Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Čangalis čiuļu galvaspilsētā
Grupu Laimas muzykanti un Ducele dalībnieks Artūrs Uškāns jau četrus gadus dzīvo Rīgā. Viņš smejas: esot čangalis, kas okupējis čiuļu galvaspilsētu. «Nu jau tie, kas ar mani bieži ir kopā, labprāt dzied, piemēram, Jezupu (populāra latgaliešu tautasdziesma Lobs bej puika myusu Jezups – PDz),» saka Artūrs. Turklāt vieni no tuvākajiem viņa draugiem – režisors Jānis Streičs un Bērtulis Pizičs, ar kuru atbalstu Uškāns pārcēlās uz dzīvi galvaspilsētā, – arī nāk no Latgales. «Katru gadu sanākam kopā manā pārvākšanās dienā – 28. novembrī,» atklāj Uškāns.
Viņa saknes ir Rēzeknē, bet 23 gadus mūziķis pavadīja Daugavpilī, kur Atmodas laikos notikusi latviskošanas kampaņa un viņam kā kultūras darbiniekam tika piešķirts dzīvoklis. «Daudzi neizturēja un aizlaidās, bet es uzkavējos. Strādāju Daugavpils Universitātē. Esmu darījis visdažādākos darbus – sākot no mākslinieka noformētāja līdz ekstrasensa palīgam. Strādāju arī radio Alise par dīdžeju,» atceras Uškāns.
Popularitāti iemantoja pirms deviņiem gadiem, piedaloties LNT šovā Dziedošās ģimenes. «Kopā ar sievu Intu, ar kuru spēlējām arī grupā Laimas muzykanti, dēlu Matīsu, viņa klasesbiedru Armandu un mūziķi Ingu Zeili nolēmām, ka uzstāsimies kā Uškānu ģimene,» atceras viņš. Kopš tā laika mainījies daudz kas, arī Uškānu ģimene.
Nožēlo, ka neatzinās sānsolī
Grupa Laimas muzykanti nākamgad svinēs 25. jubileju, un Artūrs iecerējis veidot ko līdzīgu muzikālai izrādei. Viņš gan ir vienīgais, kurš grupā ir no paša sākuma. Vēl pirms pieciem gadiem tajā spēlēja arī Artūra nu jau bijusī sieva Inta. Taču grupas 20 gadu jubilejas tūres pēdējā koncertā viņa uz skatuves vairs nekāpa. Inta uzzināja, ka drīzumā viņas privātajā dzīvē būs lielas pārmaiņas, un aizbrauca uz Franciju. «Intai kāds bija pastāstījis par manām jaunajām attiecībām,» atzīstas Artūrs. «Es iemīlējos savā studentē. Tas bija vīruss, pret kuru nav antibiotiku. Jūtas, kurām ļoti grūti pretoties,» neslēpj viņš.
Tagad cilvēkam, kurš manai bijušajai sievai izstāstīja patiesību, varu pateikt paldies.
Taču līdz ar mīlestības saldumu nācis savs rūgtums. «Daudz tiek rakstīts par to, kā šādos gadījumos jūtas sievietes, bet par to, kā jūtas vīrieši, tiek runāts ļoti maz,» atzīst Artūrs. «Es jutos briesmīgi. Visi jutās briesmīgi! Varbūt tagad tam cilvēkam, kurš manai bijušajai sievai izstāstīja patiesību, pat varu pateikt paldies. Tomēr labāk jau es pats to būtu izdarījis. Man vajadzēja būt drosmīgākam un laikus atzīties sievai, taču es baidījos no pārmaiņām un vēl aizvien nosodu sevi par to,» saka mūziķis.
«Ar gadiem cilvēks kļūst arvien konservatīvāks. Ir pierasts pie vienām attiecībām un esošās vides, un tad uzrodas paralēlās…» spriež viņš. «Gribēju saglabāt laulību. Mani mocīja sirdsapziņas pārmetumi pret cilvēku, ar kuru tik ilgi esmu bijis kopā.»
Šo dzīves laiku viņš atceras nelabprāt. «Pamazām samazinājās darāmie darbi, man iestājās depresijas periods. Biju kaut kur izlasījis frāzi par to, kas ir depresija: tā ir diference starp to, kas tu gribi būt un kas tu esi. Un manī auga vēlēšanās kaut ko mainīt,» atceras viņš.
Sāp sievas aizvainojums
«Nedēļas laikā pārcēlos uz Rīgu, un beigās vienīgais, par ko pārdzīvoju, bija tas, ka neizdarīju to agrāk. Rīgā muzikantiem daudz vairāk ir, ko darīt,» stāsta Uškāns.
Man vajadzēja būt drosmīgākam un laikus atzīties sievai.
Dzīve pamazām sakārtojusies, taču saglabāt attiecības ar bijušo sievu Artūram gan neizdevās. «Viss, ko daru – aizsūtu apsveikumu viņas dzimšanas un vārda dienā, arī dēla dzimšanas dienā –, taču atbildes nesaņemu un neko nevaru viņai pārmest. Saprotu viņas aizvainojumu. Ilgus gadus dzīvojot kopā, esmu labi iepazinis viņas raksturu,» atklāts ir Artūrs. Atpakaļceļa uz veco dzīvi vairs neesot. «Atgriezties nevaru, jo galvaspilsētā mani ir ievilkusi arī mana profesionālā dzīve. Rīgā man tagad ir grupa Ducele, un varu vairāk būt kopā ar Laimas muzykantiem. Domāju: ja būtu palicis bijušajās attiecībās un Daugavpilī, man atliktu vairs tikai novecot un sapelēt. Muzikālā dzīve man tur bija niecīga. Par laimi, Intai Daugavpilī ir labs darbs.»
Vaicāts, kā pārmaiņas uztvēris dēls, mūziķis saka: «Ar Matīsu visu esam izrunājuši. Jā, viņš, protams, skeptiski un pat negatīvi uztver faktu, ka vecāki ir šķīrušies. Es paskaidroju, ka viss ir salicies tā, ka kādam ir jācieš. Bieži ļaujos pārdomām par izdarīto, un man nākas ar to sadzīvot.»
Dzīvo kopā ar jauno mīļoto
Ar sievieti, kurā Artūrs iemīlējās, viņš ir kopā vēl aizvien. Pirms četriem gadiem viņi apmetās dzīvoklī Pļavniekos, tomēr pusgadu dzīvo kopā, bet pusgadu – katrs savā pilsētā. Tas tādēļ, ka viņa mīļotajai ir sezonāls darbs kādā muzejā ārpus Rīgas. «Vasarā esam kopā kādas divas dienas nedēļā. Cenšamies izbaudīt šo laiku – ejam uz kino, uz teātri. Ja viņa tiek, kaut kur arī paceļojam,» stāsta viņš. «Nav jau tik traki, jo mana drauga sieva strādā Vjetnamā un viņi vispār tiekas reizi gadā!» saka mūziķis. «Turklāt man diezgan labi patīk pabūt vienam, jo bērnībā man tā ļoti pietrūka,» teic viņš.
Ja būtu palicis bijušajās attiecībās un Daugavpilī, man atliktu vairs tikai novecot un sapelēt.
«Nezinu, kā tas ir citiem vīriešiem, bet man jūtas parādījās tad, kad sapratu, ka šī sieviete ir sargājama,» atzīst Uškāns. «Šķita: ja viņa tālāk dzīvos bez manis, aizies bojā! Līdzīgi bija, kad iepazinos ar sievu Intu… Taču izrādās, ka sievietes, attiecībās ar kurām parādās sargāšanas instinkts, vēlāk izrādās ļoti spēcīgas. Beigās viņas sāk izmantot pašas savu spēku tevis sargāšanai un atturēšanai no kaut kā,» spriež mūziķis.
Lielā gadu starpība attiecībās mūziķi neuztrauc, un viņš lepojas, ka, pateicoties jaunajai draudzenei, mūziķim esot lieliska veselība. «Man ir jauna dzīves jēga un piepildījums, kas iet kopā ar manu radošo būtību. Pamācu draudzeni arī mūzikā. Viņa ir čakla skolniece, un mums ir kopīga izpratne par folkmūziku. Tomēr viņai ir ļoti grūti pieņemt, ka esmu sabiedrībā pazīstams,» neslēpj Artūrs.
