Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atmiņu stāsts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2013. gada 21. numurā.
Daces smaids
«Esmu latgalietis. Mana dzimtā puse ir Ludzas novada Lūrupi. Tēvs bija kolhoza priekšsēdētājs. Kolhoza Nākotne priekšsēdētājs Artūrs Čikste, ar kuru tēvs bija kopā mācījies Zaļenieku tehnikumā, uzaicināja viņu strādāt par kolhoza brigadieri un mēs pārcēlāmies uz Auriem. Mamma ir pedagoģe, daudzus gadus bija Auru skolas direktore. Pie mums dzīvoja vecmamma, un mēs ģimenē runājām latgaliski. Kopš piecu gadu vecuma esmu zemgalietis, bet manī plūst latgalieša asinis, tās kādreiz sāk arī mutuļot. Latgalieši ir spici – raksturā labi cilvēki, bet, ja nokaitina… čangals ar mītu ir strašnāks par tigri. Ja kaut ko esmu ieņēmis galvā, to no manis izsist ir grūti. Īpaši jaunībā likās, ka zinu labāk par citiem. Lielākā čangaļu asiņu ietekme ir uz mūziku, man patīk rakstīt balkāniskās, slāviskās harmonijās.
Astoņu gadu vecumā iestājos Dobeles Mūzikas skolas akordeona klasē, īpaši padevās solfedžo. Atceros, cik atvieglots jutos, kad pabeidzu Mūzikas skolu un akordeonu noliku malā, – tas bija laimīgākais brīdis manā mūžā. Iespītējos un diemžēl uz mūzikas vidusskolu neaizgāju. Tagad saprotu – cik es gan biju stulbs! Mana muzikālā karjera būtu veidojusies citādi, lai gan… medaļai ir divas puses. Nolēmu stāties Latvijas Valsts konservatorijā Kordiriģēšanas nodaļā un tur man laimējās satikties ar brāļiem Kokariem. Viņi teica: «Forši, mums ir vajadzīgi vīrieši diriģenti.» Pārbaudījuši dzirdi un atzinuši to par ļoti labu, iedeva testu, kas mājās bija jāsagatavo. Sāku pētīt lapas un sapratu, ka es nezināšanas dēļ to nevaru izpildīt. Tajā laikā man bija sava grupa, aktīvi muzicēju, bet sapratu, ka vajag vairāk zināšanu, un iestājos Daugavpils Pedagoģiskā institūta Mūzikas pedagoģijas fakultātē. Ja mācītos Konservatorijā, nebūtu saticis Daci. Cilvēkam šķiet, ka viņš veido un plāno savu dzīvi, bet viss jau ir ierakstīts liktenī. Notikumi virzījās tā, lai mēs būtu kopā.
Citi lasa
Dace ir mana pirmā un vienīgā lielā mīlestība. Skolas laikā bija aizraušanās pabučošanās līmenī, bet īstu jūtu nebija.
Kad iestājos augstskolā, biju zaļš gurķis. Drīz tiku spēlēt Institūta ansamblī un – heijā! – šķita, ka dzīve ir vaļā. Laikam kādu laiku nebiju braucis uz mājām, devis par sevi ziņas, tāpēc vecāki ieradās pārbaudīt, kā man klājas.
Mamma un tētis ieiet kopmītņu pagalmā un kādai meitenei jautā: «Vai jūs zināt tādu studentu Artūru Reiniku?» – «Jā, varu parādīt, kurā istabiņā viņš dzīvo,» viņa atbild. Tā bija Dace. Tēvs vēlāk viņu slavēja: «Forša meitene, Artūram varētu derēt.» Mēs ar Daci mācījāmies vienā kursā un grupā. Viņa bija enerģiska, atraktīva un ārkārtīgi vienkārša. Dace bija skaista, šarmanta meitene, bet ne caca, kas zīmējas, un tu nezini, kā viņai tuvoties. Viņa visu laiku smaidīja, bet smaids pievelk. Nebija viegli iekarot Daces sirdi, viņa patika arī citiem. Jo grūtāk, jo neatlaidīgāk centos panākt savu. Izrādījos, kā vien pratu, protams, centos sevi demonstrēt no labākās puses. Man bija gaiši, gari, lokaini mati, nēsāju kļošenes. Kad bijušajām skolniecēm rādīju jaunības dienu bildes, viņas, ieraudzījušas manus garos matus, teica: «Fui, skolotāj, cik jūs tajā bildē ar garajiem matiem stulbi izskatāties. Tagad daudz krutāk.» (Artūrs Reiniks smaidot ar plaukstu noglauda kailo galvvidu.)
Man izdevās Daci savaldzināt, un pēc gada – 1978. gadā 30. decembrī – Pļaviņu vidusskolā svinējām kāzas. Daudzi joprojām tās atceras. Ne tikai jautrības, bet milzīgā sala dēļ. Kāzās bija ap simts viesu, no kuriem liela daļa studentu un visi muzikanti. Viesi nevarēja sūkstīties par to, ka pauzes par garu, jo visi kāpa uz skatuves un gribēja uzspēlēt. Dziedājām arī mēs ar Daci. Naktī no 30. uz 31. decembri Pļaviņās stindzināja mīnus četrdesmit četru grādu sals. Zēni nākamajā rītā ar skrūvgriezi dauzīja šņabja gabalus no pudeles. Milzīgajā salā bija problēmas iedarbināt žiguļus.
Decembrī ar Daci svinēsim trīsdesmit piecu gadu kāzu jubileju.»
Parunāsim par… mūziku!
«Visādi laulībā ir bijis, īpaši pirmajos gados, kamēr viens pie otra pieberzējāmies. Pēdējā laikā cenšos retāk spēlēt balles, plānoju, lai vismaz vienu sestdienas vakaru mēnesī varu pavadīt mājās, bet jaunībā – jo vairāk un garākas balles, jo labāk! Nākamajā gadā pēc kāzām ģimenē ienāca Lauris, četrus gadus vēlāk Rūta, bet tētiņš piektdien, sestdien nav mājās, svētdien – pēc muzicēšanas un ar to saistītās bohēmas – ir nekāds. Darbdienās atguļ negulētās naktis un nedēļas nogalē atkal dodas spēlēt. Protams, Dace šad un tad sodījās, ka tādu dzīvi nevēlas. Kad mani par kaut ko rāja, reizēm modās čangaļa daba, un es gāju prom no mājas, aizcirzdams aiz sevis durvis.
Bet cik ilgi dzīvosi aiz aizcirstām durvīm? Jānāk atpakaļ.
Zinu vairākus muzikantus, kuriem sieva pateica: «Vai nu es, vai mūzika.» Reiz viena to paziņoja manā klātbūtnē. Notika tā: jābrauc spēlēt balli, bet nav ieradies ģitārists. Dodos pie viņa uz mājām, bet ģitārists sēž istabā, galvu saķēris rokās. Saku: «Jābrauc spēlēt!» Viņa sieva man jautā: «Redzi šo ģitāru?» – «Redzu.» Viņa – dankš! – triec to pret sienu un sadauza. Tajā brīdī sapratu, cik svarīgi, lai ģimenē abām pusēm ir līdzīga profesija. Dace ir profesionāla mūziķe – pianiste un diriģente. Ja mājās man pretī būtu cilvēks, kas neko nesaprot no mūzikas, nezina terminoloģiju, par ko mēs runātu? Par mīlestību!? Jā, varbūt pirmajos dzīves gados pietiek ar mīlestību un kaisli, bet, kad attiecības nonāk citā līmenī, gribas būt kopā ar līdzvērtīgu partneri, kas tevi saprot un kam vari prasīt padomu. Dace pirmā novērtē manas dziesmas, un man ir svarīgi, lai viņa pamato, kāpēc patīk vai ne. Mums ir līdzīgi uzskati, intereses, varbūt tāpēc tik ilgi esam kopā.
Pateicoties Dacei, pabeidzu augstskolu. Viņa mācījās klātienē, audzināja Lauri, par izcilām zināšanām saņēma Andreja Upīša stipendiju un vēl izvilka mani. Es biju loderis, man nemaksāja stipendiju. No tās jautro muzikantu kompānijas citu pēc cita kā korķus izmeta no augstskolas. Lai gan pirmdien sāpēja galva, Dace cēla mani augšā un, gribi negribi, bija jāiet uz lekcijām. Vīrieši pie pirmajām grūtībām salūst, bet sievietes ir stipras. Viņi ieliek artavu bērnu radīšanā un uzskata, ka pienākumu pret dabu izpildījuši, bet sievietes bērnus dzemdē, baro un izaudzina. Ar dievpalīgu mēs smago posmu pārdzīvojām.
Pēc augstskolas beigšanas pārcēlāmies uz agrofirmu Tērvete. Mācījām mūziku Annas Brigaderes pamatskolā, paralēli strādāju netālajā Auru skolā. Skolotāja alga nav liela, taču stabila. Strādājot Auros, nodibināju bērnu popgrupu Auri, kurā no piecu gadu vecuma dziedāja Lauris, savukārt Dace vadīja popgrupu Sveiks, kurā dziedāja Rūta. Pēc institūta beigšanas man piedāvāja vadīt Dobeles kultūras nama estrādes ansambli, ko konsultēja Aleksandrs Kublinskis. Dace dziedāja manā ansamblī, pirmo un pēdējo reizi mūžā pat muzicēja kāzās. Sievietei ir grūti tik garas stundas pavadīt uz skatuves. Viņa vadīja korus, Tērvetē nodibināja vīru un sieviešu ansambli. Kad bērni paaugās, izveidojām ģimenes ansambli, vieni no pirmajiem iesaistījāmies populārajā dziedošo ģimeņu kustībā Spiets. Mums vairs nebija domstarpību par to, ka es brīvdienās neesmu mājās, jo visi bijām kopā koncertos. Līdz pusaudžu vecumam bērnus ievirzījām mūzikā, tagad viņi katrs iet savu ceļu. Rūta strādā sabiedrisko attiecību jomā, taču saites ar mūziku nav sarāvusi, viņa ar Martu Kukarāni Laurim dzied bekvokālu.
Priecājamies, ka Rūta un Lauris joprojām vēlas kopā ar mums ceļot. «Kamēr bērni mūs sauc, jābrauc,» saku Dacei. Braucienus parasti ieplānojam gada sākumā, kad radošie mutuļi pēc gada nogales pasākumiem rimuši un gribas atvilkt elpu. Lauris ir ceļojumu iniciators, viņš izdomā, kur brauksim, ko skatīsimies, kur dzīvosim. Mums galva nav jālauza.»
Par popularitāti
«Mēs ar Daci esam pieņēmuši bērnu popularitāti. Uz Lauri raugāmies nevis kā uz zvaigzni, bet mūsu dēlu, ar ko lepojamies. Priecājamies arī par Rūtas panākumiem. Lai Dievs dod katrai māsai tādu brāli kā Lauris, bet bērnībā pūkas ir gājušas pa gaisu. Lai gan abi kašķējās, viens bez otra nevarēja, un jau pēc pārdesmit minūtēm salaba. Tērvetē dzīvojām trīsistabu dzīvoklī, kur centrālajā istabā bijām iekārtojušies mēs ar Daci, tālākajā mitinājās Rūta, bet pirmā bija Laura istaba.
Reizēm gribas brīvāk justies, bet nevaru to atļauties Laura popularitātes, Daces amata un savas profesijas dēļ.
Apzinos, ka cilvēku skatieni ir fokusēti uz mani, tāpēc nevaru aizsteberēt pēc kefīra treniņbiksēs un iešļūcenēs.
Skatuvisko tēlu pārsvarā veidoju pats, šo to ieteicis arī Lauris, ar ko ārēji kļūstam arvien līdzīgāki. Starp citu, mans ģērbšanās stils mainījās, kad Dace strādāja Saeimā. Nekad neesmu cietis uzvalku un mēteli, man vienmēr ir patikuši džinsi, ādas jaka, bet, ejot uz pieņemšanām ārvalstu vēstniecībās, biju spiests nopirkt uzvalku un mēteli. Man iepatikās labi ģērbties.
Popularitātei ir arī ēnas puses. Šodien pat to izjutu! Man ir brīvdiena, gribu pagulēt ilgāk, bet nē, jau astoņos no rīta – dzin! – mani uzmodina telefona zvans. Ieskatos numura noteicējā un atpazīstu Laura fanes numuru, kas viņu meklējusi jau iepriekš. Mana talanta pielūdzējas nav tik uzmācīgas.
Man ir daudz lielisku fanu, bet tāda kā Aelita – vienīgā. Rīdziniece, jau kādus astoņus gadus ar rožu klēpi apmeklē visus lielākos festivālus un koncertus, kuros spēlē grupa Tērvete. (Savukārt Aelitas vīrs fano par Dobeles zemessargiem.) Viņu pazīst televīzijas operatori un pēc mūsu uzstāšanās ar kameru meklē dāmu melnā, kas nes man trīsdesmit vienu rozi. Kad ar tām kāpju nost no skatuves, kolēģi noelšas – vou! Pēc koncerta nofotografējos ar ziediem, aizsūtu viņai bildi, ko Aelita mājoklī pieliek pie sienas. Kad pie viņas ierodas ciemiņi, vispirms aplūkojot bilžu galeriju un tikai tad sēžoties pie galda. Ar Aelitu iepazināmies pirms dažiem gadiem rehabilitācijas centrā Tērvete, kur apmeklēju fizioterapijas procedūras pēc diska trūces operācijas. Es vingroju uz paklāja, bet kāda dāma, minoties uz velotrenažiera, runāja par Reiniku un grupu Tērvete. Fizioterapeite smīnēja, bet es izlikos, ka nedzirdu. Tagad Aelita viena no pirmajām saņem grupas jaunos ierakstus, ir goda viešņa prezentācijās.
Ballēs, pasākumos muzikantiem apkārt ir daudz skaistu sieviešu. Protams, pamanu foršu meiteni un no tā nekaunos.
Redzu, ka mana vecuma kungiem ir tendence apņemt par sievu divdesmit gadus jaunāku sievieti. Esmu domājis: kaut man pietiktu prāta neuzķerties uz tāda āķa!
Varbūt kādu laiku ir kaisle, lidojums, bet tas ātri var pāriet, un ko pēc tam? Es uz Daci varu paļauties, viņa man ir palīdzējusi, un zinu, ka grūtos brīžos būs man droša aizmugure. Kas šajos laikos var būt vērtīgāks par uzticamu cilvēku blakus? Īsa aizraušanās var vienā mirklī tam pārvilkt pāri melnu krustu. Ir daudz piemēru, kad vīrieši, kas krituši uz jaunām meičām, apdedzinās. Šādas attiecības ir nedrošas, nevajadzīgas, nepareizas.»
Debesis tomēr ir
«Ar Mārtiņu Freimani mūsu ģimenei saistās daudz sirsnīgu atmiņu. Viņš bija kā ģimenes loceklis, kopā svinējām Ziemassvētkus, ceļojām. Divus gadus pirms viņa aiziešanas, Rūta, Lauris, Mārtiņš un Marta brauca no Liepājas festivāla, un sarunājām saskrieties Dobeles kafejnīcā. Mārtiņš, kā parasti, izskatījās ne kā no šīs pasaules – mugurā apskranduši džinsu šorti, nenosakāma stila maika, kājās – gumijas šlobas, un Sprīdīša kule pāri plecam. Kamēr gaidījām pasūtījumu, viņš paņēma salveti un uz tās kaut ko rakstīja. Šķiroties, man to dodams, teica: «Še, Arča, varbūt kādreiz iznāk dziesma.» Dace iebilda: «Mārtiņ, beidz, taviem tekstiem mūziku nevar uzrakstīt. Artūrs to nespēs.» Apzinājos, ka tas nav mans līmenis, bet aizsvilos: «Ko, es nevarēšu uzrakstīt dziesmu? Mierīgi! Saderam?!» Dace pat bija ar mieru derēt.
Vairākas reizes paņēmu dzejoli, mēģināju komponēt, bet sapratu, ka esmu tintē – mūzika nenāca. Noliku dzejoli atvilktnē. Tajā ceturtdienā, kad Mārtiņa vairs nebija, vienpadsmitos vakarā virtuvē noliku uz galda salveti ar vārdiem, paņēmu ģitāru, un četros no rīta dziesma bija gatava. Tā bija mistika, kaut kas ar prātu neaptverams. Šķita, ka Mārtiņš stāv man blakus un diktē melodiju. Kad Hendelis divās nedēļās uzrakstīja slaveno oratoriju Mesija, viņš atzina: «Es pats to nerakstīju, kāds manu roku kustināja.» Es nevaru sevi salīdzināt ar Hendeli, bet dziesmu Debesis tomēr ir ar manu roku uzrakstīja Mārtiņš. Iedziedājām studijā, un tā tika atskaņota Mārtiņa bērēs. Lepojos ar šo dziesmu, bet domāju, ka otru tādu mūžā vairs neuzrakstīšu. Es arī nevēlos otrreiz piedzīvot tik spēcīgas emocionālas izjūtas. Mārtiņa aiziešana mūsu ģimenei bija liels trieciens. Ilgi nespējām bez asarām acīs skatīties viņa dziesmu klipus, klausīties viņa mūziku. Mārtiņš bija kā spoža komēta. Viņš pats izvēlējās šādu ceļu, neviens nevarēja viņu apturēt. Pēc nāves viņa dziesmas un dzeja skan citādi.»
Patriots un himnu meistars
«Mans ceļš uz zemessardzi sākās 1991. gada 13. janvāra naktī, kad radio izskanēja aicinājums visiem doties uz Rīgu. Mēs, četri puiši, sarunājām kravas mašīnas, somā ielikām ēdamo, dzeramo un kailām rokām devāmies uz galvaspilsētu. Man bija kontrabandas ceļā iegādāts gāzes baloniņš, citiem vienīgais ierocis – tehnikas montāžas atslēgas. Rīgā tūlīt braucām uz karstākajiem punktiem – uz Vecrīgu, Zaķusalu. Nedēļu sabiju Rīgā. Kad augustā veidoja zemessardzi, viens no pirmajiem tajā iestājos. Pirmie pieci dienesta gadi bija spraigi. Mums izdalīja ieročus, un, pildot policijas palīgu funkcijas, ķērām robežpārkāpējus un noziedzniekus. Tagad kā veterāns zemessardzē vairāk pildu prezentācijas funkcijas. Manā vadītajā ansamblī Dobeles zemessargi dzied vīri, kas karojuši, gulagu izgājuši, viņi ir īsti džentlmeņi un Latvijas patrioti. Dziedam militāros šlāgerus. Sievietēm patīk vīri formastērpā, ar stāju. Pirms kāda pasākuma Valmierā mums teica: «Jūs varat nedziedāt, tikai uznāciet uz skatuves formastērpos!»
Esmu patriots, un arī Lauris ir Latvijas patriots. Viņš atpūšas un relaksējas Amerikā, tur gūst iedvesmu mūzikai, bet, domāju, arī turpmāk savus spēkus un radošumu veltīs Latvijai. Viņš vienmēr ārzemēs ir prezentējis Latviju, rādījis mūsu valsts karodziņu. Jauniešu nometnē Amerikā, kur strādāja par jātnieku treneri, esot dziedājis jauniešiem Latvijas himnu. Viņi atzinuši, ka tā esot ļoti skaista.
Esmu uzrakstījis vairāk nekā desmit himnas – mūsu skolas, pagasta, novada, Ventspils pilsētas, televīzijas festivāla Saules zaķis un Nošu spēļu, zinu, kādai jābūt melodijai, lai tā saviļņotu cilvēkus. Reiz uzrakstīju Alūksnes novada himnu, līdz mūža galam iegūstot brīvbiļeti ar plostu braukt pa Alūksnes ezeru.»
Šansonieris
«Mūzikā pārsvarā pārstāvu latviešu šansonu. Tās ir dziesmas stāsti, kurās muzikants izdzied skarbo likteni, neveiksmīgas attiecības. Lai tādu mūziku uzrakstītu, kaut kas ir jāizdzīvo, nepieciešama dzīves pieredze, bet kļūdaini domāt, ka viss, ko esmu ietērpis vārdos, ar mani ir noticis. Dziesmā Ziemā nepateiktie vārdi ir teksts:
Mēs staigājām pa ziemas dārzu sniegoto
Un runājām par visu, tikai ne par to
Ko tavās acīs brūnajās es lasīju.
Kāds klausītājs minēja, kas gan varētu būt tā sieviete ar brūnajām acīm, jo Dacei nav brūnas acis, kāds cits rakstīja: kādas dvēseles sāpes pašam ir jāpiedzīvo, lai uzrakstītu dziesmu ar tik dziļu tekstu. Iedvesmu dziesmai Meitene no lauku balles smēlos no kāda muzikanta, kas vairs nav šajā saulē. Reiz, spēlējot balli, viņš zālē pamanīja jauku meiteni. Viņam tā iepatikās, un viņu skatieni satikās. Tavu brīnumu – starpbrīdī, ejot garām, viņa uzmet uz bungām puķi. Muzikantam no laimes sareibst galva, tas ir liktenis, viņš domā. Pēc balles vēlas meiteni satikt, bet viņa ir aizgājusi. Ir pagājuši trīsdesmit gadi, bet muzikants nespēj viņu aizmirst. Šo stāstu dzirdot, man radās teksts un melodija. Kad dziesma aizgāja gaisā, atrakstīja kāds cits muzikants: «Tas ir par mani…»
Romantiķis esmu mūzikā. Dzīvē neesmu tik romantisks, lai nedēļas vidū noorganizētu vakariņas sveču gaismā.
Šajā ziņā vairāk līdzinos tēvam. Viņš bija mazrunīgs, bet mūs mīlēja, rūpējās par ģimeni, viņam bija zelta rokas. Pēdējā laikā labprāt gatavoju pusdienas, un, izrādās, varu uztaisīt arī sēņu mērci, ne tikai uzvārīt cīsiņus. Mēs ar Daci sapņojam par savu māju, taču apzināmies, ka mājai vajadzīgs saimnieks, ikdienas aprūpe, bet mēs visu laiku esam kustībā. Apskaužu aktierus un māksliniekus, kas paši uzcēluši māju, pirtiņu, relaksējas, strādājot dārzā un pļaujot mauriņu. Par to domājot, saploku, kļūstu maziņš, velns parāvis, es to nevaru! Katram laikam jādara tas, ko viņš vislabāk prot un kas viņu interesē.
Dace gaida mazbērniņus, es arī priecātos par viņiem un būtu labs vectēvs. Bet šobrīd man nebūtu laika viņus auklēt. Pēc desmit gadiem gan labprāt brīvajā laikā ņemtos ar mazbērniem. Tad mēs būsim nopirkuši mazu mājiņu, es nespēlēšu vairs balles, vien dziedāšu koncertos un rakstīšu dziesmas. Un ja tas, ko turpmāk rakstīšu, patiks cilvēkiem, man neko dzīvē vairāk nevajag.»
