Rīga +10°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
1
-
0
-
9
-
0
-
2
-
0
-
Šī izvēršas par visai neparastu sarunu. Tās laikā no pilsētas viduča nokļūstam ziedošā pļavā, kur vārtāmies, guļam zālē izplestām rokām un kājām, skaļi dziedam, metam augstu gaisā tikko novīto vainagu, viena uz otru padusmojamies, košļājam kārklu pamizu, kas esot dabiskais aspirīns, un uzkožam vēl pa kādam zaļam pļavas augam. Brīžiem Līga laiž pa ventiņam, un tad ir grūti teikto saprast. Tādam no dabas un tradīcijām atrautam pilsētniekam vispār var būt grūti Līgu saprast, bet varbūt tieši tāpēc netrūkst cilvēku, kas vēlas dzirdēt slaveno zāļu sievu, piedalīties viņas vadītajos pasākumos, stundās, jo Līga meistarīgi apvieno senās latviešu tautas tradīcijas, zināšanas par dabu, ārstniecības augiem, pirti, valodu ar mūsdienīgo zināšanu un vajadzībām.
Kāda ir Līga Reitere?
Arī uz sarunu viņa ierodas iespaidīgā tērpā, kas vienlaicīgi ir sens un tradicionāls, bet arī mūsdienu vajadzībām pielāgots. Ap vienu roku viņai tūkstoš gadu sena rokassprādze, bet rokassprādzei uz otras rokas knapi divdesmit gadu. Līga stāsta, kā svinēt dzīvi un kā svinēt svētkus, jo sevišķi vasaras saulgriežus, jo Jāņu laiks ir rituāliem un tradīcijām stiprākais laiks. Viņai ir arī padoms pilsētniekiem, kuri vairs ne lāga līgot prot, ne līgodziesmas dziedāt un dažkārt vispār svinētgribēšanu pazaudējuši. Līga daudz stāsta par to, kas viņai patīk – gulēt ziedu gultā, izdancot dančus, pīt zāļu vainagus. Kad Līga skrien pa pļavu ar puķēm rokās, viņas tērpa rotas skanīgi šķind. Tā viņa pieskandina pļavu, vasaru un mūsu sarunu, kuras laikā top tik stiprs vainags, ko plēstin nepārraut uz pusēm, jo – kāds vainags, tāda pinēja! Vēl viņa piekodina, lai rakstā noteikti minu, ka viss teiktais ir «no Līgas stāstītā pierakstīts». Domas galvā joņojot ātrāk, nekā vārdi tiek laukā, tāpēc – varot rasties nesakritība. Arī katrs klausītājs mēdzot sadzirdēt ko citu, jo katram galvā fonā sava doma. Tāpēc lai notiek tā – tālākais no Līgas vārdiem pierakstīts.
«Piecdesmitgadīga vecmāmiņa sēž kokā un šūpo kājas, lido ar paraplānu, lec dančus! Cilvēki man saka – viņi arī tā grib dzīvot!»
Kā nonācāt līdz atziņai, ka gribat tuvāk iepazīt ārstniecības augus? «Bērnībā biju tāds Puķgustiņš – bija man tāda iesauka. Biju tuvu zemei, tuvu zālei, interesējos par pļavu puķēm. Protams, ar laiku ievēroju, ka mamma pat govij dod raspodiņu, kad teliņš piedzimis. Ievēroju ļaudis vācam ārstniecības augus un tos pielietojam. Ātri vien sapratu, ka ceļmallapa uz pušuma apstādina asiņošanu, un tā radās interese. Sevišķi, kad padzirdēju, ka pasaulē nav neārstniecisko augu, jo visi kaut ko dakterē. Tad es noskaidroju, ka indīgus augus var lietot kā pretindi, ēdamus augus – kā uztura bagātinātājus, smaržaugus – domāšanai, jušanai. Nebija viena cilvēka, viena zināšanu avota, mācījos no visa. Atceros, bērnībā man aizrādīja, ka runāt un puķes plūkt nav nekāds darbs. Darbs esot strādāt un sūri, grūti maizīti pelnīt. Tāpēc mācījos par skolotāju. Man pat bija vienalga – kādu, jo skolotājs nav priekšmetu pasniedzējs. Skolotājs pēc būtības ir mācītājs, kas māca otru cilvēku. Priekšā teikšana audzina tikai muļķus un papagaiļus, kas atkārto pateikto. Tomēr galu galā esmu iemācījusies nevis strādāt, bet darboties. Nevis stradaķ un nogurt no tā visa, bet – lai būtu prieks! Jebkura pārcenšanās nogurdina, arī izlikšanās ir pārcenšanās. Nekad nevajag izlikties labākam, nekā esi, jo tas nogurdina... Nevajag arī darīt ar varu. Man patīk brīnīties, patīk priecāties. Tas strādā veselībai par labu! Vajag daudz ceļot, vajag pārmaiņas, jo vienveidība ir garlaicība – daudzveidība ir bagātība. Tāpēc dzīvē vajag daudzveidību! Dzīvojot saskaņā ar dabu un tradīcijām, es nenogurstu.»
Līgošanu veicina noreibšana – no sirdsmīļas bučas, svaiga gaisa, no vēja plandošā kleitā.
Kādas ir jūsu personiskās tradīcijas, lai saglabātu možu garu un veselību?
«Kāpēc man jādara tas, ko protu slikti, ja varu pelnīt ar to, ko es protu pietiekami labi? Pietiekami labi es zinu par ārstniecības augiem, par tradīcijām, par dzimto valodu. Es protu slaukt govi, pļaut zāli ar izkapti un aust senajās stellēs. Daudz runāju, maz guļu, braucu pie latviešiem pasaulē. Es neprasu cilvēkiem, kāpēc viņi mani meklē. Esmu zāļu sieva, bet nevienu nezāļoju, nevienu neārstēju, rindu pie durvīm neveidoju un nevienu nepieņemu. Nevienam nedodu zāles, ar ko ārstēties. Cilvēki piezvana un saka: gribētu skaistu notikumu. Lūk, tam es saku – jā! Tad es dodos ar viņiem kopā piedzīvot labu notikumu – kādu pasākumu, semināru, nometni, pirtsdienu. Slimības mani neinteresē, bet gan veselīga dzīve, jo es neesmu dakteris. Mani interesē tikai tas, kā labi pavadīt laiku kopā, darot kaut ko veselīgu, izmantojot jēgpilni to, ko dod daba. Tas, ko es daru, protams, stiprina veselību un liek aizdomāties par veselības uzturēšanu. Cilvēki skatās – redz, piecdesmitgadīga vecmāmiņa sēž kokā un šūpo kājas, viņi arī grib šūpot kājas! Kā to izdarīt? Kā šūpot kājas, nevis apkarot slimības? Kā lēkt dančus? Man tas tā patīk, mans mīļākais dancis ir Dirižablis. Ja partneris prot tā izdejot, ka tas sievišķis pa gaisu dejo, tad tas ir īsts Dirižablis! Ja viņš nevar viņu nogrābt un kur nu vēl gaisā pacelt, tad skaidrs, ka mēs esam par viņu pārākas un nav ko pie tāda turēties! Jāmeklē varenāks! Katram sievišķim līdzās ir viņas cienīgs vīrietis! Ja viņa negrib, ka viņu nes uz rokām, tad tāds arī ir līdzās, kas nav spējīgs viņu uz rokām panest. Bet es gribu, lai mani nes uz rokām! Tāpēc man līdzās nav kurš katrs knariņš! Es esmu vienpate un dzīvoju viena.»
Pārpūle nozīmē, ka cilvēks dara vairāk, nekā viņam ir spēka un saprašanas.
Kā atgūt sajūtu, ka esam daļa no dabas?
«Man patīk izgulēties uz puķēm, patīk auksta duša, vējš, gulēt uz zemes un klausīties, kā zeme elpo. Ļoti patīk skriet, un nevis skriet no rītiem sportam, bet basām kājām pa pļavu! Patīk palēkdamies iet pie mazdēliņa, patīk dzīvot pa īstam. Ļoti, ļoti patīk ziedu gultas. Saplūcu puķes, kas labi smaržo, piemēram, vīgriezes (ja tās nezied – tad vīgriežu lapas) vai mārsilu, raudeni, raspodiņu, un pieberu pilnu gultu uz lina palaga. Tad paņemu vilnas segu bez konverta un guļ pliks uz augiem, apsedzies ar vilnas segu, un āda ieelpo vīstošo augu smaržu! Vīstot augi ir visstiprākie, jo tie atdod savu ēteru. Un tad tas dod tādu pacilātu jušanu miesā un garā! Pāris stundas miega, un vari celties augšā tāds nomasējies un pilnīgi nezini, kur likties, cik daudz enerģijas!
Es ne visai labi turu līdzsvaru, bet pa zemi vārtīties man patīk. Zini, cik jauki, ka var ar linu kreklu noripot no kalna vai pavārtīties pa rasainu zemi! Šito man māsa iemācīja – viņa kādos Jāņos pārnes mājās tādu rasainu kreklu, izkaltē, ieliek skapī un saka: «Kad man būs grūta diena, es to kreklu vilkšu mugurā! Tas būs mans spēka krekls!» Ko domā – paiet gads, un viņa to kreklu nav uzmaukusi! Jo katru reizi viņa domāja – vai tad šī ir tā grūtākā diena, dēļ ko to krekl’ iztērēt? Pietaupīja, pietaupīja, un pēc tam izrādījās, ka nemaz tik briesmīgas dienas nebija, kad to kreklu tērēt. Man tas tik ļoti patika, ka man arī ir spēka krekls. Noripoju pa rasu lejā Norvēģijas kalnos, pārvedu mājās stipru kreklu ar kalnu rasu. Tam ir zāles un mālainas zemes nospiedumi nospiedumi, izkaltēju un skapī iekšā.»
Plikam gulēšana dod labu atpūtu, jo miesa var elpot.
Kā ēst atbilstoši senču gudrībām un latvisko tradīciju?
«Es esmu tas, ko izvēlos – ēdienā, darbā, laikā, svētkos. Kādus svētkus es svinu, kādu dzīvesveidu es piekopju, kādu ēdienu ēdu un kādu darbu izvēlos – tādu dzīvi es dzīvoju. Tas, ko es izvēlos, esmu es. Man patīk ēst labu ēdienu. Kad skatos uz ēdienu, es domāju – vai es TAS gribu būt? Vai gribu būt kaut kas tāds apvītis, apmuļļāts? Negribu to, kas no rīta taisīts un vakarā tiek piedāvāts! Paožu – negribu smirdēt. Jo miesa būvējas no pārtikas. Un nav ko sūdzēties par štruntīgu miesu, ja štruntus rij! Tādēļ es ēdu labs laba galā un labi daudz, jo es gribu daudz un labi dzīvot. Es nesēžu uz diētām. Esmu visēdāja, kas ziemā ēd gaļu, un vasarā – svaigēdāja, kas pavasarī ēd olas un zivis, bet rudenī uz olām skatās kā uz nedabīgu lietu, jo kāpēc putnam vajadzētu rudenī olu dēt? Tātad tā ola ir izdzīta, un es negribu būt izdzīta. Es negribu tādu enerģētiku ēst iekšā, es izvēlos! Rudenī tad ēdu saknes, dārzeņus, sautējumus, treknas zivis. Jāņos, piemēram, zivis nevar ēst, jo tās ir kājām no jūras nākušas. Saules aptumsumu ar tādu buti var apskatīt! Jo zivs ir nārstojusi, tā ir vāja un plāna, visu spēku mazuļiem atdevusi. Kad kuls labību, tad zivs jau būs atkopusies, un, kad būs pirmā maize izcepta, tad var atsākt kārtīgu zivju ēšanu. Ziemā es kārtīgi ēdu speķi, tas man garšo vislabāk no visām gaļām. Lai man labi lokās ceļgali, man ir jāēd cūkas ausis un citi skrimšļi, galerti, jo man vajag miesai būvmateriālu. »
Ja neskaita ēšanu, kā vēl sevī uzņemt dabas enerģiju?
«Es ļoti reti dzeru vārītu ūdeni, tējas es gandrīz nedzeru nemaz. Man nepatīk tējas, jo tur ir novārīts ūdens un nav dzīvā ūdens šūnu. Organismam tas tik ļoti jāpārtaisa, jāpiestrādā, lai tas būtu kaut kas derīgs, tas nogurdina organismu. Manuprāt, tēja vispār ir trešās šķiras ārstniecības līdzeklis.»
Man garšo svaigs citronūdens – tas organismā rada sārmainu vidi.
«Otrajā vietā ir svaigēšana – tās ir zālītes, augļi, sulas, pulveri. Bet ir kaut kas vēl svarīgāks par dzeršanu un ēšanu. Tā ir elpošana – tādēļ augu smaržu kūres ir pirmajā vietā! Smaržu kūre iet caur nervu sistēmu – uzreiz labums veselībai! Vislielākā inhalācija ir pirts, tad ziedu gultas, kad man viss augums elpo ārstniecības augu smaržas. Der arī pastaiga svaigā gaisā pļavā, pie jūras, mežā. Kad es savācu ārstniecības augus – man patīk tos kaltēt guļamistabā, lai es to smaržu varu ieelpot. Svētkos es ēdu kūkas. Piemēram, šorīt, jo zināju, ka jūs satikšu. Jo – ja nav piedzīvojumu, tos vajag radīt! Citādi es nepiedalos. Dzīvi vajag jaunradīt, piedzīvot, izdzīvot! Svētkus vajag radīt, nevis gaidīt, kad kāds uzklās baltu galdautu un teiks: nu nāc, svinam baltā galdauta svētkus! Vajag pašam uzklāt to galdautu, pašam uzlikt cienastu, nevis gaidīt uz citiem!»
Kāds izskatās jūsu dzīvesveids un ikdiena?
«Es daudz ceļoju pa Latviju vai arī braucu ciemos, vai arī izdomāju pabūt ne pie viena. Pabūt ar dabu, klusumu. Viena no labākajām receptēm ir klusuma kūre. Man nav televizora, radio, nepasūtu avīzes un žurnālus, nekrāju fotogrāfijas, nepiesaistos. Dzīvoju viena, līdz ar to arī nenogurstu, man nav lieku pienākumu, ar kuriem daudzi sevi lieki apkrauj. Nedaru vairāk, jo izvēle ir brīvība.»
Svētkos kopīguma un veseluma veicināšanai noderēs kāds dancis un rotaļa.
Kādos ceļojumos jums patīk doties visvairāk?
«Man patīk ceļot uz vietām, kur ir droši, – nelienu vulkāna krāterī un krokodilam rīklē. Ļoti labs ceļojums man bija uz Austrāliju, kur nodzīvoju četrdesmit dienas. Dzīvoju tur zem klajām debesīm, gulēju uz zemes – man bija sava metode, kā nenosalt, jo tur ir ārkārtīgi mainīga temperatūra. Pa dienu tuvu četrdesmit, pa nakti knapi padsmit, var nosalt. Bet es zinu, ka vīstoši augi atdod savu enerģiju – tas ir karstums. Pat komposta kaudzē mēdz būt pie septiņdesmit grādiem, tā var sust. Negatavs siens var nodedzināt šķūni. Bērnībā apgūtās zināšanas man palīdz izprast, kā dabūt siltumu. Lietoju sausās eikaliptu pazares ar visām čabām, pārklāju pāri kādu audeklu un tad pa virsu – zaļās eikaliptu lapas, un tad var pliks gulēt virsū un piesegties ar drēbēm, kuras noģērbj. Nevajag gulēt ar drēbēm, jo starp miesu un drēbēm vajag telpu, kur siltumam uzkrāties. Augi vīst, atdod savu enerģiju, ir silts līdz rītam. No kā vēl cita man baidīties? Visi mēs esam mirstīgi. No nāves nav jābaidās, tad no kā vēl baidīties?!»
Kāds ir labākais piedzīvojums jūsu dzīvē?
«Man reiz tika tāda pārsteiguma dāvana – planēt ar paraplānu! Es jau nemaz iesākumā nesapratu, ka būs lidošana. Bet tas bija tik skaisti, tas bija tāds piedzīvojums! Kāzu pēdējā dienā bija vairāksolīšana atrastajām mantām. Skatos – nazītis, tas zāļu sievai ir vajadzīgs... Solu vairāk par citiem, un tad pēkšņi pamostas nazīša īpašnieks – mazs bērns! Bērna tēvs gatavs izpirkt un saka: vajag to ventiņu paraut gaisā! Es nezināju, ka tēvs ir paraplānu instruktors! Tā es vinnēju piedzīvojumu, un mani parāva gaisā. Uz linu kleitiņas uzlika tādu kā alpīnista aprīkojumu, aizmugurē krēsls kā grozs. Tā lēnā pacelšanās arvien augstāk un augstāk... Plašā redzēšana – kas tā bija par laimi! Redzēt vairāk nekā degungalā! Un absolūtā klusumā – plašums, brīvība, laimes sajūta...»
Latviešu tradīcijā Dieva lūgšana ir tautasdziesma ar dievvārdu – tās ir meditatīvas tautasdziesmas, vietu svētīšana un, protams, ir kāds iniciācijas uzdevums, kas iedod pārliecību un gatavību jaunai lomai.
Spēka vamzis dēlam – tradīcija, kā palaist bērnu pieaugušā dzīvē
«Mans dzīvesveids ir būt laimīgai. Neskraidīt pakaļ bērniem un nebakstīt ar pirkstu, no kuras puses trauki jāmazgā, – ļaut viņiem dzīvot personisko dzīvi. Tāpēc es neeju bieži ciemos, lai netraucētu saviem bērniem dzīvot. Man ir meita un dēls. Dēls ir tas laimīgais, kuram uzšuvu spēka vamzi. Uzdāvināju un palaidu. Kas ir spēka vamzis? Audu klusējot, griezu brēcot, šuvu, dziedot vai runājot tautasdziesmas... Iesākumā uzaudu tumšzilu vamža audeklu un aušanas brīdī ne ar vienu nesarunājos – klusēju. Ja nāca kāds ko jautāt, es izkāpu no stellēm, lai neierunātu audeklā iekšā neko lieku. Uzaudu, tad piegriezu. Griezu raudot, jo nogriezt var vienreiz, un dzīvē brīvu palaist var tikai vienreiz. Dalīti un šķirti, nu mēs vaļā katrs par sevi, katram sava daļa... Un šuvu dziedot vai runājot – Uz celiņa iziedams, valdi savu kumeliņu, ja tautām zemi griesti, necel augstu deguntiņu... Tā, kamēr vamzis gatavs. Tā bija parasta diena 3x3 nometnē, kur mans dēls vadīja nodarbības pusaudžiem. Iegāju nodarbībā, pastāvēju maliņā un pagaidīju, kad viņam ir brīvāks brīdis. Viņš redzēja, ka vamzis ir gatavs. Es viņam to uzsedzu no muguras, lai es nebūtu viņam ceļā priekšā, bet lai viņš tiek uz priekšu, jo bērniem ir jātiek tālāk par vecākiem. Uzglaudīju uz muguru, uz pleciem, pateicu ceļa un spēka vārdus ceļam un palaidu. Aizgāju atpakaļ pie saviem pienākumiem, darbiem, dzīves, un viss. Un nebija ārišķību, fotografēšanās. Bērns ir palaists, un es neeju un netraucēju viņam dzīvot. Varam sazvanīties, satikties, ja vajag. Viņš ir prom, palaists brīvībā, nekontrolēju un neprasu – kā tev iet un ko tu dari?
Vienā brīdī ir svarīgi atzīt savus bērnus par neatkarīgām, pieaugušām būtnēm, kam pašiem ir savas pilnvērtīgas dzīves.
Kā palaiž meitu? Ir brīnišķīgs tradīciju apraksts – līgavas muguras mazgāšana, kad māte savai meitai nomazgā muguru. Viņas pēdējo reizi ieiet pirtī kā māte un meita un pirmo reizi iznāk no pirts kā līdzvērtīgas sievietes. Jo māte meitai dod nevis padomus bērnam, bet padomus sievai. Un viņas izlīgst savā starpā. Mums tas jau ir noticis, meita ir precēta, man ir trīs mazbērni. Mani bērni ir prom.»
Vai gadās arī brīži, kad nesanāk dzīvot līdz galam priecīgi?
«Es ļoti maz raudu. Raudu aiz sajūsmas, aiz liela prieka, lecu gaisā un aplaudēju. Priecājos kā bērns. Sērās es neraudu, bērēs es neraudu – vienalga cik tuvs un mīļš cilvēks aizgājis. Ir jādzīvo tā, lai nav žēl šķirties, ir jādzīvo labi uzreiz! Es nevaru teikt, ka es biju ļoti laba un ka savā mūžā tikai labu vien esmu darījusi. Tāpat esmu dusmojusies, vīlusies, brīnījusies, bēdājusies. Jebkurš cilvēks savā dzīvē mācās dzīvot labāk, un ne jau vienmēr ar pirmo piegājienu tas labi izdodas.»
