Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnāla IEVA 2020. gada 23. septembra numurā.
PIETURZĪMES
*SPKC Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors.
*Galvenais SPKC runasvīrs par Covid-19 tēmu.
*Sertificēts ārsts epidemiologs – darba stāžs 32 gadi.
*Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra Konsultatīvās padomes loceklis, PVO konsultants.
*Vairāk nekā 30 zinātnisko publikāciju līdzautors.
*Rīdzinieks ar Sanktpēterburgā iegūtu izglītību.
*Precējies, divu dēlu tēvs.
*Trīs grāmatu autors.
GUNDEGA: Dzirdēju cilvēkus jokojam, ka kovids Latvijā beigsies tad, kad visi būs iemācījušies izrunāt jūsu uzvārdu. Tad tam jānotiek visai drīz, jo nu jau jūs pazīst teju visi!
JURIJS: Cilvēki daudz ko izdomā, un satraucošos apstākļos joki ir labākais variants, kā psiholoģiski novērst stresu. Cilvēks nevar atrisināt šo situāciju – ne viņš pats, ne ģimene, ne draugi nevar izbeigt kovidu. Tad cilvēki parasti rīkojas divējādi: vai nu atzīst, ka ir bezspēcīgi, vai arī izvēlas otru variantu – pajokot. Tomēr vēl ir viena galējība – vispār noraidīt problēmu. Paziņot, ka tas viss neeksistē, kovida nav, viss ir izdomājums.
– Tāds pašaizsardzības mehānisms?
– Tieši tā, bet tur psihologi labāk izskaidros, kā cilvēkiem veidojas šie pašaizsardzības mehānismi.
– Jūs tādā pastiprinātajā skrējienā esat jau apaļu gadu. Pērn ap šo laiku sākās ažiotāža ap akūtu zarnu infekciju uzliesmojumu bērnudārzos Siguldā, tad ķēdītē sekoja citu infekciju uzliesmojumi un kovids.
– Patiešām… Nebiju aizdomājies. Pērn septembrī sākās signāli, ka Siguldā tiek hospitalizēti bērni ar ļoti neparastu, smagu veselības stāvokli – hemolītiski urēmisko sindromu. Tika veikta liela izmeklēšana, bija milzīga sabiedrības uzmanība. Divu nedēļu laikā sniedzu vairāk nekā 50 interviju tikai par šo vien. Tad bija vairāki citi uzliesmojumi saistībā ar norovīrusu. Pēc tam – ļoti smags neparasts gadījums, kad Daugavpilī sieviete saslima ar trakumsērgu. Cilvēki ļoti satraucās, jo trakumsērga vienmēr beidzas ar nāvi. Trakumsērgas stāsts pakāpeniski pārauga pirmajos signālos no Ķīnas par kovidu. Jau janvārī mūsu ģimenes ārstiem un slimnīcām izplatījām pirmo metodisko informāciju, kā rīkoties. Kopš tā laika tas viss turpinājies katru dienu – sēdes, krīzes vadības padomes sanāksmes, nestandarta risinājumi un lēmumi.
– Vai vasara deva kādu atelpu?
– Jā. Vienu otru nedēļu pat izdevās pabūt atvaļinājumā, protams, turpinot sekot notikumiem. Mūsu komandas pienākums ir reaģēt uz katru kovida gadījumu neatkarīgi no darbalaika.
Vīruss negaida, tāpēc speciālisti nāk uz darbu arī brīvdienās.
Protams, viņi mainās, tomēr katra diena nav prognozējama – kas vispār šodien notiks, kā rīkosimies? Kopumā tas viss ir liels stresa faktors darbiniekiem. Tomēr kolektīvs šo spriedzi šobrīd spēj noturēt, speciālistiem ir milzīga pieredze. Arī inficēšanās gadījumu skaits mums patlaban nav liels. Redzēsim, kas būs tālāk.
– Kāds varētu būt šis rudens?
– Rudens nebūs viegls. Cilvēki slimos ar vīrusu un bakteriālām elpceļu infekcijām, kam ir kovidam diezgan līdzīgas pazīmes. Ne vienmēr būs viegli nošķirt, kas ir kas, sevišķi bērniem. Tas būs liels izaicinājums ne tikai mums, bet arī ģimenes ārstiem, slimnīcām, skolām, bērnudārziem. Noteikti pievienosies gripa, jo katru gadu to pārslimo līdz desmit procentiem populācijas. Gripas vīruss novājina imūnsistēmu vismaz uz mēnesi, pievienojas citas bakteriālas slimības, var pievienoties arī kovids. Kāds būs iznākums – pasaulei pagaidām tādas pieredzes nav. Tomēr jau ir pieredze, ka sociālā distancēšanās un higiēna izcili darbojas pret vairākām infekcijām, arī gripu un kovidu. Vakcinācija pret gripu noteikti mazinātu riskus.
– Vai visiem pietiks pretgripas vakcīnu?
– Šogad, visticamāk, tiks pieņemts lēmums par paplašinātu vakcināciju – vakcīna būs pieejama arī medicīnas darbiniekiem, jo viņiem nevajadzētu slimot pašiem un nevajadzētu inficēt savus pacientus. Otra liela riska grupa ir sociālo aprūpes centru klienti un darbinieki – vakcīnu devu skaits, ko apmaksā valsts, ir vairāk nekā divkāršojies. Iespējams, būs arī vēl lielāki atvieglojumi tiem, kam vakcīna ir ar kādu atlaidi. Kopumā visa būs vairāk nekā pērn.
– Tomēr varam prognozēt, ka kopumā kovida skaitļi pieaugs.
– Jā, tomēr interesanti, ka tie, kas Latvijā saslimuši, joprojām lielākoties ir saistīti ar ārzemēm. Ja būtu redzams, ka pie mums pieaug neskaidras izcelsmes, neizsekojamie gadījumi, tad tas patiešām būtu signāls par lielu sabiedrības veselības apdraudējumu. Kopumā – ja četri no pieciem gadījumiem ir izsekojami, ir labi.
– Tuvākie kaimiņi ironizē, ka zemā vīrusa izplatība Latvijā viņiem rada problēmas. Kā mums tas izdodas? Citviet lēmēji taču arī konsultējas ar saviem ekspertiem?
– Esam ieinteresēti saglabāt mūsu zemo saslimstību, nevis pakļauties zināmam kaimiņu spiedienam. Bet kopumā – mēs patiešām ļoti rūpīgi sekojam, lai katrs gadījums būtu savlaicīgi atklāts un izsekots.
Pietiekami daudz testējam, arī vieglākus gadījumus, dažreiz arī cilvēkus bez simptomiem.
Tas ļauj atklāt daudz vairāk vieglo gadījumu, informēt par piesardzību, pareizu uzvedību un noteikt izolāciju. Mēs riktīgi apzinām kontaktpersonas. Sadarbojamies ar aviokompānijām. Pārējā sabiedrība līdz ar to ir pasargāta. Kopumā cilvēki distancēšanās un citu pasākumu nepieciešamību uztver visai nopietni, sevišķi, ja infekcija skar ģimeni vai kolektīvu.
– Tomēr vienlaikus šķiet, ka cilvēki ir arī diezgan atslābuši.
– Ir psiholoģiski grūti šo visu izturēt ilgi. Nevaram visu laiku būt modrībā un spriedzē, ar aizdomām raugoties uz katru cilvēku, kas ieklepojas. Tā ir. Tāpēc mēs paļaujamies uz vienkāršu stratēģiju – testēt, atklāt, izolēt. To var salīdzināt ar kuģi, kam ik pa laikam parādās sūce – caurumi. Cik ātri varam tos atrast un aizbāzt, tik ilgi kuģis turas virs ūdens un mēs varam uzturēt zemu saslimstību. Ja tiks sasniegts kritisks līmenis ievesto gadījumu dēļ, tad var sākties nekontrolēta vīrusa izplatīšanās. Tas ir reāli.
– Kas šobrīd visvairāk slimo?
– Šobrīd mainās slimojošo vecuma struktūra. Piemēram, Lielbritānijā pavasarī visvairāk slimoja astoņdesmitgadnieki, tagad slimo divdesmitgadnieki. Jaunieši ir galvenais riska faktors, jo viņi nerespektē prasības distancēties, valkāt maskas. Gados vecākie gan Latvijā, gan citviet Eiropā vairs neinficējas tik bieži, jo aprūpes centros, ārstniecības iestādēs kopš pavasara tika veikta daudz drošības pasākumu, cilvēki sagatavojās. Arī cilvēki ar hroniskām slimībām pret šo visu izturas nopietni, tāpēc arī kopumā slimība pārcēlusies pie jaunajiem un vieglprātīgajiem.
– Visi pēla zviedrus par viņu modeli, bet tagad, izskatās, zviedru statistika samazinās, toties skandināvu kaimiņiem – pieaug.
– Viss ir atkarīgs no testēšanas principiem. Latvijā atgriezās daudz cilvēku no Zviedrijas, starp viņiem bija daudz inficēto. Testēti bija tikai Latvijā. Otrs – statistika viņiem var uzlaboties, bet uz cik ilgu laiku? Cik daudz cilvēku jau nomiruši? Pārnesot to mūsu skaitļos – vai mēs Latvijā akceptētu, ja šāda modeļa gadījumā mums šobrīd būtu nevis 36, bet vairāk nekā 1000 mirušo? Un Zviedrijas galvenais epidemiologs jau ir atzinis, ka tomēr vajadzēja rīkoties stingrāk. Turklāt nav tā, ka mēs būtu kaut kā briesmīgāk ierobežoti nekā zviedri. Mums šobrīd vienkopus drīkst pulcēties vairāk cilvēku, nekā atļauts Zviedrijā. Mūsu restorāni un veikali turpināja strādāt.
– Spriedze pieauga, atsākoties skolām. Dzirdēts, ka klasesbiedra vecāki nosūta policiju uz cita klasesbiedra mājām, lai piespiestu veikt testu. Kā to vērtējat?
– Grūti vērtēt. Ja ir klepus, temperatūra, bez ārsta izvērtējuma un laboratoriskas testēšanas nevar droši pateikt – ir kovids vai nav. Ja bērnam ir tikai iesnas, temperatūra nav paaugstināta, klepus nav – kovids ir maz ticams. Katrā ziņā kaimiņi un paziņas nespēj noteikt diagnozi.
Nedomāju, ka cilvēki ir ļauni, cilvēkus vada bailes pašiem par savu veselību. Bet vecākiem arī jāsaprot, ka slimam bērnam jāpaliek mājās.
Būtiski – vai saslimšana maina bērna uzvedību? Ja iesnas ir izteiktas, slimība sākusies akūti – tomēr vajadzētu palikt mājās, telefoniski konsultēties ar ārstu. Par kovidu liek domāt klepus, paaugstināta temperatūra, apgrūtināta elpošana, sāpes kaklā, ožas un garšas traucējumi. Var būt arī galvassāpes, sāpes muskuļos, caureja. Noteikti jāpadomā, vai bērnam pirms tam bija lielas aktivitātes pulciņos, izklaides centros? Vai ir bijis kontakts ar kādu no ārzemēm?
– Jūs pats esat apmeklējis kādu masu pasākumu – teātri, koncertu?
– Nē. Tomēr uz kādu koncertu, kur ievērotas visas distances prasības, es būtu gribējis aiziet, tikai nesanāca darba apjoma dēļ un arī tāpēc, ka pa vasaru dzīvoju ārpus Rīgas vasarnīcā. Tur nav nekādu izklaides iespēju. Bet varu teikt, ka veikalus apmeklēju pilnīgi mierīgi, jo ilgāk par minūti nestāvu nevienam ļoti tuvu. Šādi gadījuma kontakti neskaitās riskanti. Pārdevējām priekšā ir stikla aizslietņi, aptiekās un kafejnīcās arī. Ne pārdevēja mani, ne es viņu aplipināt nevaru. Arī sabiedriskās ēdināšanas vietās pie galdiņa nesēžu ar svešiem cilvēkiem. Tomēr ceru, ka šomēnes varbūt sanāks aiziet uz Marijas Naumovas koncertu. Reiz biju nelielā viņas koncertā, kad viņa vēl nebija tik populāra, man patika. Labprāt paklausīšos vēlreiz.
– Jūs arī visu šo laiku esot turpinājis izmantot sabiedrisko transportu. Jūs tur atpazīst?
– Jā, lietoju sabiedrisko transportu. Gaisa pilienu infekcijas tajā var izplatīties viegli, tomēr varbūtība sastapt ar kovidu inficētu pasažieri pašreiz ir visai niecīga. Mani tur atpazīst – dažreiz saka paldies, izsaka ieteikumus, vēršas ar lūgumiem. Laiku pa laikam nākas aprunāties arī ar tiem, kam kovids neeksistē.
– Cik daudz laika izdevās veltīt šovasar vasarnīcai, dārzam?
– Arī man ir sanācis šausmināt cilvēkus, vaicājot – kabačus vajag? Jo to nu mums izauga tik daudz! Un tos tiešām nevienam vairs nevajag – visiem tāpat jau ir! Bet vispār vasarnīcā mums vienmēr ir ko darīt, šajās brīvdienās ir plāns sagatavot malku visam nākamajam gadam. Būs jāpastrādā fiziski, kas ir labi.
– Jūsu sievai vēl ir pacietība visu šo kovida tēmu izturēt?
– Skaidrs, ka tā nav labākā tēma ģimenes dzīvei, sevišķi, ja brīvdienās un ārpus darba laika visu laiku jārisina darba lietas, zvana korespondenti, uzdod jautājumus. Sieva saka: «Kad mēs beidzot darīsim to, ko dara parastas ģimenes?» Es viņu saprotu, bet tāda nu šobrīd ir dzīve. Telefons man ir jāceļ vienmēr. Turklāt man ir arī jāatrod laiks jaunākajai zinātniskajai literatūrai par kovidu. Darba laikā tajā iedziļināties nevar, toties laba vieta lasīšanai ir sabiedriskais transports. Sieva Violeta arī pēc izglītības ir ārste epidemioloģe un vīrusoloģe, pašreiz gan vairāk nodarbojas ar laboratorijas procesiem, tāpēc viņa šo situāciju saprot.
Un mēs esam kopā kopš 1991. gada – esam no tās paaudzes, kas uzskata, ka ģimene ir tāda lieta, ko, ja reiz esi izvēlējies, tad pie tā arī paliec. Ir mīlestība, divi dēli, un tā mēs arī dzīvojam, neesam ieprogrammēti meklēt izmaiņas. Sadzīvojam labi. Starp citu – diskusijas par medicīnu mājās netiek atbalstītas, izņemot dažus gadījumus, kad tiešām ir kaut kas ļoti sāpīgs vai ļoti interesants no profesionāla viedokļa. Protams, visi tāpat prasa, kaimiņi, draugi, arī bērni – kad beigsies kovids.
– Izrādās, jūs esat autors trim grāmatām par Rīgas kinoteātru vēsturi. Kā sokas ar iesākto ceturto?
– Tas ir sāpīgs jautājums. Mēģināju dažas reizes pieķerties, bet laika vakaros paliek tik maz… Arī ceturtā ir par kinoteātriem – šoreiz par Vecrīgu. Tā būs par pašiem kinoteātriem, ēkām, cilvēkiem, kam tas viss piederēja. Vecrīgā vien simts gadu periodā darbojās vismaz divdesmit seši kinoteātri! Gribētu aprakstīt to visu kā ekskursiju no mājas uz māju, lai cilvēks var iziet cauri Vecrīgai, un iepazīties ar ēkām, arī nu jau neeksistējošām, kur kādreiz bija kinematogrāfs.
– Tad jau jums noteikti jāparedz vēl arī laiks arhīvu apmeklējumiem?
– Vislabāk informāciju var atrast periodikā – no vecām avīzēm, reklāmām, bukletiem. Ja uzzinu, ka ēkā bijis kinoteātris, tad var pieķerties pie arhīviem, mājas grāmatām, piemēram, būvniecības arhīva dokumentiem. Kurš būvēja ēku, kam tā piederēja, kāda bija zāles shēma, cik bija sēdvietu, kur bija ieeja, izeja? Ļoti interesanti, ja parādās īpašnieku vārds, uzvārds. Diemžēl pašreiz vairs nav laika arhīvu apmeklējumiem.
– Varat minēt kādu sevišķi interesantu stāstu, par ko nekas nav dzirdēts?
– Par lielāko daļu šo kinoteātru nebūsiet dzirdējuši neko! Bija tāds Pēteris Stučka – izrādās, viņš bija ne tikai revolucionārs, bet arī advokāts un namīpašnieks. Gadsimtu mijā viņš kopā ar kādu draugu bija paspējis iegādāties Vecrīgā ēku, to visu apvija skandāls – kaut kāda nauda šim pirkumam bijusi paņemta no Latvijas Amatnieku biedrības kases. Ne sevišķi likumīgi, tā teikt. Pēc tam izrādījās, ka šajā ēkā kādu laiku bijis kinoteātris. Par kuru ēka ir runa, to es pagaidām neteikšu. Tas man bija pārsteidzoši! Mums mācīja, ka viņš bija revolucionārs, iestājās pret kapitālismu, bet vismaz jaunībā, spriežot pēc darbiem, viņš tāds noteikti nebija.
– Siltās jūtas pret kino jums ir no studiju laikiem Sanktpēterburgā?
– Es teiktu – kopš skolas gadiem. Toreiz katru pirmdienu pēc stundām skrējām skatīties afišu – ko un kur šonedēļ rādīs. Ar draugu kopā apbraukājām visus kinoteātrus, braucām arī uz Vecāķiem, Bolderāju. Diemžēl tolaik neko nefotografēju un nepiefiksēju. Kopš tiem laikiem interesējos par Rīgu, vēsturi, kinoteātriem. Studiju gados Sanktpēterburgā man paveicās, jo tur bija tāds īpašs kinematogrāfs, kur rādīja filmas no Maskavas arhīviem – gan padomju, gan ārzemju. Tās nebija domātas plašai auditorijai, bet mākslas darbinieku izglītošanai. Tur bija īsti retumi, sarežģīts avangards. Divos gados noskatījos ap trīssimt filmu. Tā bija interesanta pieredze.
– Un pēc atgriešanās Rīgā?
– Tad te bija Arsenāli – ļoti interesants periods. Pēc tam bija laiks, kad svarīgāka bija ģimenes dzīve, un par to vairs nedomāju. Līdz pēkšņi kādā dienā atradu savos arhīvos avīzi Rīgas Kinoekrāni. Palasīju – cik interesanti! Nopublicēju par to kaut ko sociālajā tīklā, bija baigā reakcija, visiem bija interesanti atcerēties jaunības kinoteātrus. Tā es sāku 2004. gadā mazliet pētīt, un tas finalizējās trīs grāmatās. Vispār aizrāvos ar Rīgas vēsturi, novadpētniecību. Man ir arī neliela veco Rīgas ķieģeļu kolekcija ar ražotāju marķējumu.
– Sakiet – mēdzāt bērnībā iesprukt kinoteātrī bez biļetes?
– Bērnībā nē, vienīgais – centāmies tikt uz filmām Līdz 16 aizliegts. Tas notika vēlāk, kad Rīgā rādīja Arsenāla filmas un tiešām nebija iespējams dabūt biļetes. Nekādā veidā! Toties dažkārt filma plašai publikai bija tik garlaicīga vai nesaprotama, ka pēc desmit minūtēm atvērās otrās durvis un viņi devās prom, purpinādami – kas tas par murgu, ko tur rāda! Es vienkārši jau zināju, ka kāds gandrīz vienmēr drīz vien pametīs zāli. Ja jau durvis vaļā, es eju iekšā! Žana Lika Godāra filmas bija tieši tas gadījums – tās novērtēja tikai kinomākslas mīļotāji.
– Kā vēl izpaužas jūsu kā mākslas mīļotāja stīgas?
– Esmu mūzikas cienītājs, man patīk klausīties vinila plates, ir sava neliela kolekcija – būs pāri simtam. Tur ir ļoti dažādi žanri – roks, džezs, estrāde. Pēdējā laikā mājās jau sākam klausīties arī klasiku. Patiesībā nav daudz laika mūzikai – pusstunda dienā varbūt sanāk.
– Joprojām esat arī Grebenščikova mūzikas fans? Sanktpēterburgā savulaik esat apmeklējis mājas koncertus, kur viņš dziedājis.
– Man patika tas, ko Grebenščikovs darīja septiņdesmitajos gados un vēl astoņdesmito sākumā. Pēc tam vairs nē. Manuprāt, daudziem mūziķiem labākais, ko viņi gribēja pateikt, ir paveikts karjeras pirmajos gados.
– Jūs nemitīgi sniedzat tik daudz interviju – rekords esot 19 interviju dienā. Jums vienmēr sanāk runāt tā līdzsvaroti un mierīgi?
– Jau gadiem mūsu jomā sarežģītajās situācijās vajadzējis kādu, kas visu cilvēkiem izskaidro. Vienmēr gan es tāds mierīgs neesmu bijis, varbūt tas nāk ar vecumu… (Smejas). Cenšos uz lietām skatīties no visām pusēm, tāpēc es pat spēju saprast antikovidistus un vakcinācijas pretiniekus, jo es izprotu viņu domāšanas mehānismu. Cilvēki nav ļaunprātīgi, bet viņiem tur ir kaut kāda sava saprašana un iemesli.
– Kāds ir redzējis Juriju Perevoščikovu satrauktu?
– Hm, es – satraukts? Nu, dažreiz varbūt esmu iekšēji satraukts, bet uz āru es to nerādu. Ja kādreiz ģimenē, radiem vai draugiem kas noticis, esmu bijis satraukts, jo tad vienkārši nevari nebūt satraukts. Vienkārši to var rādīt citiem un var arī nerādīt.
– Mūs jau mudina beigt šo sarunu. Ko jūs tiešām vēl gribētu cilvēkiem pateikt?
– Gribētu, lai cilvēki vairāk uzticētos oficiālajiem informācijas avotiem, speciālistiem. Ir jau interesanti diskutēt, bet ņemt par pilnu kaut kādus ieteikumus no sērijas ko ārsti jums nestāsta – to es neiesaku. Veselais saprāts nav atcelts.
Taču arī veselais saprāts var iesprūst tādā virtuves jeb sadzīves loģikā, kas ne vienmēr atbilst realitātei no medicīnas viedokļa. Piemēram, uzskats – jo vairāk vakcinējam, jo grūtāk imūnsistēmai, kas it kā nespēj tikt galā ar visiem šiem antigēniem. Tā ir ļoti veca teorija, un jau sen ir pierādīts, ka imūnsistēmai vienalga, cik daudz antigēnu, baktēriju vai vīrusu nokļūst organismā. Organisms izstrādā imunoloģisko atbildi uz katru antigēnu, un viss. Te šāda sadzīves loģika nedarbojas, jo ir spēkā citi principi.
