešiem.
Kā apvaldīt savu vēlmi sadot pēc nopelniem
Ja cilvēks spēj valdīt pār savām vēlmēm atriebties, tad tas arī būtu jādara. Lūk, vairāki paņēmieni, kā to var darīt, izmantojot nomierinošas tehnikas, lai tiktu galā ar savām aizvainojuma emocijām un dusmām.
- Dodies sportot. Tā ir viena no vienkāršākajām dusmu un aizvainojuma savaldīšanas tehnikām – ej un izlādē spriedzi, svīstot fiziskās aktivitātēs.
- Izrunājies ar kādu nosvērtu cilvēku. Piemēram, ar kādu draudzeni vai draugu, kas ir emocionāli stabilāks, nosvērtāks par tevi. Izstāsti, ka ir noticis tā un tā, un pajautā: «Kā tu raugies uz šo situāciju? Ko tu tādā situācijā darītu, kā domātu, kā nomierinātu sevi?» Izrunāšanās palīdz, tā var iegūt atgriezenisko saiti, alternatīvu skatījumu.
- Mēģini atslābt. Laba doma ir ieiet pirtī, vannā, ļauties kādai spa procedūrai.
- Meditācija, elpošanas tehnikas un citi apzinātības treniņi. Tas gan prasa zināmas iemaņas un prasmes, lai, piemēram, spētu savas emocijas tikai novērot un pēc tam atlaist, kā to dara meditācijā – atnāk doma, tu pavēro to (Aha! Piezagās atriebīga doma!) un tad atlaid. Protams, tam vajadzīgs laiks.
- Dinamiskā meditācija un cīņas treniņi ar ētikas principiem. Var noderēt kustīgā, dinamiskā meditācija – ciguns, taidzi, Ošo dinamiskā meditācija –, kā arī cīņas sporta veidi, kas vienlaikus ļauj izlādēt enerģiju un arī māca specifisku ētiku attiecībā pret agresiju: kungfu, aikido, arī karatē. Šajās cīņās ir īpaša filozofija, kas, no vienas puses, sublimē agresīvos instinktus un, no otras, arī iemāca sevi turēt rāmjos, neiziet uz cīņu.
- Psihoterapija. Ja cilvēks netiek galā pats – jādodas pie psihoterapeita.
