Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ieva» 2020. gada 13. numurā.
1. Ciešanas var uztvert kā atspērienu kaut kam jaunam, citādai pasaules uztverei.
Lai taptu mesa, ne tikai jānodzīvo zināms dzīves posms un jāgūst dzīves pieredze, bet arī jāpiedzīvo ciešanas. Varbūt kāds var iegūt briedumu un piedzīvot garīgu izaugsmi bez ciešanām. Man tas acīmredzot nebija iespējams – man bija jāiziet sāpīgs dzīves posms, jāpiedzīvo insults. Acīmredzot tie signāli, ko Visuma Radītājs man raidīja iepriekš, netika sadzirdēti. Varbūt tāpēc, ka šie signāli ir kā kodēta ziņa, un ja tu neproti tos atkodēt… Bet varbūt esi tā pārņemts ar sevi, savu ego, ka nekādus signālus un zīmes vienkārši nepamani. Līdz Radītājs ņem lielo bozi un zveļ tev pa galvu, kā tas bija ar mani, – pirms astoņiem gadiem man bija insults. Ir cilvēki, kas tādos krīzes brīžos apvainojas – uz Radītāju, pasauli.
Es ciešanas uztvēru kā atspērienu kaut kam jaunam, tai skaitā citādai pasaules uztverei.
2. Ja reiz esmu palicis šeit, uz šīs zemes, tātad man ir jādarbojas un vēlreiz jādarbojas.
Daudziem varbūt vieglāk ir nedarīt nekā darīt. Man ir citādi – vieglāk ir darīt nekā nedarīt. Ja reiz esmu palicis šeit, uz šīs zemes, tātad man ir jādarbojas. Kad toreiz pēc insulta attapos slimnīcā un atvēru acis, sapratu, ka nevaru pakustēties. Nedarbojās ne kreisā roka, ne kāja. Ārsti man atklāti pateica – jārēķinās, ka visu mūžu varu palikt ratiņkrēslā. Bet tas nozīmētu nevarēt neko. Ja kustas tikai viena roka, viss, ko tu vari, – griezt ratiņkrēslu uz riņķi, jo vadīt to nav iespējams. Tad stingri nolēmu – darīšu visu, lai tiktu laukā no ratiņkrēsla. Es to izdarīju – pats pārvietojos, varu uzkāpt pa trepēm. Mana atslēga ir uzticēšanās un paļaušanās uz Radītāju. Arī tad, ja reizēm neizproti, kāpēc notiek tieši tā. Mēģināt to saprast reizēm patiešām ir neiespējami, bet jādzīvo vien tālāk.
3. Tas, kas ir patiesi liels un nozīmīgs, nekur nepazudīs.
Lai skaņdarbs izdotos, man nepieciešama sajūta, kuru tad mēģinu ietērpt mūzikā. Ja man tās nav, nemaz nesēžos pie klavierēm un nekomponēju, es gaidu, kad tā atnāks. Reizēm apzināti mēģinu sevi noskaņot – kā radioaparātu –, lai noķertu īsto vilni. Kad tas izdodas, ir milzīgs gandarījums, tomēr apzinos – no manis nekas nav atkarīgs. Sajūta atnāks tad, kad man to sūtīs Radītājs.
Man jāatzīstas – mūziku, kad tā pie manis atnāk, nepierakstu. Tikai tad, ja vēl pēc nedēļas man prātā ir šīs skaņas, es zinu akordus un notis, es to pierakstu. Ja ne, tātad tas nav bijis nekas derīgs. Gaidām nākamo! Domāju, šāda sistēma ir laba ne tikai attiecībā uz mūziku, bet arī uz dzīvi vispār, jo tādējādi iespējams no savas dzīves atsijāt arī daudz ko citu lieku, kas prātā iešāvies tikai kāda impulsa dēļ.
Tas, kas ir patiesi liels un nozīmīgs, nekur nepazudīs.
4. Ja gribu turpināt normālu dzīvi, alkoholam ir pielikts punkts.
Mums jāpieņem, ka tikai dvēsele ir nemirstīga, bet skafandrs, mūsu ķermenis, mainās. Šīs fakts jāsaprot, ar to jārēķinās un jāsamierinās. Neuzskatu arī, ka par varas makti jācenšas pagarināt savu mūžu – tas nemaz nav iespējams. Kā pierādījis arī šis koronavīrusa laiks, ir spēki, kurus mēs nevaram ietekmēt.
Tas gan nenozīmē, ka tagad jāsašļūk un jāpadodas – kā būs, tā būs. Par veselību rūpēties nevienam nenāk par skādi, un arī es daru, ko varu. Skriet krosu es, protams, savā situācijā nevaru, bet ir lietas, ko varu. Piemēram, varu nelietot alkoholu un nesmēķēt. Pirms insulta bez alkohola vairs nevarēju dzīvot, man likās – tas ir vienīgais līdzeklis, kas spēj kaut uz brīdi glābt no ārprātīgā stresa. Kad izrādījās, ka esmu tik tuvu dzīvības un nāves robežai, ar Visuma Radītāju noslēdzu līgumu – ja gribu atgriezties šai pasaulē un turpināt normālu dzīvi, alkoholam ir pielikts punkts. Alkohols nogalina smadzeņu šūnas. Ikvienam veselam cilvēkam rezervē ir pāris miljonu šādu šūnu, taču man šādu rezervju nav.
5. Nauda atvieglo dzīvi, bet nedod laimi.
Pirms insulta skrēju, strādāju, lai ģimenei nekā netrūktu. Mums bija diezgan liela māja Mārupē, bijām finansiāli nodrošināta ģimene. Papildus biju uzsācis vēl vienu biznesu, kas Latvijas lielās ekonomiskās krīzes dēļ diemžēl sabruka. Biju pārnervozējies, krīzes dēļ zaudēju visu, kas man piederēja, – māju, klubu, uzkrājumus. Arī savu karjeru, pašapziņu. Tobrīd šķita, ka nauda visu atrisinātu, bet tagad…
Tagad zinu, ka laime ir tad, ja tu pats savām kājām vari aiziet uz tualeti.
6. Ir jāmāk novērtēt to, kas tev dots, un pateikties.
Laime ir arī tad, ja blakus ir cilvēki, kas tevi atbalsta. Esmu pieredzējis, ka grūtībās pazūd paziņas, bet paliek īsti draugi, cilvēki, uz kuriem varu pa īstam paļauties. Tiesa, nav patīkams brīdis, kad tiec izmests no dzīves, no mūzikas karuseļa un esi spiests vērot, ka citi tajā turpina griezties. Taču ne jau tikai slimība var izmest no šā karuseļa. Pat ja mani nebūtu skāris insults, agri vai vēlu pienāktu laiks atvadīties no skatuves un dot vietu jaunajiem – popmūzikā tā vienkārši ir. Tomēr, kad tagad paklausos vecos ierakstus, man šķiet – jā, bija baigi labi. Toreiz man likās – ai, kas tas ir, štrunts. Līdzīgi kā pasakā par zelta zivtiņu. Tu tikai izsaki vēlēšanās citu pēc citas, saņem visu, ko esi vēlējies, līdz zivtiņai pietiek, un tev atņem pilnīgi visu. Jo tu nemāki ne novērtēt, ne pateikties.
7. Slimība liek pārvērtēt dzīvi un saskatīt tās patieso jēgu.
Nonākšana tuvu otram krastam, nāvei, ļoti daudz ko liek pārvērtēt. Protams, es būtu vēlējies, lai man tiek aiztaupītas pārdzīvotās ciešanas. Es arī vēlētos, lai pasauli nekad nebūtu skāris koronavīruss, bet… Vai cilvēks vispār bez ciešanām spējīgs saskatīt patieso dzīves jēgu? Atvadīties no sava egoisma, no briesmīgā ikdienas skrējiena, no līdzcilvēku ignorēšanas? Savulaik domāju – es visu varu, visu daru, man viss pienākas, man viss būs. Pirms insulta viss, kas man bija svarīgs, bija mūzika un es pats. Biju liels egoists. Un joprojām uzskatu – insultu pats nopelnīju. Pēc tā daudz kas mainījās gan manā personībā, gan pasaules uzskatos. Nenoliegšu – arī tagad esmu egoists, tomēr slimība manu ego ir daudzkārt mazinājusi, arī tagad cenšos īstenot savus sapņus un idejas, tikai kādreiz degviela, kas mani dzina, bija citāda. Jā, es joprojām meklēju savu ceļu, mēdzu arī kļūdīties. Tomēr tagad mēģinu saskatīt manā ceļā izliktās zīmes un iet uz priekšu.
8. Jo vairāk cilvēks spēj un dara, jo retāk uzmācas melnie brīži.
Nav nekāds kauns lūgt palīdzību – to saprast un iemācīties man bija ļoti grūti. Taču, kad slimība nogāž tevi slimības gultā, nav citu variantu – vai nu paliec gulošs, vai mācies lūgt palīdzību. Ar to jāsamierinās un jācer – kādudien tas beigsies un tu varēsi visu izdarīt pats. Doma, ka visu varēšu, mani ļoti uztur. Un apziņa, ka esmu ticis laukā no ratiņkrēsla, ka varu bez problēmām uzkāpt pa trepēm. Ja esmu spējis to, varēšu sasniegt arī daudz ko citu. Diemžēl ar visu to, ka izdevies izkārpīties tik tālu kā tagad, ik pa laikam uznāk melnie brīži. Mans veids, kā ar tiem cīnīties, ir lūgšana.
Labā ziņa – jo vairāk es spēju, jo vairāk daru, jo retāk melnie brīži uzmācas.
9. Ābola otras puses var būt vairākas
Liels spēks dzīvē ir mīlestība. Es tai joprojām ticu, un esmu laimīgs, ka esmu to piedzīvojis. Ticu, ka mums katram ir radīta sava ābola puse. Ka var sastapties divi cilvēki, kas saprotas gan garīgi, gan fiziski. Un, ja tā ir, tad viņiem jābūt kopā. Bet es arī ticu, ka pasaulē ir vairākas viena ābola puses. Proti, man var derēt šī, šī un arī šī. Jautājums tikai – kuru es izvēlos. Turklāt mēs izdzīvojam dažādus dzīves posmus, un varbūt katram no šiem posmiem ir sava pusīte. Bet reizēm šai dzīvē otru pusi nemaz neizdodas atrast – arī tā var gadīties. Man ir izdevies atrast, un par to esmu pateicīgs. Man ir svarīgi, lai esmu saprasts, lai vakarā varu izstāstīt, kā man pa dienu gājis, un to es ikdienā saņemu.
