Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Annas Psiholoģija 2012. gada 5. numurā.
– Tas ir smieklīgi, bet es pat drusku apmulsu, kad teicāt, ka dodaties garākā atvaļinājumā. It kā tādas lietas uz jums neattiektos.
– Ko jūs, kad biju atvaļinājumā mēnesi, man gribējās, lai tas ilgtu gadus trīs!
– Tiešām? Domāju, jūs esat mazliet darbaholiķis.
– Nē, un es pat nezinu, vai tas ir labi. Jo es ļoti cienu tos savus kolēģus, kam darbs dzīvē ir pats galvenais. Iespējams, lai sanāktu ļoti augstas klases profesionālis, ārstam būtu jāatdodas savam darbam pilnībā. No otras puses, ārsts ir arī cilvēks. Un arī to cilvēcisko daļu vajag pabarot. Apziņas paplašināšana nāk par labu jebkuram.
– Jūs pa šiem gadiem esat tik daudz lasījis, meklējis, iedziļinājies. Beidzot esat sapratis, kā vajag dzīvot, kā ir pareizi?
– Tagad es mācos koncentrēties šodienai. Mēģinu distancēties no tās politekonomiskās un sociālās paranojas, kas valda pasaulē, un vairāk domāt par to, kā savu garīgo un intelektuālo bagāžu realizēt šeit, šajā mirklī. Es mēģinu salikt racionālo ar iracionālo.
Mēģinu saprast, kā savus teorētiskos ideālus precīzāk un labāk izmantot šajā brīdī.
Nu, tas jau ir tas slavenais – šeit un tagad…
– Tātad pārtaisīt pasauli neaicināt.
– Ziniet, kā – mīlēt Dievu vai, piemēram, cilvēci ir daudz vieglāk nekā vienu konkrētu cilvēku – tieši tādu, kāds viņš ir. Es gribu labāk un gudrāk saprast pats savu iekšējo neapmierinātību un mazāk to visu vērst pret šo pasauli. Kā teica kāds tibetiešu skolotājs: «Pēter, ja tev liekas, ka ar šo pasauli kaut kas nav kārtībā, visdrīzāk tu vienkārši esi nogājis no pareizās prakses.» Īstenībā pasaule ir tāda, kādai tai jābūt, un varbūt pat nemaz nevar būt citāda. Jautājums, cik tu pats spēj apzināties sevi tajā. Un tas ir daudz, daudz grūtāk nekā ņemties par un pret šo pasauli.
– Pēteri, kā jums šķiet – pats sevi esat labi iepazinis?
– Ziniet, kā saka, katram ir sava uts. Esmu uztaisījis milzīgu inventarizāciju un labi zinu, cik man ir tās utis un cik no viņām ir strīpainas, cik rūtainas, cik ar punktiņiem un cik ar ūsiņām. Un vēl es zinu, kā viņas ņemas manī. Tas nav maz. Jo iepazīt sevi ir augstākais bauslis. Tāpēc jau budismā, piemēram, neviens gar Dievu uzreiz negrābstās, tur vairāk ap sevi un par sevi. Un, kad esi izpratis pats sevi, vairs Dieva vārdu varbūt nemaz tā lieki nelietosi. Tikai mana iekšējā pretruna ir tā, ka es zinu, kā ir jābūt, bet…
– Piedodiet, kā jūs to zināt – kā jābūt?
– To patiesībā zina visi. Sirdī.
Ja esi kaut mazliet kustinājis sirds dimensiju, tu intuitīvi zini, kas ir mīlestība un kas ir līdzjūtība.
Un tad tas ir kā kompass, kas vienmēr tevī. Var saukt to par sirdsapziņu. Un, ja sirdsapziņa vēl papildināta ar lielas jaudas zināšanām, tad tā tevī iekšā ir īpaši intensīva. Tas gan nenozīmē, ka vajag krist otrā galējībā un sevi visu laiku šaustīt, – sevis šaustīšana arī ir egoisma paveids. Tu vienkārši zini: jā, šo līkumu es izbraucu nepareizi. Tur varēja labāk. Tur var pilnveidot. Un tu centies. Varbūt kādam liekas, ka pilnveidot dzīvi nozīmē padarīt to aizvien sterilāku, pareizāku un nedabiskāku, bet tā nav. Dzīve taču ir spontāna un vienmēr tāda būs. Tāpēc es mēģinu savas zināšanas izmantot jebkurā dzīves vietā un mirklī – mizojot kartupeļus, reanimējot bērnu, ejot uz veikalu vai lasot grāmatu. Es mācos ar vienādām acīm redzēt gan ļoti vienkāršas, gan sarežģītas lietas.
– Kā tas ir?
– Varu izstāstīt līdzību no dzenbudisma koanām*. Tas, protams, vēl nav par mani, es to tikai mācos. Reiz kādam mūkam jautājuši: «Visi saka, jūs esat tapis apskaidrots.» – «Jā, tā runā…» mūks atmurminājis, kaut gan no viņa gaismas un miera pilnās sejas tas bija redzams jebkuram. Tad viņam jautāja: «Bet ko jūs darījāt pirms apskaidrības?» – «Nū-ū, es mežā gādāju malku, vārīju ēdienu, slaucīju grīdas klosterī.» Katram skaidrs – nekā īpaša. «Labi, bet ko jūs tagad darāt, kad esat apskaidrojies?» – «Nū-ū,» mūks atbild, «eju mežā, cērtu malku, mazgāju traukus, klosterī grīdu slauku…» Mums liekas, ka pārmaiņām jābūt ārēji redzamām sociālā, komforta vai materiālā līmenī. Ja pajautā, gandrīz visi grib mainīt dzīvi. Bet neviens negrib apzināties sevi, realitāti un mainīt savu skatpunktu un redzes leņķi.
– Juris Rubenis tviterī bija labi uzrakstījis: visi grib apskaidroties, neviens negrib mainīties.
– Nu, jā, redziet, mūsu iekšējam datoram var būt ļoti dažādu līmeņu programmatūra. Ja tā satur tikai failus jā/nē, patīk/nepatīk, mūsējie/ne-mūsējie un tu redzi pasauli primitīvi melnbaltu, tā arī būs tava visu laiku vienīgā problēma un tu nekur tālāk netiksi. Bet zināšanas palīdz mainīt programmatūru. Un tas patiesībā ir neticami interesanti! Tas ir vislielākais piedzīvojums! Jo ne jau dzīves notikumi, bet tieši tas, kā tu tos uztver, kā interpretē, – tas maina tavu dzīvi.
– Interesanti, tieši šorīt, braucot pie jums, domāju par kādu lietu. Par to, ka man tikai tagad beidzot nav sajūtas, ka visu laiku kaut kas jāgaida. Kaut kāds notikums vai lieta, kas būs foršs un sagādās prieku. Nu, teiksim, jāpārcieš rudens lietavas un dubļi, jo būs Ziemassvētki. Un tad vēl jāpārcieš ziema un būs pavasaris. Tagad daudz darba, bet pēc divām nedēļām būs mazāk. Un kaut kad būs pat atvaļinājums! Beidzot man izdodas noķert sajūtu, ka arī te un tagad, rudenī un darbu gūzmā, nemaz nav tik slikti…
– Gribat, es paturpināšu? Šī diena un šis brīdis ir vislabākais, kas mūsu dzīvē var būt. Rītdien nebūs labāk. Ja liekas, ka laime būs rīt, – tā tikai prāts mūs āzē. Ieraudzīt dzīvi visā tās pilnībā, fantastisku, aizraujošu, traku, gudru un negudru vienlaikus, – tā ir īstā gudrība un arī recepte, kā šī diena būtu jāpavada. Spontāni, ar pilnu sirdi, kā pēdējā. Ar domu, ka to, ko neizdarīji šodien, neizdarīsi arī rīt. Šo likumu zina daudzi biznesa un radošie cilvēki – ko neizdarīji īstajā mirklī, tas ir zudis. Cilvēki reizēm visu mūžu gatavojas un tā arī neko neizdara.
– Jūs lasāt lekcijas, runājat ar cilvēkiem. Ko jums visbiežāk jautā?
– Gandrīz visi uzdod vienu un to pašu jautājumu: «Sakiet, Pēteri, kāpēc tam Dievam ir vajadzīga tāda bezjēdzīga šausmīgu ciešanu pasaule, kāda tā ir?» Protams, šis jautājums ir ļoti smags. Savā ziņā laimīgi ir tie, kas šādus jautājumus neuzdod. Tiklīdz tu sāc domāt par eksistenci, par jēgu, tātad arī par ciešanām, tu kļūsti nelaimīgs.
– Un uz šo jautājumu vispār ir atbilde?
– Jā, bet tas nozīmē saprast vienu no galvenajām lietām – ka nav tāda labā un sliktā. Ir realitāte – tāda, kāda tā ir. Starp citu, senie latvieši jau to zināja. Atcerieties pasaku: nesaki ne jā, ne nē, ne balts, ne melns… Tā grūtā gudrība ir saprast, ka viss ir viens – gan labais, gan sliktais. Tas ir ļoti augsts psihes līmenis – to saprast. Mēs tikai tagad palēnām līdz šai izpratnei nonākam. Tāpēc jau ir tā, ka Latvijā daudzi fantastiski, intelektuāli cilvēki pašlaik jūtas it kā uzniruši no dubļainā pasaules tumsas dīķa, bet ar galvām tomēr atsitušies pret ledus kārtiņu. Tā ir it kā plāna, bet necaursitama kārtiņa, kas neļauj saprast – kāpēc ir tā, kā ir? Diemžēl duālistiski** , racionāli strādājošs prāts uz šo jautājumu atbildēt nevar. Ar prātu nevar atšifrēt laimi un nelaimi.
Es vēl pats to cenšos mācīties – redzot laimīgas mammas un raudošas mammas, izārstētus bērnus un mirstošus bērnus un saskatot šajā ciešanu un baudu pasaulē tādu transcendentālu viedumu.
Tādu nevis prāta, bet aizprāta viedumu.
– Ko tas īsti nozīmē?
– Skaidrs, ka parasts, analītiski pozitīvs prāts nevar pieņemt visu šīs pasaules ārprātu, no kura mēs, kā nu protam, mēģinām sevi norobežot, radot savu iluzoro pozitīvo pasaulīti. Pasauli nevar saprast citādi, kā vien cenšoties to redzēt integrāli. Tas ir ļoti grūti, bet tam ir ļoti sakarīgi augļi. Tie samazina mūsu prāta izmisumu un bailes. Būtībā jau vispār, tikai samazinot prāta aktivitāti, cilvēks sāk iepazīt sevi. Prātā cilvēks nevar iepazīt ne sevi, ne pasauli.
– Tad varbūt caur ticību?
– Nē. Patiesībā nav nekā sliktāka kā ticība ticības dēļ. Einšteins, kad viņam prasīja, vai viņš tic Dievam, ļoti precīzi pateica: «Es neticu, es vienkārši zinu, ka Viņš ir.» Tāpēc es pats cenšos likt kopā šo pasaules patiesības puzli pamatā no modernās zinātnes atziņām, klāt liekot arī seno svēto vīru viedumu. Jo svētie cilvēki jau netaisīja reliģijas, to taisīja varaskāri intelektuāļi. Pašlaik pasaules gudrākie prāti kopā ar izciliem garīgajiem līderiem, kāds, piemēram, ir Dalailama, mēģina veidot pavisam jaunu, modernu realitātes un apziņas izpratni. Protams, būs un pastāvēs gan reliģijas, gan dažādas filozofijas, bet ir ļoti daudz cilvēku, kas intuitīvi jūt, ka patiesība ir sarežģītāka. Un viņi meklē nevis plikā ticībā, bet tādā zināšanu un garīgās pieredzes sintēzē, kāda apmierina arī domājošu prātu.
– Man gan liekas, ka mainās arī ticības jēdziens – aizvien vairāk no ārējā uz iekšējo. Un no dogmām uz mīlestību un uzticēšanos.
– Uzticēšanās kā ticības forma – uzticēties zinātniskam pētījumam, svētajam tekstam, kam sekojuši simtiem vīru, tāda uzticība veido dabisku ticību. Tikai viens, ko es gribēju pateikt un ko es vēl pats mācos, – visu, ko mēs negribēsim, mēs noteikti dabūsim.
– Piemēram?
– Tu piesaisti sev visu, ko ļoti negribi. Pieņemsim, sieviete ļoti labi zina, kādu vīrieti viņa negrib. Un līdz ar to viņai visu laiku arī nav tas, ko viņa grib. Jo prāts ir enerģija, kas formē realitāti. Jaunākie pētījumi psihoneiroimunoloģijā rāda, kā mūsu prāts veido domformas. Domforma ir kāds mums nezināms matērijas veids, kurš ietekmē smadzeņu ķīmisko darbību, kas savukārt ietekmē imunitāti un veselību. Tāpēc pat Helēna Rēriha savulaik rakstīja, ka kapos vajadzētu runāt par to, no kā cilvēks nomiris – no savas žults, no sava ļaunuma, no sava riebīguma –, jo tas ir formējis viņa veselību, nevis liekulīgi teikt skaistus vārdus. Pienācis laiks parādīt, kādas sekas ir mūsu prāta darbībai.
– Jūs teicāt, ka ir cilvēki, kas uzdod šos augstos jautājumus, un ir, kas neuzdod. Bet vai var nodzīvot dzīvi, vispār nekad neuzdodot šos jautājumus?
– Var. Un tas pat nav ne labi, ne slikti.
Katram vecumam ir savs knupītis, kuru viņš zelē, un katram intelektam ir sava komforta zona, kuru viņš negrib pārkāpt.
Šādi jautājumi rodas tikai tad, kad mūsu prāts ir uzkrājis pietiekami daudz zināšanu, lai sāktos domāšanas procesi.
– Bet nav tā, ka dzīve reizēm piespiež par šiem jautājumiem domāt? Kaut vai caur sāpēm un ciešanām.
– Vispār ciešanas ir no viens no veidiem, kas ļoti koncentrē prātu – koncentrē to uz vienu sāpīgu domu. Bet, kur ir prāts, tur ir enerģija. Šī enerģija bombardē mūsu zemapziņu, kur ir visi mūsu smagie psiholoģiskie enkuri. Un varbūt kāds enkurs arī tiek izkustināts – kaut kas mazliet notiek tevī. No otras puses, esmu redzējis simtiem bērnu nāves un vecākus un reti kurā gadījumā dzīve cilvēku ir piespiedusi dziļāk pajautāt – kas ir dzīve? Kas ir nāve? Kas ir jēga? Kas es esmu? Bet būtībā tas ir normāli. Es simboliski cilvēkus iedalu divās daļās. Vieni, kam viņu iekšējā datorā ir tikai Excel un Windows programma, bet nav videokartes. Līdz ar to viņi būtībā nekad nav redzējuši realitāti pa īstam. Un ir cilvēki, kuru iekšējais dators apgādāts ar ļoti spēcīgām videokartēm, spēcīgiem procesoriem, kas ļauj skatīties videofilmas. Viņi redz. Tie pirmie nav vainīgi – viņos vienkārši nav arī jautājumu veidošanas programmas. Uzskata, ka pasaulē ir apmēram četri līdz seši procenti cilvēku, kam iekšā ir šī jautājumu karte. Vēl to sauc par Dieva gēnu.
– Kāpēc tieši tik daudz? Pareizāk – tik maz?
– Acīmredzot nedrīkst būt vairāk to tauku tajā pienā nekā šie aptuveni pieci procenti. Laikam par daudz arī nevajag. Toties tiem, kam šis gēns ir, būtu jābūt intelektuālam piedāvājumam valstiskā un akadēmiskā līmenī. Jā, pasaules vadošajai elitei izglītoti un domājoši cilvēki nav sevišķi vajadzīgi – galvenais, lai mēs ejam uz veikalu, pērkam un baudām. Bet Latvijai vajag. Tāpēc Latvijai vajadzētu pieņemt lēmumu uzskatīt sevi par vislabāko valsti pasaulē un atbalstīt šo intelektuālo ceļu. Tas, protams, ir banāli, ko es saku, tomēr skaidrs, ka nekur pasaulē nav tik liela blīvuma šo jautātāju un viedo cilvēku kā Latvijā. Kā zināms, pēc kara, kad mūsu tautieši aizmuka uz Ameriku, procentuāli visvairāk profesoru bija emigrējušo latviešu vidē. Tātad izglītības gēns, spēja domāt, izprast, just un attīstīties Latvijā ir ļoti spēcīgs.
– Tam ir kāds īpašs skaidrojums?
– Diezgan vienkāršs. (Pasmaida.) Zināms paldies jāsaka visām Eiropas armijām, kuras savulaik te pastaigājušās un kuru karavīri samīlējuši mūsu latviešu meitenes… Nopietni, tikai tā var izskaidrot. Bet Latvija tiešām ir īpaša. Tas ir Dieva zelta trīsstūris, kurā no visa pa druskai, viss ir mazliet sajaukts un tāpēc iespējas ir milzīgas. Un to vajag izmantot.
– Pasakiet, kas mūsos ir tik īpašs. Pastutējiet mūsu visu pašapziņu.
– (Nākamos teikumus Pēteris saka lēni, un ir dīvaina sajūta, it kā viņš tos no kaut kurienes lasītu.) Es domāju, tas vien, ka šī nācija ir izdzīvojusi un vispār pastāv – nepilni divi miljoni starp septiņiem miljardiem –, ir Dieva griba. Un tā balstīta uz to, ka dvēselēm, kas dzīvo latviešu ķermeņos, piemīt diemžēl īsti neapzināta, bet ļoti augsta programma. Tā ir taisnības, strādīguma, godīguma, pacietības, skumju un dievišķo ilgu programma.
– Skaisti gan.
– (Pasmaida.) Tāpēc jau tik lēni nāca… Bet, jā, mūs tiešām sargā, citādi būtu grūti izskaidrot, kāpēc mēs joprojām vēl esam. Galvenais, to visu tagad vajag intelektuāli aktivizēt ar modernām zināšanām. Manis pēc par to varētu rūpēties pat vesela atsevišķa ministrija. Tas gan nenozīmē, ka nevajag radīt un ražot. Latviešiem vajag radīt savas tehnoloģijas, bez tā nevar. Tikai tas ir blakusprodukts attīstībai, nevis jēga un mērķis. Diemžēl pasaulē tehnoloģijas attīstās nesalīdzināmi ātrāk par cilvēka psihi, un tas ir tas jautājums – kā to izlīdzsvarot. Kapitālisms, vara un zinātne tagad iet roku rokā, bet šāda zinātniski sankcionēta alkatība nevar ilgi pastāvēt. Kaut kad tas beigsies. Evolūcijai, protams, laika daudz – tā ļaus gan spēlēties, gan pakarot un tad sāks visu no jauna… Tāpēc psiholoģijai un garīgajām tehnikām visu laiku jāiet līdzi tehniskajai attīstībai, citādi instinkti pārmāks prātu. Un prāts tiem vīriešiem, kas pārvalda šo pasauli, ir diezgan neattīstīts…
– Ja sievietes pārvaldītu, būtu labāk?
– Kas to lai zina. Vakar izlasīju, ka Izraēlas Mossad**** strādā 48 procenti sieviešu. Jo izrādās, ka psiholoģiski viņas ir uzticamākas, atbildīgākas, viņu analītiskā amplitūda ir jaudīgāka. Tā ka nav zināms, vai tad, ja pasauli pārvaldītu šādas sievietes, mēs dzīvotu labāk… Bet sieviešu potenciāls sabiedrībā vēl noteikti nav izmantots. Protams, vienmēr ir jautājums, vai sieviete, kas uzņemas augstu vadību, ir laimīga kā sieviete? Jūs domājat, Starptautiskā Valūtas fonda vadītāja ir laimīga sieviete?
– Kāpēc ne? Viņa ģimenē sevi jau piepildījusi, tagad to dara sabiedrībā.
– Varbūt. Bet kopumā izskatās, ka diemžēl piepildās Marksa paredzējums – ģimene nākotnē nebūs noteicošā vērtība. Ģimene ir pārejoša parādība – jā, skan diezgan patoloģiski, bet par to liecina fakti.
Piemēram, Skandināvijā ļoti daudzi cilvēki, pat oficiāli precēti, patiesībā dzīvo šķirti. Jo modernā cilvēka intelektuālais egoisms vairs nespēj paciest blakus otru cilvēku, ar kuru nemitīgi jārēķinās. Tā nu abi satiekas brīvdienās, apmainās ar bērniem, mazliet seksa, mazliet restorāna, mazliet kino, un tas arī viss. Jo vairāk sieviete iegūst izglītību un naudu, jo vairāk viņa grib būt pati par sevi. Un dabūt tikpat gudru, bet vienlaikus viņu pieņemošu vīrieti ir gandrīz neiespējami. Te arī rodas konflikts. Bija kāds pētījums par putniem, pētīja kādu sugu, kas visu mūžu dzīvo uzticīgi pāros. Veica eksperimentu, sagādājot viņiem milzum daudz gatavas pārtikas. Un visa idille izjuka. Tēviņš vairs nebija vajadzīgs. Turklāt nākamajās paaudzēs attiecības starp mātītēm un tēviņiem jau bija pavisam citādas. Tāpēc valstīs, kur ģimene sievietei ir iztikas jautājums, tā joprojām stabili pastāv, bet Rietumos tam vairs īsti nav motivācijas. Bet es tomēr neuzskatu, ka sievietēm jābrauc ar traktoriem un jāvada zemūdenes.
Lielākoties tas arī nav viņas dvēseles sauciens, tas drīzāk ir izmisums – jo nav taču vīriešu, kas to dara! Tā ka problēma nav vis sievietes emancipācijā, bet vīrieša degradācijā.
Nav jau normālu veču, kam ir smadzenes un kas arī māk koordinēt olas ar smadzenēm!
Un vēl sirdi ielikt iekšā. Bet tādi ir! Un galu galā tāpēc jau psiholoģija izdomāta, lai to visu saliktu kopā. (Smiekli.)
– Informācijas tagad tiešām netrūkst – gan kvalitatīvas, gan drazu un pesteļu. Kā saprast, ko lasīt, ko ne, ko ņemt par pilnu, ko ne?
– Jā, starp grāmatām tiešām daudz surogātu. Es šajā ziņā pats esmu kritis un klupis un tagad varu teikt, ka no pāris tūkstošiem grāmatu kādas divdesmit, trīsdesmit varbūt ir tādas, kam var uzticēties. Ko darīt? Varbūt skanēs jocīgi, bet, iespējams, dažreiz arī vajag sajaukt šokolādi ar kaku, lai pagaršotu un zinātu, ka tā tomēr ir kaka, kaut arī brūna un izskatās līdzīgi. Tā attīstās spriešanas spēja. Labi vai slikti, caur to sabiedrībai jāiziet. Amerikā tas bija pirms gadiem četrdesmit, kad nāca iekšā visas Austrumu prakses un dibinājās sektas, mums tas notiek tagad.
Ir ļoti daudz cilvēku psiholoģisko tipu, apmēram 82 tūkstoši. Katram tipam, katrai psihei ir piemērots savs attīstības ceļš. Vienam caur mīlestību, vienam caur intelektu, vienam caur sevis mocīšanu. Domāju, ka Rietumu pasaulei visvairāk piemērojams ir sevis izziņas ceļš. Rietumu cilvēkam intelekts ir ļoti attīstīts – tas ir ātrs un plastisks. Un mums jāiet šis zinātniski integrālais ceļš, kur modernās zinātnes paradigmas iet kopā ar ļoti augstu skolotāju zināšanām. Tur jau nav pretrunas. Vienīgā problēma, ka Rietumu analītiski intelektuālajā ceļā visu laiku tiek apiets jēdziens sirds. Ne tādā primitīvā nozīmē, bet kā izsmalcināta mīlestības, līdzjūtības un atbildības dimensija. Tā visu laiku tikusi un tiek izņemta ārā. Tā ir Rietumu galvenā slimība. Daudzi domātāji pārmet kristietībai, ka tieši kristietības degradācijas dēļ Eiropu pašlaik pārņem fundamentālais islāms. Rietumi degradējas, riktīgi degradējas ar saviem tačskrīniem un BMW. Jo tā jau nav dzīves patiesība – saražot un pārdot.
– Interesanti, ka jūs tomēr lietojat vārdu Dievs. Ko īsti jūs ar to saprotat?
– Jā, šis vārds ir tikpat sarežģīti skaidrojams kā mīlestība. Turklāt viens no bīstamākajiem – ar to tiek vadīta visas pasaules ideoloģija un politekonomija. Tagad, pēc tik daudzu studiju gadiem, integrējot zinātni un transcendentālās zināšanas, es varētu vārdu Dievs aizvietot ar – kosmiskā apziņa. Vēl zinātnieki to sauc par noumenālo telpu. Vai par kauzālo (cēloņu un seku) likumu. Vai arī par pirmatnējo informācijas lauku. Tuvoties atziņai par Dievu ir ļoti grūti, tāpēc jau Buda lika vispirms iepazīt sevi. Kad tu iepazīsti sevi kā pirmatnējo gaismu, tukšumu un mīlestību, tikai tad tu vari nojaust, kas ir Dievs. Jo vārdos to nevar pateikt. Tāpat kā neviens nevar pateikt, kas ir apziņa. Tikai beidzamo desmit gadu laikā zinātnieki sākuši definēt, kas īsti ir apziņa. Un izskatās, ka apziņa ir nelokāla un ka apziņa nav smadzeņu produkts.
– Ko tas nozīmē nezinātniskā valodā?
– To, ka apziņa pastāv vienmēr. Tas nozīmē, ka tu biji arī, pirms bija tavs ķermenis. Kā teica Jēzus Kristus, svētlaimīgs tas, kurš atceras sevi, pirms šī pasaule tapusi. Arī klīniskās nāves pētījumi par to runā. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka tieši reanimatologi ir tie, kas izvirza šos kāpēcīšu jautājums.
– Pēteri, jums ir no kaut kā bail?
– Redziet, ar mani tā arī notika, kā teicu, – no kā baidījos, to arī dabūju. Es ļoti baidījos, ka varētu nebūt Latvijā, kad mans tētis ies ārā no ķermeņa. Un, protams, tā arī notika – es biju prom. Vienīgais, kā to sev skaidroju, – ja es tomēr te būtu bijis, kā jau mediķis, būtu ļoti kārpījies un cīnījies par viņa dzīvi. Un varbūt tieši tāpēc tas lielais programmētājs gribēja, lai neiejaucos šajā procesā. Bet citādi… negribas jau liktenim klupt acīs, apgalvojot, ka ne no kā nebaidos. Kaut gan būtībā, tāpat kā es īsti neapvainojos, es arī nebaidos.
Bet uztraucos gan. Gan par profesionālām lietām, gan par bērniem reanimācijā, gan par situācijām, kad mana mēle bijusi ātrāk par manu apzināšanos…
Es uztraucos par šīs pasaules milzīgo ķīmisko piesārņotību. Un personīgi… es apzinos, cik augstu mīlestības līmeni var sasniegt un cik ļoti mani traucē mans slinkums un vīrišķā prātiņa provinciālisms. Negribas jau mirklī, kad to ķermeni pametīsi, apzināties, cik daudz par maz bija pielikts sirsnīgas uzcītības augsto ideālu realizācijā. Jo tajā brīdī prāts ir ļoti koncentrēts un tu labi redzi, kur esi laidis muļķi un noslinkojis, bet varēji kaut ko izdarīt.
– Bet te, šeit un tagad, jūs esat laimīgs?
– Esmu ļoti laimīgs un pateicīgs, ka lielāko daļa no visa, ko esmu gribējis uzzināt, esmu uzzinājis. Mani miljons jautājumi ir intelektuāli atbildēti. Mana laime ir brīdī, kad meditācijā mēģinu nomierināt savas smadzeņu viļņus, lai izprastu, ka es jau neesmu prāts. Meditācijā es esmu tā laimīgā apziņa, kam viss ir un kas grib, lai arī prāts redzētu pasauli laimīgu. Bet prātam liekas, ka pasaule ir pārāk pilna ciešanu. Un atkal nav miera… Un tā es dzīvoju.
– Un kā atpūšaties?
– Ziniet, visiem cilvēkiem vislabākā atpūta ir miegs – labs, dziļš miegs. Tur neko jaunu nevar izdomāt. Man vēl ir grāmatas. Meditācijas. Prānājāmas. Daba.
– Jūs droši vien mākat sevi ātri restartēt, vai ne?
– Reanimācija iemāca visu izdarīt trijās sekundēs. Piecas – tā jau ir greznība.
* Koana – dzenbudismā stāsts, dialogs vai apgalvojums, kura jēgu nevar saprast ar racionālu domāšanu.
**Duālisms – filozofiska mācība, kas matēriju un apziņu atzīst par divām patstāvīgām, neatkarīgām substancēm. Attiecīgi neduālisms uzskata, ka matērija un apziņa ir vienotas.
***Mossad – Izraēlas izlūkdienests.
