Atklāta saruna ar advokātu Saulvedi Vārpiņu: Šodien draugi un klienti mani sauc par Sauli

– Teicāt, ka būt krimināladvokātam nav darbs, bet gan prāta stāvoklis.
– No lietām, pie kurām strādāju, atslēgties nevar. Kādreiz labākās domas prātā ienāk naktī. Nav brīvdienu, ja jāgatavojas debatēm, nav ne rīta, ne vakara, esmu iegājis lietā un tur dzīvoju, bērni saka – es tad esot nekontaktējams.

Nepraktizēju pedofilu, izvarotāju aizstāvībā, nav mana sfēra.

Lai neapsūnotu, sekotu līdzi jaunajam, jo mums te tāds mazs dīķītis, regulāri apmeklēju konferences, tiekos ar ārzemju kolēģiem.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Jubilārs

«Tēvs laikam uzskatīja, ka bērni aug paši.» Imanta Kalniņa talantīgajam dēlam Martam Kristianam – 45!

Santa.lv

Slavenības

Olga Kambala: Man nav, kur iet un nav naudas. Es esmu atkarīga no tevis

Inese Mizovska

Personības

Pirmā saruna ar Timmas bijušo sievu Sanu Ošu: Tolaik neredzēju jēgu dzīvot…

– Jūs dēvē par skaļo lietu advokātu. Uzņematies aizstāvēt tā sauktos lielos noziedzniekus. Ar kādām domām atceraties, piemēram, par kibernoziegumiem notiesātā Imantas hakera Čalovska lietu, kuram ASV draudēja 67 gadi cietumā? Jūs panācāt viņa atgriešanos Latvijā.
– Patīkami atskatīties uz krimināllietām, kur esi cilvēkam palīdzējis un viņš pēc tam dzīvo normālu dzīvi. Tas man ir sava veida apbalvojums. Citreiz palīdzi cilvēkam, jo viņš kļūdījies, bet tad viņš nonāk tiesas priekšā otrreiz, trešoreiz… 

– Jums ir arī apzīmējums smago autoavāriju advokāts. Kad satiksmes negadījumā Jūrmalā cieta četri kājāmgājēji un divi no viņiem mira, jums izdevās pierādīt, ka šoferis nav vainīgs. 
– Autoavāriju lietas ir ļoti smagas, jo cietušas abas puses – neviens negribēja kādu tīši nogalināt. Problēma ir izmeklēšanā, to esmu vairākreiz teicis – avārijas, kurās aiziet bojā cilvēki, bieži tiek izmeklētas pavirši. Un automātiski vaino šoferi. Jo netiek izņemtas visas pēdas, netiek veiktas visas ekspertīzes. Arī uz autoavāriju lietām, tāpat kā uz slepkavībām, būtu jābrauc speciāli apmācītiem cilvēkiem, nevis tiem, kuri tajā brīdī dežurē. Finanšu un darbinieku trūkuma dēļ viss pārāk vienkāršots, un cieš sabiedrība. Tāpēc saku no prakses – automašīnā noteikti ir jābūt videoreģistratoram. 

– Jūsu vinnēto aizstāvības lietu procents ir visai augsts. Trumpis ir ass prāts un laba atmiņa?
– Neteiksim, ka superlaba, bet atceros, kas kurā krimināllietas materiālu lappusē ir rakstīts.

Nedomāju, ka esmu viegli ietekmējams, esmu rakstījis iesniegumu policijai, lai tiek skaidrībā – bijis tas domāts nopietni vai nav.

Toties aizmirsīšu, ka veikalā vajadzēja nopirkt ne vien sāli, pienu, kečupu, bet arī olas. Labi neskan, bet to var saukt arī par profesionālo degradāciju – ilgi strādājot profesijā, smadzenes pierod selektēt tēmas. 

– Ir arī krimināllietas, kuras nekādā gadījumā neuzņematies? 
– Nepraktizēju pedofilu, izvarotāju aizstāvībā, nav mana sfēra. Tāpat kā šobrīd Ukrainā karsti debatē par to, kā aizstāvēt kara noziedzniekus no Krievijas, kuri slepkavojuši, izvarojuši, spīdzinājuši… Kā viņus aizstāvēt likuma robežās, ja viņiem pašiem likumi neeksistē? 

Nevaru strādāt arī ar cilvēku, kurš mani nedzird, neuzklausa, ir darījis vienu, bet stāstīšot, ka darījis citu. Tad kam viņam vajadzīgs mans padoms? Pārāk ilgi esmu strādājis šajā profesijā, lai darbotos pret savu pārliecību. 

Advokāta sūtība ir izstāstīt reālo situāciju: ja iesi šo ceļu, tad varētu būt tā; ja iesi šo, tad – tā vai šitā. Lēmums jāpieņem klientam. Neceru, ka viņi vienmēr pret mani ir ļoti atklāti. Tad varu kļūdīties, bet tā jau būs viņa vaina, un es par to brīdinu. 

– Jums ir ienaidnieki?
– Ar advokātu visi nevar būt apmierināti. (Smaida.) Ir nerakstīts noteikums: ja sāksi darboties ar noziedzīgās pasaules metodēm vai tikai izmantosi kaut ko no tām, vari gaidīt ko tādu arī pretī. Bet, ja neesi gluži nelietis, ienaidnieku nevar būt daudz. Ir jābūt korektam, ir jātur vārds, cieņpilna attieksme vienmēr iedarbojas. Gadījies, ka kāds aiz muļķības vai neapdomības ir izteicis kaut ko draudīgu. Nedomāju, ka esmu viegli ietekmējams, esmu rakstījis iesniegumu policijai, lai tiek skaidrībā – bijis tas domāts nopietni vai nav.

– Mūsu fotosesijā jūs pozējat ar pistolei līdzīgu priekšmetu. Vai ikdienā esat bruņots? 
– Ierocis ir nepieciešams tikai tik daudz, lai vajadzības gadījumā aizsargātu sevi un ģimeni.

– Walters šautuvē arī ikdienā mēdzat trenēties?
– Jā. Lai no ieroča būtu kāda jēga, nevis kaitējums, ar to jāprot apieties, un prasmes var iegūt šādos treniņos. Tā ir viena no labākajām šautuvēm Rīgā, ar pieredzējušiem instruktoriem, jo ir visādas sīkas nianses, ko es pats nekad nevarētu atkost. 

– Fotogrāfijā no Ukrainas, ko man rādījāt, redzams, ka poligonā izmēģināt pamatīgu ieroci. Kas tas ir? 
– Rokas prettanku granātmetējs. Padomju laika, vēl izmanto karā, bet nu jau ir arī daudz modernāki. Blieziens pat ar visiem klusinātājiem. 

– Nonākam pie otras jūsu šābrīža domu dimensijas. 
– Mani nodarbina karš Ukrainā un Eiropas naivā reakcija uz šiem notikumiem – cik ļoti tā neizprot situāciju. Ja notiktu izlīgšana pašreizējās pozīcijās vai pat Krievijas karaspēks izvāktos, draudi no šīs valsts tik un tā paliks, tāpat kā vulkāns – ja reiz tas sācis darboties, lava agri vai vēlu izplūdīs. Galvenais jautājums – vai būsim tam gatavi? Krievija strauji bruņojas, jau pārgājusi uz kara ekonomiku, kamēr Eiropa vēl dzīvo ilūzijās, ka viss nomierināsies pats no sevis. Stipri apšaubu. Ukrainā redzēju skrejlapas – krievu aicinājumus saviem karavīriem. Tur minēts, ka visi no NATO valstīm ir viņu vislielākie ienaidnieki un iznīcināmi. 

– Jums ir sagatavota 72 stundu soma?
– Nē, nav. Man ir maza soma ar profesionālo armijas žņaugu, ko, braucot uz Ukrainu, nēsāju visur līdzi, jo no nejaušībām nav pasargāts neviens. Bet, ziniet, labu, drošu žņaugu mūsu aptiekās nevarēju atrast, atradu tikai armijas veikalā. 

– Pirmoreiz Ukrainā bijāt februārī, otrreiz jūnijā – vadījāt auto, ko piegādājāt Ukrainas karavīriem. Turpceļā nobraucāt ap trīstūkstoš kilometru, gulējāt maz.
– Gribēju redzēt savām acīm, kas un kā tur notiek, satikties ar karavīriem, virsniekiem. Ir jāsaprot, ka tiem, kuri karo, ir ārkārtīgi svarīgi just cilvēcisku atbalstu no citām valstīm.

Ja gribi izdzīvot – uzmanīgam jābūt visu laiku.

To pat var izskaidrot zinātniski – vajadzīgas izjūtas, kas rodas satiekoties sarokojoties, sarunājoties, atvadoties apskaujoties. Tam visam ir nozīme. Viņi saka – ir svarīgi dzirdēt, ko domājam, kā uztveram. Mums pašiem – saprast, ko viņi pārdzīvo. Kad jau braucu otrreiz, aicināju ziedot advokātu padomi un visus tiesu sistēmai piederīgos. Uztaisījām kampaņu, savācām pāri par 50 tūkstošiem eiro, pirkām lietotas, bet labas mašīnas. Un vedām uz Ukrainu. Milzīgs paldies žurnāla Jurista Vārds sievietēm, bez viņām kampaņas rezultāts nebūtu tik veiksmīgs. 

– Galvenais laikam ir nepierast pie kara. 
– Jā, ukraiņi stāsta: karš ir tik ilgs, ka tas iemidzina modrību, kļūsti neuzmanīgs. Ja gribi izdzīvot – uzmanīgam jābūt visu laiku. Viņi nelieto alkoholu. Kādreiz ņēmām balzamu, ko uzdāvināt, tagad viņi atbild: paldies, tas zālēm, bet ne tagad. Lai nezaudētu modrību, jo liktenīga var būt sekundes simtdaļa. Protams, ir arī tādi, kurus karš salauzis, kuri krīt alkoholā, ir tik daudz izpostītu dzīvju. Nezinām, cik paaudzēs sadzīs šīs psiholoģiskās traumas. Trakākais, ka nezinām arī, kā karš beigsies. 

– Aicinot arī citus vīriešus pieteikties, lai vestu mašīnas, teicāt: aizbrauc paspiest roku tam cilvēkam, kurš pārņems mašīnu, un tu atgriezīsies cits cilvēks. 
– Var doties retrītā pie Rubeņa, bet var arī braukt mašīnā uz Ukrainu. Ceļš – garš, mašīnā esi viens un pārdomā dzīvi. Atpakaļ atgriezies jau citāds. Kaut kas neformulējams manī mainījās, laikam tagad ir spēcīgāka realitātes izjūta. Tas ir arī stāsts par vērtībām. Tur cilvēkiem bijis viss, nu vairs nav nekā – sadzīve uzspridzināta, ir tikai tas, kas mugurā, nav arī darba, un viņš spiests dzīvot, paļaujoties uz citu labvēlību. Un līdzcietība tur ir daudz izteiktāka. 

Sieviete, kurai gūstā vīrs, pēc kāda laika saņēma sūtījumu ar vīra roku.

Atvaļinājuma vietā man tagad nav vis Ēģipte, bet Ukraina, un, kad esmu Latvijā, ārkārtīgi spēcīgi velk atpakaļ uz Ukrainu. Satikt tos cilvēkus atkal. 

Nesen bija notikums, kas nevar neatstāt iespaidu. Atbrauca ukraiņu karavīrs Oleksijs, kurš deviņus mēnešus bijis krievu gūstā un tagad iesaistījies gūstekņu atbrīvošanā, apmaiņā, uzstājas televīzijā. Viņam līdzi bija divas sievietes – vienai gūstā ir tēvs, otrai gūstā ir vīrs. Mēs iepazināmies. Viņi aizbrauca atpakaļ. Un sieviete, kurai gūstā vīrs, pēc kāda laika saņēma sūtījumu ar vīra roku. (Klusums.) Jā… Un Eiropa joprojām dzīvo ilūzijās par Krieviju. 

– Ukrainā iebraucat tuvu frontei?
– Brīdināju arī tos, kas pieteicās kā šoferi, ka neaizbraucam tikai līdz Ļvivai vai Kijivai, bet tālāk – uz Černihivu, Slovjansku, Limanu, vietām, kur jau lido ienaidnieka droni. Tiek darīts viss, lai pēc iespējas mazinātu riskus, bet tie pastāv vienmēr, ir informācijas noplūde. Nododot mašīnas, ir noteikums vienā punktā neuzturēties ilgāk par desmit minūtēm. Vasarā, kad bija raķešu trieciens humānās palīdzības sniedzējiem no Lietuvas, viņi bija uzturējušies ilgāk. Ir noteikums pulcēšanās vietās izslēgt mobilo telefonu, nelietot to nakšņošanas vietās. Nenoiet no ceļa asfaltētās daļas, tur var būt mīnas.

Šoferiem jautāju – vai tiešām tu gribi braukt, ja tev ir mazi bērni? Pieteicās arī sievietes. Protams, visi esam pieauguši cilvēki, tomēr saku – padomājiet divreiz!

Braukšana nenotiek kolonnās, turamies kopā trīs četras mašīnas. Ceļi lielākoties ir asfaltēti, labāki nekā Latvijā, ja vien nav sabombardēti. Bet ukraiņi spēj veikli atjaunot pat sabombardētos tiltus. Viņi spēj tik daudz, kamēr Eiropas kopējā tendence ir zaudēt vīrišķību, – saku to vienmēr, tā tiešām domāju. Neizslēdzu, ka te ir patrioti, tie, kas ņems automātu, lai aizsargātu valsti, bet… Ukrainā redzēju, kādi viņi ir cieti, – prieks skatīties!

Sekss, ēdiens, dzēriens sniedz īslaicīgu apmierinājumu, bet laimes izjūta ir ilgstoša.

Interesanti, ka vadošos armijas amatos daudz jauno, 30 gados viņi jau ir brigādes komandiera vietnieki. Viņu apņēmība fascinē.

– Vai šis laiks ir mainījis arī jūsu laimes formulu?
– To apguvu, jau ceļojot pa Indiju, esmu tur bijis reizes piecas. Laimei patiesībā vajag ārkārtīgi maz. Tikai cilvēks, kā teica Dalailama, laimes izjūtu jauc ar baudu. Sekss, ēdiens, dzēriens sniedz īslaicīgu apmierinājumu, bet laimes izjūta ir ilgstoša. To apzinoties, labi var tikt ar sevi skaidrībā – vai patiešām gribi to, ko esi iedomājies. 

Vienmēr saku, ka naudas cilvēkam ir vajadzīgs tik daudz, lai viņš varētu dzīvot saskaņā ar sevi – kaut kur aizbraukt, nodarboties ar sportu, iedot naudu mammai, ja viņa saka, ka līdz pensijai pietrūkst…

Ukrainā sapratu, cik briesmīgi var būt un cik mēs esam pasargāti. Sajūtu, kāda ukraiņiem ir šobrīd, vislabāk apzinājos, kad jau atgriezāmies, izbraucām ārā no Ukrainas un pirmo nakti pārlaidām Polijā: ieej viesnīcā un saproti – šonakt beidzot gulēsi mierīgi, nebūs trauksmes, nebūs nejaušu raķešu, ko varbūt nedzirdēsi.

Ir bijis tā, ka no cilvēka atvadāmies un viņš jautā: «Atbrauksiet vēl?» Atbildu, ka redzēs, kā sanāks. Viņš: «Bet manis varbūt nebūs.» Tas ir skaudrs moments. Vienam no izlūkiem bijām aizgādājuši nakts redzamības tehniku, prieks bija nākamreiz viņu satikt, izdzīvojis. Cits rādīja šķembu, kas ieurbusies viņam tieši blakus, pašu neskarot. (Pēc sarunas pavēlu vakarā Saulvedis man atsūtīs dziesmu ukrainiski – Za terikonami. «Dzied Miša Skorpion, noklausieties, ļoti iespaidīgi. Tā cilvēka acis…

Pārāk aizraujoties ar jauno mīlestību, savu bērnu dzīvē esmu bijis par maz.

Viņš arī karojis kājniekos, tad pārkvalificējās uz droniem, tika ievainots. Mēs tikāmies, aizvedām viņam dronu, viņš mums dziedāja. Šo dziesmu Miša veltījis bojā gājušam cīņubiedram.» Tāda dzidra balss un tik jaudīga dziesma. Jā, un acis! Publika zālē tik smeldzīgi īsta, pieceļas kājās, roka uz sirds.)

– Ar nāves klātbūtni bijāt ticies jau iepriekš. Tā skāra jūsu ģimeni – autoavārijā gāja bojā jūsu bijusī dzīvesbiedre.
– Te man ļoti palīdz tas, ka, lai arī neesmu budists, daudz esmu iedziļinājies šajā filozofijā. Tāpēc savulaik apgāju Kailašu. Par nāvi mūsu sabiedrībā runā ļoti maz. Tas ir dzīvības augstākais punkts – tā pret nāvi arī jāizturas. Budismā ir pieņemts, ka cilvēks nodzīvo tik, cik viņam ir nolikts. Ja tas ir mazāk, nekā esam pieņēmuši, visticamāk, viņš savu misiju jau ir izpildījis. No tādām pozīcijām uz to jāskatās. 

Esmu sapratis, ka nekad nepadotos krievu gūstā. Ja šāda situācija būtu, cīnītos, līdz mani nogalina. Jo zinu stāstus par viņu nežēlību. 

– Jums nav bail no nāves? 
– No nāves nebaidās tikai muļķi. Nevienam negribas mirt, bet, ja baidīsies, virzības nebūs. Esmu gatavs uz saprātīgu risku. Savā profesijā esmu darījis to, kas jāizdara, protams, gribētos izdarīt vēl daudz vairāk… Man ir pieci pieauguši bērni – trīs dēli, divas meitas. 

– Esat bijis labs tēvs?
– Ne vienmēr. Esmu šķīries. Mūsu sabiedrībā jau mīlestību idealizē, asociē ar kaisli, bet tādā formā tā nevar būt mūžīga, tā pāriet citā kvalitātē. Šo pāreju daudzi uzskata par mīlestības beigām, kaut tās nebūt nav beigas. Mēs mīlestību esam pārpratuši, domādami, ka tā ir nepārtraukts sekss, romantika sveču gaismā, bet sākas ikdiena, kam neesam gatavi. Un mums ir pašu uzlikti rāmji, ka ar vienu cilvēku jānodzīvo visu mūžu, nepieļaujot, ka jaunībā varētu būt kļūdījies – aizrāvies ar cilvēku, bet pēc laika redzi, ka viņš tev neder. Kopīgajam bērnam nevajag vecāku nemitīgu strīdēšanos, jāšķiras cieņpilni – lai bērns nezaudētu abu vecāku mīlestību, audzināšanu.

Ikdienā jāuztur sevi formā – īpaši, ja ir 66 gadi un sēdošs darbs.

Pat ja esi izveidojis jaunu ģimeni. Šo visu neizprotot, pārāk aizraujoties ar jauno mīlestību, savu bērnu dzīvē esmu bijis par maz. Par laimi, tagad manas attiecības ar iepriekšējām dzīvesbiedrēm ir labas. Tikai sapratne nenāk uzreiz. Tādēļ ar saviem bērniem par šīm tēmām runāju tagad. 

– Ko par jūsu Ukrainas braucieniem saka jūsu tagadējā dzīvesbiedre? Esat viņai uzlicis šo emocionālo slogu – gaidīt mājās. 
– Viņa mani saprot. Šajā vecumā cilvēki saiet kopā, jo novērtē ne tikai kaisli. Parādās citi vērtību kritēriji: saderība pēc dzīves uztveres, kad nevienam negribas būt pārākam, abiem ir vēlme otru tikai celt.

– Kur jūs viņu satikāt? 
– Nirstot. Pavasaros Latvijas niršanas klubi organizē tīrīšanu ūdenstilpēs, pie viena arī atsvaidzina niršanas iemaņas. Un vienā no šiem pasākumiem mēs satikāmies, arī viņa nirst. 

– Tas ir vēl viens jūsu dzīves segments. Un atkal bīstams adrenalīna meklējums. Teicāt, ka dzīve ir jābauda. Vai niršana pieder pie jūsu baudas – šis asinsvadu sistēmai tik bīstamais sports?
– Vienmēr jādomā līdzi tam, ko dara, un ikdienā jāuztur sevi formā – īpaši, ja ir 66 gadi un sēdošs darbs. Man ir joga un skriešana pa mežu. Ziemā braucu ar sniega dēli, no rudens līdz pavasarim katrās brīvdienās eju peldēt āliņģī, daru to kopā ar dēliem. Ja šādi dzīvo, tad arī niršana nav bīstama. Beidzamo reizi ieniru pirms divām nedēļām Rīgas jūras līcī – vairāk nekā 26 metru dziļumā pie 19. gadsimta kuģa vraka. 

Protams, bērnībā vārda dēļ tiku cietis no vienaudžiem, domāju – nu kāpēc man nevar būt parasts vārds?

Arī Iveta snovo un jogo. Cilvēkiem tikai tad ir jēga būt kopā, ja viens otru gan papildina, gan netraucē otram dzīvot. Tas ir mūsu gadījums. Arī strādājam vienā birojā, dalāmies ar zināšanām, tikai mums ir katram sava sfēra.

– Jūsu mamma vēl ir?
– Jā, jau pāri 90, bet stipra, vecā kaluma cilvēks, joprojām varu no viņas mācīties. Tiekoties ikreiz apprasās, kas notiek politikā, izstāsta, ko ziņās dzirdējusi. Nāku no šķirtas ģimenes, piedzimu Saldū, augu Engurē, Rojā. Audžutēvu uzskatu par savu īsto tēvu, viņš man daudz devis, iemācījis praktiskās lietas. Viņš bija jūrnieks, arī es pēc astotās klases stājos jūrskolā, bet neizturēju konkursu – kliboja matemātika. Viens no maniem labākajiem draugiem studēja juristos, un izdomāju, ka arī tur stāšos. 

– Kā vecāki jums ielika tik tautiski mitoloģisku vārdu?
– Tēvs, kurš deva man dzīvību un ir man nodevis savu sportisko gēnu, lasīja Raini un to izdomāja. Protams, bērnībā vārda dēļ tiku cietis no vienaudžiem, domāju – nu kāpēc man nevar būt parasts vārds? Kad sāku apgūt izmeklētāja darbu, Centrālcietumā satiku vēl vienu Saulvedi, laikam par zādzību sēdēja. Šodien draugi un klienti mani sauc par Sauli. Norvēģu klienti man pat pilnvaru tiesai bija uzrakstījuši kā Saulim Vārpiņam. (Smejas.)

– Ir kāds punkts pasaules kartē, kur, neskaitot Ukrainu, vēlētos vēlreiz atgriezties? 
– Gribētu apiet Kailašu. Tajā ir misticisms, nezinu, ar ko saistīts, un man to gribētos vēlreiz. Bet piesardzība šobrīd rada pārdomas, uz kurām valstīm braukt un kur labāk ne. Nav garantijas, ka neesmu nonācis kādos Krievijas sarakstos, jo esmu paudis savu nostāju pret tās politiku, pietiekami asi esmu uzstājies arī Ukrainas televīzijā. Nākas būt saprātīgi piesardzīgam.